Lëtzebuerg būs īsta konstitucionāla monarhija

Šī bloga header apgalvots, ka Luksemburgā gandrīz nekad nekas nenotiek. Tas atbilsts patiesībai, bet tagad šīs mazvalsts iedzīvotāji ir sašutusi un interesantā kārtā pilnīgā vienprātībā ar savu valdību. Kuras valsts valdība to par sevi varētu apgalvot.

Kas notika. Parlaments pieņēma likumu, kas nākotnē ļauj brīvprātīgu aiziešanu no dzīves pacientiem, kas slimo neārstējami un cieš sāpes. Luksemburga ir monarhija un valsts galva lielhercogs. Pašreizējais monarhs, 1955.g dzimušais Henri von Luxemburg nepasludināja šo likumu, jo, kā viņš paskaidroja, nevarot tādu soli pieļaut ar savu sirdsapziņu.

Pārsteidzošais aspekts šajā lietā ir, ka tas notiek pirmo reizi kopš 100 gadiem. Kostitūcijas 34. pants gan paredz, ka lielhercogam ir jāakceptē likumu, proti, ne tikai jāpasludina, bet arī jāpiekrīt. Un no tā izriet faktiskās veto tiesības pret saturu.

Bet šī norma tika līdz šim uztverta kā teorētiskā. Tā saka pārsteigts ministru prezidents Jean Claude Juncker kā arī sociāldemokrātu parlamenta deputāte Lydie Err. Tāpat edzīvotāji uzskata savu valsti par demokrātiju un aptaujātie pauž viedokli, ka tauta caur parlamentu lekumu ir pieņēmusi un monarham nekādas tiesības to akceptēt neesot.

Tiesa, jau trīs gadus strādā komisija pie konstitūcijas maiņas jautājuma, jo arī lielhercogam vajagot būt interese, lai tās teksts atbilst politiskai praksei. Tagad pēkšņi šī lieta kļuva pa visam aktuālā. Politika baidās no institucionālas krīzes. Rezultātā partijas ātri vienojās mainīt konstitūciju jau šonedēļ, izsvītrojot no minētā panta teikumu, ka hercogam ir jāakceptē likumu.

Bet komisija turpinās strādāt pie citām maiņām. Savukārt, arī vēl šogad tiks pieņemts likums, ka brīvprātīgi aiziet no dzīves būs atļauts ar tādu ierobežojumu, ka nevienam ārstam nevar piespiest, šo pacientu vēlmi realizēt.

Šveices tautas partija vēlas būt kur?

SVP jaunā politiķa Toni Brunner vadībā, kurš tomēr stāv Christoph Blocher ēnā rīkojas jau veselu gadu neskaidrā veidā. Partija vēlas būt pozīcijā vai nē, nav skaidrs.

Kad 2007.g. gan partijas biedre tika ievēlēta valdībā, tikai ne uz atkārtotu ievēlēšanu cerējošu Blocher sākas visas dusmas un haotiskās reakcijas. Bet vienai no tām ir raksturs, tehniski apgrūtināt gan pašai SVP gan arī pārējām valdības partijām risināt šo politisku krīzi. SVP aiz dusmām pēc Eveline Widmer-Schlumpf ievēlēšanas pieņāma lēmumu, statūtu mainīt. Līdz ar to nedrīkst valdībā ievēlētais kandidāts, kurš no partijas iepriekš nebija oficiāli izvirzīts, piekrist pildīt amatu, bet gan vajag attiekties no tā.

Šveicē abas parlamenta palātas balso par valdības locekļiem aizklāti. Jāievero ir aprakstīta buramformula, kura nosaka, no kuras partijas cik daudz pārstāvjus jāievēl. Turklāt, jāskatās uz kandidātu dzimumu, valodu, konfesiju, lai viss būtu līdzsvarots. Šādi ir, protams, iespējams, ka aizkulisēs deputāti vienojas gan ievēlēt noteiktās partijas biedru, bet nevis to, kuru partija oficiāli izvirzīja pati. Precīzi šādi jau notika pirms gada.

Bet partijas statūtu izmaiņas citas partijas vērtē kā ultimātu. SVP ir izvirzījusi tagad gan līdzšinējo Blocher, un lai pārāk nekaitināt citas partijas, kas jau paziņojuši par šī cilvēka neievēlēšanu, bijušo partijas priekšsēdētāju Ueli Maurer.

Kamēr Sveices prese diskutē kandidāta piemērotību amatam un cik lielā mērā viņš pārējām partijām ir pieņemamāks par Blocher, šis aspekts varbūt nebūs izšķirošais. Savukārt, citu partiju dusmas par ultimātu gan. Vēlēšanas notiks 12. decembrī.

Austrija politiskā strupceļā?

Austrijai ir jaunā valdība. Tā pati koalīcija, ka jau iepriekš, tikai galvenās lomas citi cilvēki. Tikai jau minēts, ka konservatīva tautas partija ÖVP ierosināja laulības ar sociāldemokrātu SPÖ beigas un zaudēja.

Tam iemesls lielā mērā bija bijušā kanclera Wolfgang Schüssel nespēja, kāpt savā partijā otrajā rindā un akceptēt, ka pie varas vairs nav labēja koalīcija. Būdams frakcijas priekšsēdētājs, savam pēcnācējam Wilhelm Molterer nedeva iespēju politiski elpot. Zaudējums bija dubultais. Ne tikai procentos partijai iznāca vēsturiskā sakāve. Bet iepretim cerībām uz kaut ko citu ir spiesta vēl vairāk partnerim piekāpt nekā jau pirms tam.

Tam iemesls, ka jau trešā daļa no vēlētājiem, daļēji aiz pārliecības, bet daļēji kā protests balso par galīgi labējām populistiskām partijām, ar kurām sadarbība ir problemātiskā. Rezultātā tā koalīcija, kuru kādreiz par lielu sauca, jo tajā sadarbojas divas lielākas partijas, vairs nemaz nav tik lielā. Pirmo reizi tās frakcijas vairs neapvieno parlamentā kvalificētu vairākumu, proti 2/3, ar ko arī var mainīt konstitūciju.

Neapšaubāmi valdības krišanai otrais iemesls bija pats kanclers, Alfred Gusenbauer, kuram, pēc komentatora domām, vairāk patika sēdēt savā krēsla nekā vadīt valdību.

Tieši šo divu konkurentu aiziešana dod koalīcijai citu seju. Kanclers ir Werner Faymann un ÖVP partijas jaunais priekšsēdētājs, Erwin Pröll, finanšu ministrs. Vērojot valdības veidošanas sarunas komentāros salīdzināja rezultātus ar Gusenbauer / Molterer sarunām. Toreiz SPÖ politiķim pārmeta partijas biedri, ka viņš visādas “svarīgas ministrijas” ka ārlietas un finanses bija uzticējis tieši koalīcijas partnerim un nevis prasījis savai partijai.

Un tieši skatoties uz šo faktu, Faymann vēl vairāk ministrijas, proti, ne tikai ārlietas, ko daudzās valstīs pieņemts atstāt koalīcijas otram lielākam spēkam. Bet tagad ÖVP vadīs gan iekšlietu gan tieslietu ministrijas, kas sadarbībā atbild, galvenokārt, par iekšējo drošību. Komentāros pieņēma, ka Pröll pēc partijas sakāves esot “kaut kas jānes mājās” lai partijas biedri nenoliegtu šo koalīciju.

Bet acīmredzot, Faymann bija cits mērķis, ko ļoti pozitīvi arī viņa partija vērtē: sociāldemokrātu rokās tieši tās ministrijas, kas atbild par sociālajiem jautājumiem.

Līdz ar to vada tagadēju koalīciju mierīgāki cilvēki un, laikam, abi partneri ir ar posteņiem apmierināti. Tas ir pamats cerēt, ka šī valdība piecus gadus turēsies pie varas un nenāksies atkal tikai pēc gada rīkot ārkārtas vēlēšanas, ka tas ir bijis ar Gusenbauer valdību.

Protams, abas partijas ir arī spiestas, jo citādāk, droši vien paliktu vēl viena no divām populistiskām partijām pat stiprākā frakcija un varētu sev pieprasīt valdības vadīšanu. 1999.g. Jörg Haider no tā atteicās, lai gan viņa vadīta FPÖ toreiz niecīgi uzvarējaÖVP. Schüssel näca pie varas. Šogad sasitās Haider.

Varētu teikt, ka Austrijas politiķi spēj strupceļam vislabāko risinājumu atklāt. Bet arī tas nav vēl droši. Koalīcija arī sabruka tāpēc, ka sociāldemokrāti sāka kalpot eiroskeptiķu vēlmei, lai nākotnē būtu par visiem ES jautājumiem referendumi. Pret to, savukārt, kategoriski iebilst līdzšinēja ārlietu ministre, ÖVP politiķe, Ursula Plassnik. Viņa varēja vadīt šo ministriju tālāk, bet no tā, dēļ aizdomām par tālāko politiku atteicās.

Valsts valoda Vācijā

Tikko pašlaik notiekošajā Kristīgo Demokrātu Savienības partijas kongresa ierosināja starp citiem Saarland federālas zemes ministru prezidents vācu valodas statusu kā valsts valoda pamatlikuma 22. pantā.

Daudziem latviešiem diez vai tas ir interesanti, drīzāk brīnīsies: vai tad līdz šim nebija?

Tieši tā, nebija. Ne konstitūcijas autori 1949.g. gadā to uzskatījuši par nepieciešamu nedz arī citi valsts vīri vēlāk, jo ļoti vienkārši sakot, tas ir pašsaprotami – atšķirībā no Latvijas. Vācijas iedzīvotāji ir ļoti homogēni vācieši – atšķirībā no Latvijā izplatītiem mītiem par turku daudzumu tajā valstī.

Vācijā ir aptuveni 82 miljonu iedzīvotāji, no tiem kādi 4 miljoni ir turki, proti, mazāk par 5%. Bez vācu valodas var iztikt musulmane, kuru tik un tā tikai par dzīvokli dzīvo un iepērkas vai nu supermarketos vai kādā no turku veikaliem. Iztikt var arī viņas vīrs strādājot kaut kādā rūpnīcas cehā.

Tiesa gan, diemžēl, ka pārāk daudz turku jaunieši, kas, protams, gan iet vācu skolā, tur pietiekoši labi nemācās “valsts” valodu, lai vēlāk iegūstu labi apmaksātu darbu. Savukārt, tādi piemēri aizvien vairāk arī ir. Tikko Cem Özdemir ievēlēja par zaļas partijas priekšsēdētāju.

Kāpēc tad tāda lieta pēkšņi. Peter Müller nākamgad grib tikt atkārtoti ievēlēts. Un tieši sakarā ar Angela Merkel kanclera amatā, pašlaik kristīgiem demokrātiem trūkst programmā un politikā tādi aspekti, kas piesaistu konservatīvi noskaņotus vēlētājus.

Tas arī ir viss. Jo, lai ierakstīt pamatlikumā kaut ko tādu, parlamentā nepieciešams atbalsts no 2/3 deputātu. Lielai koalīcijai ar sociāldemokrātiem, kuru vada Merkel, tāds pārsvars ir. Bet partneris tik un tā nepiekritīs tam. Sekojoši Peter Müller var mierīgi tādu vētru ūdens glāzītē provocēt. Sekas tam nebūs vairāk nekā komentāri avīzēs un žurnālos.

Tāpēc arī Spiegel online jau vakar sākās apsaukt to plānu, jokojot, piedāvājot vācu tulkojums Vācijā izplatītiem anglicismiem un ārzemju ēdieniem:

Döner, ko Latvijā labāk zina ar Kebab jēdzienu, īstenībā saucās Döner Kebab turkiem. Tulkojot, lūdzu dodiet man vienu griezošu cepamo gaļu. Izklausās kā trakumsērga.

Chop Suey ir Taizemes zupa. Tulkojot jāpasūta salauztus gabalus. Droši vien, garšīgi.

Club varētu vēl saukt par Diskotēku. Bet arī tas ir svešvārds. Disk ir šķēle un teka no grieķu valodas ir noliktava. Vai tad tiešam labprāt atpūtīsies šķēļu noliktavā? Latvijā varētu to gan vēl pa visam pārprast ka Šķēles nolikta.

Lielākai daļai latviešiem būtu skaidrs, kā nosaukt Vodku īsti un eifemistiski. La\bi, latviešiem ir savs degvīns. Vāciski arī ir Branntwein.

Bet ko varētu nozīmēt: Es netieku ar savu piezīmju grāmatu vispasaules tīklā?

Viens ir skaidrs: Vācu valoda Vācijā ir pa visam droši droša. Tam nav nepieciešami jauni likumi, jo esošos ir rakstīts, ka valsts iestāžu kontakts notiek vācu valodā.

Šveices Tautas partija mocās ar sevi

Buramformula, ar kuru sastāda valdību Šveicē jau pastāv vairāk nekā pusgadsimtu. Tajā laikā mainījās piedalījušo partiju sekmes vēlēšanās. Līdz ar to nebija pārsteigums, ka SVP sev prasīja divas vietas valdībā ar septiņiem cilvēkiem.

Diemžēl maiņas sistēmā notika slepenā ceļā, ievēlējot Christoph Blocher aizklātā balsojumā 2003.g. Viņa politiskā varenība gan derēja vairot partijai vēlētāju atbalstu, tomēr, pašā valdībā viņa politiskā kultūra gan noveda pie tā, ka 2006.g. tajā pašā slepenā veidā politiskā elite izmeta ārā no izpildvaras kolēģa.

Kopš tiem laikiem daļa no partijas vēlētos atgriezties vecās sliedēs, atgriezties valdībā un nomierināties ar to, ka Blocher pārejām partijām nav pieņemams. Viņš pats kā arī daži viņam politiskie draugi pretojas tam. Aizsardzības ministra Samuel Schmid atkāpšanos no amata tagad dod iespēju risināt šo konfliktu. Un tāpēc bija lielas diskusijas par to, vai partija atgriezīsies valdībā, proti, izvirza kandidātu un ja jā, tad kuru. Piedāvāt apvienota Bundesversammlung – Šveicē abās parlamenta palātas kopīgā sēdē ievēl valdības locekļus – tikai vienu kandidātu, vai saucamo Zweierticket, proti divus kandidātus izvelei un vai izvirzīs Blocher.

Beigu beigās nolēma izvirzīt Chrostoph Blocher kopā ar bijušo partijas priekšsēdētāju, Ueli Maurer. Šādi ir skaidrs, ka pēc buramformulas atgriezīsies jebkurā gadījumā Tautas partija SVP, dodot pārējām partijām iespēju, gan šai sistēmai atbalstīt, bet nepiekrist Blocher kandidatūrai.
Pie tā risinājuma partija gan nonāca tikai pēc jaunā partijas priekšsēdētāja, Toni Brunner, konsultācijām ar sociāldemokrātiem, brīviem demokrātiem un kristīgiem demokrātiem. Ne īpaši pēdējie, bet it sevišķi pirmie divi minētie spēki kategoriski noraidīja Blcoher atpakaļ ievēlēšanu valdībā. Līdz ar to, nosaucot vienīgi Blocher, SVP būtu viennozīmīgi aizgājusi no buramformulas jau pati.

Tagad, visticamāk, Šveices politika nomierināsies, atgriezīsies SVP un līdz vēlēšanām 2011.g. redzēs, vai tie partijas spēki, kas tikai nostumti malā, kas no partijas pat jau ir izstājušies un pat nodibinājuši savu jaunu politisko spēku, atgriezīsies vecajā politiskā mājā. Jebkurā gadījumā arī ir skaidrs, ka Eveline Widmer-Schlumpf, kurā aizklātā balsojumā pirms gadā ievēlēta Blocher vietā ar savu jaunu partiju nevarēs tik vienkārši pielāgoties buramformulai.

Vācijas sociāldemokrātu krīze

Jau ilgāku laiku SPD Vācijā cīnās ar tautā izplatītām pretenzijām pret Schröder valdības laikā īstenotām sociālajām reformām, ko daudz uzskata par netaisnīgiem. Rezultātā pēdējos gados izstājas no partijas daudz biedru, tajā skaitā īpaši arodbiedrību aktīvisti – kas savukārt nereti piebiedrojās bijušiem Austrumvācijas komunistiem.

Partijā līdz ar to ir plaisa starp kreisa un laba spārna. Nesen izvirzīja partija ka kandidātu kanclera amatam Frank Walter Steinmeier un par priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Franz Münterfering, kas abi skaitās laba spārna pārstāvji.

Savukārt, janvārī, īsi pirms vēlēšanām Hessen federālā zemē Wolfgang Clement publiski kritizēja asi tās partijas nodaļas nostāju enerģētikas politika – pret atomstacijām. Hessen Andra Ypsilanti iegūva salīdzinoši labus rezultātus, tomēr, lai nākt pie varas nepietika. Ātri noteiktā daļa no partijas dusmojās uz Clement.

Clement jau 38 gadus ir partijas biedrs, skaitās arī laba spārna pārstāvis, ir bijis Nordrhein-Westfalen federālas zemes ministru prezidents un Schröder valdībā galvenais ministrs, kas minētas reformas bīdīja. Turklāt, viņš neapšaubāmi ir holērisks cilvēks.

Dusmīgie partijas biedri ierosināja izslēgšanu no partijas. Kas neizdevās iecirknī, kurā viņš ir biedrs, tur viņam izteica tikai brīdinājumu. Clement pats publicēja nenopietnu tekstu, ar ko oficiāli atvainoties un atteicās no ierosinājumu izstāties pats no partijas.

Tā kā partijas vadība nevēlējas tādu skandālu uzkurināt, ka Clement tiešam izstums ārā, intensīvi lūdza partijas komisijai rīkoties atbilstoši. Galu galā, no partijas neizslēdza, izteica atkārtoti brīdinājumu un nākošā diena – Clements tomēr izstājās no partijas ar argumentu, ka partija nenorobežojoties pietiekoši no tiem bijušiem komunistiem kā arī atbalstītu Vācijas deindustrializācijai.

Ar šo gājienu partija pieradīja, ka nespēj atsevišķu politiķu izteicienus, kas ar partijas uzskatiem nesakrīt, savukārt holēriķis, acīmredzot, partijai vislielāko kaitējumu vēlējās izdarīt. Kamdēļ citādāk rīkoties ka apvainojies bērns izteikt muļķīgus pārmetumus?

Vācija spēj piedod?

Vācija un Itālija bija 70os gados tās valstīs ar visstiprākām vardarbīgām kreisā terora kustībām. Vācijā viņi sevi apzīmēja ar arī Latvijā zināmo saīsinājumu RAF – protams, ar pilnīgi citu atšifrējumu: Rote Armee Fraktion vai Sarkanās Armijas Frakcija.
Šī problēma izauga no jauniešu protestu pret valsti, kuru vadīja vismaz daļēji tā pati elite, kas bija vainīga par Hitler režīmu, kas jau tajā laikā sēdēja savās vietās. Kad 1967.g. viens nervozs policists nošāva studentu Bennmo Ohnesorg demonstrācijā Berlin, daļa radikālizējās.
Sākumā sprāga tikai bumbas, ar kurām aizdedzināja universālveikalus. Tos cilvēkus 1970.g. aizturēja, bet galvenai figūrai, Andreas Baader izdevās bēgt. Kad viņus atkal 1972.g. aizturēja nāca otrā paaudze teroristi, kuri kulminācija no 1975. līdz 1977.g. nogalināja vairākus diplomātus un uzņēmējus. 1977.g. tad arī nolaupīja lidmašīnu, pēc kuras atbrīvošanas Āfrikā cietumā sēdējušie izdarīja pašnāvību.
Izmisumā pēc tam pagrīdē dzīvojošie vienojās ar komunistisko Austrumvāciju un sāku jaunu dzīvi tur. Bet daži mēģināja savu cīņu turpināt, tajā skaitā Christian Klar un Brigitte Mohnhaupt. Abus aizturēja beidzot 1982.g.
Diemžēl policija un tiesa nekad nevarēja visas slepkavības noskaidrot tā, lai zinātu, kurš no teroristiem izdarījis precīzi kādus noziegumus. Paši viņi liecības nesniedza.
Tā pēc 25 cietumā pavadītiem gadiem 57.g. veco Mohnhaupt pagājušajā gadā laida brīvībā. Tiesneši bija noteikuši, ka ātrāk nevar. Bet tagad uzskatīja, ka sieviete vairs nav bīstama sabiedrībai. Savukārt, Klar beigsies tas termiņš janvārī, par ko gan tika izpausts viedoklis, ka, iespējams, viņš ir vēl joprojām bīstams. Viņam ir 56 gadi.
Tagad tiesneši nāca klāja ar to, ka arī šis kungs tiks brīvībā, kurš nekad nav nožēlojis savus noziegumus. Tieši tāpēc cietušie un nogalinātu cilvēku radi, daļēji, nav apmierināti. Turklāt, slavenais režisors, Claus Peymann, kurš pašlaik vada Bertold Brecht teātri “Berliner Ensemble” Berlin viņam piedāvā praksē strādāt. Pastāv arī doma, ka Vācija piedzīvos no radījuma uz raidījumu staigājošo Klar redzēt tuvākajā nākotnē bieži televīzijā. Iespējams.
Fakts ir, ka bijušais terorists Peter-Jürgen Book jau pirms daudziem gadiem teica, ka RAF teroristi ir par izdarītām vairākām slepkavām sodīti tikpat bargi ka jebkurš slepkava, kuram politiskie motīvi nebija, kamēr Hitlera laika noziegumi kā arī noziedznieki lielā mērā vispār nav sodīti. Fakts arī, ka tiesiskā valstī jurisdikcijai un kriminālkodeksam mērķis nav atriebties. Līdz ar to viss notiek pēc likuma burtiem, un redzēs, varbūt izbaudot atkal savu brīvību, ieraugot reālu sabiedrību pēc 26 gadiem, Christian Klar mainīs savas domas.

Šveices dzīvojoša trīsvalodība

Saīsinājumā, kā arī automašīnu zīmē GR ir Šveices pēc teritorijas lielākais kantons (federālā zeme) Graubünden, franču valodā Grisons, itāļu Grigioni un retoromāniski Grischun. Jā, tā arī ir valoda, mazākā no četrām oficiālajām valodām Šveice. Kantons atrodas dienvidaustrumos, robežojās ar Itāliju, kādēļ arī dažās ielejās runā itāļu dialektu. Bet šajā kantonā izdevās saglabāt arī vēl vienu romānisku valodu.

Protams, Šveices valdība atbalsta tam. Visādi veicināšanas pasākumi tiek veikti atšķirībā no senākiem laikiem, kad Graubünden pārgāja ar mācību valodu tajos ciematos, kuros runā retoromānu. Tagad pieradīja pētījums, ka visas trīs valodas Graubünden tiek izmantotas ikdienā un lielā mērā iedzīvotāji zina vismaz divas valodas. Vienā runā himenē, savukārt, darbā nācas runāt arī vēl vienā citā valodā ar kolēģiem vai arī klinetiem.

Iepretim šai daudzvalodībai visās trīs valodās reti kāds iedzīvotājs spēj sazināties. Tāpēc retoromāniski runājošie izpauž divvalodīgu identiāti. Gan viņi labprāt izmanto savu dzimto valdodu, bet nav tas vienmēr iespējams, jo ne visur visi var šajā mēlē sazināties.

Austrijas politika bez izejas

Ir skaidrs, ka vai nu Austrija paliks bez valdības vai nāksies atjaunot koalīciju no sociāldemokrātiskās SPÖ un konservatīvās ÖPV.

SPÖ ar savu priekšsēdētāju Werner Faymann var justies labi, jo no tās ārkārtas vēlēšanas, ko provocēja ÖVP iznāca stiprināta. Savukārt, ÖVP reāli nav citas iespējas, proti, partija ar savām iepriekšējām provokācijām panāca tieši pretējo gribētājam. Tas ir sāpīgi. Tāpēc federālo zemju partijas nodaļas kritizē Vīnes sarunas, pauž viedokli, kas vispār ar sociāldemokrātiem labāk nesadarboties.

Nesen ÖVP Erwin Pröll vadībā sastādīju sarakstu ar 10 jautājumiem koalīcijas sarunās partnerim, kas neesot laika ultimāts, bet faktiski ultimāts bija. Jo cik vien Pröll situācija ir visnotaļ grūta, savukārt, Faymann bez ÖVP arī valdību nevar veidot.

Īstenībā, šādi nav pirmo reizi Austrijā, tā jau bija 90os gados nepārtraukti. Tieši tas arī bija iemesls, kāpēc parasti tās divas minētās partijas sarunāja kādus trīs mēnešus, kamēr līgums bija gatavs un ministru kabinets sastādīts.

Šoreiz jau prezidents Heinz Fischer lūdza, ātrāk veidot valdību. Un katru dienu avīžu komentāros var lasīt, ka šoreiz tā varētu izdoties, jo tieši alternatīvu nav. Faymann sola, būšot ātri, bet Pröll apgalvo, ka nebremzēšot, bet reāli tieši to dara.

Tas viss notiek pateicoties faktam, ka ÖVP sašūpoja valdību īsi, pirms finanšu krīze ienāca arī Austrijā. Šajā brīdī ir it īpaši svarīgi strādājošā valdība. Pagaidām pilda uzdevumus bijušais Bundeskanzler Alfred Gusenbauer un bijušais ÖVP šefs Wilhelm Molterer, kuram sava partija pārmet sakāvi.

Neapšaubāmi, valdība būs. Neapšaubāmi tā būs bijušas koalīcijas turpinājums. Nav skaidrs, kad tas būs, paspēs līdz ziemassvētkiem. Arī nav skaidrs, kāda pozīcija būs priekš Pröll, kā viņam izdevīgāk, ko viņš vēlas.

Reakcijas uz konfliktu Kaukāzā Vācijā

Aktuālizēts finanšu krīzē.

Šis teksts ir tulkojums no post manā otrā blogā.

Visi minēti raidījumi autoram ir arī MP3 formātā.

Vēsturiskā pieredze ar Krieviju ir, protams, iemesls, kāpēc Rietumeiropā un Baltijas valstīs reakcijas bija dažādas uz to, kas Kaukāzā augustā notika. Diez vai kāda Krievijas sodīšana kaut ko dotu vai vispār būtu iespējama. Un lai gan Lisabonas līgums nesen pateicoties Īrijas referendumam netika pieņemts, interesanti, ka tomēr Eiropas Savienības dalībvalstis spēja savas dažādas pozīcijas kaut kā vienot un rīkot vismaz salīdzinoši veiksmīgi.

Tomēr ir interesanti, kādas atsevišķas reakcijas varēja dzirdēt no politiķiem, žurnālistiem un no vienkāršas tautas raidījumos un presē. Daudz palika tādā līmenī, strīdēties par to, kas bija pirmais, vista vai ola, proti, kas pirmais šāva, Dienvidosetija, Krievija, Gruzija. Reti kāds meklēja konflikta saknes dziļāk par pilsoņu kariem 1992.g. Un tas lai gan augusta hronoloģija nav grūti uztverama. Jautājums vienīgais, kāpēc Saakaschwili tieši tagad uzbruka Dienvidosetijai. Un atbilde uz šo droši vien meklējama George Bush prezidentūras termiņa beigām. Neviens nezina, kāda būs nākoša ASV valdība un kā tā reaģēs.

Diskusija Vācijā ātri vien pierādīja, ka viedokļi par lietu ir ļoti atšķirīgi. No ASV ģeostratēģiskām interesēm līdz Baltijas valstu un Polijas bailēm, kā arī no izlīguma politikas un miera kustības veterāniem līdz antiamerikānismam visādas pozīcijas ir pārstāvēts.

Cik vien arī skaidrs, ka Saakaschwili militāra akcija nav bijis gudrākais solis, arī reakcijas dod pamatus turpmākām bailēm.

Pirmās rekacijas
Tūlīt pēc Grūzijas uzbrukuma ARD-korespondents Maskavā, Stephan Laack, komentēja notikušo ar jautājumu, kurš tad ir iesacis karu. Saakaschwili esot ar savu traku ofensīvu (irrsinnigen Offensive) visu nospēlējis un sašķēlis savu valsti. Pārsteidzošs apgalvojums, jo Grūzija tieši pat opozīcijas pārstāvji atbalsta iepretim visām pretenzijām pret Saakaschwili savai dzimtenei. Bijusi parlamenta spīkere, Nino Burdschanadse, kura jau bija politiku pametusi, pauda gatavību atgriezties tajā. Laack tālāk brīdināja Eiropu, nepārņemt ASV meln-baltu domāšanas veidu, lai nezaudēt savas ietekmes iespējas. Tomēr, jāpierada tieši tagad, ka tādas vispār ir. Krievijas ārlietu ministra vizīte Varšavā pēkšņi citā tonī deva cerībām pamatu.

Iepretim Lisabonas līguma neveiksmēm izrādās tagad, ka Eiropa ir vienīga institūcija, kura, atšķirībā no ASV varēja konsultēt.

Protams, principā nevar neko teikt pret dialogu. Arī Aukstā Kara laikā Rietumi, NATO kontaktējās ar Padomju Savienību. Konfrontācijas mēģinājumiem 50os gados nekādi panākumi nesekoja.

Un tā arī paliek pretrunīgi, ko sociāldemokrātu politiķis un 70.gadu izlīguma politikas arhitekts Egon Bahr, kritizē, ka pēc 18 gadiem, kad Krievija skaitījās partneris, Rietumi pārejot politika atkal uz konfrontāciju. Viņš gan neņem vērā faktu, ka jau Krievija nozīmēja laikmeta maiņas. Vācijas bijušais ģenerālis Klaus Naumann arī domā, ka Maskava ar savu pārspīlētu reakciju sevi kā partneris diskreditēja. Protams, jāpiekrīt Bahr, ka drošība ir iespējama tikai ar Krieviju nevis pret. Tomēr, starprindu prasījums pēc Maskavas domāšanas ievērošana, ar norādījumu uz to, ka līdz šim Krievija esot visu akceptējusi ieskaitot NATO un ES paplašināšanu, par ko Bush vecākais un Gorbatšovs 90 gadu sākumā bija vienojušies. Interesanti, ka šādi gan Bahr gan arī sociāldemokrātu politiķis un Erhard Eppler, kurš Saakaschwili nosauc par traku („Verrückter”), kas krīt lielvarai uz nerviem, katrs ar savu argumentāciju runājot par Krievijas Federāciju un Padomju Savienību viņas drīzāk neatšķir, bet uztver vienādi. Vismaz pats Eppler arī piekrīt, ka Krievija pārreaģēja.

Bahr nosauc par joku, ka krieviem esot jātic, ka raķetes Polijā nav domātas pret viņiem. Kamēr ASV īsteno savas ģeostratēģiskās intereses, piemēram, Kosovo, krieviem „bija pazeminoši jāklausās”, ka viņi līdzīgi rīkoties nedrīkstot. Sekojoši Eppler ir taisnība, ka priekš Krievijas būtu tagad pašpazemošana padoties rietumprasībām pēc Osetijas bombardēšanas. Stephan Laack atkal 15. Augustā runā par pazemināšanu un aplenkumu. Kreml esot taisnība pieprasīt, lai viņu uzklausās un tagad esot pēdējais laiks ņemt Krievijas pozīcijas nopietni. Bet kādas tad tās ir?

Laack argumentācija tieši noraida uz bieži izteiktu viedokli, ka Krievija ar politiku Kaukāzā atriebās par Kosovo politiku. Tas ir, protams, iespējams, bet neņem gan vērā, ka Krievija pati pārkāp iepriekš pieņemtus lēmumus sakarā ar Grūziju ieskaitot ANO-rezolūcijas. Kāpēc asi kritizēta politika Kosovo pēkšņi ir pareizi palikusi citviet pasaulē? Kā DGAP-Experten Alexander Rahr bilst, tagad Krievijai likumsakarīgi vajadzētu arī beigt Kosovo neatkarības blokādi. Ulrich Heyden lakoniski bilst, ka Krievija neuzskata savu rīcību par sliktāku nekā bombardēšanu Belgrad, Bagdad vai Kandahar.

Izpratne par konflikta izcelsmi
Daži komentatori arī retoriski uzdevu jautājumu, cik daudz Rietumiem jāakceptē no Krievijas puses? Kāds tiesības ir Krievijai, Baltijai, Ukrainai vai Gruzijai pavēlēt, kurās starptautiskās organizācijas iestājas? Bijušais ASV-vēstnieks Vācijā, John Kornblum, piemēram, aicināja raidījumā Anne Will, Krievijai esot jāuzdod jautājumu sev, kāpēc viņas kaimiņi brīvprātīgi iestājas NATO. Krievijas retorika par „tuvām ārzemēm” pēdējos gados katrā ziņā uzticību Baltijā neveicināja. Kamēr Eppler Maskavas reakciju uzskatīja par lielvaras raksturīgai, nevis tipiski Krievijai, viņam iebilda Eiropas parlamenta brīvu demokrātu deputāts Alexander Graf Lambsdorff, ka Krievija Boris Jelzin vadībā esot bijusi vēstures anomālija, un tagad atgriežas pie vecām metodēm. Citi arī runāja par fantoma sāpēm, par patiesību, ka Krievija vēl pārdzīvo PSRS teritorijas zaudējumus.

Diemžēl daudzi žurnālisti neņem vērā, ka burtiski Krievija ir pasaules pēdējā koloniālā valsts, kurai vienkārši, atšķirībā no britu impērijas teritorija ir kompakta. Joprojām dzīvo daudz tautību tajā federācijā, kuriem slēptā pārkrievošana pat tad notiek, ja attiecīgai tautai ir pat sava republika. Par to intervijā ar Ulrich Heyden arī atgādina Gruzijas opozīcijas pārstāvis Georgi Chaindrawa, ka krievija bija agresīva jau kopš 9. gadsimta. Dažas tautas ar situāciju nomierinājušas, bet citas pat no kara darbības nav izvairījušas kā, piemēram, Čečenija. Līdz šim Krievijai nebija nekādas intereses atzīt Abhaziju un Osetiju par neatkarīgām valstīm, kā arī risināt konfliktu citādāk starptautiskā līmenī. Tieši otrādi status quo Krievijai bija izdevīgi, lai būtu iemesls, kaut kad izmantot to savu ģeostratēģisko interešu īstenošanai.

Vēlākas reakcijas
Minchenes drošības konferences vadītājs, Wolfgang Ischinger, redz Krievijas rīcībā divas kļūdas. Pirmkārt, uzticības zaudējums. Otrkārt, ka Abhazijas un Osetijas atzīšana nevar vairs tik vienkārši ņemt atpakaļ. Un tam var būt Kaukāzā kā krīzes reģionā visdažādākās sekas. Tieši tāpēc arī interesanti, ka krievu ārpolitikas eksperts Fjodor Lukjanow vēl 15. augustā intervijā apgalvoja, ka Krievija šo soli nespers.[1] Tanī pašā laikā, protams, Gesine Dornblüth ir taisnība, ka droši vien Gruzija zaudēja abas teritorijas, pieminot, ka jaunā paaudze esot uzaugusi, kura citu situāciju nemaz vairs neatceras un pēc vēsturiskiem notikumiem Abhazijas iedzīvotāji vienkārši negribētu vairs Gruzijas sastāvdaļa būt.. Arī Eppler norada, ka faktiski tas republikas jau sen nepieder pie Gruzijas. Dornblüth neņem vērā, ka arī sabiedrības domu ietekmē Krievijas nebrīvie mediji. Līdzīgi arī bijušais publiskās raidstacijas WDR vadītājs Fritz Pleitgen runā pie Anne Will par bailēm no ieročiem Polijā Krievijas vienkāršo iedzīvotāju vidū. Ischinger gan atgādina, ka vismaz par ieroču novietošanu Polijā nevarot teikt, ka tas neatbilstu starptautiskām tiesībām.

Īstenībā Krievija baidās veltīgi, jo tieši Bukaresta samits pierādīja, ka Gruzija tieši šo nerisinātu teritorijas jautājumu dēļ netika uzaicināta aliansē un ka NATO, savukārt, izvairās no tiešas konfrontācijas ar Krieviju. Tātad šausmas par aplenkumu arī ietilpst minētas fantoma sāpēs. Savukārt, Polijas un Baltijas bailes ir, skatoties uz Krievijas retoriku, pamatotas ne tikai ar pagātnes, bet gan arī ar pašreizējo pieredzi, kā atgādina Alexander Graf Lambsdorff. Protams, arī Krievija baidās no tiešas konfrontācijas un līdz ar to diez vai „sargās“ savus pilsoņus Igaunijā vai Latvijā ar militāro spēku, jo tas varētu arī nozīmēt 3. pasaules kara sākumu.

Tautas viedoklis
Tieši no tā arī baidās ierindas iedzīvotāji, ka atklāja arī WDR raidījumā Tagesgespräch 28. augustā. Protams, lielā mērā to ietekmē zināšanas trūkumi par vēsturi no vienas puses un ievērojamai daļai Vācijas iedzīvotāju noraidoša attieksme pret ASV – saucamais antiamerikānisms – no otras. Cilvēki atceras karus citviet pasaulē, kad ASV cīnījās pret PSRS ietekmes paplašināšanu, piemēram, Vjetnamā līdz arī kopš gadiem diskutētam karam Irākā. Vēlākais ar Guantanamo ASV nodeva pati savas morāles principus ne tikai tautas acīs. Savukārt, jocīgi ir, ka pēkšņi visas diskusijas par Duma vēlēšanām 2007.g. kā arī prezidenta vēlēšanām šogad un ar to saistītiem demokrātijas pārkāpumiem ir aizmirstas. Neapšaubāmi, ASV reakcijas ir saistītas ar to ģeostrateģiskām interesēm, tomēr tas tāpat attiecās arī uz Krieviju. Ko tad cilvēki vēlas, lai naftas cauruļvadi būtu demokrātiskās valsts rīcībā, kura, iespējams, par prezidentu drīz ievēlēs afroamerikānieti vai autokrātijai?

Secinājumi
Krievija sevi izolēja iepretim vēstnieka Vācijā, Vladimir Kotenev, raidījumā Presseclub 31. augustā apgalvojumiem. Viņš atgadināja par Ghaddafi un Berlusconi atbalstu. Vai tad līdz ar šo Krievija atklāti grib atrasties diktatoru un apšaubama Itālijas ministru prezidenta kompānijā?

Vairākas reizes arī tika minēts jēdziens Aukstais Karš. Dr. Hans-Henning Schröder no fonda Stiftung Wissenschaft und Politik (SWP) Berlīnē noraidīja to Süddeutschen Zeitung Audio raidījumā. Šo jēdzienu lietojot tikai tāpēc, ka esot zināms. Bet īstenībā Aukstais Karš varot būt tikai starp diviem līdzvērtīgiem ienaidniekiem, kas atrodas sistēmas konkurencē. Tam piekrīt arī vēsturnieks Jörg Baberowski no Humboldt-Universität Berlīnē. Viņš nosauc Gruzijas destabilzācijas mēģinājumus tā kā krievu minoritātes izmantošanu Baltijā par salami taktiku.

Savukārt, Meyer Leksikons jēdzienu kā konfliktu bez militāriem līdzekļiem starp divām valstīm vai diviem blokiem par ideoloģijām ar propagandas līdzekļiem. Skatoties uz pilnīgi atšķirīgu izpratni par demokrātiju un pašnoteikšanās Rietumos un Krievijā, kur valda valsts oligarhu kapitālisms, var, manuprāt, gan runāt par sistēmas konkurenci. Un katra puse neapšaubāmi izmanto propagandu.

Tanī pašā laikā Krievijas federācija atkārto šādi vēsturi, šī valsts tā kā Krievijas impērija – līdz ar vēlu dzimtbūšanas atcelšanu – un Padomju Savienību nodarbojas ar varas politiku vietā ieguldīt enerģiju ilgtspējīgā attīstībā. Abas minētas valstis sabruka arī ekonomisko problēmu dēļ.

Noteikti ir pareizi, ko minēja uz reiz pēc konflikta sākuma NATO ģenerālsekretārs, Jaap de Hoop Scheffer, ka tagad nevar atgriezties pie business as usual. Pēc Aukstā Kara beigām un 9/11 konflikts Kaukāzā atkal ir viens no notikumiem ar ilgtspējīgu nozīmi. Sankcijas pret Krieviju diez vai nestu kādus panākumus, drīzāk draudētu šādi pakāpeniski saasināt konfliktus un pasaule varbūt ieslīdētu militārā konfliktā, kā tas notika pirms Pirmā Pasaules Kara. Izslēgt Krieviju no WTO vai arī G8 Rietumiem nav lietderīgi. Bet varētu domāt, Krieviju izslēgt no demokrātu klubu, Eiropas Padomes. Tomēr Egon Bahr ir taisnība, ka pasaule 21. gadsimtā bez dialoga un kooperācijas nekur netiks.

Daudzi Rietumos Krieviju nav sapratuši.[2] Bet varbūt arī mazāk Rietumiem jāsaprot Krieviju nekā Krievijai Rietumus. Tā arī rakstīja Šveices avīze NZZ par Krievijas anahronismu: Krievija labāk vēlas, ka no viņas baidās nekā viņu mīl.[3]

Krievija, rietumi un Kaukāza finanš krīzes fonā
Zem virsraksta „Das Schmollen ist gebrochen (apvainošanās beigušas) komentē Klaus Kuntze 16. Novembrī Deutschlandradio, ka vajadzēja sagaidīt finanšu krīzi un Putina draudus ar ieročiem Kalinigrādā kā arī Baltijas jūras cauruļvadu projekta atcelšanu, lai rietumi saprastu par bērnišķīgas uzvedīvas nedērīgumu. Kunzte atzīst Medvedeva kļūdīšanos par ienēmumiem no dabas resursu pārdošanas, ko tāpat esot oligarhi sev iebāzušies kabatā. Finansu ministrs, kurš cerēja uz naftas cenu ap 200 Dollar par Barrel, tagad esot spiest no rietumiem doto kredītu dzešanai tērēt valūtas rezerves. Autora secinājumu, cik atkārīgi rietumu investori un Krievijas resursu pārdevēji ir savā starpā, liek šaubīties par autora spriedumu. Krievija lielākoties pildīja rietumu prasības sakarā ar Gruziju. Vai tad nav panākuši rietumi savus mērķus un Krievija piekāpusi? Rietumi pārāk nekritiski esot ļāvuši sev uzspiest piekrišanu Saakašvili, Kuntze beidz savu tekstu. Vai tad tiešam? Kurš piespieda?

---------------------------------------------

[1] „Saakaschwili ließ Russland keine Wahl“, Interview Speigel online, 15.8.2008
[2] Warschaupakt plante nuklearen Überfall auf Westeuropa. Pläne eines präemptiven Kriegs im Spiegel freigegebener Ostblock-Dokumente, 13. September 2008, Neue Zürcher Zeitung
[3] Wie weit reicht der Arm der NATO?, NZZ 30.8.2008

Hessen kā piemērs Vācijas politiskām sāpēm

Andrea Ypsilanti riskēja daudz un zaudēja visu. Janvārī viņa pārliecinoši uzvarēja ar savu sociāldemokrātisku partiju (SPD) Landtag vēlēšanas Vācijas federālajā zemē Hessen. Esošais ministru presidents Roland Koch zaudēja 12%. Bet, tomēr, politiskā ainava bija ļoti sarežģīta.
Hessen ir vienmēr bijusi vieta ar sīvu konkurenci starp sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem, lai gan, vēsturiski biežāk izdevās būt pie varas SPD. Savukārt, 1999.g. Koch ar CDU varēju aizvietot sociāldemokrātus arī pateicoties faktam, ka Vācijā vēlētāji mēdz balsot federālās zemēs par tām partijām, kas federatīvā līmenī ir opozīcijā. Bet 1998.g. Berlin nāca pie varas Gerhard Schröder valdība.
Apgrūtinoši sociāldemokrātiem kopš tā laika ir sociālas reformas, kas ļoti plašu iedzīvotāju grupu neapmierina, drīzāk baida. Un arī reāli daudz cilvēki cieš, dzīvo sliktāk nekā iepriekš, kas, protams, nepamatojas tikai un vienīgi ar tām reformām. Bet tautas doma atspoguļojas bijušas austrumvācu komunistiskās partijas panākumi savā teritorijā. Partija pārdēvējusi sevi par demokrātiskā sociālisma partiju.
Kādreiz tā bija problēma tikai austrumvācijas zemēs. Mecklenburg-Vorpommern un pat galvaspilsētā Berlin iesaistīja sociāldemokrāti to partiju koalīcijās, kas salīdzinoši klusi valda. Rietumos, šķita, līdzīgs modelis nav pieņemams ne vēlētājiem, ne žurnālistiem un arī pašiem politiķiem. Tajā atmosfērā Andrea Ypsilanti solīja, nekādā gadījumā nekad nesadarboties ar to partiju.
Nebūtu bijis vajadzīgs to darīt, ja nebūtu pastāvējusi iespēja, ka partija pārvarēs 5% barjeru un iekļūs parlamentā. Un tāda perspektīva partijai bija pateicoties apvienošanai ar WASG – vēlēšanu iniciatīva sociālam taisnīgumam, ko bija nodibinājuši ar SPD neapmierinātie politiķi kopā ar arodbiedrību funkcionāriem. Atkal nosaukums tika mainīts uz Die Linke – kreisie.
Un tā rezultāts Hessen 2008.g. janvārī neļāva klasiskās kombinācijas izvedot: CDU ar liberāliem vai SPD ar zaļajiem, jo ar 5,1% kreisie ienāca Landtag.
Ilgāku laiku jau diskutē par iespējam iesaistīt vai nu liberālus vai zaļus pretēja blokā koalīcija no trijām partijām – kas līdzšinēji, tomēr jāatzīst – būtu vienai no partijām politiskā nāve. Turklāt, konkrētā gadījumā, visas partijas izņēmot liberālus, galvenokārt, vēlējās nostumt no amata Koch.
Andrea Ypsilanti redzēja savu iespēja izvedot mazākuma valdību ar kreisu atbalstu. Plaši Vācijā diskutēja un pārmeta viņai, pārkāpt ar to iepriekš dotu solījumu. Gan SPD gan zaļie sasauca partijas kongresu, lai iespēju apspriest un visi, izņemot vienu SPD deputāti, Dagmar Metzger, beigu beigās, vismaz oficiāli, piekrita.
Pirmdienā, 3. novembrī, vienu dienu pirms plenārsēdes, vēl trīs deputāti atsauca Ypsilanti savu atbalstu. Viss cauri. Būs ārkārtas vēlēšanas.
Un atkal diskusijas un pārmetumi. Kā tad tie trīs nevarēja ātrāk izteikties. Un, protams, ja Ypsilanti nevar uzticēt kā frakcijas priekšsēdētāja saviem partijas biedriem nelīdz arī arguments, ka viena no deputātēm ļoti kritiski vērtēja jau to kreiso partiju savā disertācijā. Cik, tomēr, vajadzētu pieņemt, ka iepretim visām pārējām domstarpībām vienojās politiķus apmainīt amatā Roland Koch, laikam veidojot ministru kabinetu, Ypsilanti pārvērtēja savas iespējas. Viņa lielāku konkurentu Jürgen Walter neiecēla par ekonomikas ministru, bet vietā, vienu savu draugu. Pati būdama no kreisa spārna ar to saasināja konfrontāciju ar to partijas daļu, kas skeptiski skatījās uz visu projektu un ar to personālu lēmumu no tās valdības nopietni baidījās.
Galu galā Ypsilanti ir pati vienīga par iznākumu. Savai partijai viņa darījusi pāri. Aptaujās viņa krita vēl dziļāk neveiksmē.

Asā vārdu apmaiņa

Pasaulē viens no svarīgākiem tematiem ir finanšu krīze. Tikai pusgads ir aptuveni pagājis, kopš finanšu sistēma citu konfliktu izraisīja.

Sen ir skaidrs, ka offshore vietās pasaules bagātnieki parko savus īpašumus. Labākie rādītāji peļņai vēl nebūtu nekas, bet bieži vien tās summas ir nemaksātie nodokļi vai par viņām nodokļi nav samaksāti, proti, summas daļēji iegūtas likumu pārkāpuma rezultātā. Blakus tālajām un siltajām zemēm pašā Eiropas vidū ir Šveice, Lihtenšteina un Austrija tādas vietas. Austrija pat iepretim, ka šī valsts 1995.g. iestājās Eiropas Savienībā.

Pavasarī viens bijušais kādas Lihtenšteinas bankas darbinieks gribēja atriebties un pārdeva vācu izlūkdienestam disku ar datiem. Cik tas solis no šīs valsts iestādes bija pat par sevi nelikumīgs, jo izlūkdienests tāds uzdevums nav, kā atrast negodīgus nodokļu bēgļus. Līdz ar to Lihtenšteinas pat princis protestēja un pārmeta Vācijai, ka tās valdība pat uzpirktu zagtas preces. No morāles skatupunkta, protams, minētās valstis ar savu likumdošanu veicina ārvalstniekus savā dzimtenē tās likumdošana neievērošanu, proti, zināma mērā aicinājums uz noziedzību.

Vācijas pašreizējais finanšu ministrs Peer Steinbrück mīļ stiprus vārdus. Pēc Neue Zürcher Zweitung – ietekmīga Šveices dienas avīze – tieši tāpēc arī nekad neesot bijusi runa par viņa izvirzīšanu par partijas priekšsēdētāju vai kancleru. Steinbrück ir SPD biedrs. Tagad viņš asi kritizē Šveici jau vairākus mēnešus, par ko gan no tās valdības saņēma aizraidījumus gan arī no tās konservatīvās avīzes. Šveice abgalvo, ka Steinbrück izteicieni apdraud bilaterālās attiecības, savukārt, vācu ministrs atbild, ka Šveice sajauc problēma izcelsmi ar ietekmi. Avīze argumentē, ka Steinbrück ar saviem draudiem atgādina drīzāk vecās bailes mazās valstīs no liela kaimiņa, Vācija.

Konfliktu saasināja, ka nesenā ES ministru konferencē Parīzē piedalījās arī OECD ģenerālsekretārs, Angel Gurría. Šveice viņam pārmet, ka šādi izskatīja minētās tikšanas, kurā 17 ES finanšu ministri tieši debatēja iespējas nodokļu bēgšanu novērst, kā oficiāls OECD pasākums. Šajā pasākumā Steinbrück zicināja sastādīt melnu sarakstu ar valstīm, kuras līdzīgi kā Šveice nepalīdz likumpārkāpumus atklāt. Vācijas ministrs savus draudus, arī ar jaunām muitās maksām, atkārtoja kāda ZDF – viens no vācu publiskiem televīzijas kanāliem – raidījumā.

ES valstīs prasības pret Lihtenšteini un Šveici aug. Arī to valstu valdības, protams, saprot, ka viņu likumdošana ir aicinājums citās valstīs pārkāpt likumus un kā līdz šim izvairījas no palīdzības izmeklēšanas. Tāpēc abas valstīs šajā jautājumā palikušas savā argumentācijā pasīvāk. Austrija kā offshore vieta finanšu tirgū, bet tanī pašā laikā ES dalībvalstij situācija ir sarežģītāka. Turklāt, pēc nesenām vēlēšanām vēl nav izveidota jaunā valdība.

Šo faktu izmanto Lihtenšteina. Ministru prezidents Otmar Hasler teica, ka nevarot vairāk ES no viņa valstiņas prasīt nekā no ES dalībvalsts Austrijas. Viņš piedāvā palīdzēt nodokļu nemaksāšanas atklāšanas palīdzību un prasa pretī dubultnodokļu līgumu. Tas, savukārt, pašlaik nav paredzēts. Izstrādāšanā ir līgums, ka izmeklēšana bāzēsies katrā valstī uz vietējas likumdošanas. Bet Lihtenšteina nav paredzētas operatīvas akcijas nodokļu jautājumos.

Šie jautājumi, protams, uztver Šveicē un Lihtenšteinā kā arī Austrijā sāpīgāk. Tur presē dziļāk apraksta lietu būtību, piedalās publiskās diskusijas eksperti. Vācijā atkal morāliski protestē atsevišķu gadījumu atklāšanā, kā tas notika pavasarī, jo minētajā diskā bija arī bijušais pasta direktors Klaus Zumwinkel – kurš uz reiz no amata atkāpās. Peer Steibrück pašlaik ir populārs ar savu rīcību finanšu krīzes laikā.

Nav vēl paredzams, vai paliks viss daudzmaz pa vecam vai arī mainīsies prakse.

Šveices partiju sistēma mainās

Valdību Šveicē jau pusgadsimtu sastāda pēc buramformulas, tā mainījās tikai nedaudz 2003.g. – gan neplānoti. Bet tomēr, pusgadsimtu atpakaļ beidzās dominējušā loma no brīvdomātājiem (Freisinn), ka viņi sevi sauc, partijas saīsinājums ir FDP.

Tomēr, tieši tās neplānots pārmaiņas ir rezultāts no četru partiju ietekmes un panākumu pārmaiņām. FDP ir zaudējusi savu atbalstu vēlētāju vidū, savukārt, kopš populists Christoph Blocher sāka vadīt Šveices tautas partiju SVP, tā sasniga neredzēti labus vēlēšanu rezultātus.

FDP jau kopš vēlēšanām 2003.g. apvieno savu frakciju ar LPS, liberālā partija, jo šī viena pati ar četriem deputātiem vairs nevarēja frakciju izveidot. Jau 1999.g. partija zaudēja savu pārstāvniecību augšpalātā. Lai gan FDP ar šo soli palika lielākā, viņa arī palika iekšienē daudzveidīgākā, jo FDP pati sevi uztver kā plašu pilsonisku catch all party, kamēr liberālā partija franču valodā runājošos rietumos un Basel reprezentē drīzāk intelektuālas elites. Bet arī pozīcijas atšķiras, jo LPS sabiedriskos jautājumos ir konservatīvāka, noraidīja, piemēram, pret kaņepju iniciatīva.

Kamēr FDP ir etatistiskāka, LPS nostādne ir federālākā. Līdz ar to nacionālajā līmenī apvienojušas partijas vēl Kantonos Basel, Genf un Waadt pašlaik strādās joprojām atsevišķi. Vienīgi varētu vēlme kļūt par lielāko partiju tur varētu paātrināt apvienošanos. Tā tas jau notika Neuenburg, kur rezultātā partijai ir 40 no 115 vietām parlamentā. Bet Genf LPS arī bez FDP 12 deputātiem ir ar saviem 23 mandātiem 100 vietīgā parlamentā lielāka frakcija.

Zem jautājuma zīmes, protams, paliek arī, cik lielā mērā vēlētāji būs ar apvienošanos apmierināti. To rādīs nākamgad vēlēšanas Neuenburg.

SVP četros gados bija divas reizes iemesls kārtīgiem triecieniem Šveices politikā, līdz ar Christoph Blocher neplānoto ievēlēšanu valdībā 2003.g. un tikpat skandalozu izbalsošanu 2007.g. Partija palika uz sašķelšanas sliekšņa. Christoph Blocher ar atbalstītajiem pieprasīja no diviem viņa partijas biedriem valdībā atkāpties. Viņi atteicās un taisās nodibināt jaunu partiju BDP, pilsonisku demokrātisku partiju. Eveline Widmer-Schlumpf Graubünden kantona nodaļa pilnīgi aiziet no SVP. Samuel Schmid mājas kanton Bern, savukārt, situācija ir ļoti sarežģītā. Šogad skandāla dēļ armijā vajadzēja būtībā atkāpties aizsardzības ministram. Bet neviens no valdības locekļiem kā arī citas partijas šo nemaz nediskutēja, jo atjaunota kandidāta ievēlēšanu valdībā varēja nozīmēt arī atkārtotu panākumu Christoph Blocher – baidījās no tā politiskā elite un izvairījās. Bet BDP ir vēl mazā partija. Samuel Schmid vēl izvairās atklāt savus nākotnes plānus par atkāpšanos vai arī par kandidēšanu decembrī nepieciešamas valdības vice-galvas vēlēšanas.

Bet arī SVP liktenis nav vienkāršākais. Partijas priekšsēdētājs Toni Brunner ir Christoph Blocher politiskais dēls, kurš jau 21.g. vecumā tika ievēlēts apakšpalātā. Sekoja zvaigžņu karjera. Jaunajā amatā, kurā vadības iemaņas ir svarīgākas, nekā vienkāršam deputātam tagad 34.g. vecam politiķim vairs nepietiek ar jaunības harismu. Partija sākās ar savām pozīcijām šūpoties, kopš Blocher aiz dusmām par savu neievēlēšanu valdībā paziņot SVP iešanu opozīcijā, kas nekādu reālu rezultātu nedeva. Tā Brunner mainīja partijas paroli par personas brīvas uzturēšanas jautājumu, ko Blocher noraidīja, bet tagad Brunner atbalsta. Arī Brunner paskaidrojumi liecina tikai par vienu, ka viņš nav savā amatā gluži patstāvīgs, viņš vienkārši teica, ka viņš vēl nevarēja atdalīties no patēva. Savukārt, pati Christoph Blocher ietekme partijā arī pakāpeniski zūd.

Šveices iekšpolitika acīmredzot vēl līdz nākošam vēlēšanām paliks neskaidra. Cik atbalsts paliks pie SVP, cik iegūs BDP? Tas noteikti ietekmēs valdības vēlēšanas un līdz ar to, iespējams, 2011.g. būs lielākām parlamenta partijām jaunu buramformulu jāizgudro.

Dienvid-Tirol Austrijas ceļā?

Svētdien notika parlamenta vēlēšanas Dienvidtirol. Šo reģionu itāļi sauc Alto Adige[1] kopā ar Trentino pēc Pirmā Pasaules Kara pievienoja Itālijai. Province ir īpašs statuss ar kultūras autonomiju. Savukārt, kā vēsturiski tā arī mūsdienas, Südtirol runā galvenokārt vāciski, kamēr Trentino runā itāļu valodā.
Pirmo reizi kopš 1989.g. amatā strādājošais ministru prezidents, tur nosaukts Landeshauptmann, Luis Durnwalder baidīja, ka viņa Tautas partija SVP varētu zaudēt absolūtu vairākumu. Jau Itālijas parlamenta vēlēšanās aprīlī iegūva partija tikai 45,6% balsu.
Bet SVP nezaudē itāļu partijām , bet galēji labējiem brīviem (Freiheitliche). Šī partija kopē Austrijas panākumu recepti no populistiskās partijas FPÖ, kuru vadīja nesen autoavārijā bojā aizgājušais Jörg Haider. Brīvie kritizē pret korupciju. Privileģi esot vienmēr SVP partijas biedriem.
Rezultāts partijai reāli krita no 55,6% līdz 48,1% un līdz ar to mazāk dramatiski, nekā prognozes rādīja. Šādi partija saglabās ar 35 mandātiem parlamentā absolūtu vairākumu. Kamēr pirms balsošanas pat baumas kursēja, Landeshauptmann Durnwalder varētu savu amatu iespējamas sakāves dēļ pamest, tagad izrādās viņš joprojām populārākais Südtirol politiķis.
Rezultāta interesantais aspekts ir, ka SVP, kura reprezentē galvenokārt vāciski runājošus iedzīvotājus, tieši laukos zaudēja un pilsētās sasniga atbalstu. Bet tur dzīvo koncentrēti itāļi. Šis konstatējums ļauj spriest, ka arī šie cilvēki vēlas reģionā stabilitāti.
Brīvie varēja no 5% līdz 14,3% savu elektorātu gandrīz trīskāršot, kamēr vēl radikālākā partija Süd-Tiroler Freiheit (Dienvidtiroles Brīvība) ieguva tikai 4,9%. Šī politiskā spēka mērķis ir apvienot Dienvidtiroli atkal ar Austrijas Tiroles daļām.
Starp itāļu partijām Berlusconi Popolo della Libertá (Brīvības Tauta) zaudēja ar 8,3%, lai gan viņa kandidēja pat kopā ar neo-fašistisko Alleanza Nazionale (Nacionālā Allianse). To partiju vēlētāji acīmredzot balsoja šoreiz par Lega Nord, partija, kura aistāv neatkarīgas Patagonias (Ziemeļitālijas) ideju, kura ieguva 2,1% vienu vietu.
Būtu SVP savu vairākumu zaudējusi, vienīga iespējama koalīcija būtu bijusi ar centrosinistra vai Ulivo(kreisie centristi) sauktām partijām. Šis variants atkal pēc vērotāju domām varētu apdraudēt SVP identitāte kā vācisko iedzīvotāju reprezentējušo spēku. Savukārt bez īstas teikšanas valdībā šis partijas arī iepriekš piedalījās, jo līdzīgi ka dažās Austrijas federālajās zemēs sastāda izpildvaru pēc proporcionālā.
[1] Adige ir upe, vāciski Etsch, kuras sākumposms Alto, vāciski Oberlauf, tek caur Alpu diendivdaļu.

Partiju demokrātija krīzē – Bavārijas piemērs

Kopš Gerhard Schröder īstenoja Agenda-politiku ar lielām pārmaiņām sociālu pabalstu sistēmā sociāldemokrāti (SPD) Vācijā ir zaudējusi ne tikai vēlēšanās, bet arī ļoti daudz savu biedrus. Konflikti un publiski izcīnītie strīdi partijā pēdējos gados bija iemesls, kāpēc partija no negatīviem avīžu virsrakstiem ārā netika.
Bet politologi sen atzinuši, ka būtībā vērojam ne vien krīzi sociāldemokrātos, bet partiju vidū vispār un it īpaši izteikti starp saucamiem “catch all” partijām, vai arī tautas partijām, tās, kas reklamē politiku, kura ir pieņēmām ne tikai šaurām pilsoņu aprindām.
Un tā šis fenomens skar arī tagad kristīgus demokrātus, CDU und pat CSU.
CSU ir tikai Bavārijā eksistējoša CDU māsas partija, kuru vēlētāji vairāk nekā 40 gadus lutināja ar lieliem panākumiem vēlēšanās. 2003.g. pat balsoja par viņu 60%, proti, parlamentā partijai bija pat 2/3 vairākums. Protams, tik labus rezultātus pārvarēt, neviens negaidīja septembrī. Kamēr agrākos gados lozungs bija 50%+X, aptaujas rādīja, ka CSU varētu pat mazāk par 50% saņemt. Šinī gadījumā būtu jautājums, kādas frakcijas vēl pārvarēs 5%-barjeru, lai CSU varētu arī ar mazāk balsīm ieņemt absolūtu vairākumu mandātu.
Rezultāts bija partijai šoks. Nedaudz vairāk nekā 43% vēlētāju balsoja par kristīgiem. Gandrīz pat pagājušajā gadā apvienojošai kreisai partijai izdevās kļūt parlamentā. Katrā ziņā, CSU bez partneri nevarēs sastādīt valdību. Tad notika vienlaicīgi divi procesi, diskusijas par iespējamo koalīciju, bet arī diskusijas par politisku atbildību. Kas bija vainīgs par sakāvi. Tā kā ievēlēta tika arī brīvu vēlētāju saraksts, kāds parasti Vācijā kandidē pašvaldības, norāda uz to, ka daudzi vēlētāji nevis ar partijas ideoloģisko virzienu nebija apmierināti, bet gan ar politisko stilu. Varētu teikt, ka šī frakcija ir “gaļa no CSU gaļas”, kā Vācijā ar sakāmvārdu apzīmē.
Ātri nolēma padoties spiedienam partijas priekšsēdētājs, Erwin Huber, pamest savu amatu. Viņam sekoja drīz arī ministru prezidents Günther Beckstein. Abiem diviem pārmeta, ka tikai gadu atpakaļ viņi kopā dzina projām no amatiem ilggadīgu politiķi Edmund Stoiber. Savā ziņā pārmetums ir pamatots, savukārt, partijas iekšienē tāpat nebija vairs liels atbalsts cienījamam kungam, kurš 2002.g. bija kanclera kandidāts un zaudēja tikai ar nelielu atšķirību Gerhard Schröder. 2005.g. viņš no plāniem pamest München, atstāt vietu tieši pēcnācējiem, kas jau ilgi gaidīja savu rindu. Toreiz, neizdevās kā plānots, sastādīt ar brīviem demokrātiem (FDP) koalīciju, trūka šim vairākums. Bet lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem strādāt, Stoiber atteicās un palika savā München, kur Beckstein un Huber turpināja gaidīt savu rindu.
Pakāpeniski partija nolēma, vēl pirms gada cīņā par partijas priekšsēdētāja posteni zaudējušo Horst Seehofer aicināt uz abiem amatiem München. Partijā politiķis, kurš ir ministrs Angela Merkel valdībā nav nepopulārs. Bet frakcijā München gan. CSU ir krietni konservatīvā partija, bet Seehofer ir ārlaulības bērna tēvs.
Arī brīvu demokrātu panākumus zināma mērā var saprast kā gaļa no CSU gaļas. Bet Bavārijā šī partija bija bez nozīmes, jo 14 gadus nesēdēja parlamentā. Turklāt, vietēja priekšsēdētāja ir Sabine Leutheusser-Schnarrenberger, kura Helmut Kohl valdībā kādreiz pildīja tieslietu ministres funkciju, no kā viņa atkāpās protesta dēļ pret “großer Lauschangriff”. Ar šo policija drīkst iebrukt dzīvokļos un instalēt mikrofonus lai noklausītu sarunas.
Koalīcija ar SPD, ko Franz Maget būtu vēlējies, lai pierādītu viņa partijas spēku, bija maz ticama, jo tāda pastāv galvaspilsētā un abas partijas vēlas nākamgad Bundestag vēlēšanās to beigt. Brīvie vēlētāji būtu savam elektorātam priekšā zaudējuši uzticību palīdzot turpināt tai pašai politikai kā iepriekš. Savukārt, viņa ir vēl jaunā partija, kura nav konsolidējusies. Tālākais arguments koalīcijai ar FDP ir, ka 2009.g. CDU vēlās federālā līmenī to pašu kombināciju īstenot.
Horst Seehofer priekšā ir grūts uzdevums. Politiskā ainava Vācijā ir stipri mainījusies un mainīsies vēl arī turpmāk.

Aktieri par Vācijas prezidentu?

Vācijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Atšķirībā no Latvijas Vācijas politiskā sistēma pareiz speciālas sapulces Bundesversammlung izveidošanu. Tajā piedalās visi federālā parlamenta Bundestag deputāti un tikpat daudz deleģēti no federālām zemēm atbilstoši frakcijas lielumam tajos parlamentos. Sekojoši iespjeāms, ka federālā līmeņa valdošās koalīcijas nevar ievēlēt savu kandidātu.
2009.g. vēl pie varas būs, laikam, lielā koalīcija no sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem. Tiem noteikti būtu savs vairākums. Bet 2009.g. arī ir Bundestag vēlēšanas, kurās, protams, šie partneri ir konkurenti.
Kristīgie demokrāti vēlas uz otro termiņu ievēlēt tagadējo Bundespräsident Horst Köhler. Tam arī atbalsta brīvie demokrāti. Köhler ir populārs Vācijā, bet tomēr, saprotami, ka sociāldemokrāti negrib dažus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām tēlot, ka viņiem nav vērā ņemama kandidatūra. Tāpēc piekrita Gesine Schwan, kura jau 2004.g. kandidēja, atkal piedalīties. Politoloģe ir Europa Universität Viadrina presidente. Šī iestāde atrodas Frankfrot (Oder), proti, tieši pie Polijas robežas.
Diskusijas izraisīja fakts, ka šai kandidātei ir vispār izredzes tikai, ja par viņu balso arī tie deputāti, kas pārstāv Die Linke (kreisie). Šī partija ir daudzmaz bijušas Austrumvācijas komunistiskās partijas pēcnācēja. To daudz žurnālistu un politiķu kritizēja. Savukārt, arī šī cerība bija salīdzinoši minimālā. Pēc vēlēšanām septembrī Bavārijā, kas bija pēdējais federālo zemju balsojums, arī Bundesversammlung sastāvs ir skaidrs. Schwan diez vai uzvarēs.
To arī saprata Die Linke un tagad nosauca arī savu kandidātu: Peter Sodann. Aktieris no Austrumvācijas bija represēts no valsts un palika populārs ar savu komisāru lomu Tatort detektīvu seriālā. Figūrai deva uzvārdu Ehrlicher, godīgākais. Bet Sodann ir tikai trešā izvēle, jo kreisie vēlējās nosaukt kādu sievieti, jo slavena aktrise Hanna Schygulla atteicās tā kā luterāņu baznīcas bīskape Margot Käßmann.
Visi trīs kandidāti ir neapšaubāmi cienījamie cilvēki. Horst Köhler visdrīzāk paliks amatā. Bet turpmākos piecos gados var daudz mainīties vairākumā. Gesina Schwan ir dzimusi 1943.g. Iespējams, viņa kandidēs vēl trešo reizi 2004.g. – un tad veiksmīgi. Viņa politikā ienestu lielu pieredzi un zināšanas par tām ES valstīm, kas pievienojas tikai 2004.g.

Jörg Haider nāve un tās politiskās sekas (papildināts 16.10.)

Sestdien agri no rīta, labējas populistiskās BZÖ partijas priekšsēdētājs un Kärnten Austrijas federālas zemes Landeshauptmann (ministru prezidents), Jörg Haider mira autoavārijā. Viņš pats vadīja savu dienesta mašīnu. Policija konstatēja, ka ātrums avārijas momentā bija 142km stundā vietā, kur šoseja šķērso Klagenfurt priekšpilsētu, proti, kur lielākais atļautais ātrums bija 50km stundā. Šajā konkrētā vieta šosejai ir divas joslas abos virzienos. Jörg Haider nomira no saviem ievainojumiem pēc medicīnas ekspertīzes momentāni uz vietas.
Jörg Haider aiziešana no dzīves notiek ļoti saspringtā momentā. Tikai divas nedēļas iepriekš notika parlamenta vēlēšanas, kurās viņa vadītā partija kopā ar viņa iepriekš vadītā FPÖ saņēma gandrīz 30% balsu, proti, palika par lielāko politisko spēku.
Haider, kurš vairākus gadus nebija vairs aktīvs nacionālā politiskā skatuvē tieši kandidēja ar savu jaunu partiju arī ar to mērķi, nepieļaut vairs lielas SPÖ-ÖVP-koalīcijas izveidi. Lai to panākt pirmās sarunas ar FPÖ bija jau sākušas pārvarēt iepriekšējus strīdus ar tās vadītāju Strache. Domājams būtu arī bijis izveidot varbūt par koalīcija starp BZÖ, zaļajiem un ÖVP – lai gan abas versijas būtu bijušas iepretim Haider centieniem salīdzinoši maz ticami.
Tagad pēc Haider nāves, protams, daudzmaz visi politiķi uzsver savu nožēlu, kā arī līdzjūtību ģimenei. Pats prezidents, Heinz Fischer, tāpat kā jau senāk bijušais Bundeskanzler Bruno Kreisky, abi divi sociāldemokrāti, atzina Haider politsko talentu.
Tomēr, visdrīzāk Haider uzticīgie vēlētāji būs vienīgie, kas žēlo faktu. Gan Haider bijusi partija FPÖ gan arī konservatīvā ÖVP, kas pēc pētījumiem tieši tagad zaudēja BZÖ vēlētājus, drīzāk cerēs uz to, gūt vēlētājus atpakaļ. Pat iespējams, ka Haider pirmā un otrā partija apvienosies. Tas diez vai pārāk drīz notiks, jo tomēr ar tādu soli Haider partijas biedri nodotu partijas dibinātāju ideju un, varbūt, nospēlētu arī vēlētāju piekrišanu viņiem pašiem.
Visdrīzāk tomēr izveidos Faymann vadībā jaunu lielu koalīciju, kas visdrīzāk nemainīs vēlētāju nostāju par dekādēm ilgi realizēto proporcionālo demokrātiju. Bet tieši otrādi, radikālie vai labāk teikt populistiskie spārni attīstīsies tālāk.
Bet Haider nāve varētu arī nākt pa labu demokrātijai Austrijā ilgtermiņā. Ja tagad vadīs populistiskās partijas mērenākie spēki, politiķi, varbūt arī mainīsies politikas stils valstī. Neapšaubāmi, to arī uzsver politologi Peter Filzmaier un Fritz Plasser Der Standard avīzē, ka Haider saasināja faktus baidoties iedzīvotājus un polarizēja. Bez Haider varētu, iespējams, pēc četriem gadiem izveidot valdību citu spēku pamatā. Austrijas pāreja no Konkordanz Demokratie (kompromisa demokrātija) līdzīgi kā Šveicē uz parlamentāru sistēmu, kā tas Eiropā ir izplatīts ir noteikti Haider būšanas rezultāts. Tā procesa plusus un mīnusus gan jāvērtē katram pēc politiskās nostājas.
Savā federālā zemē viņš bija ļoti populārs. 1989.g. tika ievēlēts par Landeshauptmann un bija spiests atkāpties divus gadus vēlāk pateicoties publiskiem izteikumiem par veiksmīgu nodarbinātības politiku Hitler laikā. Tomēr 1999.g. atgriezās tajā amatā. Kärnten atrodas tieši pie Slovēnijas robežas. Tur daudzām ģimenēm ir saknes un radinieki slāvu tautā, ko gan labprāt nevēlās atzīt. Šeit arī pastāv lielākas pretenzijas pret ārzemniekiem nekā citur Austrijā.
Sakarā ar savu popularitāti mājās un noraidošas attieksmes galvaspilsētā, uz reiz pēc nāves izplatījās Kärnten sazvērestības teorijas par to, ka šoseja attiecīgajā vietā esot tik taisna, ka tāda avārija nevarot nemaz notikt, proti, kāds esot manipulējis Haider mašīnu.

Medicīniskā ekspertīze atklāja avārijas upurim 1,8 promili alkoholu, līdz ar to viņš varētu būt dzēris pēc ekspertu domām (citē Der Standard) septiņus kausus alu piecās stundās.

“Svētdiena jautājums” Vācijā

Šādi Vācijā sauc partiju reitingos aptauju par jautājumu: Par kuru partiju jūs balsotu, ja nākamsvētdien būtu Bundestag vēlēšanas. Rezultāts šai izpētei vienmēr atšķiras no partiju popularitātes momentā. Kamēr uz tādu jautājumu vēlētāji izpauž savu neapmierinātību ar nesen paustām pozīcijām, savukārt, pirmo jautājumu ietekmē vēl ilglaicīgas cilvēku pārliecības. Saite starp noteiktām partijām un iedzīvotāju skatu uz dzīves ir Vācijā tā kā citās Rietumeiropas valstīs dziļāk nekā Latvijā.
Līdz ar to, ka 2007.g. bijusi komunistiskā partija no Austrumvācijas (PDS) apvienojās ar vienu “kreisi” noskaņotu jaunu politisko spēku Rietumā, kuru nodibināja ar sociāldemokrātu kanclera Schröder politiku neapmierinātie politiķi, šī partija (Die Linke), kurai vēl 90 gadu sākumā paredzēja ātru nāvi, tagad pat tikai ievēlētā ne tikai vienā Rietumvācijas federālu zemju parlamentā: Bremen, Niedersachsen un Hessen. Trešajā minētajā Hessen pat pateicoties šim faktam, zaudēja valdošā koalīcija no kristīgiem demokrātiem (CDU) un brīviem demokrātiem (FDP) vairākumu. Bet otrais klasiskais koalīcijas modelis, sociāldemokrāti (SPD) ar zaļajiem (Die Grünen / Bündnis 90) arī neuzvarēja.
Šis scenārijs precīzi atbilst vēlēšanu rezultātiem 2005.g. Bundestag. Tāpēc arī izveidoja saucamo “lielu koalīciju” ar divām lielām partijām. Tas modelis ne diviem partneriem nedz vēlētājiem īpaši patīk. Tāpēc abas puses cīnās par to, lai varētu atgriezties pie klasiskiem variantiem.
Pēc jaunākām aptaujām varētu būt šāds rezultāts: CDU 38%, SPD 25%, FDP 12%, Linke 11% un Grüne 8% - citām partijām 6%. Šādi CDU-FDP koalīcijai būtu ar mazu pārsvaru mandātos paveicies.
Tomēr, citi avoti ziņo, ka CDU zaudēja vēl vairāk līdz pat 33%. Partijai vēlama koalīcija ar FDP skaitās par valdību, kas ieviestu ekonomiski liberālu politiku. Savukārt, jau ilgāku laiku Vācijā diskutē par vidusslāņa lejupslīdes, kas daļēji arī reāli notiek. Tagadēja finanšu krīze bailes sabiedrībā vēl tikai padziļina. Šajā situācijā nevarētu teikt, ka vēlētāji no kreisas partijas gaidītu nopietni, risināt esošās problēmas. Bet protesta balsojumus var iedomāties. Proti, maz ticami, ka 2009.g. vēlēšanās uzvarēs vispār kaut kāda kombinācija no divām partijām.
Tiks papildināts arī ar diskusiju par iespējamām trīspartiju koalīcijām.

Burt politikā?

Ja politiķiem būtu iespējams burt kā pasakās, tad visi iedzīvotāji noteikti būtu apmierināti. Savukārt, buramformulas var gan atrast politikā – Šveicē.
Protams, nekas pasakains ar to nav saistīts. Ļoti vienkārši sakot, 1959.g. četras lielākas partijas Alpu valstī vienojās sastādīt valdību kopā sadalot posteņus pēc noteiktas proporcijas. Līdz ar to brīvie demokrāti (FPD vai Freisinn) zaudēju savu gadsimtu ilgušo pārvaru par citiem politiskiem spēkiem un sociāldemokrāti (SP) tika uzņemta izpildvarā. Savukārt, kristīgie demokrāti (CVP) nostiprināja savu iepriekšēju lomu būt nepieciešama vairākumam. Valdībā arī toreiz no četriem mazākais politiskais spēks – Šveices Tautas Partija (SVP).
Šai partijai kā priekšsēdētājs kantonā Zürich no 1977.g. kalpoja Christoph Blocher, veiksmīgs uzņēmējs, kurš “stūrēja” partiju aizvien vairāk uz labēju populismu aģitējot, piemēram, pret ārzemniekiem. Viņa vadīšanas laikā partijai izdevās celt savus panākumus vēlēšanās no zem desmit procentiem līdz 2007.g. pat lielākai.
Līdz ar to jau 2003.g. aizklātā balsošanā Blocher tika CVP pārstāves vietā ievēlēts Šveices valdībā (Bundesrat), kura sastāv no septiņiem cilvēkiem. Ar šo arī pārmainīja minētu buramformulu FDP 2, SP 2, CVP 2 un SVP 1, vai arī, kā toreiz komentētāji pieņēma, iznīcina šos pusgadsimtu vecus vienošanos.
Blocher arī būdams valdība palika pa Blocher, proti, kompromisa kultūras valdībā vairāk traucēja saskaņu nekā “asimilējās” sistēmā. Rezultātā 2007.g. līdzīgi kā četrus gadus iepriekš aizklātā balsošanā zaudēja savas partijas pārstāvi Eveline Widmer-Schlumpf. Skaidrs, ka tas nenotika nejauši, bet pārējas partijas vēlējās Blocher vairs savā kolektīvā neredzēt un akceptējot izmainījusies līdzsvaru starp partijām vienojās aizvietot viņu nevis atkal ar CVP pārstāvi, bet tieši ar Blocher partijas biedru.
Fakts, ka izdevās Widmer-Schlumpf ievēlēt un viņas vēlāku noraidīšanu atteikties no amata iepretim Blocher un citu partijas biedru aicinājumu atklāja konfliktu partijas iekšienē. Sākumā reakcija uz nepaklausību bija asā. Partija arī savu otro pārstāvi valdībā, Samuel Schmid, aicināja atteikties no amatā, bet veltīgi. Pēc tam Blocher spārns partijā uzskatīja, ka abi divi partijas biedri valdībā vairs nav viņu pārstāvi un partija atradīsies opozīcijā. Bet tam ne visa partija sekoja. Tieši otrādi, sakarā ar SVP draudiem ar izslēgšanu no partijas Widmer Schlumpf mājas, Graubünden kantona (federālās zemes), nodaļai veda gandrīz līdz partijas sašķelšanai.
Gan pirmais solis gan konflikta beigas ar vēl vienas partijas rašanu būtu pilnīgi nopietni nozīmējis buramformulas galu. Bet pēkšņi no Blocher var dzirdēt plānus par aiziešanu no politikas. Tas varētu būt pirmais solis politiskas eksotikas saglabāšanai. Bet īsti redzams procesa iznākumus varēs, droši vien, tikai pēc nākošām vēlēšanām, kad 2011.g., atkal aizklāti, abu palātu deputāti ievēlēs valdību.

Brīnumzeme Vācija? Ekonomiskā un sociālā sistēma pārmaiņās

Raksts tapa ar Veiko Spolīša palīdzību.
Objektīvu apstākļu dēļ labklājības līmenis Vācijā ir augstāks kā Latvijā. Latvieši bieži iztēlojās Vāciju kā brīnumzemi, jo pēc statistikas datiem Vācija ir sasniegusi augstāku dzīves līmeni kā Skandināvijas valstis vai Austrija.1998.g. valdības galva Helmūts Kols (Helmut Kohl) pēc 16 kanclera amatā pavadītiem gadiem zaudēja vēlēšanās un nereti Latvijā izskanēja jautājums - kāpēc vāciešiem viņš vairs nepatīk, jo viņi taču dzīvo labi! Šādi atbildot uz pēdējo jautājumu tiek aizmirsts, ka demokrātiskās vēlēšanās vairākums parasti uzvar. Pret konservatīvo H. Kolu vienmēr bija pastāvējusi nopietna opozīcija, un pat viņa lielākā uzvara 1976.g. vēlēšanās nenodrošināja viņam kanclera amatu.Eiropas masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par Vācijas ekonomikas lēno izaugsmi un kas atstāj iespaidu, ka Vācija ir iestājusies krīze. Tāpēc arī rodas neizbēgams jautājums - kas tad īsti Vācijā notiek?Vācija dubultpārmaiņu „jūgā”Vācija tāpat kā citas Rietumeiropas valstis pārdzīvo Aukstā kara ekonomiskās sistēmas un gobalizācijas izraisītās pārmaiņas. Atšķirībā no citām „Vecās Eiropas” valstīm Vācijai ir papildus jārisina arī divu vācu valstu apvienošanas saistītās iekšpolitiskās problēmas.Varētu minēt, ka labklājības izlutinātie Vācijas iedzīvotāji sūdzas par salīdzinošo dzīves līmeņa kritumu. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots problēmas traktējums, jo šodienas Vācija ir kļuvusi par savdabīgu valsti ne jau kultūras vai mentalitātes dēļ, bet tieši apvienošanās rezultātā notiekušo pārmaiņu gaitā. Nevienas citas Rietumeiropas valsts stastāvā nav cilvēku apdzīvota teritorija kas vēl pirms 15 gadiem atradās PSRS ietekmes sfērā.1989.g. novembrī tika nojaukts Berlīnes mūris, kurš šo pilsētu 28 gadus bija dalījis divās daļās. Toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) kanclers Helmūts Kols, izmantodams vēsturisko iespēju nolēma veikt ātru Vācijas atkalapvienošanos. Francijas un Lielbritānijas vadītāji bija nopietni norūpējušies par Vācijas ātro atkalapvienošanu, tomēr Eiropas Ūnijas (EŪ) multilaterālo attiecību dinamika un priekšā stāvošā Eiropas Monetārās Savienības dibināšana mīkstināja sākotnēji noraidošo Fransuā Miterāna (François Mitterand) un Margaretes Tečeres (Margaret Thatcher) nostāju.Diskusijās starp Vašingtonu, Parīzi un Londonu Vācijas Rietumeiropas partneri nolēma par miermīlīgu Vācijas atkalapvienošanos. Nesamērīgās PSRS finansu saistības pret VFR, un Vācijas valdības nākotnes solījumi ļāva Kolam un M. Gorbačovam vienoties par Vācijas apvienošanas veidu. Jāpiemin, ka Gorbačova un Kola vienošanās atļāva pārceļot uz Vāciju tūkstošiem PSRS iedzīvotāju, kuri spēja pierādīt, ka kāds no viņu senčiem ir bijis Vācijas pilsonībā.„Aukstā kara“ laiksPirms šodienas Vācijas sociālo problēmu diskusijas ir nepieciešams izdarīt mazu vēsturisku atkāpi. Pēc Otrā pasaules kara ASV un PSRS konfrontācijas rezultātā nodibināja divas vācu valstis – VFR un VDR. Kanclera Adenauera laikā pieņemtā Hallšteina doktrīna noteica, ka VFR neuzsāks diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tās ir iepriekš noslēgtas ar VDR. Šādi abas valstis nekad nebija atzinušas viena otru par valsti.1950’s gados vienīgi robeža starp Berlīnes okupācijas zonām tobrīd vēl nebija slēgta. Tāpēc gadu no gada aizvien vairāk cilvēku izmantoja šo vietu „izceļošanai” uz rietumiem. Šādi nobažījusies par bēgošajiem savas valsts pilsoņiem VDR vadība 1961.g. uzsāka Berlīnes mūra celtniecību.Gadu gaitā nāca apjausma ka kategoriskā kristīgo demokrātu (CDU) politika nepalīdz risināt t.s. vācu jautājumu un neatviegloja kontaktus starp divās valstīs palikušajiem radiem.1969. gadā pie varas nāca sociāldemokrāti (SPD) un atsākoties abu valstu kontaktiem abas Vācijas apmainījās ar vēstniekiem, tomēr nedefinējot viņus ar diplomātiskajā praksē pieņemto terminu, bet nosaucot tos par pastāvīgajiem pārstāvjiem (Ständige Vertretung). Hallšteina doktrīnas ietvaros VFR šādi turpināja neatzīt VDR kā valsti, un Austrumvācijas pilsonim ierodoties Rietumvācijā bija iespējams iegūt šīs valsts pavalstniecību.1989. gada pārmaiņasTiešās PSRS ietekmes beigas Austrumeiropā bija emocionāls laiks vai visā post-padomju telpā, un tas nebija izņēmums arī mainīgajā Vācijā. Savulaik sociāldemokrātu pārstāvētais kanclers Villijs Brandts (Willy Brandt) aizsākot t.s. „Austrumu politiku“ 1970’s un parakstot sadarbības līgumus ar VDR, Poliju un Padomju Savienību akceptēja tā laika faktisko situāciju un teica: „tagad augs kopā tie kas pieder viens otram“ (Jetzt wächst zusammen, was zusammen gehört). Tobrīd reti kurš vācietis iebilda pret ideju, ka vāciešiem ir jādzīvo kopīgā valstī.Pret abu Vācijas valstu apvienošanu bija daži kreisie spēki VFR, kas izsenis tika sludinājuši t.s. „trešo ceļu“ un šādi dodot priekšroku Austrumvācijas politiskajām reformām, bet saglabājot VDR valstisko suverenitāti.VFR elitē bija arī nopietnāki kritiķi. Politiski neatkarīgās Vācijas Bankas prezidents Karls-Otto Pēls (Karl-Otto Pöhl), bija kategoriski noskaņots pret Kola valdības plāniem sasteigti ieviest D-markas kā VDR valūtu. Tomēr valdība neņēma bankas prezidentu vērā un K.O. Pēls atkāpas no amata. Vispārējās eiforijas apstākļos politiķi neuzklausīja viedā baņķiera vārdos un nerēķinoties ar uzkrītošājām atšķirībām abu valstu ekonomikā veica VDR valūtas apmaiņu pret D-markām attiecībās viens pret vienu.Vienkāršajiem VDR pilsoņiem tas būtībā nozīmēja lielu dāvanu. Savukārt uzņēmēji zaudēja pastāvējušās tirgus saites ar Austrumeiropas valstīm nespējot jaunajā valūtā samaksāt par darbu, kas ražoja rietumos nekonkurētspējīgas preces. Šie faktori paātrināja bijušās Austrumvācijas rūpniecisko sabrukumu un paaugstinājā bezdarbu vietām vairāk par 25% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita.Sekas ekonomikāVienlaicīgi pieauga Vācijas nodokļi, kas savukārt radīja abpusējus apvainojumus – Rietumos par nesamērīgi lielajiem maksājumiem „ossīšiem“ un Austrumos par ekonomisko pamatu iznīcināšanu. Šeit būtu jāpiemin, ka Rietumu daļas apvainojumi par „nesamērīgajiem maksājumiem” neatbilda īsti patiesībai, jo piemēram solidaritātes maksājumus (Solidarzuschlag) veic arī austrumvācieši.Līdz ar solidaritātes fonda un citu finansu līdzekļu palīdzību austrumu daļā tika ātri uzlabota infrastruktūra, savukārt jaunieši no austrumiem sāka mācīties rietumu universitātēs un otrādi. Ekonomiskā attīstība izlīdzinājās un ar cilvēcisko kontaktu paplašināšanos 1990. gadu vidū spilgtākās atšķirības abu valsts daļu starpā izzuda.Savukārt Vācijas tuvredzīgā pieturēšanās pašu veidotajam ES “Ekonomiskās stabilitātes paktam” un izmaiņas pasaules ekonomiskās un finansu sistēmas konjunktūrā gadu no gada palēnināja Vācijas ekonomisko izaugsmi.Saskaroties ar šodienas iekšpolitiskajām problēmām un spekulējot ar citu notikumu gaitu 1989.g. nozīmētu darboties ahistoriski. Helmuts Kols tomēr izmantoja vēsturisko iespēju apvienot kara rezultāta sadalīto Vāciju, tāpat kā Tautas frontes vadītās nevardarbīgās pretošanās kustības vadībā Baltijas valstīs spēja pēdējā brīdī izsprukt no PSRS finansiālā sabrukuma sekām. Revolucionāro pārmaiņu emocionālo kopības sajūtu nomainīja sūrais ikdienas darbs būvējot valsts politisko un ekonomisko sistēmu, un visai paradoksāli Vācijā nojauktā Austrummūra vietā šodien ir izveidojies garīgais “Rietummūris”. Tāpēc šobrīd iekšpolitiskās atšķirības starp Vācijas divām daļām ir uzliesmojušas no jauna un kurām ir atrasts simbolisks apzīmējums - mūris galvās (Die Mauer in den Köpfen).Sociālā politika - ekonomiskās izaugsmes slogsJauno nesaskaņu viens no galvenajiem iemesliem ir psiholoģisks, jo ir saistīts ar Vācijas sociālās politikas vēsturisko traktējumu. Par Vācijas dāsnās sociālās politikas aizsākumu var pateikties neparedzētajam ekonomiskajam uzplaukumam pēckara VFR, kurš reizēm tiek dēvēts par ekonomisko brīnumu (Wirtschaftswunder). Tāpēc vēsturiski izveidojušās atšķirības divu valsts daļu ekonomiskajās sistēmās joprojām diskriminē daļu Austrumu daļas iedzīvotāju.Vācijas rūpnieciskie centri pēc kara bija pilnīgi nobombardēti un Rietumvācija bija pilna ar izceļojušajiem vāciešiem no teritorijām kuras tika atdalītas no Vācijas. Šajā laikā ceļš uz sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft) nebija vēl sen noteikts. Rietumvācijas parlamentā Bundestag toreiz tika ievēlētas daudzas partijas, tajā skaitā pat komunisti. Pirmais valdības vadītajs Konrads Adenauers (Konrad Adenauer) tika ievēlēts tikai ar vienas balss vairākumu – viņa paša balss. Adenauera partija, kristīgie demokrāti, arī daļēji bija drīzāk sociālistiski noskaņoti. Ekonomiskā politika, kuru pārstāvēja Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard) populāra palika tikai līdz ar sasniegumiem. Tam pamata lika, protams, palīdzība no ārzemēm. Ar ASV Māršala programmas palīdzību tika atjaunota VFR rūpniecība un bēgļu straumes kļuva par jaunuzcelto rūpnīcu strādniekiem.Pēckara sociāla sistēma tika balstīta uz ekonomiskā kopprodukta (IKP) pieaugumu. 1960’os gados pasaules ekonomikā valdīja krīze un līdz pat 1980’to gadu beigām ekonomiskā izaugsme bija salīdzinoši lēna, tomēr Aukstā kara perioda ekonomiskās konjunktūras rezultātā vācieši to nejuta savos naudas makos. Protams, naftas krīzes rezultātā 1970’s gados cīņa starp arodbiedrībām un darba devējiem noritēja diezgan asi.Sociālās palīdzības sistēma balstījās uz līdzvērtīgām darba ņēmēju un darba devēju iemaksām nodarbinātības departamentā, slimokasē un pensiju fondā. Ekonomiskās izaugsmes apstākļos bez darba palikušajiem nodarbinātības departaments maksāja pabalstu (Arbeitslosengeld - ALG) 80 % apmērā no iepriekšējas algas uz laika posmu atkarībā no iepriekš līgumā nostrādātiem gadiem. Ja bezdarbnieks tomēr nebija atradis pa šo laiku jaunu nodarbošanos, tad tas saņēma pabalsta otro līmeni (Arbeitslosenhilfe – ALHI) 60% apmērā no iepriekšējā pabalsta un tikai vēlāk tika sūtīts uz sociālas palīdzības departamentu. Proti, bezdarbnieka pabalsti nav valsts labdarība, bet apdrošināšanas izmaksa, jo strādājošie attiecīgi apdrošināšanā iemaksā. Šobrīd šī sistēma lielā bezdarbnieku skaita, un bez sociālas apdrošināšanas nodarbināto cilvēku skaita dēļ vairs nav līdzsvarā. Arvien mazāk kļuva cilvēku ar stabiliem ienākumiem, kas viņiem ļautu veikt stabilas sociālās apdrošināšanas iemaksas.Uzņēmēji pieprasa no Vācijas darba ņēmējiem iespēju pielāgoties dažādiem darba apstākļiem, bet bezdarbnieki parasti nevēlas atteikties no sev paredzētā dāsnā pabalsta akceptējot sliktāk apmaksātu darbu, kurš neatbilst viņu profesijai vai izglītībai. Strādājot zemas kvalifikācijas darbu Vācijā, sevišķi universitāšu beidzēju vidū, tiek uztverts kā šķērslis turpmākajai profesionālajai izaugsmei.Izglītības sistēma Vācijā ir nereformēta. Uzņēmēji sūdzas par darbaspēka ar specifiskām iemaņām trūkumu, bet viņi neinvestē adekvāti darbinieku profesionālajā izaugsmē. Vācijas profesionālās izglītības sistēmā mācekļi strādā un mācās uzņēmumā apmeklējot nedēļā reizi vai divas arodskolu. Šādi vienkāršo darbu nevēlas veikt ne tikai universitāšu beidzēji, bet arī nepilnīgi sagatavotie arodskolu beidzēji. Papildus ir nesamērīgi palielinājies viesstrādnieku skaits, un bezdarbnieku skaits strādnieku vidū bez izglītības ir visaugstākais.Reformu politikaŠo iemeslu dēļ Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) 2002 gada februārī izveidoja komisiju cīņai ar bezdarbu. Lai radītu jaunas darba vietas bija jāveic rinda sociālo reformu, un kuras masu mēdiji zīmīgi nosauca komisijas vadītāja Pētera Harca (Peter Hartz) vārdā. Ceturtā reformu daļa, saucama Hartz IV, likvidēja bezdarbnieka pabalstu minēto otro pakāpi apvienojot to ar sociālo palīdzību (Sozialhilfe), kuru līdz šim pa visam cits departaments izmaksāja. Šis pabalsts, tāpat ka iepriekšēja sociālā palīdzība, faktiski ir iztikas minimuma izmaksa no valsts budžeta. Šādi reformas veicēji cer, ka jo ātrāk bezdarbnieks paliks bez naudas jo ātrāk viņš būs spiests uzsākt jebkādu darbu.Lai arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šāds plāns varētu izklausīties loģisks, tomēr labklājības valsts dzīvojošajiem vāciešiem Harz IV ir ideoloģiskas dabas jautājums. Jo sevišķi apstākļos, kad savas valsts attīstībā var izvēlēties starp Skandināvijas augsto nodokļu labklājības valsts modeli jeb ASV piedāvāto zemo nodokļu modeli kur tēlaini izsakoties cilvēki dzīvo treilerī un strādā McDonaldā. Tāpēc sociālās reformas plāns ir radījis Vācijas mēdijos diskusiju vētras un šādi nonākot pie secinājuma, ka Vācija vienkārši trūkst darba vietas. Līdz ar daudzu cilvēku sociālo lejupslīdi un vēl vairāk vidusslāņa bailes no līdzīga likteņa 2007.g. sākās plašā diskusija par minimālas algas ieviešanu salīdzinot ar menedžera algām zem jēdziena taisnīguma trūkums (Gerechtigkeitslücke).Harz IV reformas skara galvenokārt toreiz reģistrētos 5 miljonus bezdarbnieku. Reāli neviens no viņiem negaida atrast darbu ar nodarbinātības departamenta palīdzību, un šādi šis departaments ir faktiski kļuvis par birokrātisku bezdarbnieku apdrošināšanas administrāciju.Tomēr reformai sekoja bezdarbnieku skaitu kritums 2007.g. beigās līdz aptuveni 3,4 miljoniem. Sabiedrībā un politikā notiek plašas diskusijas par statistikas novērtēšanu, daudzi cilvēki strādā par tik zemo algu, ka valstij pienākas piemaksāt viņiem izdzīvošanai pa virsu (Aufstocker). Otrkārt strādā arvien vairāk cilvēku firmās, kas aizdod darbiniekus, proti, vietā strādāt ar līgumu noteiktajā vietā uzņēmumi ņem darba no aizdošanas firmām darbiniekus tikai uz laiku un, protams, par zemāko algu.Šeit nedrīkstētu aizmirst, ka jebkura valdība vienmēr ir centusies slēpt bezdarbnieku reālo skaitu. Kamēr Vācijas bezdarbnieks apmeklē kādu no nodarbinātības departamenta kursiem viņš neskaitās bezdarbnieks. Šādi reģistrēto bezdarbnieku statistikā ir tikai tie bezdarbnieki, kuri burtiski nākošā dienā varētu sākt strādāt.Ar pensiju fondiem ir līdzīgas problēmas. Vācijas pensiju sistēma tika izveidota 19. gadsimtā. Lai novājinātu sociāldemokrātu pozīcijas Reihstāgā Bismarks (Otto von Bismarck) piedāvāja pensiju sistēmu kura darbojās kā piramīdas finansu shēma. Šodienas strādājošie iemaksāja pensiju fondā un šādi solidāri uzturēja patreizējos pensionārus. Tas nozīmēja, ka šāda pensiju sistēma spēja darboties tikai salīdzinoši nemehanizētas rūpniecības apstākļos, kur salīdzinoši augstais dzimstības līmenis radīja aizvien jaunas darba rokas un cilvēku vidējais mūža ilgums bija salīdzinoši zems. Medicīnas atklājumu un dzīves kvalitātes uzlabošanās rezultātā cilvēku vidējais mirstības vecums Vācijā šodien pārsniedz 70 gadus. Šādi zemā dzimstība, rūpniecības augstā robotizācija un globālās pārmaiņas ir izveidojušas situāciju, kad Vācijas nereformētā pensiju piramīda turpinoties līdz šim piekoptajai politikai vienu dienu vienkārši sabruks.Vēl Helmuta Kola valdīšanas laikā atviegloja politika darbiniekiem iet ātrāk pensijā, lai atbrīvot darba vietas. To plaši uzņēmumi izmantoja, draudot gados vecākiem cilvēkiem citādāk atlaist no darba jaunus kolēģus ar ģimenēm. Darba likumdošana paredz, ka jo ilgāk darbinieks strādā firmā, jo grūtāk paliek vīnu atlaist.2007.g. sakarā ar minētām diskusijām par taisnīguma trūkumu tagad saucamā lielā koalīcijā valdošiem sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem ka ping-pong diskutēja par Hartz-reformas reformu, it īpaši atkal pagarināt bezdarbnieku pirmās pakāpes izmaksāšanu (ALG) pagarināt tieši gados vecākiem bezdarbniekiem. Uz reiz pretinieki izplatīja bažas, ka atkal sūtīs uzņēmumi vecākus cilvēkus ātrāk pensijā.Sociālās politikas atspoguļojums partiju politikāPatreizējās politiskās sistēmas spēles noteikumi līdzīgi citu demokrātisku valstu noteikumiem īsti neļauj Vācijas politiķiem pateikt saviem vēlētājiem taisnību par sociālās sistēmas reformu nepieciešamību.Jebkura politiskā spārna politiķu izteikumi par reformu ir aktivizējuši Vācijas pilsonisko sabiedrību, kura savukārt veido pret reformām vērstas nevalstiskās organizācijas. Lai arī racionāli domājoši cilvēki saprot par reformu nepieciešamību viņiem ir grūti tās uztvert tīri psiholoģiski. Dažādas, īpaši profesionālas un rūpniecisko nozaru asociācijas, protams, cenšas novērst, ka reformas sekas apdraud tagadējo labklājību tieši viņu biedriem.Divas lielākās Vācijas partijas, sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti ir vienādi neizlēmīgas, jo vēlēšanas nevēlas zaudēt vēlētāju atbalstu. Šādā veidā sociāldemokrāti, lai gūtu balsis no uzņēmēju vides kļūst arvien liberālāki ekonomiskajā politikā, kamēr kristīgie demokrāti, lai gūtu atbalstu no strādnieku vidus piedāvā tradicionālās sociāldemokrātu sociālā atbalsta shēmas.Lai gūtu vajadzīgās balsis Helmutam Kolam 1994.g. kampaņā vairs nepietika Vācijas atkalapvienotāja harizmas un bija jālieto sociāldemokrātiski saukļi. Līdzīgi rīkojās sociāldemokrātu pārstāvis Gerhards Šrēders 1998.g. kampaņā, kurš sludināja ekonomiskas reformas lai pārliecinātu Vācijas uzņēmējus balsot par sevi.Tradicionālais politiskais šķēlums Vācijā ir izmainījies, un jo savdabīgāks tas ir kļuvis bijušajā Austrumvācijā. 2004.g. notika bijušās Austrumvācijas zemju Saksijas un Brandenburgas vēlēšanas. Sensacionāli abu zemju parlamentā iekļuva labējie radikāļi. Denacifikācijas politikas rezultātā Vācijas mēdiji šo faktu tika uzņēmuši ļoti jūtīgi. Televīzijas diskusijā visu partiju pārstāvji pameta diskusiju galdu, kad kāds žurnālists uzdeva jautājumu radikāļu partijas pārstāvim. Šajā diskusijā pat pieredzējusī žurnāliste Petra Lindšraibere (Lidschreiber) neizvairījas no pārmērībām radikālās partijas pārstāvim atņemot mikrofonu un viņa teikto burtiski pārkliedzot.Zinot ka tradicionālā partijas nespēj risināt sasāpējušās Austrumvācijas problēmas, Austrumvācijas elektorāta izvēle federālo zemju vēlēšanās ir nākusi par labu bijušo Austrumvācijas komunistu Demokrātiskā Sociālisma Partiju PDS (Partei des Demokratischen Sozialismus) popularitātei, kuri ir regulāri palikuši par otro stiprāku frakciju piecās jaunajās federālajās zemēs. Šādi viņa pat Berlīnē un Meklenburga-Priekšpomerānijā (Mecklenburg-Vorpommern) iekļūva valdošās koalīcijās federālo zemju līmenī. Vācijas Bundetāga vēlēšanās 2002.g. PDS piedzīvoja salīdzinošu sakāvi nesasniedzot 5% barjeru, bet iegūstot divus pārstāvjus no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. 2005.g. gan partija federālā parlamentā atgriezās. Apvienojoties vēlāk ar Rietumvācu kreisiem spēkiem ar nosaukumu Kreisie (Die Linke) veiksme partijai turpinājās un viņu ievēlēja tagad arī Rietumos federālo zemju parlamentos. 2008.g. līdzīgie panākumi arī ir gaidāmi.SecinājumiProtams, Vācijā nav iestājusies tik dziļa krīze, ka nopietnas sekas draudētu valstij. Bet iedzīvotāji ir palikuši nervozi, arvien vairāk arī Vācijas ekonomiskā un sociālā situācija līdzinājās ar citām valstīm. Bet īpaši Rietumvācijas iedzīvotāji nespēj tik ātri pielāgoties faktam, ka ekonomika un līdz ar to arī labklājības izaugsme ir pati par sevi skaidra.

Cik labi klājas labklājībai

Šo rakstu publicēja Netkārīgā 2008.g. 7. martā.

Vācija skaitās labklājības valsts ne tikai latviešu priekšstatos par pusleiputriju, bet arī pašu vāciešu skatījumā. Vācijas Federatīvā Republika par tādu tiek uzskatīta arī politiski un zinātniski. Tai domāšanai arī nav šķērslis, ka pēdējos gados diskusijām par reformām no veselības aprūpes sistēmas līdz pensijas fondiem un attiecīgi realizētām maiņām.Kamēr gadiem ilgi tiek diskutēts par labklājības valsts un arī citu Rietumeiropas valstu patiesajām spējām, pēdējos mēnešos tās ir skāruši vairāki nopietni triecieni. Hipotēku krīze ASV ietekmēja arī vācu bankas, un pēkšņi smagas problēmas radās, piemēram, West LB (Westdeutsche Landesbank Düsseldorf). Līdzīgas likviditātes problēmas piemeklēja arī Diseldorfā rezidējošo IKB banku. Šai bankai ne pirmo reizi rodas grūtības, tāpēc tā jau kādu laiku pieder KfW (Kreditanstalt für Wiederaufbau) bankai. Visu šo banku kopīgā īpašība ir tāda, ka tās vairāk vai mazāk pieder valstij – federācijai vai arī federālajai zemei.Lai banku problēmas negatīvi neietekmētu visu finanšu tirgu un līdz ar to arī ekonomiku, situācija ar nodokļu maksātāju naudu jāglābj valstij, kaut arī atbildība par nopietnajām problēmām būtu jāuzņemas banku vadībai, kas nodarbojās ar pārāk riskantiem ieguldījumiem. Kamēr vēl presē un politiķu aprindās turpinājās diskusijas par to, kā valstij labāk rīkoties, pēkšņi atklātībā nāca fakts, ka Vācijas Pasta valdes priekšsēdētājs Klaus Zumwinkel nav samaksājis nodokļos vienu miljonu eiro. Šo summu viņš glabāja kādā fondā Lihtenšteinā. K.Zumwinkel bija spiests uzreiz atkāpties no sava amata. Principā tas vēl būtu bijis tikai kārtējais skandāls, kas saistīts ar politisko un ekonomisko eliti, jo pasts Vācijā vēl nav pilnīgi privāts uzņēmums. Bet šoreiz skandāls notika citas diskusijas fonā. Mēnešiem ilgi caur vēlēšanu kampaņām Vācijā turpinājās strīds par minimālās algas ieviešanu starp lielā koalīcijā valdošajām Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu partijām. Atšķirībā no Latvijas Vācijas likumos minimālā alga nav noteikta.Pateicoties reformām, Vācijā pēdējos četros gados ir krietni samazinājies bezdarbnieku skaits, bet aizvien vairāk cilvēku strādā simboliskā darbā par, piemēram, vienu eiro mēnesī. Šāda sistēma ļauj cilvēkam, kurš faktiski dzīvo no valsts subsīdijām, kaut kur arī strādāt. Bet vēl ir augošs skaits iedzīvotāju, kuri pelna tik maz, ka izdzīvošanai arī viņiem jāpiesakās valsts subsīdijām. Cik šie cilvēki bieži ir vecāki, kas audzina bērnus viens, sekas pašiem bērniem ir preses uzmanības centrā. Daudzi dzīvo nabadzības stāvoklī, kas, protams, Vācijā nenozīmē badu, bet vecākiem, piemēram, nav naudas izklaidēm vai arī skolas ekskursijām. Minētās subsīdijas ir tieši labklājības valsts pabalsts. Bet, vai skandālu fonā tas var būt taisnīgi?Debates par sociālo taisnīgumu sākās līdz ar algu pieaugumu vadītājiem zem jēdziena “izjusts taisnīguma trūkums” (gefühlte Gerechtigkeitslücke). Brīdī, kad viņi noved kādu uzņēmumu līdz bankrotam un simtiem darbiniekiem zaudē savu darba vietu, šie vadītāji tiek atlaisti, saņemot lielu atlīdzību par priekšlaicīgu darba attiecību pārtraukšanu. Šajā gadījumā nedrīkst aizmirst divus aspektus. Pirmkārt, akciju sabiedrības ir privātuzņēmumi, kuriem nevar ar likumiem noteikt, cik lielu algu maksāt vadītājiem un cik lielu kompensāciju maksāt, lai tikai ātrāk tiktu no viņiem vaļā. Otrkārt, rīkojoties citādāk, zaudējumi uzņēmumam, kā arī darbiniekiem varētu būt pat vēl lielāks.Kamēr šī ekonomiskā elite pieprasa samazināt valsts iesaistīšanos ikdienas procesos, tā pēkšņi aicina valsti palīdzēt momentā, kas bažas ir par kādas bankas sabrukumu. Tauta dusmojas, ka valsts arī palīdz. Bet kādi ir argumenti? Minētas bankas nav Vācijas lielākās komercbankas, bet kredītiestādes, kuras ir valsts un krājkašu īpašumā. Tās tiek uzturētas ar noteiktu mērķi, lai atvieglotu maziem un vidējiem uzņēmumiem saņemt kredītus. Šis ir bizness, par kuru lielas bankas neinteresējas, jo ar to nevar daudz pelnīt. Patiesībā valsts ar šīm bankām pilda labklājības funkcijas, tādēļ to sabrukums nodokļu maksātājiem būtu drīzāk vēl dramatiskāks nekā palīdzība ar budžetu līdzekļiem.K.Zumwinkel lieta un nodokļu nemaksāšana ir, protams, atšķirīga tēma. Vācijā privātā firmā vai arī valsts iestādē darba devējs, izmaksājot algu ierindas darbiniekiem uzreiz ietur nodokļus un pārskaita tos VIDam. Algas saņēmējs neko slēpt nevar. Savukārt vadītāji, cilvēki ar lieliem ienākumiem, bagātnieki var deklarēt savus ienākumus, deklarējot sevi pa nabagiem un summu, par kuru jāmaksā nodokļus, samazinot līdz pat gandrīz nullei (nerunājot, piemēram, par slavenā sportista Borisa Bekera “oficiālo” pārvākšanas uz Monako, kur viņš reāli nedzīvo).Tas, ka šī sistēma valstij nav izdevīga, politiķiem sen ir skaidrs. Kristīgo demokrātu politiķis un Friedrich Merz 2003.gadā ierosināja vienkāršot nodokļu sistēmu ar metaforiku, ka jābūt iespējai ienākumu deklarāciju sarakstīt uz palikni. Viņš partijas iekšienē ar savām idejām nespēja pārvarēt Angelu Merkeli un no politikas aizgāja.K.Zumwinkel rīcība ir piemērs tam, ka bagātības vairošana dažkārt jau kļūst par sporta veidu. Tas nepārprotami ir morāles jautājums it īpaši tāpēc, ka šie cilvēki pelna daudz vairāk, nekā parastie darbinieki, tādēļ viņiem nemaksāt nodokļus nemaz nebūtu nepieciešams, lai kļūtu par bagātniekiem. Ierindas cilvēks neredz jēgu ievērot likumus, ja ekonomikas un politikas elite nerāda piemēru. Schröder valdības finanšu ministrs Eichel 2004.gadā tāpēc ieviesa izmaiņas likumā, kas ikvienam ļauj sevi apsūdzēt par nodokļu nemaksāšanu, vienlaikus ļaujot izvairīties no soda par šo noziegumu. Citādi Vācijā kriminālkodekss paredz līdz pat desmit gadu cietumsodus par īpaši smagiem noziegumiem.Šie jaunie triecieni atgādina arī “melnās partijas kases”, kuras izveidoja bijušais Vācijas kanclers Helmut Kohl. Lai gan šī nauda nebija domāta viņam personīgi, tā parādīja slavena politiķa nihilistisko nostāju pret likumu, kas attiecas uz ierindas iedzīvotājiem, bet ne uz pašu kancleru. Protams, šo lietu atklāja H.Kola ienaidnieki partijas iekšienē, sniedzot informāciju tikai pēc sakāves vēlēšanas 1998.gadā. H.Kols, pamatojoties uz zvērestu, atteicās nosaukt ziedotājus. Savukārt prokuratūra neizmantoja iespēju palielināt spiedienu sniegt liecību, draudot ar apcietināšanu, kas būtu bijis iespējams. Kad valsts iestādes uzlika partijai samaksāt sodu, kas noveda H.Kola Kristīgo demokrātu partiju gandrīz līdz bankrotam, H.Kols lūdza saviem “draugiem” ziedot partijai. Protams, visticamāk tie bija tie paši ziedotāji, kurus viņš neatklāja.Salīdzinot ar šo gadījumu, kad valsts iestādes neizmantoja visas iespējas, acīmredzot ārzemju izlūkošanas dienests BND (Bundesnachrichtendienst) gadiem ilgi ar informētāju palīdzību izspiegoja Lihtenšteinas bankas un tagad samaksāja ap 4 vai 5 miljoniem eiro par CD-ROM ar informāciju par K.Zumwinkel. Kamēr Lihtenšteina uzskata šo gadījumu par zādzību, Vācijas iestādes argumentē, ka izlūkdienestam ir uzdevums vākt informāciju par naudas atmazgāšanu ārzemēs. Ja sakarā ar šo darbu atklājas citi noziegumi, tad valsts iestādei ir pienākums šo informāciju nodot atbildīgai iestādei. Protams, Lihtenšteina ar savu politiku ir nodokļu paradīze un nepalīdz izmeklēšanā. Ar to ir saskārusies arī Latvija.Vācijā ierindas cilvēki vairs nesaprot, kas notiek valstī. Lai dabūtu atpakaļ sociālā tirgus ekonomikas, kā arī politisko uzticību, nepieciešams radikāli mainīt situāciju. Citādi vēlēšanās Vācijai draud protesta balsošana par kreisajiem un labējiem radikāļiem. Jau tagad bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija PDS apvienojoties ar Rietumu komunistiskām, trockistiskām un citām grupām kreisajā spārnā ar nosaukumu “Kreisie” (Die Linke) iegūva gan Janvārī Hessen gan tikko Hamburg mandātus federālo zemju parlamentos. Rezultātā ierastas koalīcijas starp kristīgiem demokrātiem ar liberāļiem vai sociāldemokrātiem ar zaļajiem vairs nav iespējams.

Ceļā atpakaļ uz zelta laikiem vai strupceļā: Austrija

Alpu valstī Austrijā 27. septembrī notika vispārīgas vēlēšanas uz parlamentu Nationalrat. Rezultāts mazāk pārsteidz nekā baida, lielākai partijai ir tikai 29,7%, sociādemokrāti (SPÖ). Tradicionālajai konservatīvai Tautas Partijai (ÖVP) ir pat tikai 25,5% - abām divām lielākā sakāve pēckara vēsturē. Savukārt, uzvarējušas partijas brīvie demokrāti (FPÖ) ar 18% un Austrijas Nāktones Apvienība (BZÖ) ar 11% - abas divas labējie populisti. Ir vēl zaļā partija (Grüne) ar 9,8%.
Austrija, pēc pilsoņa kara pieredzes starpkara laikā pēc 1945.g. izveidoja uz kompromisiem bāzēto politiku, līdz pat 1966.g. valdība sastādīja tās divas minētas lielākas partijas, turpinot pēc vairākuma valdībām to modeli no 1968.g. līdz 1999.g. tikai ar otrādāku vadību, tagad no SPÖ. Tā bija, protams, no vienas puses stabilitāte, bet no otrās puses uztverta bieži arī kā stagnācija.
To izmantoja 1986.g. par partijas priekšsēdētāju ievēlētais Jörg Haider, kurš pārveidojot politisku spēku par labējo populistisko ieguva lielus panākumus ar protesta balsošanu. Ap 6% partija tagad kāpa līdz pāri 20%.
Bet jau pirms tam partijai bija saknes nacionālsociālistiskos spēkos. Tikai 1970.g. atbalstīja uz īsu laiku SPÖ mazākumvaldībai un ar to palīdzēja sociāldemokrātiem pēc četriem gadiem ÖVP vienpartijas valdību apmainīt ar 13 gadiem SPÖ valdīšanu. No 1983.g. līdz 1986.g. liberālais spārns partijā dominēja un veidoja ar sociāldemokrātijiem valdību.
Tam sekojot atkal saucama “lielā koalīcija” beigās abu lielo partiju sadarbībai lika ÖVP-politiķa, Wolgang Schüssel, lielās vēlēšanās būt Bundeskanzler, kā Austrijā sauc valdības vadītāju. 1999.g. sakāves rezultātā viņa partija gan sasniedza tikai trešo vietu, bet FPÖ populisti arī tik ļoti vēlējās tikt pie varas, ka piekrita niecīgi mazākai ÖVP atstāt galveno amatu izpildvarā. Austrija šajā laika pat cieta protestu no ES-valstīm. Bet ÖVP veiksmīgi atkal apsteidza sociāldemokrātus.
Tā arī Wolfgang Schüssel uzskatīja 2006.g. savas partijas sakāvi, pēc kuras nekas cits nebija iespējams, nekā iet atpakaļ sadarbībā zem SPÖ vadības, par vēsturisku kļūdu. Pagāja tikai divi gadi, kamēr viņš, būdams frakcijas priekšsēdētājs, sagrāva koalīciju. To panākt atviegloja vāja valdības galva, Alfred Gusenbauer.
Tagad, provocējot ārkārtas vēlēšanas situācija izskatās tā, ka jau matemātiski daudzas koalīcijas nav iespējamas. Blakus atjaunotai lielai koalīcijai būtu tikai vienas no abām partijām sadarbība ar populistiem. Pirmkārt, paši politiķi tajā nav ieinteresēti, jo sekoja tam pagātne vētraina politika. Otrkārt, pikantais aspekts būtu, ka abas divas populistiskās partijas šādā koalīcijā būtu kopā stiprākas nekā ÖVP vai SPÖ. Treškārt, starp FPÖ un BZÖ attieksme ir kašķīgā, jo otro minēto spēku nedibināja tieši Jörg Haider, kurš pēc strīda ar viņa iepriekš vadīto to bija pametis.
Präsident Heinz Fischer nosauca SPÖ kandidātu Werner Faymann sastādīt valdību. Wolfgang Schüssel atstāja visus amatus, viņu aizvieto Erwinn Prōll. Līdz ar to visticamāk drīz prezentēs Faymann jaunu valdību, bet visdrīzāk Austrijas krīze partijas sistēmā ar to nebeigsies, tā kā harismātiskā SPÖ-kandlera Franz Vranitzy laiks pirms desmit gadiem arī beidzās atgriežoties pie cīņas ar populistiskiem politiskiem spēkiem.