Austrijai ir jaunā valdība. Tā pati koalīcija, ka jau iepriekš, tikai galvenās lomas citi cilvēki. Tikai jau minēts, ka konservatīva tautas partija ÖVP ierosināja laulības ar sociāldemokrātu SPÖ beigas un zaudēja.
Tam iemesls lielā mērā bija bijušā kanclera Wolfgang Schüssel nespēja, kāpt savā partijā otrajā rindā un akceptēt, ka pie varas vairs nav labēja koalīcija. Būdams frakcijas priekšsēdētājs, savam pēcnācējam Wilhelm Molterer nedeva iespēju politiski elpot. Zaudējums bija dubultais. Ne tikai procentos partijai iznāca vēsturiskā sakāve. Bet iepretim cerībām uz kaut ko citu ir spiesta vēl vairāk partnerim piekāpt nekā jau pirms tam.
Tam iemesls, ka jau trešā daļa no vēlētājiem, daļēji aiz pārliecības, bet daļēji kā protests balso par galīgi labējām populistiskām partijām, ar kurām sadarbība ir problemātiskā. Rezultātā tā koalīcija, kuru kādreiz par lielu sauca, jo tajā sadarbojas divas lielākas partijas, vairs nemaz nav tik lielā. Pirmo reizi tās frakcijas vairs neapvieno parlamentā kvalificētu vairākumu, proti 2/3, ar ko arī var mainīt konstitūciju.
Neapšaubāmi valdības krišanai otrais iemesls bija pats kanclers, Alfred Gusenbauer, kuram, pēc komentatora domām, vairāk patika sēdēt savā krēsla nekā vadīt valdību.
Tieši šo divu konkurentu aiziešana dod koalīcijai citu seju. Kanclers ir Werner Faymann un ÖVP partijas jaunais priekšsēdētājs, Erwin Pröll, finanšu ministrs. Vērojot valdības veidošanas sarunas komentāros salīdzināja rezultātus ar Gusenbauer / Molterer sarunām. Toreiz SPÖ politiķim pārmeta partijas biedri, ka viņš visādas “svarīgas ministrijas” ka ārlietas un finanses bija uzticējis tieši koalīcijas partnerim un nevis prasījis savai partijai.
Un tieši skatoties uz šo faktu, Faymann vēl vairāk ministrijas, proti, ne tikai ārlietas, ko daudzās valstīs pieņemts atstāt koalīcijas otram lielākam spēkam. Bet tagad ÖVP vadīs gan iekšlietu gan tieslietu ministrijas, kas sadarbībā atbild, galvenokārt, par iekšējo drošību. Komentāros pieņēma, ka Pröll pēc partijas sakāves esot “kaut kas jānes mājās” lai partijas biedri nenoliegtu šo koalīciju.
Bet acīmredzot, Faymann bija cits mērķis, ko ļoti pozitīvi arī viņa partija vērtē: sociāldemokrātu rokās tieši tās ministrijas, kas atbild par sociālajiem jautājumiem.
Līdz ar to vada tagadēju koalīciju mierīgāki cilvēki un, laikam, abi partneri ir ar posteņiem apmierināti. Tas ir pamats cerēt, ka šī valdība piecus gadus turēsies pie varas un nenāksies atkal tikai pēc gada rīkot ārkārtas vēlēšanas, ka tas ir bijis ar Gusenbauer valdību.
Protams, abas partijas ir arī spiestas, jo citādāk, droši vien paliktu vēl viena no divām populistiskām partijām pat stiprākā frakcija un varētu sev pieprasīt valdības vadīšanu. 1999.g. Jörg Haider no tā atteicās, lai gan viņa vadīta FPÖ toreiz niecīgi uzvarējaÖVP. Schüssel näca pie varas. Šogad sasitās Haider.
Varētu teikt, ka Austrijas politiķi spēj strupceļam vislabāko risinājumu atklāt. Bet arī tas nav vēl droši. Koalīcija arī sabruka tāpēc, ka sociāldemokrāti sāka kalpot eiroskeptiķu vēlmei, lai nākotnē būtu par visiem ES jautājumiem referendumi. Pret to, savukārt, kategoriski iebilst līdzšinēja ārlietu ministre, ÖVP politiķe, Ursula Plassnik. Viņa varēja vadīt šo ministriju tālāk, bet no tā, dēļ aizdomām par tālāko politiku atteicās.
Tam iemesls lielā mērā bija bijušā kanclera Wolfgang Schüssel nespēja, kāpt savā partijā otrajā rindā un akceptēt, ka pie varas vairs nav labēja koalīcija. Būdams frakcijas priekšsēdētājs, savam pēcnācējam Wilhelm Molterer nedeva iespēju politiski elpot. Zaudējums bija dubultais. Ne tikai procentos partijai iznāca vēsturiskā sakāve. Bet iepretim cerībām uz kaut ko citu ir spiesta vēl vairāk partnerim piekāpt nekā jau pirms tam.
Tam iemesls, ka jau trešā daļa no vēlētājiem, daļēji aiz pārliecības, bet daļēji kā protests balso par galīgi labējām populistiskām partijām, ar kurām sadarbība ir problemātiskā. Rezultātā tā koalīcija, kuru kādreiz par lielu sauca, jo tajā sadarbojas divas lielākas partijas, vairs nemaz nav tik lielā. Pirmo reizi tās frakcijas vairs neapvieno parlamentā kvalificētu vairākumu, proti 2/3, ar ko arī var mainīt konstitūciju.
Neapšaubāmi valdības krišanai otrais iemesls bija pats kanclers, Alfred Gusenbauer, kuram, pēc komentatora domām, vairāk patika sēdēt savā krēsla nekā vadīt valdību.
Tieši šo divu konkurentu aiziešana dod koalīcijai citu seju. Kanclers ir Werner Faymann un ÖVP partijas jaunais priekšsēdētājs, Erwin Pröll, finanšu ministrs. Vērojot valdības veidošanas sarunas komentāros salīdzināja rezultātus ar Gusenbauer / Molterer sarunām. Toreiz SPÖ politiķim pārmeta partijas biedri, ka viņš visādas “svarīgas ministrijas” ka ārlietas un finanses bija uzticējis tieši koalīcijas partnerim un nevis prasījis savai partijai.
Un tieši skatoties uz šo faktu, Faymann vēl vairāk ministrijas, proti, ne tikai ārlietas, ko daudzās valstīs pieņemts atstāt koalīcijas otram lielākam spēkam. Bet tagad ÖVP vadīs gan iekšlietu gan tieslietu ministrijas, kas sadarbībā atbild, galvenokārt, par iekšējo drošību. Komentāros pieņēma, ka Pröll pēc partijas sakāves esot “kaut kas jānes mājās” lai partijas biedri nenoliegtu šo koalīciju.
Bet acīmredzot, Faymann bija cits mērķis, ko ļoti pozitīvi arī viņa partija vērtē: sociāldemokrātu rokās tieši tās ministrijas, kas atbild par sociālajiem jautājumiem.
Līdz ar to vada tagadēju koalīciju mierīgāki cilvēki un, laikam, abi partneri ir ar posteņiem apmierināti. Tas ir pamats cerēt, ka šī valdība piecus gadus turēsies pie varas un nenāksies atkal tikai pēc gada rīkot ārkārtas vēlēšanas, ka tas ir bijis ar Gusenbauer valdību.
Protams, abas partijas ir arī spiestas, jo citādāk, droši vien paliktu vēl viena no divām populistiskām partijām pat stiprākā frakcija un varētu sev pieprasīt valdības vadīšanu. 1999.g. Jörg Haider no tā atteicās, lai gan viņa vadīta FPÖ toreiz niecīgi uzvarējaÖVP. Schüssel näca pie varas. Šogad sasitās Haider.
Varētu teikt, ka Austrijas politiķi spēj strupceļam vislabāko risinājumu atklāt. Bet arī tas nav vēl droši. Koalīcija arī sabruka tāpēc, ka sociāldemokrāti sāka kalpot eiroskeptiķu vēlmei, lai nākotnē būtu par visiem ES jautājumiem referendumi. Pret to, savukārt, kategoriski iebilst līdzšinēja ārlietu ministre, ÖVP politiķe, Ursula Plassnik. Viņa varēja vadīt šo ministriju tālāk, bet no tā, dēļ aizdomām par tālāko politiku atteicās.
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen