Merkel vētraina politiskā nākotne?

Vācieši ir nobalsojušies, Angela Merkel paliks kanclera amatā. Viņa kā Vācijā populāra un pasaulē iecienīta politiķe ir uzvarējusi vēlēšanās – tā vismaz izskatās no ārpuses.

Īstenībā pēc aptaujām spriežot pastāvēja ilgi šaubas, vai izdosies kristīgo demokrātu savienība CDU ar liberālu partiju FDP iegūt vairākumu pēc neveiksmēm 2002.g. un 2005.g. Pastāvēja pat bažas, ka vairākums, iespējams, šāda koalīcija iegūs tikai pateicoties saucamiem “Überhangmandate”. Tie ir pārpalikuši mandāti no vienmandātu apgabaliem, kuri pārsniedz ļoti sarežģītā procesā pēc procentu likmes iegūtām parlamenta vietām un netiek pārējām partijām atlīdzinātas – vismaz nevis Bundestag vēlēšanāas.

Beigu beigās būtu CDU atkal bijusi spiesta izveidot ar sociāldemokrātisko SPD saucamo “lielu koalīciju” apvienojot divas lielākās partijas valdībā. Tas vienkārši tāpēc, ka katra partija iepriekš bija jau izslēgusi, ar kurām partijām nekādā gadījumā nesadarbosies. Un tās bija beidzot tomēr visas pārējas kombinācijas.

Pozitīvi vērtējami ir katrā gadījumā, ka vairākums pēc partijas krāsām Vācijā nosauktajai meln-dzeltenai koalīcijai (CDU-FDP) izveidojas ne tikai pateicoties negatīvam balsu svaram. Šādi eksperti sauc iespējamo demokrātisku absurdu, ka vēlētājs tieši nebalsojot par iecienītu partiju tai vairo deputātu vietas. Daudz juristu un politologu šajā gadījumā nesaredzēja šķērsli valdības leģitimitātei. Bet, savukārt, jurists un profesors Hans Herbert von Arnim iebilda ar prognoze, ka tāda valdība būtu neapšaubāmi izraisījusi asu diskusiju medijos un ar to vien jau arī bojājusi savu leģitimitāti.

Vēlēšanu rezultāts ir patiesā, ka Angela Merkel turpinās vadīt Vacijas valdību. Bet tanī pašā laikā rezultāts arī apstiprināja, ka catch all parties Vācijā pamazām pazust. Tas process sociāldemokrātiem notiek tikai ātrāk nekā kristīgiem demokrātiem, kuru konservatīvi noskaņotais elektorāts uzskata balsošanu par pienākumu, kamēr sociāldemokrātu vēlētāji labprāt arī protestē nebalsojot. Ne tikai SPD ar ap 23% ir vēsturiski sliktākais rezultāts. Arī CDU zaudēja ap 2% un māsas partija, kristīgā sociālā savienība CSU Bavārijā iznāca tagad ar vēl sliktāku rezultātu ap 41% nekā vietējās vēlēšanās gadu atpakaļ, kas izraisīja toreiz politisku zemestrīci. Kristīgām savienībām arī ir vēstures sliktākie rezultāti. Kamēr vēl 70os gados par CDU un SPD balsoja kopā pāri 90% vēlētāju, tās pārstāvēs tagad tikai 56%.

Kašķi SPD jau vairākus gadus nomelnoja partijas tēlu. Biežas maiņas partijas vadībā kā arī asas diskusijas par attiecībām ar postkomunistisko kreiu partiju nodarbināja žurnālistus un pētniekus intensīvi. Konflikts starp partijas biedriem un funkcionāriem sociāldemokrātiskā partijā tagad ir pašsaprotami kā arī, laikam, nepieciešami. Veca elite pametīs amatus un jauna paaudze nāks vietā, tas ir normāls process.
Bet interesantāki konflikti būs kristīgo demokrātu savienībās. Agrāk bieži kā kanclera izvirzīšanas un apstiprināšanas klubu nosaukta CDU diskutē un strīdas mazāk publiski nekā politiskā konkurence, partija atbalsta savai vadībai. Savukārt, partijas priekšsēdētāji ir pratuši uzturēt savu autoritāti biedru vidū. Bet Angela Merkel nav kristīgo demokrātu augs. Viņa kā sieviete, Austrumvācijas luterāne, kura dzīvo otrā laulībā bez bērniem neieder partijas pārsvarā katoļu vidē vecajā federatīvajā Vācijā. Austrumvācijā, savukārt, izņemot Sachsen federālas zemes šī partija nav iesakņojusies sabiedrībā. Merkel partijas priekšgalā nokļuva tikai pēc un pateicoties partijas morāliskā zemestrīcē līdz ar ziedojumu skandāliem ap Helmut Kohl un Wolfgang Schäuble.

Slikts vēlēšanu rezultāts pakāpeniski, un tas nozīmē, Merkel autoritāte partijā tagadējā Bundestag sasaukumā paliks zem jautājuma zīmes. Konkurenti ir pietiekoši daudz. Liktenīgi tas, visticamāk, būs arī Merkel popularitātei. Tā izveidojās, neapšaubāmi, arī pateicoties partijas atrašanai lielā koalīcijā, kurai, pirmkārt, nav stipras opozīcijas kā arī kompromisu ar SPD partneri dēļ nevarēja valdīt tieši pēc CDU pamatvērtībām. Mekerl valdīšanas stils bieži nosaukts par prezidentālu, proti, uz izlīgumu orientēts. Tas tagad viennozīmīgi beigsies ne tikai tāpēc, ka opozīcija tagad ir gaidāma spēcīga. Ja arī pati kanclere vēlētos turpināt līdzšinējā stilā uzspiedīs FDP un CSU savējo. Izvairīties Merkel nebūs pamatojumu arī pateicoties vairākumam koalīcijai arī otrajā palātā, Bundesrat. Tas atvērs telpu strīdiem starp FDP un CSU, kas regulāri sašupoja koalīcijas mieru jau Helmut Kohl laika. Toreiz CSU bija lielāka un līdz ar to uzstājās ar attiecīgu pašapziņu. Tagad FDP frakcija ir divas reizes lielāka nekā bavāriešu CSU. Tomēr, jaunajai valdībai spiedīs ātri vien izmantot izdevīgu brīdi arī lobisma organizācijas, jo pēc pieredzes vēlētāji dod priekšroku balsot vietējās vēlēšanās par partijām, kas federālajā līmenī ir opozīcijā. Līdz ar to turpmākas vēlēšanas varētu palikt par protesta balsojumiem pret “sociālā aukstuma” politiku.

Tāda prognozē balstās arī uz faktu, ka jaunais vairākums nav vairākums. CDU/CSU un FDP sasniedz absolūtu vairākumu mandātu Bundestag, bet ne balsīs. Un bez tā vēl tās (nodotas) balsis bija šoreiz mazāk nekā jebkad, Vācijai skandalozi tikai 72% vēlētāju aktivitāte. To par draudu demokrātijai Vācijā tiek dēvēts no atseviškiem komentatoriem kā arī zinātniekiem. Tanī pašā laikā nevar konkrēti zināt, kāpēc cilvēks neiet nobalsot. Iespējams, piemēram, bērns slimo, vai labs laiks aicina uz ekskursiju, savukārt, iespējams, sliktos laika apstākļos karsta tēja mājās liekas vērtīgāka. Varbūt arī cilvēks jūtas daudzmaz labi un viņam tiešam nav tik svarīgi, kura partija ir pie varas.

Bet šogad zināms, ka daudz vēlētāju atteicās no politiskā procesa vispār. Tie ir, galvenokārt, vīlušies sociāldemokrātu vēlētāji, kuri arī citās partijās nesaskatīja savu reprezentāciju. Rezultātā ne tikai jaunā valdība nepārstāvēs vairākumu vēlētāju, bet pats parlaments pārstāvēs tikai elites un kūstošu vidusslāni. Pētījumi pierādīja, ka aizvien vairāk Vācijas iedzīvotāji baidās no personīgas labklājības lejupslīdes. Tas jaunais zemais slānis, par kuru medijos pagājušajos gados daudz diskutēja, nebūs reprezentēts ne ar sociāldemokrātiem nedz arī ar kreisiem. Gaidāmi līdz ar to ir, iespējams, nemierīgi laiki Vācijas politikā.

Guļamvagonā pie varas?

Svētdien Vācijā būs vēlēšanas. Šis pasākums šogad būs aizraujošāks nekā sen, jo rezultāts ir grūtāk prognozējams kā nekad iepriekš: aptaujās skaitļi svārstās un tāpēc no dažu procentu vēlētāju rīcības būs atkarīgs, kas valdīs Vāciju turpmāk (Šeit ielikt reitingus). Skaidrs ir tikai viens. Neviens nav populārāks nekā kanclere Angela Merkel. Bet šī popularitāte nelīdz viņas partijas reitingiem. Līdz ar to var diezgan droši pieņemt, ka Angela Merkel turpināsies būt Vācijas kanclere, bet ar kurām partijām varēs vai nāksies veidot koalīciju?

Merkel jau ilgāku laiku politiskais princips ir, pārāk agri neizšķirties un publiski paziņot savu viedokli noteiktos jautājumos, bet drīzāk gaidīt, kamēr noskaidrojas, ko domā vairākums, un tad tam piekrist. Šādi arī veic Merkel savu vēlēšanu kampaņu. Politiskie komentatori novērtējuši pašreizējo stratēģiju kā kancleres Merkel mēģinājums, tieši bez reklāmas tikt atkal pie varas. Opozīcija runā par guļamvagonu politiku. Kamēr četrus gadus atpakaļ pirms vēlēšanām Leipzig kongresā tika pieņemti lēmumi par neliberālu ekonomikas reforma politiku. To toreiz aktīvi reklamēja un daudzi uzskata partijas sakāvi par šīs politikas rezultātu. Tāpēc Kristīgie Demokrāti šoreiz izvairās ne tikai no līdzīgiem paziņojumiem, bet pat klusē par saviem plāniem pēc vēlēšanām, lai gan oficiālais mērķis ir izveidot koalīciju ar Liberāļiem, kas tieši arī atbalsta tādai politikai.

Kamēr Zaļā Partija reitingos atrodas pāri 10%, savukārt, Sociāldemokrāti ir cietuši no sarkan-zaļas valdības sociālas politikas nepopularitātes. Arī tagad viņas atbalstītāji ir vīlušies partijas realizētajā politikā. Vietām kanclerei arī izdodas sociāldemokrātu politikas un ministru darba pozitīvus rezultātus uzsūkt savā novērtējumā. Turklāt, tagad Vācijā ir kreisā alternatīva. Kopš bijušais sociāldemokrātu partijas priekšsēdētājs, Oskar Lafontaine, pameta savu partiju un nodibināja jaunu politisko spēku, kas pirms diviem gadiem ar bijušiem austrumvācu komunistiem apvienojās. Šai partijai panākumi apmierinoši.

Lakmusa tests visiem politiskiem spēkiem
30. augustā notika trijās federālajās zemēs vēlēšanas – Sachsen, Thüringen un Saarland – gribot negribot tests federālām vēlēšanām, jo vismaz jaunām spekulācijām pamats. Visās trijās valstīs bija kristīgo demokrātu ministru prezidenti pie varas, divās pat ar absolūtu vairākumu. Kamēr Sachsen tagad pēc koalīcijas ar sociāldemokrātiem izdevās veidot sadarbību ar Liberāļiem, Saarland un Thüringen partijai varēja gan saglabāt pirmo pozīciju, bet zaudējot vairāk par desmit procentiem. Thüringen uztveres fonā bija avārija, kuru ministru prezidents, Dieter Althaus, izraisīja gada pirmajā janvārī slēpojot Austrijā. Tur viena sieviete no iegūtiem ievainojumiem gāja bijā. Thüringen izvēlēja vēlēšanu datumu tā, lai nesakristu ar Bundestag vēlēšanām, cerēja, ka kristīgie demokrāti uzvarēs, un tas palīdzēs Merkel mēnesi pirms Bundestag vēlēšanām. Sanāca citādāk.

Bet arī sociāldemokrāti var tikai vien ar kristīgo demokrātu nelaimi priecāties. Pašai partijai rezultāti nav pārliecinoši, Sachsen atkal neieguva vairāk par desmit procentiem, savukārt, Thüringen viņa arī pat nav otrā vietā, gandrīz desmit procentu aiz kreisiem. Savukārt, šī partija staigā no uzvaras uz uzvaru, proti, viņas ne tikai saglabāja savas pozīcijas, bet piesaista aizvien vairāk vēlētāju.

Arī liberāļi svin panākumu pēc panākuma. Sešās federālās zemēs partija atrodās pozīcijā ar kristīgiem demokrātiem. Šim faktam politologi uzskata par pamatu, ka kristīgie demokrāti saucama lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem paliek aizvien sociāldemokrātiskākas, proti, Liberāļu panākumi notiek uz kristīgo demokrātu rēķinu – to arī skaitļi pierāda.

Politikas zinātne jau kādu laiku pēta, ka “tautas partijas” (catch-all-parties) vairs nespēj uzrunāt tik daudz vēlētāju kā kādreiz. Kamēr 70os gados par kristīgiem demokrātiem un sociāldemokrātiem kopā balsoja gandrīz 90%, tagad Vācijā ir izveidojusies stabila piecu partiju sistēmu ar liberāļiem, zaļajiem un kreisiem.

Sociāldemokrātu krīze
Sociāldemokrātiem, turklāt, divos gados notika vairāki triecieni. Andrea Ypsilanti pārkāpa savu solījumu, Hessen pēc 2007.g. vēlēšanām nesadarboties ar kreisiem. Rezultāts vien atļāva, vai nu sadarboties ar ienīsto ministru prezidentu Roland Koch no kristīgiem demokrātiem vai izveidot mazākumvaldību ar kreisu atbalstu. Viņas izvēle, lai realizēt savu politiku, šo solījumu neievērot prese ļoti asi kritizēja. Arkārtās vēlēšanās viņa sameklēja savu politisku nāvi. Pēc šis pieredzes tagad sociāldemokrāts Christoph Matschie izvairīgi reaģēja uz iespējamo koalīciju Thüringen un ir, acīmredzot, gatavs, lai nepārkāpt savu solījumu labāk padoties un atteikties no saviem politiskiem solījumiem.

Asu vārdu apmaiņu par Ypsilanti īstenībā pirms toreizējām vēlēšanām izraisīja sociāldemokrāts, bijušais Nordrhein-Westfalen ministru prezidents un ekonomikas ministrs, Wolfgang Clement. Viņš televīzijas diskusijas raidījumā atklāti aicināja, par Ypsilanti nebalsot viņas enerģijas politikas dēļ. Protams, pat Clements kopš aiziešanas no politikas savu nauda pelna vienā no Vācijas lieliem enerģijas uzņēmumiem. Partijas iekšienē ierosināja viņa izslēgšanu no partijas, ko pēc intensīvām pārrunām komisija noraidīja. Šo lēmumu sagaidot Clements trokšņaini pats pameta savu partiju. Publiskā filozofēšana par sociāldemokrātu sadarbību ar bijušiem komunistiem turpināja. Maijā Tad Gesine Schwan kandidēja otro reizi par prezidentu, lai gan ievēlēšana būtu bijusi iespējama vienīgi ar kreisās parijas atbalstu.

Šajā laikā pārmeta partijas priekšsēdētājam, Kur Beck, nespēja vadīt partiju. Viņš ar pārsteidzošu soli no amata atkāpa un Franz Müntefering pārvēlēts pats par savu pēc-pēcteci. Šajos nemierīgos laikos nozaga vasarā veselības ministrei, Ulla Schmidt, Spānijā dienesta mašīnu. Kamēr bez šī incidenta neviens nebūtu atklājis, kad kurš ministrs dodas kur ar dienestu mašīnu, šādi Ulla Schmidt izraisīja (ne)skandālu par amatas izmantošanu, bet ātri valsts kontrole paziņoja, ka ministre nebija pārkāpusi nevienu likumu.

Partiju grūtības ar partiju sistēmas realitāti
Gan Thüringen gan Saarland tagad būtu iespējams aizvietot ministru prezidentus Dieter Althaus un Peter Müller. Saarland zaļa partija ir noteicējs, jo vai nu ar divām sarkanām partijām sadarboties vai arī sekot Müller aicinājumam saucamai Jamaika (pēc partijas krāsām, melns-dzeltens-zaļš – Jamaikas karogs) koalīcijai ar liberāļiem. Sociāldemokrāti būtu lielāka frakcija un Heiko Maas varētu kļūt par ministru prezidentu.

Savukārt, Thüringen situācija ir ļoi sarežģīta, jo, pirmkārt, abām sarkanām partijām kopā ir precīzi absolūtais vairākums, proti, zaļā partija nejustos labi ka piektais ritenis vagonam. Turklāt, nevis sociāldemokrāti, bet gan bijuši komunisti ir krietni lielākā frakcija. Reti, ka lielākais koalīcijas spēks nepieprasītu sev valdības galvas krēslu. Bobo Ramelow jau attiecās, tik svarīgi viņam Dieter Althaus gāšana.

Abos gadījumos skaidrs, ka šos jautājumus neviens politiskais spēks neriskēs pirms Bundestag vēlēšanām risināt, jo tas varētu vēlētājus sadusmot vai arī mulsināt.

Guļamvagona galapunkti
It kā nabagiem politiķiem nepietiktu ar sarežģītiem vēlēšanu rezultātiem apgrūtināt gan viņiem turpmāku rīcību gan vēlētājiem izšķirties balsot par ko, negaidīti vairāki jautājumi nāca dienas kārtībā.

Pirmkārt, karaspēka uzturēšanu Afganistāna: Visu partiju neparakstīta koalīcija – izņemot kreisus – centējās noklusēt par šo tēmu. Tauta viennozīmīgi noraida vācu karavīru piedalīšanas. Parlaments 2008.g. tāpēc pat pagarināja mandātu uz ilgāku laiku nekā parasti, lai tikai nebūtu šis jautājums aktuāls vēlēšanu kampaņā. Tam nesena bombardēšana lika punktu. Valdībai bija jāsniedz atbildes plenārsēdē.

Otrkārt, Opel jautājums. Valdības rīcību, mēģināt novērst uzņēmuma bankrotu, atbalsta noteikti daudz iedzīvotāji, it īpaši tādi bez augstākas izglītības. Pārējo vidū, tomēr, pastāv krietnas šaubas par šo soli. Ekonomikas ministrs Karl-Theordor zu Guttenberg vēlējās neatbalstīt Opel, bet ātri vien viņam lika klusēt.

Treškārt, uzpeldēja jautājuma zīmes no pagātnes. Atklāja, piemēram, ka Helmut Kohl valdība 80os gados piespieda ekspertiem publicēt pozitīvus vērtējumus par bijušo sālu raktuvi Gorleben noderību izmantot kā nukleāru atkritumu noliktava.

1977.g. no sarkaniem teroristiem (RAF) nogalināta ģenerālprokurora Siegfried Buback dēls pētīja šo slepkavību un atrada pamatojumu savām šaubām par to, vai īstais cilvēks ir notiesāt. Atklāja, ka 1989.g. no Richard von Weizsäcker žēlestībā no cietuma atlaista Verena Becker, kura ir pēc Buback pieņēmumiem aizdomās par minēto slepkavību, kontaktējās ar Vācijas izlūkdienestu. Ģenerālprokuratūras lūgumu, izmeklēšanai nogādāt nepieciešamus dokumentus iekšlietu ministrs Wolfgang Schäuble noraidīja.

Šogad arī atklāja, ka pensionētais policist Karl-Heinz Kurras bija neoficiālais Austrumvācijas izlūkdienesta darbinieks. Kurras 1967.g. demonstrācijā pret Perzijas monarhu Schah Reza Pahlewi Rietumberlīnes vizītē nošāva studentu Benno Ohnesorg.

Protams, augoša plaisa starp nabagiem un bagātiem cilvēkiem, Kristīgo demokrātu un liberāļu noraidījumu ieviest minimālo algu, kura rezultātā daudz cilveķi pilnā slodzē strādājot ir spiesti pieteikties vēl blakus sociāliem pabalstiem pat par sevi bija, ir un paliks svarīga tēma.

Politiķi slimo ar raibāko partiju sistēmu
Vācijā partiju sistēma palikusi raibākā par vēl vienu pakāpi. Kreisie vairs nav vienkārši bijusi komunistiskā partija. Šādi viņu uztver vairāk gados vecākie cilvēki, kuriem ir vēl emocionāla atmiņa par Vācijas dalīšanu un Berlīnes mūri, protams, galvenokārt Rietumos. Austrumu federālās zemēs šai partijai ir vairāk biedru un labāki vēlēšanu rezultāti. Un ne šīs partijas politiķi nedz vēlētāji visi ir radikāli, lai gan konstitūcijas aizsardzības birojs partiju novēro.

Politiķi nacionālā līmenī, kuri, tomēr, galvenokārt, ir rietumvācieši, vēl nav spējuši jauniem apstākļiem pielāgoties. Tāpēc Ypsilanti laikā slimība, pirms vēlēšanām visādas koalīcijas jau pirms vēlēšanām noraidīt kā zvērests, vēl turpināja pastāvēt. Bet vainīgi par to arī ir vēlētāji, kuru vidū pensionāru īpatsvars, proti, ar to emocionālu atmiņu, ir liels. Turklāt, tieši žurnālisti ir pieskaitāmi pie šīs paaudzes un audzināšanas.

Jau tuvākā nākotnē, iespējams pēc Bundestag vēlēšanām jau 28. septembrī, vairs nevarēs izvairīties no jaunām politiskām kombinācijām. Kristīgie demokrāti Hamburgā jau veido valdību ar zaļiem. Koalīcijas no sociāldemokrātiem ar kreisiem ir bijušas vairākas reizes Mecklenburg-Vorpommern, Sachsen-Anhalt un vēl pašlaik Berlīnē. Tur pat mērs, Klaus Wowereit, deva šai kombinācijai priekšroku par koalīciju ar zaļu partiju.

Ja Angela Merkel paveiks savu iecienītāko kombināciju ar liberāļiem, neapšaubāmi, abas partijas zaudēs nākošas vietējas vēlēšanas. Ja Atkal nekas cits neatliks nekā lielā koalīcija, iespējams, tā nevaldīs četrus gadus. Sociāldemokrāti ir solījuši nesadarboties ar kreisiem. Bet perioda laikā tas varētu arī mainīties.

Šveices saskaņas politika krustceļā

Šveicē politiskās partijas jau pusgadsimtu ievēro buramformulu – četru lielu partiju koalīciju (tās ir Liberāla, Sociāldemokrātiskā, Tautas Partija un Kristīgā Tautas Partija), proti, valdībā, kurā katrs pārstāvis no apvienotām parlamenta palātām tiek atsevišķi ievēlēts vienojās tās partijas aizvietot aizejošu politiķi ar viņa partijas pārstāvi ievērojot arī dzimumu un valodas līdzsvaru.

Šai praksei galu lika Tautas Partijas skandaloza politiķa, Christoph Blocher, ievēlēšana 2003.g. uz Kristīgas Tautas Partijas vienas vietas rēķina – tomēr balsošana notiek aizklāti. Pārējas partijas izmaiņas proporcijas skatoties uz partijas vēlēšanu rezultātiem akceptēja, jo Tautas Partija no mazākas ar laiku bija augusi par lielāko. Galvenokārt Blocher uzvedības dēļ aizklātā balsojumā četrus gadus vēlāk parlaments aizvietoja viņu ar citu tās partijas pārstāvi. Viņš nebija ievērojis valdības koleģialitātes principu, kā tas ir pieņemts Šveices politiskā kultūrā.

Šādi problēmas un līdz ar to draudi burmaformulai sākās, jo Tautas Partija neakceptēja Blocher sakāvi un turpmāk neuzskatīja jaunu ministri, Eveline Widmer-Schlumpf, par savējo. Viņa tika izslēdza no partijas, kā arī visa viņas kantona, Graubünden, partijas nodaļa izstājās un nodibināja jaunu politisko spēku.

Jau toreiz, divu gadu atpakaļ, bija skaidrs, ka nākošā vakance valdībā nesīs šo jautājumu atkal dienas kārtībā.

Šī gada septembrī Liberālas Partijas pārstāvis Pascal Couchepin aizgāja pensijā un atstāja valdību. Šādā situācijā, skaidrs, tā kā līdzšinēji sakarā ar buramformulu vēlējās šī partija savu vietu izpildvarā saglabāt, kamēr Kristīgā Tautas Partija nebija aizmirsusi ideju, savu 2003.g. zaudēto vietu atjaunot.

Kādreiz, kas buramformula nebija zem jautājuma zīmes, aizejoša ministra partija piedāvāja sapulcei divus kandidātus, lai būtu izvēle un nevis kandidējošās partijas diktāts. Bet tagadējos apstākļos vajadzēja domāt par taktiku, vai sekot agrākai praksei un piedāvāt divus kandidātus vai tomēr labāk koncentrēt spēkus konkurencē ar citu partiju uz tikai vienu kandidātu. Turklāt, iespējams, arī Tautas Partija pretendēs uz brīvu vietu, jo arī šis politiskais spēks, pēc Eveleine Widmer-Schlumpf aiziešanas no partijas ir reprezentēta valdībā tikai ar vienu politiķi..
Izrādās, ka tieši Tautas Partija, kas 2003.g. sašūpoja burmamformulu aizklāti balsojot ļoti kategoriski aizstāvēja to tagad un paziņoja, ka viņas deputāti ievēlēs Liberālas Partijas pārstāvja vietā atkal tās partijas pārstāvi. Savukārt, Sociāldemokrātiskā Partija pie sašķelta šajā jautājumā.

Tautas Partijas priekšsēdētājs Toni Brunner komentēja, ka sociāldemokrāti nebalsojot saskaņā ar līdzšinēju burmaformulu 2011. gadā riskēs ar vienu savu vietu. Kamēr starplaikā nav iespējami izteikt neuzticību, pēc parlamenta vēlēšanām visus septiņus ministrus jāpārvēl atjaunoti. Tad, tā Tautas Partija, varētu arī atbalstīt nevis sociāldemokrātiem, bet gan zaļai partijai, kurai, lai gan oficiāli nepretendē, ņemot buramformulu nopietni vērā pēc vēlēšanu rezultātiem sen vajadzēja piešķirt vienu vietu.

Trešdien uzvarēja Liberālas Partijas pārstāvis, Didier Burkhalter. Tātad Tautas Partija pildīja savu solījumu, lai gan otrais piedāvātais kandidāts, konservatīvākais Christian Lüscher, būtu bijis partijai pieņemamāks. Bet par viņu balsojot pastāvēja iespēja, ka viņš beidzot kandidētu pret Kristīgas Tautas Partijas kandidātu Urs Schwaller, balsojums, kurā liberāla kandidatūra varēja arī zaudēt.

Kamēr līdz ar to buramformula šu balsojumu izdzīvoja, līdzsvars ir cietis. Pascal Couchpin pārstāv franču valodā runājošus. Ievēlētais kandidāts ir no jauktā kantona Freiburg / Fribourg, bet pats vāciski runājošais. Viņš, protams, franču valodu labi pārvalda, bet pašlaik vāciski runājošie politiķi valdībā ir vairākumā, un tā uz ilgāku laiku nepaliks, jo, tomēr, Šveices franču valodā runājošie rietumi šo jautājumu uztver sāpīgāk.

Līdz ar to, vai buramformula turpināsies pastāvēt vai būs vēsturē, to atklās tikai vēlēšanās 2011. gadā. Tad tā ministre, kura 2007.g. ievēlēta skandaloza politiķa vietā noteikti netiks pārvēlēta, jo viņa nepārstāv nevienu no lielākiem politiskiem spēkiem. Par šo vietu cīnīsies droši vien gan Tautas Partija gan Kristīgā Tautas Partija. Turklāt varētu kāds politiskais spēks nopietni izraisīt Zaļas Partijas pārstāvniecības valdībā nepieciešamību.

Brīviem un kristīgiem lielākais šķērslis ir viņi paši. Ideoloģiski tuvi stāvošie spēki nespēj vienoties, bet tieši otrādi strīdas. Kristīgie tagad pieļāva vienu kļūdu, nosaukt vāciski runājošo kandidātu franču valodā runājošai vakancei. Urs Schwaller, kurš ir cienīts politiķis, būtu bijušas lielākas izredzes aizvietot Hans-Rudolf Merz vai Moritz Leuenberger. Tas varētu notikt pēc 2011.g. vēlēšanām, bet par abiem politiķiem pastāv aizdomas, ka viņi varētu atstāt valdību par agrāk, it īpaši Merz varētu atvadīties jau pēc prezidējoša gada; arī popularitāte viņam pēdējā laikā kritusi sakarā ar nespēju risināt divu Šveices pilsoņu likteni Lībijā.

Divus gadus Šveices iekšpolitika, kura līdzšinēji norieta tik klusi, ka par šo valsti reti starptautiskos medijos piemin, būs interesanti vērot.

Pārmaiņas Šveitses politiskā sistēmā?

Šveitse pateicoties pilsoņu iespējai pašiem daudzus lēmumus pieņemt referendumos bieži skaitās kā demokrātijas piemērs. Šī valsts ir arī ar savu valdību, kuru četras lielākas partijas veido kopš pusgadsimta vienmēr kopā, īpatnēja politiskā sistēma. Visa šī sistēma izveidojās kompromisu rezultātos.

Kopš 2003.g., kad “skandalozais” politiķis Christoph Blocher tika ievēlēts septiņu galvu valdībā un četrus gadus vēlāk tāpat apvienotu palātu aizklātā balsojumā izbalsots ārā, partijas par valdības sastāvu strīdas. Bet tas nav tikai ar personībām saistīts, bet gan arī ar izmaiņām partiju vēlēšanu sekmēs. Tautas partija ir palikusi no kādreiz mazākā valdībā pārstāvētā spēka tagad lielākā partija. Turklāt, arī zaļai partijai ir aizvien cienīgākie rezultāti.

Tagad Tautas partija nāca klāja ar priekšlikumu, nākotnē pilsoņiem ļaut, valdības locekļus tiešās vēlēšanās izvirzīt. Parlamentārām republikām šāda sistēma ir parasti svešā, tomēr, Šveitsē tieši tā darbojas valdības sastādīšanā Kantonos, proti, federatīvās zemēs. Tas caur gadiem pakāpeniski tika ieviests.

Pašreizēja konstitūcija tika pieņemta 1848.g. Toreiz valdības ievēlēšanu caur parlamentu bija kompromiss. Vēlāk galvenokārt kreisie politiskie spēki ierosināja ar ministru ievēlēšanu saistītas izmaiņas konstitūcijā. Bet 1900. un 1942.g. sociāldemokrātu iniciatīva piedzīvoja neveiksmi referendumos. Desmit gadu atpakaļ labēja Tautas partija ierosināja reformu pieprasot sev gan otro vietu, gan savu skandalozu Blocher kungu apstiprināšanu valdībā.

Tautas partija savu atkārtotu mēģinājumu tagad pamato ar norādījumu, ka Blocher izbalsošana no valdības esot notikusi ar sazvērestībām un intrigām. Drīzumā ilggadējs ministrs Pascal Couchepin ies pensijā. Tautas partijas domās varas tehnika arī tad rūpēšoties vairāk par partijas ambīcijām nekā par valsts interesēm.

Tautas partijas pārstāvis gan atzina, ka šajās mažoritārās vēlēšanās – kā ievēl valdības federatīvās zemēs – nemaz neesot parasti šai partijai labāki panākumi. Bet vismaz varot šādi garantēt atklātu cīņu par vietām valdībā.

Protams, tiešas ministru vēlēšanas nozīmē, ka Šveitsei ir jāizgudro jauns mehānisms, ka aizvietot līdzšinēju sarunu praksi līdzsvarot valdībā franču un itāļu valodā runājošus, jo tomēr, vāciski runājošai iedzīvotāju daļai ir krietns pārsvars.

Tiesības, taisnīgums un morāle “mums un viņiem”

Finanšu krīzes fonā arī vācu diskusiju raidījumos gandrīz vairs nav citu tēmu apspriežot baņķieru algas un prēmijas.

Neizpratni un brīnumu, pat dusmas izraisa tie baņķieri, kas pieprasa savos līgumos solītu atalgojumu pilnā apmērā pat juridiskā ceļā, proti, caur tiesām, lai gan viņi veda savu banku gandrīz līdz bankrotam vai arī pāri sarkanai līnijai. Daži institūti “izdzīvoja” tikai pateicoties valsts galvojumam.

Tiesa gan, daudz ierindu iedzīvotāju no tām juridiskām saistībām maz ko saprot. Nostiprinājās tikai tāda sajūta, ka kaut kas nenoriet taisnīgi. Bet pašlaik dvēseles “vārās”, jo 2008.g. viena lielā mazumtirdzniecības ķēdes kasiere tika atlaista beztermiņa no darbā. Pārmetums: viņa esot izpirkusi divus tara čekus ar kopīgu vērtību 1,30 Eiro.

Protams, šī summa salīdzinot ar banku zaudējumiem, kuriem tagad pakāpeniski seko milzīgas problēmas rūpniecībā, izskatās smieklīga. Vai tas nav netaisnīgi un kā tas ir pieļaujams?

Jāsaprot, ka abos gadījumos spriež nevis par kriminālo sodāmību, bet par darba attiecībām. Gan kasiere, gan baņķieris ir uzņēmuma darbinieki. Katram ir savs līgums ar darba devēju. Baņķierim tā ir akciju sabiedrība, kuras padome uzrauga uzņēmumu vadošu valdi. Ja ar īstermiņu panākumiem saistītas prēmijas menedžmenta līgumos tiek garantētas, kamēr sods neveiksmes gadījumā nav paredzēts, tad par to vainojami ir galu galā īpašnieki, proti, akcionāri.

Savukārt, uzņēmums mazumtirdzniecībā, protams, vēlas paļauties uz savu kasieru godīgumu.

Tomēr, skatoties uz niecīgu, it kā piesavinātu summu sašutums nepārsteidz. Parlamenta viceprezidents Wolfgang Thierse nosauca atlaišanu apstiprinājušo tiesas spriedumu par barbarisko. Kasiere pārsūdzēja darba tiesas spriedumu federālas zemes darba tiesā, kas pirmās instances lēmumu apstiprināja.

Bijusi kasiere jau paudusi savu apmierinātību ar atbalstu gan tautas gan politiskās elites vidū un netaisās padoties, jo viņa apgalvo, ka pārmetums neatbilstot patiesībai. Viņa nesot minētus čekus 1,30 Eiro vērtībā uzpirkusi.

Viņas advokāts ir gatavs pārsūdzēt lietu līdz pat konstitūcijas tiesai, bet federālā darba tiesā jau iesniedza pieprasījumu noraidīt lietas pārsūdzēšanu tajā. Līdz ar to atlaišanas jautājums tiktu nosūtīts atpakaļ uz federālas zemes darba tiesu.

Šveices banku konfidencialitāte izraisa nepieredzētu diplomātisku kašķi

Šis teksts ir arī Dienas Blogā publicēts.

Šveice un Vācija ir federatīvas valstis un attīstītas ekonomikas, bet tomēr ļoti atšķirīgas valstis.

Šveicē četras lielākas partijas turpina jau pusgadsimtu pēc saucamas “buramformulas” veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir patīkot nepatīkot jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.

Kamēr iedzīvotāju vidū zināšanas par otro valsti vairāk nav daudz plašāk par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības bija, būtībā, vienmēr normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā, asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tikai aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?

Nav nekas jauns, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnītā vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VIDam. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu gan nevēlas maksāt par saņemtām summām nodokļus. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.

Līdz šim Šveice ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza sekot to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām. Izņēmums bija saucama nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu apraksta, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VIDam melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.

Šo rīcību var saprast tikai Šveices nodokļu sistēmas un valsts tradīcijas fonā. Šī valsts neiekasē automātiski neko. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarāciju. VID atsūta pēc tam nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai Šveices pilsoņi par likumdošanu plašā mērā lem paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana netiek kā citur pasaulē uztverta tik negatīva.

Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat atsevišķie politiķi paši nav tik cienīgie indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.

Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekāda motivācija ar bankām un Šveici cīnīties. Sekojoši starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusās vienošanās neieviest automātiskās informāciju apmaiņas sistēma.

Pienākot finanšu krīzei nesen ASV piespieda Šveicei mainīt savu līdzšinēju politiku. Washington pat piespieda banku kontrolei Finma sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem, ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij nopietns likuma pārkāpums.

Bet šo incidentu atkal ES dalībvalstis ņēma par piemēru pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt, spiedienu Šveicei pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanas, kā, piemēram, Andorra un Liechtenstein.

Konfliktu konkrēti izraisīja Vācijas finansu ministrs Peer Steinbrück jau gadu atpakaļ. Toreiz pasludināja, ka nākotnē vajagot blakus cukurmaizei arī izmantot pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds apraksta panākt savus mērķus gan pretim nākot gan piespiežot. Šveicē tauta sadusmojās.

Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītiem melniem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtus sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs pamatoja baumošanu pielietojot metaforiku, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāni par tās esamību zinot. Šādi viņš starp rindām salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmas pilna.

Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojas, jo Šveice kā OECD dalībvalsts tās baumas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens esot neakceptējams, agresīvs un aizvainojošs.

Arī šo reakciju var saprast tikai Šveices tradīcijas fonā. Kamēr Vācijā laipnība neizpaužas lietojot daudz attiecīgus vārdus, Šveicē tas ir gan vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikala pasūtīt preci sakot “es saņemšu” (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es lūdzu varētu pirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet noteikti Šveicē ir svarīgs vārdiņš, Vācijā intonācija.

Viens kristīgo demokrātu laba spārna deputāts, Thomas Müller, parlamenta uzruna teica, ka Steinbrück viņu atgādinot tos vāciešus, kas pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas apsaiti pa ielām staigāja. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionāliem sociālistiem, proti, Hitler partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondent Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt, jāatgādina, ka Hitler Eiropā tikai Šveicei neuzbruka, kura uzpirka Hitler citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre, Chiara Simoneschi-Cortesi par izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzas, ka esot no Šveices saņēmis draudējumu vēstules.

Arī Vācijā finansu ministra retorika tik uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu, kristīgie demokrāti asi kritizē finansu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkel tikai nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.

Virsotnē strīdu izraisīja vārdi, bet runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un maiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāliski apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.

Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, vietā, vadīt offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābāt savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finansu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.

Šveices piekāpšanos vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu “Sviestu pie zivīm” (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms būšot, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs, Toni Brunner, kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.

Galu galā tagad diez vai uz reiz visa nauda tiks atsauktā no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav neviena drošāka vieta. Ļoti ticami arī ir amnestija.

Quo vadis, Thüringen, vai komunistu “comeback”?

Šis teksts arī ir Dienas blogā publicēts.

Vācijā 2009. gads skaitās “Superwahljahr” (super vēlēšanu gads). Žurnālistu vidū šādi runā un raksta nevis kādu iepriecinošo aspektu dēļ, bet tā apraksta vienkārši gadu, kurā notiek īpaši daudz vēlēšanas.

Protams, galvenais vēlētāju aicinājums pie urnām būs rudenī, kad ievēlēs jaunu federālu parlamentu (Bundestag). Turklāt, tāpat kā Latvijā, jau jūnijā gaidāmas Eiropas parlamenta vēlēšanas. Bet Vācijā ar savām 16 federālām zemēm vismaz it pēc 5 gadiem notiek gan parlamenta, gan arī pašvaldību vēlēšanas. Proti, katru gadu kaut kur Vācijā balso aptuveni 7 reizes.

Lielā nozīme šogad ir federālajai zemei Thüringen, kur noritēs augustā gaidāmas parlamenta vēlēšanas tikai mēnesi pirms Bundestag balsojuma. Vienlaicīgi ar Thüringen vēlēšanas arī būs Saarland zemē.

Lai gan politiķi un žurnālisti vienmēr šādas vēlēšanas uztver kā testu partijas reitingiem, šogad pievērsīs tām vēl vairāk uzmanību, un tā ne tikai īsās laika starpības dēļ. Abās zemēs ir Angela Merkel partija Kristīgie Demokrāti (CDU) ar absolūtu vairākumu pie varas, un abos gadījumos rezultāti grūti prognozējami, bet, visticamāk, CDU zaudēs.

Arī tas, tomēr, pat pa sevi nav tik ļoti aizraujošs kā citas šoreiz svarīgas īpatnības.

Thūringen ministru prezidents Dieter Althaus 1. janvārī izraisīja slēpošanas avāriju Austrijā un, diemžēl, cietuša sieviete no traumām nomira. Althaus vaina bija, pie trašu krustojuma lielā ātrumā iebraukt otrajā trasē pretējā virzienā.

Uz reiz presē diskutēja, vai Althaus atveseļosies pietiekoši ātri, lai piedalīties vēlēšanu kampaņā, kā arī, vai viņš vispār būs vēl spējīgs vadīt valdību. Piemēram, uz partijas kongresu, kurā Althaus izvirzīja atkārtoti amatam, ministru prezidents personīgi ieradās, bet apsveica partijas biedrus ar īsziņu vien. Iepretim publiski paustām šaubām, CDU no sava kandidāta neatteicās. Tiesa, partijai nav cilvēka, kurš varētu Althaus kungu aizvietot.

Austrijā ministru prezidentu steigā notiesāja. Arī tiesnešus politiķis ar savu klātbūtni negodināja. Piespriestais naudas sods ar 33.000 Eiro pluss 5.000 Eriro atlīdzību cietušās sievietes ģimenei ir precīzi tik liela summa, ka politiķim pēc Vācijas likumdošanas nebūs piezīmes policijas izziņā par sodāmībām.

Althaus kungs amnēzijas dēļ pašu avāriju neatceras, bet savu vainu viņš ir pilnībā atzinis. Tagad žurnālisti jautā, kā ministru prezidentu morāliski vaina ietekmēs un cik bieži pirms un pēc vēlēšanām prese un tauta viņam prasīs par notiekošo runāt.

Lielu izbrīnu, pat sašutumu, izraisīja Althaus ar interviju Vācijas lielākā bulvāra laikrakstā “BILD-Zeitung”. Kamēr viņš citiem izdevumiem atteicās un opozīcijas pārstāvji ministru prezidenta veselības dēļ atturējās no bargas kritikas, viņš šajā avīzē uzstājās, ka ar pilniem spēkiem atgriezies politikas tribīnē.

Žurnālisti kritizē, ka šī lieta īstenībā novērš uzmanību no politiskiem jautājumiem šajās vēlēšanās. Vēlētājiem noteikti svarīgāk būtu, piemēram, Opel nākotne. Šim uz bankrota sliekšņa esošam mašīnu ražotājam arī Thrüringen ir rūpnīca.

CDU izredzes mazina ne tikai sociāldemokrātiskā SPD, ar ko CDU Angela Merkel vadībā Berlīnē valda vienā koalīcijā. Tieši vislielākais drauds nāk no bijušiem komunistiem. Protams, federālajā zemē Thüringen kā bijušas VDR daļa tas nav liels pārsteigums.

Savukārt, Saarland, kas atrodas rietumos, kandidēs šīs zemes bijušais SPD-ministru prezidents Oskar Lafontaine. Viņš, būdams Schröder valdības finansu ministrs, savu amatu un partiju pirms desmit gadiem aiz dusmām pameta un nodibināja jaunu kreisu spēku. Šis veidojums 2007.g. apvienojās ar bijušiem komunistiem.

Labie vēlēšanu rezultāti kreisajiem tikai mēneša pirms Bundestag balsojuma uzdos politiķiem un partijām jautājumu par iespējamām koalīcijām. Vai izveidos CDU-SPD valdības, no kā federālajā līmenī abas partijas taču vēlas izvairīties, vai arī SPD piekritīs izveidot kādu kreiso koalīciju? Abās vietās, turklāt, iespējams, ka kreisie būs lielāka frakcija nekā sociāldemokrāti. Ko tad darīt?

Publiskās televīzijas otrais kanāls ZDF politiskā spiedienā

Šis teksts arī ir Dienas blogā publicēts.

ZDF televīzijas padome laikam amatā nepārvēlēs intendanta izvirzīto kandidātu galvenā redaktora amatam Nikolaus Brender.

Šis jautājums ir cieši saistīts ar Vācijas publisko radio un TV staciju vēsturiski izveidoto sistēmu. Pateicoties okupācijas zonu robežām, pēc kara nodibināja vairākas radio stacijas, kuras 50.gados izveidoja kā sadarbības projektu ar nosaukumu ARD jeb pirmo vācu televīzijas kanālu.

Katru staciju kontrolē radio vai televīzijas padome, kas ir atbildīga par saturu, kamēr administratīvā padome lemj par līdzekļu sadali, lai nodrošinātu raidstaciju neatkarību. Uz šīm institūcijām locekļus izvirza sabiedriskās organizācijas, ieskaitot politiskās partijas. Vācijas pamatlikums paredz tādu iekšēju plurālismu, proti, viedokļu daudzveidību, jo pēc kara vēl tehniski nebija iespējams ēterā piedāvāt ārējo daudzveidību ar kanālu daudzumu.

Lai mazinātu valsts ietekmes iespējas, turklāt likums paredz finansēšanu no lietotāju obligātajām maksām, proti, patērētājiem, kam ir uztvērējaparāts, ir pienākums maksāt šo summu neatkarīgi no tā lietošanas.

Visi šie likumdošanas aspekti tika neskaitāmas reizes apstiprināti ar konstitūcionālās tiesas spriedumiem.

Protams, iepretim šai sistēmai vienmēr politiķi ir mēģinājuši ietekmēt medijus. 1961.gadā toreizējais kanclers Adenauers vēlējās beidzot izveidot īsto valsts televīziju. Bet raidstacijas lietas ietilpst kultūras jautājumos un līdz ar to ir federālo zemju kompetencē. Tā valdības cīņa beidzās ar otro vācu televīzijas kanālu jeb ZDF nodibināšanu.

Tās galvenais redaktors Nikolaus Brender amatā atrodas kopš 2000.gada. Viņš ir kolēģu cienīts un tiek uzskatīts par neatkarīgu. Partijas piederības viņam nav. ZDF intendants Markus Schächter vēlējas viņu 2010.gadā izvirzīt uz pārvēlēšanu administratīvajā padomē.

Pašlaik šajā padomē vairākums pieder kristīgo demokrātu (CDU) biedriem vai tiem, kas simpatizē šai partijai. Priekšsēdētāja vietnieks, Hessenes ministru prezidents Roland Koch (CDU) paziņoja, ka padomē šo kandidatūru noraida.

R.Koch savu domu pamato ar skatītāju skaita samazināšanos. Tāda argumentācija nav nopietna, jo vispār pieņemts ir, ka publiskajā televīzijā mazāk skatās uz tā saucamo kvotu nekā uz raidījumu kvalitāti. Tātad neapšaubāmi lēmums ir politisks. Citi žurnālisti no ZDF, kā arī ārpus tā ir solidarizējušies ar Nikolaus Brender. Tomēr izredzes viņa panākumiem ir niecīgas.

Pati pa sevi maiņa šajā amatā nenozīmē, ka ZDF programma pasliktinātos vai arī pieaugtu kristīgo demokrātu tiešā ietekme. Pirmkārt, šai partijai tīkamākā kandidāta ievēlēšana visas valsts priekšā nebūtu viennozīmīgi labvēlīga partijas reputācijai. Otrkārt, varētu būt grūtības atrast tādu žurnālistu, kurš šajos apstākļos būtu gatavs ļaut sevi izmantot politiskiem mērķiem un līdz ar to zaudēt savu neatkarību.

Problēma ir, ka līdz ar šo publisko diskusiju tiek pazemināta intendanta reputācija. Tas varētu būt atklāti slēptais aicinājums atkāpties no amata.

Bet priekšplānā ir arī juridisks jautājums. Acīmredzami minētajās padomēs valda politizēta atmosfēra. Par šo faktu neviena no partijām nekad nav sūdzējusies konstitūcionālajā tiesā, jo galu galā proporciju realitāte šajās institūcijās tās apmierināja – gadu desmitiem sabiedrība uzskatīja, ka viens kanāls drīzāk ir sociāldemokrātiski «sarkanais radio», bet citi ir konservatīvi «melnie radio» - attiecīgi kā ar krāsām, ar kurām Vācijā asociē partijas.

Tomēr, kā komentēja bijušais galvenais redaktors Klaus Bresser, tik atklāti ietekmes mēģinājumi sen nav bijuši. Iespaids, ko notiekošais atstāj uz pašu ZDF, arī ir kritiski vērtējams.

Populisma uzliesmojums

Pagājušajā svētdienā divas federālajās zemēs Austrijā, Kärnten un Salzburg, notika vietējas vēlēšanas.

Abās vēlēšanās prognozes bija krietni tālu no rezultātā.

Kärnten, kur vietējais ministru prezidents bija rudenī autoavārijā bijā gājušais populists Jörg Haider gaidīja ar viņa partijas BZÖ zaudējumiem, turklāt, ka, iespējams, sasniegs sociāldemokrātiskä SPÖ līdzvērtīgu rezultātu. Savukārt, Salzburg vienu periodu valdoša sociāldemokrātu ministru prezidente Gabi Burgstaller (Austrijā Landeshauptmann) bija tik populāra, ka viņas uzvaru gaidīja visi.

Salzburg SPÖ palika lielāka partija, bet zaudējums pāri 5%. Savukārt Kärnten BZÖ sasniedza pat 45%, kamēr SPÖ vēl zaudēja 10%.

Ar šiem rezultātiem Austrijā stabilizējās pagaidām piecu partiju sistēmu ar diviem populistiskiem spēkiem: FPÖ un BZÖ. Pirmo pārņēma un pārveidoja Haider 1986.g., otro nodibināja 2005.g. ar lielu strīdu šķiroties no FPÖ.

Līdz ar to, 2004.g. iepriekšējās vēlēšanās Kärnten vēl neeksistējošā BZÖ no nulles iegüva tagad 45%, lai gan Jörg Haider pēcnācējs nav politiķis ar līdzīgām dotībām kā bija partijas dibinātājam, drīzāk viņš ir cilvēks bez harisma. Viņš presē tika citēts galvenokārt ar ksenofobiskiem jokiem. Tieši tāpēc arī tādus panākumus negaidīja.

Tomēr, neapšaubāmi, šis rezultāts ir paskaidrojams arī ar vēlētāju žēlastību blakus faktam, ka Reihard Rohr, SPÖ galvenais kandidāts, arī nav nekāds harismātisks politiķis.

Lai paliktu skaidrs, kāda partija un kāda programma vēlētājus arī nākotnē piesaistīs, ir noteikti jāpagaida. Vispārīgās vēlēšanas tikko rudenī notika, proti, perioda varētu ilgt četrus gadus, ja neatlaidīs Nationalrat atkal ātrāk nekā paredzēts.

Partijām federālo zemju līmenī arī jāorientējas un jāpzicionē it īpaši tāpēc, ka Kärnten joprojām ir saglabājusi Austrijas veco izlīguma valdības modeli, proti, visas lielas partijas veido valdību kopā atstājot tikai mazas frakcijas kā zaļo opozīcijā. Savukārt, Salzburg šo sistēmu pirms dažiem gadiem likvidēja, šeit veido vairākumvaldības.

Tas atkal nozīmē, ka Kärnten vienalga BZÖ valdīs kopā ar sociāldemokrātiem kā arī ar konservatīvo ÖVP. Salzburg SPÖ ir lielāka frakcija, bet būtu arī matemātiski iespējams izveidot koalīciju pret viņu. Pati Gabi Burgstaller varētu, ja pret viņu nevienosies, izvēlēt, ar kuru partneri izveidot jaunu valdību.

Quo vadis Thüringen

Vācijas federālajā zemē Thüringen vasarā gaidāmas parlamenta vēlēšanas neilgi pirms Bundestag pārvēlēs. Vienlaicīgi notiks vēlēšanas arī Saarland zemē.

Kopīgs tiem datumiem ir, ka gājieni pie urnām skaitīsies kā tests federatīvām vēlēšanām. Turklāt, abās zemēs jau tiek prognozēts liels panākums bijušiem Austrumvācijas komunistiem.

Thūringen pie varas ir CDU ministru prezidents Dieter Althaus. Viņam 1. janvārī slēpot bija Austrijā avarēja, kurā gāja bojā viena sieviete. No sākuma bija skaidrs, ka Althaus par to ir zināmā mērā vainīgs, jo viņš trašu krustojumā pretējā virzienā iebrauca otrajā. Protams, tas nav nedz paredzēts nedz atļauts.

Kristīgie demokrāti turējās pie sava kandidāta, jo partijai personālu resursi mazi. Tāpat skaidrs, ka zaudēs savu absolūtu vairākumu. Bet bez Althaus būs uzvara vēl grūtāk sasniedzama.

Partija tagad priecājās, ka tiesas spriedums nāca ātri, jau vakar. Naudas sods 33.000 Eiro. Turklāt jāmaksā cietušas ģimenei 5.000 Eiro. Un šajā jautājumā ir lielā nozīme, jo Vācijā ar šo sodu policijas izziņā par sodāmībām piezīme nebūs, kamēr, Austrijā vīrietis tagad skaitās kā nosodīts.

Komentatori šaubās, ka pēc tagadējas žēlastības tautā līdz vēlēšanu datumam nepārņems virsroku šaubas par ministru prezidenta morālisko piemērotību amatam.

Komunistu attiekme pret ES Vācijā zem jautājuma zīmes

2007.g. izveidotā partija “Die Linke”, kas apvieno bijušos Austrumvācu komunistus ar Rietumvācu dažādām kreisi orientētām kustībām, rodas strīds par vēlēšanām uz Eiroparlamentu atšķirīgu viedokļu par tās būtību dēļ. Divi izcili deputāti vairs no partijas netika izvirzīti kā kandidāti: André Brie, Silvia-Yvonne Kaufmann, kas Briselē sēž Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupā.

Kaufmann, kas ES parlamenta deputāte ir jau desmit gadus, saka, ka esot absurdi un politiski nepareizi apgalvot, ka ES apdraud iedzīvotāju nākotni. Piemēram griežot krāni ūdens kvalitāte garantē ES noteikumi. Tāpat ceļot esot pasažieriem tiesības, kuras nodrošina Brisele, proti, šī savienība ietekmē ļoti būtiski cilvēku ikdienas dzīvi.

Bijusi sociālistiskās partijas biedre ir pati piedalījusies Lisabona līguma izstrādāšanā, bet paliek, tomēr, atsevišķos punktos kritiskā. Noraidošo attieksmi viņa izpauž pret militāriem plāniem, jo neesot nepieciešami pārveidot ES arī uz spēlētāju šajā jomā.

Tomēr partijas iekšienē noraidošā attieksme pret ES ir pārņēmusi varu. Partija oficiāli vaino savienību par īstenotu neo-liberālismu, un ar partijas kongresa lēmumu ir iesniegta pat sūdzība Vācijas konstitūcijas tiesā.

Bet šīs idejas, tomēr, nāk galvenokārt no Rietumiem, kamēr partijas biedrs Dieter Dehm, kā arī daudzi citi no Austrumvācijas, ir gan pret Lisabona līgumu, bet atbalsta ES kā tāda. Protesti no austrumiem nāk arī tāpēc, ka pašreizējiem deputātiem ES parlamenta frakcijā ir liela ietekme.

Proti, jautājums pašlaik ir, cik lielā ietekme uz šiem lēmumiem partijā ir līdzpriekšsēdētājam Oskar Lafontaine, kurš kādreiz bija sociāldemokrātu partijas šefs un mainīja politisku piederību pirms desmit gadiem.

Kaufmann un Brie starp izvirzītiem 16 kandidātiem vairs neparādās, viņi būs spiesti, partijas sapulcē no malas kandidēt. Bet tāpat ir sīva konkurence partijā: uz 30 vietām sarakstā kandidē 81 cilvēks, lai gan, galvenokārt nepazīstamās personas bez pieredzes ES politikā un struktūrā.

Lokomotīve, līdzpriekšsēdētājs Lothar Bisky no Austrumvācijas, izvairīgi medijos komentēja notiekošo. Patiekot nepatiekot tagad esot rezultāti jāakceptē, lai gan viņš Kaufmann kundzi ļoti cienītu. Brie pasvītro, ka būdama tikai protesta partija, kas apvieno visādus daudzmaz kreisi sarkani noskaņotus spēkus nevarot veidot partiju ar ilgtspēju.

Vai Vācijā būs jaunā partiju sistēma?

Kad 80os gados nodibinājās Zaļā Partija federālajā zemē Hessen pirmo reizi sanāca apstākļi, kuros neviena no lielajām partijām nevarēja atsevišķi veidot valdība nedz arī varēja kādu no līdzšinējām klasiskām koalīcijām izveidot. Politologs Christian Graf von Krockow publicēja dažādu autoru rakstu krājumu ar virsrakstu: Vai nepieciešams jaunā partiju sistēma?

Sakarā ar atkārtotiem Hessen apstākļiem, kuriem 18. janvāra vēlēšanas lika (pagaidu?) galu, jautājums vairs nav, vai Vācijai vajag jaunu partiju sistēma, bet kas gribot negribot izveidosies.

Maiņas pēdējos gados
Kopš austrumvācu PDS (bijušie komunisti Demokrātiskā Sociālisma Partija) apvienojās ar WSAG (Vēlēšanu iniciatīva Sociālajam taisnīgumam) ar nosaukumi „Kreisie“ un pārvarēja 5% barjeru vairākās federālajās zemēs politikas zinātne runā jau par izveidojošies piecu partiju sistēmu. Bet kā jau pareizi tika konstatēts skatoties uz visām teritoriālajām vienībām, potenciāls ir uz septiņām partijām. No vienas puses labējiem radikāliem paveicās tikt iekšā parlamentos Austrumvācijā, savukārt, Bavārijā 2008.g. brīvo vēlētāju apvienība ienāca federālās zemes tribīnē kā jaunais politiskais spēks, kas līdz šim figurēja vienīgi pašvaldības līmenī.

Protams, labējie radikāli līdz šim federācijas līmenī nekad nav saņēmuši 5% un vairāk no balsīm. Bet iemesls tam ir, ka galvenokārt trīs partijas nespēja vienoties, kamēr federālajās zemēs katra atsevišķi reizēm koncentrējās noteiktā vietā. Brīvie vēlētāji, savukārt, vēl nav nolēmuši, vai kandidēs arī federācijas līmenī.

Triviālas un ievērojamas lietas Hessen
Vēlēšanu rezultāts Hessen līdz šim tika galvenokārt komentēts savos triviālos aspektos. Jā, protams, sociāldemokrāti tika sodīti no vēlētājiem, rezultāts saucamai catch all party ir joks. Un jā, protams, ministru prezidents Roland Koch ir acīmredzot tik nepopulārs, ka arī ārkārtas vēlēšanās nesaņēma vairāk balsu nekā pirms gada.

Ironija šajā sakāvē varētu būt, ka viņam ceļš uz Berlin beigu beigās izdosies nevis dēļ panākumiem Hessen, bet tieši pretēji, dēļ zaudējumiem.

Landtag vēlēšanas Hessen dod iespēju atgriezties pie klasiskās koalīcijas, bet ar to nepierāda, ka vispārīgi ir cerība uz klasisko divpartiju renesansi:

1. Lai gan kreisie strīdējās intensīvi un vairāki politiķi partiju pameta ar pārmetumu par iekšējas demokrātijas trūkumu, partija ienāca atkārtoti parlamentā.
2. Brīvo demokrātu panākumi ir tikai daļēji vēlētāju lēmums atbalstīt labējām partijām, bet vienlaicīgi pret Koch. Šie vēlētāji jau 2008.g. palīdzēja brīviem iegūt labāku rezultātu.
3. Iespējamie pret Koch protesta vēlētāji, kas gribēja kristīgiem demokrātiem rādīt sarkano kārti, nenāca pēc neveiksmes masveidā atpakaļ, kā notika agrākos gados, kad federālajās zemēs notika ārkārtas vēlēšanas pēc valdošas partijas sakāves.
Procentuāli sociāldemokrātu zaudējumi gāja vienlīdzīgi brīviem demokrātiem un zaļajiem:
1. Laikam tie ir vīlušies vēlētāji, kas par sociāldemokrātiem 2008.g. balsoja, lai panākt valdības maiņu un dusmojās par Andrea Ypsilantis solījumu pārkāpumu nesadarboties ar bijušiem komunistiem.
2. Savukārt, par sociāldemokrātu nespēju valdīt dusmojās arī tie, kas tieši atbalstīja partijas kandidātes politikai un tagad pa taisni balsoja par zaļajiem.
Fakts, ka par brīviem demokrātiem balsoja gan tie, kas vēlējās redzēt Koch atkāpšanu, pierada FDP vēsturiski labs rezultāts, kas vairs neatspoguļo īstus partijas atbalstītājus.

Secinājumi nacionālajām vēlēšanām 2009.g.
Ne tikai sociāldemokrātijai ir iekšējie konflikti. Arī kristīgiem demokrātiem situācija nav gluži labāka. Tas tikai nekrita vērotājiem acīs pateicoties kancleres Merkel popularitātei un pašnāvības cīņai sociāldemokrātu vidū. Vēlākais pēc Bavārijas vēlēšanām, kad kristīgā sociālā savienība piedzīvoja vēsturisku sakāve un pirmo reizi pēc kara ir spiesta valdīt koalīcijā sākas strīdi starp māsu partijām.

Aptaujās kristīgie un brīvie svārstās ap 50% atbalstu. Bet komentētāji jau ir uzsvēruši, ka viss arī ir atkarīgi no finanšu krīzes tālākas gaitas. Kristīgiem un brīviem vēlētāji uzticas vairāk ekonomiskos jautājumos, savukārt, sociāldemokrātiem sociālajos. Bet kas, ja līdz septembrim krīze paliks arī par sociālas?

Ja konservatīvie vēlētāji Merkel pārvietošanas zu kreisu pusi dēļ balsos par brīviem, varētu šī partija zaudēt citus vēlētājus, kas neatbalsta vairs šīs partijas pārstāvētam neo-liberālismam.

Tika arī jau minēts, ka daudziem vēlētājiem tieši patīk krīzes laika pie varas koalīcija no divām lielākām partijām. Daži vērotāji pat apgalvo, ka pašiem kristīgiem un sociāldemokrātiem patīk tāpat.

Kamēr brīvie demokrāti pēc desmit gadiem opozīcijā ļoti vēlas nākt atkal pie varas priekš kristīgiem izveidot mazu koalīciju varētu arī un it īpaši krīzes laika, šāds solis nozīmēt, kā parasti Vācijā notiek, pēc valdības izveidošanas uz reiz zaudēt visās federālu zemju vēlēšanās.

Izeja no samazinājušas lielas koalīcijas
Jebkurā gadījumā var konstatēt, ka visumā abas divas lielas samazinājušas partijas. Vairāk par 40% vēlētāju atbalstu gan kristīgiem gan sociāldemokrātiem vairs nekā nav nekā tikai sapnis. Tas, savukārt, nozīmē, ka būs aizvien grūtāk vienai no lielajām partijām izveidot mazu koalīciju ar tikai vienu no mazākām partijām.

Hessen tikko pierādīja, ka Vācija un tās politiķi kā arī tās iedzīvotāji vēl nav nobrieduši jaunām versijām, koalīcijām no trijām partijām un kaut vai mazākumvaldībām, kas meklē sev atbalstu uz maiņām no dažādām frakcijām. Līdz ar to visticamāk esošas koalīcijas turpinājumam nebūs rudenī alternatīva. Arī pēc zaļas partijas parādīšanas pagāja kāds laiciņš, kamēr pierādījās politiķi, partijas un tauta.

Eiropai jā vai nē

Šveice ir valsts ar augsto labklājības līmeni. Republika nav ES dalībvalsts, bet, protams, ir virkne līgumu ar šo valstu apvienību. Tā kā Šveice atrodas Eiropas vidū un robežojās ar ES dalībvalstīm vien, par Šengenas līgumam Šveice piekritusi.

Bet Šveice ir arī tā valsts ar visplašākās līdzdalības iespējām. Ļoti bieži un par visādiem jautājumiem notiek tautas nobalsošanas.

Šoreiz balsoja tauta par personu brīvo pārvietošanas līgumu paplašināšanu uz Rumāniju un Bulgāriju.

Pret šo ideju iestājās Šveices Tautas Partija, SVP. Šī ir konservatīva partija, kura kopš 80 gadiem Christoph Blocher vadībā no mazākas partijas valdībā palika pat lielāka. Blocher ir populists un viņš spēlē ar iedzīvotāju bailēm no ārzemniekiem.

Visas pārējas partijas kā arī arodbiedrības un asociācijas reklamēja lozungu par.

Rezultāts ir 59,6% par. Pārsteidzoši šoreiz par lielā mērā arī balsoja tās federālas vienības, kas atrodas centrālajā teritorijā un austrumos, kur tomēr dzīvo konservatīvāk domājošie, vāciski runājošie pilsoņi dzīvo. Savukārt, franciski runājošie rietumi un vāciskā pilsēta Basel parasti ir viseiropeiskāk noskaņotie šveicieši.

Noraidošo balsu rekords sasniedza referendums itāļu valodā runājošais Ticino, kur viedokļi ir pret ES skeptiski bijuši vienmēr.

Pārsteigums rezultāts, kas valdību ļoti apmierina, ir, ka SVP jau ceturto referendumu pēc kārtas zaudēja, proti, interesanti gan, Šveices pilsoņi balso par tautas partiju parlamenta vēlēšanās, bet noraida, acīmredzot, daudz viņas idejas.

Politiskais pārsteigums Liechtenstein

Sīkvalstī ir divas lielas partijas: Tēvzemes Savienība (Vaterländische Union, VU) un Progresīvā Pilsoņu Partija (Fortschrittliche Bürgerpartei, FBP).

2005.g. par VU balsoja vēsturiski maz vēlētāji, 38,2%. Šoreiz pārsteidza šī partija ar lielu panākumu – 47,6%, ar ko viņa sasniedz 25 mandātu parlamentā absolūtu vairākumu.

Savukārt, zaļais saraksts, kas arī Liechtenstein eksistē un par ko balsoja pat 13% 2005.g. zaudēja šoreiz divus mandātus. Ar 8,9% šī partija pārvarēja vāji 8 barjeru.

Piedalījās 84,6% vēlētāju – Eiropā diezgan liels skaitlis salīdzinoši.

Jautājums tagad ir, vai šis rezultāts ir neuzticības balsojums ministru prezidentam Otmar Hasler. Viņš tika uzskatīts ka vadītājs, kas veda valsti ārā no 2001.g. krīzes. Tomēr arī jāatgādina, ka tieši 2008.g. sakarā ar skandālu ap vācu pasta valdes priekšsēdētāja, Klaus Zumwinkel, valstij pārmeta kaimiņos figurēt kā naudas atmazgāšanas vieta.

Tomēr VU galvenais politiķis, Klaus Tschütscher, nepārtraukti daudzskaitli runāja, jo abas lielas partijas valda kopā.

Lai gan brīvais, zaļais sarakts piedāvāja abām divām lielajām partijām sadarbību, tās to noraidīja un Tschütscher pēc vēlēšanām uzsvēra, ka piedāvās tā kā pirms balsošanas solīts FBP atkal veidot lielu koalīciju.

Quo vadis brīvie Austrijā?

Alpu republikā kopš vairāk nekā 20 gadiem nav skaidrs gluži, ko vēlas FPÖ, brīvie, un kur viņi ies. Vienīgais, kas ir bijis skaidrs, ka atšķirībā no populistiem un labējiem citās valstīs šī partija gribēja tikt pie varas un to joprojām grib. Skaidrs arī ir, ka šī partija tajā laikā ir palikusi aizvien stiprākā. Pat tad, kad atdalījās Jörg BZÖ.

Tagad FPÖ izpaudusi velmi Eiroparlamentā piebiedroties nacionālistiski noskaņotai frakcijai “Savienība Nāciju Eiropai”. Partijai ir noraidošā attieksme pret Lisboa līgumu kā arī pret ES paplašināšanu ar Turciju. Sarunas veic FPÖ ar Front National no Francijas, ar dāņu Tautas partiju kā arī Beļģijas Vlaams belang – kas visas savā valstī ir ksenofobiskās partijas.

Šis solis ir interesanti skatoties uz tuvākām vēlēšanām Austrijas federālajās zemēs, kas būs gan Kärnten gan Salzburg. Kamēr Kärnten FPÖ bijušais veiksmīgs priekšsēdētājs un šķeltnieks ar BZÖ dibināšanu, Jörg Haider, gadiem ilgi bija ministru prezidents – līdz nāvei autorkatastrofā pagājušajā rudenī, Salzburg ministru prezidente Gabi Burgstaller ir sociāldemokrāte.

Viņa savā Salzburg ir pietiekoši populāra, lai viņas partiju sasniegtu pirmo vietu. Tomēr, viņa amatu pārņēma tikai pēc iepriekšējām vēlēšanām, kad pirmo reizi neuzvarēja konservatīvā ÖVP. Lai saglabātu savu posteni, politiķe paziņojusi savu gatavību runāt ar visiem politiskiem spēkiem. Protams, Kärtnen BZÖ un / vai FPÖ pārvārēt gan ÖVP gan SPÖ ir mazticami.