Raksts tapa ar Veiko Spolīša palīdzību.
Objektīvu apstākļu dēļ labklājības līmenis Vācijā ir augstāks kā Latvijā. Latvieši bieži iztēlojās Vāciju kā brīnumzemi, jo pēc statistikas datiem Vācija ir sasniegusi augstāku dzīves līmeni kā Skandināvijas valstis vai Austrija.1998.g. valdības galva Helmūts Kols (Helmut Kohl) pēc 16 kanclera amatā pavadītiem gadiem zaudēja vēlēšanās un nereti Latvijā izskanēja jautājums - kāpēc vāciešiem viņš vairs nepatīk, jo viņi taču dzīvo labi! Šādi atbildot uz pēdējo jautājumu tiek aizmirsts, ka demokrātiskās vēlēšanās vairākums parasti uzvar. Pret konservatīvo H. Kolu vienmēr bija pastāvējusi nopietna opozīcija, un pat viņa lielākā uzvara 1976.g. vēlēšanās nenodrošināja viņam kanclera amatu.Eiropas masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par Vācijas ekonomikas lēno izaugsmi un kas atstāj iespaidu, ka Vācija ir iestājusies krīze. Tāpēc arī rodas neizbēgams jautājums - kas tad īsti Vācijā notiek?Vācija dubultpārmaiņu „jūgā”Vācija tāpat kā citas Rietumeiropas valstis pārdzīvo Aukstā kara ekonomiskās sistēmas un gobalizācijas izraisītās pārmaiņas. Atšķirībā no citām „Vecās Eiropas” valstīm Vācijai ir papildus jārisina arī divu vācu valstu apvienošanas saistītās iekšpolitiskās problēmas.Varētu minēt, ka labklājības izlutinātie Vācijas iedzīvotāji sūdzas par salīdzinošo dzīves līmeņa kritumu. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots problēmas traktējums, jo šodienas Vācija ir kļuvusi par savdabīgu valsti ne jau kultūras vai mentalitātes dēļ, bet tieši apvienošanās rezultātā notiekušo pārmaiņu gaitā. Nevienas citas Rietumeiropas valsts stastāvā nav cilvēku apdzīvota teritorija kas vēl pirms 15 gadiem atradās PSRS ietekmes sfērā.1989.g. novembrī tika nojaukts Berlīnes mūris, kurš šo pilsētu 28 gadus bija dalījis divās daļās. Toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) kanclers Helmūts Kols, izmantodams vēsturisko iespēju nolēma veikt ātru Vācijas atkalapvienošanos. Francijas un Lielbritānijas vadītāji bija nopietni norūpējušies par Vācijas ātro atkalapvienošanu, tomēr Eiropas Ūnijas (EŪ) multilaterālo attiecību dinamika un priekšā stāvošā Eiropas Monetārās Savienības dibināšana mīkstināja sākotnēji noraidošo Fransuā Miterāna (François Mitterand) un Margaretes Tečeres (Margaret Thatcher) nostāju.Diskusijās starp Vašingtonu, Parīzi un Londonu Vācijas Rietumeiropas partneri nolēma par miermīlīgu Vācijas atkalapvienošanos. Nesamērīgās PSRS finansu saistības pret VFR, un Vācijas valdības nākotnes solījumi ļāva Kolam un M. Gorbačovam vienoties par Vācijas apvienošanas veidu. Jāpiemin, ka Gorbačova un Kola vienošanās atļāva pārceļot uz Vāciju tūkstošiem PSRS iedzīvotāju, kuri spēja pierādīt, ka kāds no viņu senčiem ir bijis Vācijas pilsonībā.„Aukstā kara“ laiksPirms šodienas Vācijas sociālo problēmu diskusijas ir nepieciešams izdarīt mazu vēsturisku atkāpi. Pēc Otrā pasaules kara ASV un PSRS konfrontācijas rezultātā nodibināja divas vācu valstis – VFR un VDR. Kanclera Adenauera laikā pieņemtā Hallšteina doktrīna noteica, ka VFR neuzsāks diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tās ir iepriekš noslēgtas ar VDR. Šādi abas valstis nekad nebija atzinušas viena otru par valsti.1950’s gados vienīgi robeža starp Berlīnes okupācijas zonām tobrīd vēl nebija slēgta. Tāpēc gadu no gada aizvien vairāk cilvēku izmantoja šo vietu „izceļošanai” uz rietumiem. Šādi nobažījusies par bēgošajiem savas valsts pilsoņiem VDR vadība 1961.g. uzsāka Berlīnes mūra celtniecību.Gadu gaitā nāca apjausma ka kategoriskā kristīgo demokrātu (CDU) politika nepalīdz risināt t.s. vācu jautājumu un neatviegloja kontaktus starp divās valstīs palikušajiem radiem.1969. gadā pie varas nāca sociāldemokrāti (SPD) un atsākoties abu valstu kontaktiem abas Vācijas apmainījās ar vēstniekiem, tomēr nedefinējot viņus ar diplomātiskajā praksē pieņemto terminu, bet nosaucot tos par pastāvīgajiem pārstāvjiem (Ständige Vertretung). Hallšteina doktrīnas ietvaros VFR šādi turpināja neatzīt VDR kā valsti, un Austrumvācijas pilsonim ierodoties Rietumvācijā bija iespējams iegūt šīs valsts pavalstniecību.1989. gada pārmaiņasTiešās PSRS ietekmes beigas Austrumeiropā bija emocionāls laiks vai visā post-padomju telpā, un tas nebija izņēmums arī mainīgajā Vācijā. Savulaik sociāldemokrātu pārstāvētais kanclers Villijs Brandts (Willy Brandt) aizsākot t.s. „Austrumu politiku“ 1970’s un parakstot sadarbības līgumus ar VDR, Poliju un Padomju Savienību akceptēja tā laika faktisko situāciju un teica: „tagad augs kopā tie kas pieder viens otram“ (Jetzt wächst zusammen, was zusammen gehört). Tobrīd reti kurš vācietis iebilda pret ideju, ka vāciešiem ir jādzīvo kopīgā valstī.Pret abu Vācijas valstu apvienošanu bija daži kreisie spēki VFR, kas izsenis tika sludinājuši t.s. „trešo ceļu“ un šādi dodot priekšroku Austrumvācijas politiskajām reformām, bet saglabājot VDR valstisko suverenitāti.VFR elitē bija arī nopietnāki kritiķi. Politiski neatkarīgās Vācijas Bankas prezidents Karls-Otto Pēls (Karl-Otto Pöhl), bija kategoriski noskaņots pret Kola valdības plāniem sasteigti ieviest D-markas kā VDR valūtu. Tomēr valdība neņēma bankas prezidentu vērā un K.O. Pēls atkāpas no amata. Vispārējās eiforijas apstākļos politiķi neuzklausīja viedā baņķiera vārdos un nerēķinoties ar uzkrītošājām atšķirībām abu valstu ekonomikā veica VDR valūtas apmaiņu pret D-markām attiecībās viens pret vienu.Vienkāršajiem VDR pilsoņiem tas būtībā nozīmēja lielu dāvanu. Savukārt uzņēmēji zaudēja pastāvējušās tirgus saites ar Austrumeiropas valstīm nespējot jaunajā valūtā samaksāt par darbu, kas ražoja rietumos nekonkurētspējīgas preces. Šie faktori paātrināja bijušās Austrumvācijas rūpniecisko sabrukumu un paaugstinājā bezdarbu vietām vairāk par 25% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita.Sekas ekonomikāVienlaicīgi pieauga Vācijas nodokļi, kas savukārt radīja abpusējus apvainojumus – Rietumos par nesamērīgi lielajiem maksājumiem „ossīšiem“ un Austrumos par ekonomisko pamatu iznīcināšanu. Šeit būtu jāpiemin, ka Rietumu daļas apvainojumi par „nesamērīgajiem maksājumiem” neatbilda īsti patiesībai, jo piemēram solidaritātes maksājumus (Solidarzuschlag) veic arī austrumvācieši.Līdz ar solidaritātes fonda un citu finansu līdzekļu palīdzību austrumu daļā tika ātri uzlabota infrastruktūra, savukārt jaunieši no austrumiem sāka mācīties rietumu universitātēs un otrādi. Ekonomiskā attīstība izlīdzinājās un ar cilvēcisko kontaktu paplašināšanos 1990. gadu vidū spilgtākās atšķirības abu valsts daļu starpā izzuda.Savukārt Vācijas tuvredzīgā pieturēšanās pašu veidotajam ES “Ekonomiskās stabilitātes paktam” un izmaiņas pasaules ekonomiskās un finansu sistēmas konjunktūrā gadu no gada palēnināja Vācijas ekonomisko izaugsmi.Saskaroties ar šodienas iekšpolitiskajām problēmām un spekulējot ar citu notikumu gaitu 1989.g. nozīmētu darboties ahistoriski. Helmuts Kols tomēr izmantoja vēsturisko iespēju apvienot kara rezultāta sadalīto Vāciju, tāpat kā Tautas frontes vadītās nevardarbīgās pretošanās kustības vadībā Baltijas valstīs spēja pēdējā brīdī izsprukt no PSRS finansiālā sabrukuma sekām. Revolucionāro pārmaiņu emocionālo kopības sajūtu nomainīja sūrais ikdienas darbs būvējot valsts politisko un ekonomisko sistēmu, un visai paradoksāli Vācijā nojauktā Austrummūra vietā šodien ir izveidojies garīgais “Rietummūris”. Tāpēc šobrīd iekšpolitiskās atšķirības starp Vācijas divām daļām ir uzliesmojušas no jauna un kurām ir atrasts simbolisks apzīmējums - mūris galvās (Die Mauer in den Köpfen).Sociālā politika - ekonomiskās izaugsmes slogsJauno nesaskaņu viens no galvenajiem iemesliem ir psiholoģisks, jo ir saistīts ar Vācijas sociālās politikas vēsturisko traktējumu. Par Vācijas dāsnās sociālās politikas aizsākumu var pateikties neparedzētajam ekonomiskajam uzplaukumam pēckara VFR, kurš reizēm tiek dēvēts par ekonomisko brīnumu (Wirtschaftswunder). Tāpēc vēsturiski izveidojušās atšķirības divu valsts daļu ekonomiskajās sistēmās joprojām diskriminē daļu Austrumu daļas iedzīvotāju.Vācijas rūpnieciskie centri pēc kara bija pilnīgi nobombardēti un Rietumvācija bija pilna ar izceļojušajiem vāciešiem no teritorijām kuras tika atdalītas no Vācijas. Šajā laikā ceļš uz sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft) nebija vēl sen noteikts. Rietumvācijas parlamentā Bundestag toreiz tika ievēlētas daudzas partijas, tajā skaitā pat komunisti. Pirmais valdības vadītajs Konrads Adenauers (Konrad Adenauer) tika ievēlēts tikai ar vienas balss vairākumu – viņa paša balss. Adenauera partija, kristīgie demokrāti, arī daļēji bija drīzāk sociālistiski noskaņoti. Ekonomiskā politika, kuru pārstāvēja Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard) populāra palika tikai līdz ar sasniegumiem. Tam pamata lika, protams, palīdzība no ārzemēm. Ar ASV Māršala programmas palīdzību tika atjaunota VFR rūpniecība un bēgļu straumes kļuva par jaunuzcelto rūpnīcu strādniekiem.Pēckara sociāla sistēma tika balstīta uz ekonomiskā kopprodukta (IKP) pieaugumu. 1960’os gados pasaules ekonomikā valdīja krīze un līdz pat 1980’to gadu beigām ekonomiskā izaugsme bija salīdzinoši lēna, tomēr Aukstā kara perioda ekonomiskās konjunktūras rezultātā vācieši to nejuta savos naudas makos. Protams, naftas krīzes rezultātā 1970’s gados cīņa starp arodbiedrībām un darba devējiem noritēja diezgan asi.Sociālās palīdzības sistēma balstījās uz līdzvērtīgām darba ņēmēju un darba devēju iemaksām nodarbinātības departamentā, slimokasē un pensiju fondā. Ekonomiskās izaugsmes apstākļos bez darba palikušajiem nodarbinātības departaments maksāja pabalstu (Arbeitslosengeld - ALG) 80 % apmērā no iepriekšējas algas uz laika posmu atkarībā no iepriekš līgumā nostrādātiem gadiem. Ja bezdarbnieks tomēr nebija atradis pa šo laiku jaunu nodarbošanos, tad tas saņēma pabalsta otro līmeni (Arbeitslosenhilfe – ALHI) 60% apmērā no iepriekšējā pabalsta un tikai vēlāk tika sūtīts uz sociālas palīdzības departamentu. Proti, bezdarbnieka pabalsti nav valsts labdarība, bet apdrošināšanas izmaksa, jo strādājošie attiecīgi apdrošināšanā iemaksā. Šobrīd šī sistēma lielā bezdarbnieku skaita, un bez sociālas apdrošināšanas nodarbināto cilvēku skaita dēļ vairs nav līdzsvarā. Arvien mazāk kļuva cilvēku ar stabiliem ienākumiem, kas viņiem ļautu veikt stabilas sociālās apdrošināšanas iemaksas.Uzņēmēji pieprasa no Vācijas darba ņēmējiem iespēju pielāgoties dažādiem darba apstākļiem, bet bezdarbnieki parasti nevēlas atteikties no sev paredzētā dāsnā pabalsta akceptējot sliktāk apmaksātu darbu, kurš neatbilst viņu profesijai vai izglītībai. Strādājot zemas kvalifikācijas darbu Vācijā, sevišķi universitāšu beidzēju vidū, tiek uztverts kā šķērslis turpmākajai profesionālajai izaugsmei.Izglītības sistēma Vācijā ir nereformēta. Uzņēmēji sūdzas par darbaspēka ar specifiskām iemaņām trūkumu, bet viņi neinvestē adekvāti darbinieku profesionālajā izaugsmē. Vācijas profesionālās izglītības sistēmā mācekļi strādā un mācās uzņēmumā apmeklējot nedēļā reizi vai divas arodskolu. Šādi vienkāršo darbu nevēlas veikt ne tikai universitāšu beidzēji, bet arī nepilnīgi sagatavotie arodskolu beidzēji. Papildus ir nesamērīgi palielinājies viesstrādnieku skaits, un bezdarbnieku skaits strādnieku vidū bez izglītības ir visaugstākais.Reformu politikaŠo iemeslu dēļ Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) 2002 gada februārī izveidoja komisiju cīņai ar bezdarbu. Lai radītu jaunas darba vietas bija jāveic rinda sociālo reformu, un kuras masu mēdiji zīmīgi nosauca komisijas vadītāja Pētera Harca (Peter Hartz) vārdā. Ceturtā reformu daļa, saucama Hartz IV, likvidēja bezdarbnieka pabalstu minēto otro pakāpi apvienojot to ar sociālo palīdzību (Sozialhilfe), kuru līdz šim pa visam cits departaments izmaksāja. Šis pabalsts, tāpat ka iepriekšēja sociālā palīdzība, faktiski ir iztikas minimuma izmaksa no valsts budžeta. Šādi reformas veicēji cer, ka jo ātrāk bezdarbnieks paliks bez naudas jo ātrāk viņš būs spiests uzsākt jebkādu darbu.Lai arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šāds plāns varētu izklausīties loģisks, tomēr labklājības valsts dzīvojošajiem vāciešiem Harz IV ir ideoloģiskas dabas jautājums. Jo sevišķi apstākļos, kad savas valsts attīstībā var izvēlēties starp Skandināvijas augsto nodokļu labklājības valsts modeli jeb ASV piedāvāto zemo nodokļu modeli kur tēlaini izsakoties cilvēki dzīvo treilerī un strādā McDonaldā. Tāpēc sociālās reformas plāns ir radījis Vācijas mēdijos diskusiju vētras un šādi nonākot pie secinājuma, ka Vācija vienkārši trūkst darba vietas. Līdz ar daudzu cilvēku sociālo lejupslīdi un vēl vairāk vidusslāņa bailes no līdzīga likteņa 2007.g. sākās plašā diskusija par minimālas algas ieviešanu salīdzinot ar menedžera algām zem jēdziena taisnīguma trūkums (Gerechtigkeitslücke).Harz IV reformas skara galvenokārt toreiz reģistrētos 5 miljonus bezdarbnieku. Reāli neviens no viņiem negaida atrast darbu ar nodarbinātības departamenta palīdzību, un šādi šis departaments ir faktiski kļuvis par birokrātisku bezdarbnieku apdrošināšanas administrāciju.Tomēr reformai sekoja bezdarbnieku skaitu kritums 2007.g. beigās līdz aptuveni 3,4 miljoniem. Sabiedrībā un politikā notiek plašas diskusijas par statistikas novērtēšanu, daudzi cilvēki strādā par tik zemo algu, ka valstij pienākas piemaksāt viņiem izdzīvošanai pa virsu (Aufstocker). Otrkārt strādā arvien vairāk cilvēku firmās, kas aizdod darbiniekus, proti, vietā strādāt ar līgumu noteiktajā vietā uzņēmumi ņem darba no aizdošanas firmām darbiniekus tikai uz laiku un, protams, par zemāko algu.Šeit nedrīkstētu aizmirst, ka jebkura valdība vienmēr ir centusies slēpt bezdarbnieku reālo skaitu. Kamēr Vācijas bezdarbnieks apmeklē kādu no nodarbinātības departamenta kursiem viņš neskaitās bezdarbnieks. Šādi reģistrēto bezdarbnieku statistikā ir tikai tie bezdarbnieki, kuri burtiski nākošā dienā varētu sākt strādāt.Ar pensiju fondiem ir līdzīgas problēmas. Vācijas pensiju sistēma tika izveidota 19. gadsimtā. Lai novājinātu sociāldemokrātu pozīcijas Reihstāgā Bismarks (Otto von Bismarck) piedāvāja pensiju sistēmu kura darbojās kā piramīdas finansu shēma. Šodienas strādājošie iemaksāja pensiju fondā un šādi solidāri uzturēja patreizējos pensionārus. Tas nozīmēja, ka šāda pensiju sistēma spēja darboties tikai salīdzinoši nemehanizētas rūpniecības apstākļos, kur salīdzinoši augstais dzimstības līmenis radīja aizvien jaunas darba rokas un cilvēku vidējais mūža ilgums bija salīdzinoši zems. Medicīnas atklājumu un dzīves kvalitātes uzlabošanās rezultātā cilvēku vidējais mirstības vecums Vācijā šodien pārsniedz 70 gadus. Šādi zemā dzimstība, rūpniecības augstā robotizācija un globālās pārmaiņas ir izveidojušas situāciju, kad Vācijas nereformētā pensiju piramīda turpinoties līdz šim piekoptajai politikai vienu dienu vienkārši sabruks.Vēl Helmuta Kola valdīšanas laikā atviegloja politika darbiniekiem iet ātrāk pensijā, lai atbrīvot darba vietas. To plaši uzņēmumi izmantoja, draudot gados vecākiem cilvēkiem citādāk atlaist no darba jaunus kolēģus ar ģimenēm. Darba likumdošana paredz, ka jo ilgāk darbinieks strādā firmā, jo grūtāk paliek vīnu atlaist.2007.g. sakarā ar minētām diskusijām par taisnīguma trūkumu tagad saucamā lielā koalīcijā valdošiem sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem ka ping-pong diskutēja par Hartz-reformas reformu, it īpaši atkal pagarināt bezdarbnieku pirmās pakāpes izmaksāšanu (ALG) pagarināt tieši gados vecākiem bezdarbniekiem. Uz reiz pretinieki izplatīja bažas, ka atkal sūtīs uzņēmumi vecākus cilvēkus ātrāk pensijā.Sociālās politikas atspoguļojums partiju politikāPatreizējās politiskās sistēmas spēles noteikumi līdzīgi citu demokrātisku valstu noteikumiem īsti neļauj Vācijas politiķiem pateikt saviem vēlētājiem taisnību par sociālās sistēmas reformu nepieciešamību.Jebkura politiskā spārna politiķu izteikumi par reformu ir aktivizējuši Vācijas pilsonisko sabiedrību, kura savukārt veido pret reformām vērstas nevalstiskās organizācijas. Lai arī racionāli domājoši cilvēki saprot par reformu nepieciešamību viņiem ir grūti tās uztvert tīri psiholoģiski. Dažādas, īpaši profesionālas un rūpniecisko nozaru asociācijas, protams, cenšas novērst, ka reformas sekas apdraud tagadējo labklājību tieši viņu biedriem.Divas lielākās Vācijas partijas, sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti ir vienādi neizlēmīgas, jo vēlēšanas nevēlas zaudēt vēlētāju atbalstu. Šādā veidā sociāldemokrāti, lai gūtu balsis no uzņēmēju vides kļūst arvien liberālāki ekonomiskajā politikā, kamēr kristīgie demokrāti, lai gūtu atbalstu no strādnieku vidus piedāvā tradicionālās sociāldemokrātu sociālā atbalsta shēmas.Lai gūtu vajadzīgās balsis Helmutam Kolam 1994.g. kampaņā vairs nepietika Vācijas atkalapvienotāja harizmas un bija jālieto sociāldemokrātiski saukļi. Līdzīgi rīkojās sociāldemokrātu pārstāvis Gerhards Šrēders 1998.g. kampaņā, kurš sludināja ekonomiskas reformas lai pārliecinātu Vācijas uzņēmējus balsot par sevi.Tradicionālais politiskais šķēlums Vācijā ir izmainījies, un jo savdabīgāks tas ir kļuvis bijušajā Austrumvācijā. 2004.g. notika bijušās Austrumvācijas zemju Saksijas un Brandenburgas vēlēšanas. Sensacionāli abu zemju parlamentā iekļuva labējie radikāļi. Denacifikācijas politikas rezultātā Vācijas mēdiji šo faktu tika uzņēmuši ļoti jūtīgi. Televīzijas diskusijā visu partiju pārstāvji pameta diskusiju galdu, kad kāds žurnālists uzdeva jautājumu radikāļu partijas pārstāvim. Šajā diskusijā pat pieredzējusī žurnāliste Petra Lindšraibere (Lidschreiber) neizvairījas no pārmērībām radikālās partijas pārstāvim atņemot mikrofonu un viņa teikto burtiski pārkliedzot.Zinot ka tradicionālā partijas nespēj risināt sasāpējušās Austrumvācijas problēmas, Austrumvācijas elektorāta izvēle federālo zemju vēlēšanās ir nākusi par labu bijušo Austrumvācijas komunistu Demokrātiskā Sociālisma Partiju PDS (Partei des Demokratischen Sozialismus) popularitātei, kuri ir regulāri palikuši par otro stiprāku frakciju piecās jaunajās federālajās zemēs. Šādi viņa pat Berlīnē un Meklenburga-Priekšpomerānijā (Mecklenburg-Vorpommern) iekļūva valdošās koalīcijās federālo zemju līmenī. Vācijas Bundetāga vēlēšanās 2002.g. PDS piedzīvoja salīdzinošu sakāvi nesasniedzot 5% barjeru, bet iegūstot divus pārstāvjus no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. 2005.g. gan partija federālā parlamentā atgriezās. Apvienojoties vēlāk ar Rietumvācu kreisiem spēkiem ar nosaukumu Kreisie (Die Linke) veiksme partijai turpinājās un viņu ievēlēja tagad arī Rietumos federālo zemju parlamentos. 2008.g. līdzīgie panākumi arī ir gaidāmi.SecinājumiProtams, Vācijā nav iestājusies tik dziļa krīze, ka nopietnas sekas draudētu valstij. Bet iedzīvotāji ir palikuši nervozi, arvien vairāk arī Vācijas ekonomiskā un sociālā situācija līdzinājās ar citām valstīm. Bet īpaši Rietumvācijas iedzīvotāji nespēj tik ātri pielāgoties faktam, ka ekonomika un līdz ar to arī labklājības izaugsme ir pati par sevi skaidra.
Objektīvu apstākļu dēļ labklājības līmenis Vācijā ir augstāks kā Latvijā. Latvieši bieži iztēlojās Vāciju kā brīnumzemi, jo pēc statistikas datiem Vācija ir sasniegusi augstāku dzīves līmeni kā Skandināvijas valstis vai Austrija.1998.g. valdības galva Helmūts Kols (Helmut Kohl) pēc 16 kanclera amatā pavadītiem gadiem zaudēja vēlēšanās un nereti Latvijā izskanēja jautājums - kāpēc vāciešiem viņš vairs nepatīk, jo viņi taču dzīvo labi! Šādi atbildot uz pēdējo jautājumu tiek aizmirsts, ka demokrātiskās vēlēšanās vairākums parasti uzvar. Pret konservatīvo H. Kolu vienmēr bija pastāvējusi nopietna opozīcija, un pat viņa lielākā uzvara 1976.g. vēlēšanās nenodrošināja viņam kanclera amatu.Eiropas masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par Vācijas ekonomikas lēno izaugsmi un kas atstāj iespaidu, ka Vācija ir iestājusies krīze. Tāpēc arī rodas neizbēgams jautājums - kas tad īsti Vācijā notiek?Vācija dubultpārmaiņu „jūgā”Vācija tāpat kā citas Rietumeiropas valstis pārdzīvo Aukstā kara ekonomiskās sistēmas un gobalizācijas izraisītās pārmaiņas. Atšķirībā no citām „Vecās Eiropas” valstīm Vācijai ir papildus jārisina arī divu vācu valstu apvienošanas saistītās iekšpolitiskās problēmas.Varētu minēt, ka labklājības izlutinātie Vācijas iedzīvotāji sūdzas par salīdzinošo dzīves līmeņa kritumu. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots problēmas traktējums, jo šodienas Vācija ir kļuvusi par savdabīgu valsti ne jau kultūras vai mentalitātes dēļ, bet tieši apvienošanās rezultātā notiekušo pārmaiņu gaitā. Nevienas citas Rietumeiropas valsts stastāvā nav cilvēku apdzīvota teritorija kas vēl pirms 15 gadiem atradās PSRS ietekmes sfērā.1989.g. novembrī tika nojaukts Berlīnes mūris, kurš šo pilsētu 28 gadus bija dalījis divās daļās. Toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) kanclers Helmūts Kols, izmantodams vēsturisko iespēju nolēma veikt ātru Vācijas atkalapvienošanos. Francijas un Lielbritānijas vadītāji bija nopietni norūpējušies par Vācijas ātro atkalapvienošanu, tomēr Eiropas Ūnijas (EŪ) multilaterālo attiecību dinamika un priekšā stāvošā Eiropas Monetārās Savienības dibināšana mīkstināja sākotnēji noraidošo Fransuā Miterāna (François Mitterand) un Margaretes Tečeres (Margaret Thatcher) nostāju.Diskusijās starp Vašingtonu, Parīzi un Londonu Vācijas Rietumeiropas partneri nolēma par miermīlīgu Vācijas atkalapvienošanos. Nesamērīgās PSRS finansu saistības pret VFR, un Vācijas valdības nākotnes solījumi ļāva Kolam un M. Gorbačovam vienoties par Vācijas apvienošanas veidu. Jāpiemin, ka Gorbačova un Kola vienošanās atļāva pārceļot uz Vāciju tūkstošiem PSRS iedzīvotāju, kuri spēja pierādīt, ka kāds no viņu senčiem ir bijis Vācijas pilsonībā.„Aukstā kara“ laiksPirms šodienas Vācijas sociālo problēmu diskusijas ir nepieciešams izdarīt mazu vēsturisku atkāpi. Pēc Otrā pasaules kara ASV un PSRS konfrontācijas rezultātā nodibināja divas vācu valstis – VFR un VDR. Kanclera Adenauera laikā pieņemtā Hallšteina doktrīna noteica, ka VFR neuzsāks diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tās ir iepriekš noslēgtas ar VDR. Šādi abas valstis nekad nebija atzinušas viena otru par valsti.1950’s gados vienīgi robeža starp Berlīnes okupācijas zonām tobrīd vēl nebija slēgta. Tāpēc gadu no gada aizvien vairāk cilvēku izmantoja šo vietu „izceļošanai” uz rietumiem. Šādi nobažījusies par bēgošajiem savas valsts pilsoņiem VDR vadība 1961.g. uzsāka Berlīnes mūra celtniecību.Gadu gaitā nāca apjausma ka kategoriskā kristīgo demokrātu (CDU) politika nepalīdz risināt t.s. vācu jautājumu un neatviegloja kontaktus starp divās valstīs palikušajiem radiem.1969. gadā pie varas nāca sociāldemokrāti (SPD) un atsākoties abu valstu kontaktiem abas Vācijas apmainījās ar vēstniekiem, tomēr nedefinējot viņus ar diplomātiskajā praksē pieņemto terminu, bet nosaucot tos par pastāvīgajiem pārstāvjiem (Ständige Vertretung). Hallšteina doktrīnas ietvaros VFR šādi turpināja neatzīt VDR kā valsti, un Austrumvācijas pilsonim ierodoties Rietumvācijā bija iespējams iegūt šīs valsts pavalstniecību.1989. gada pārmaiņasTiešās PSRS ietekmes beigas Austrumeiropā bija emocionāls laiks vai visā post-padomju telpā, un tas nebija izņēmums arī mainīgajā Vācijā. Savulaik sociāldemokrātu pārstāvētais kanclers Villijs Brandts (Willy Brandt) aizsākot t.s. „Austrumu politiku“ 1970’s un parakstot sadarbības līgumus ar VDR, Poliju un Padomju Savienību akceptēja tā laika faktisko situāciju un teica: „tagad augs kopā tie kas pieder viens otram“ (Jetzt wächst zusammen, was zusammen gehört). Tobrīd reti kurš vācietis iebilda pret ideju, ka vāciešiem ir jādzīvo kopīgā valstī.Pret abu Vācijas valstu apvienošanu bija daži kreisie spēki VFR, kas izsenis tika sludinājuši t.s. „trešo ceļu“ un šādi dodot priekšroku Austrumvācijas politiskajām reformām, bet saglabājot VDR valstisko suverenitāti.VFR elitē bija arī nopietnāki kritiķi. Politiski neatkarīgās Vācijas Bankas prezidents Karls-Otto Pēls (Karl-Otto Pöhl), bija kategoriski noskaņots pret Kola valdības plāniem sasteigti ieviest D-markas kā VDR valūtu. Tomēr valdība neņēma bankas prezidentu vērā un K.O. Pēls atkāpas no amata. Vispārējās eiforijas apstākļos politiķi neuzklausīja viedā baņķiera vārdos un nerēķinoties ar uzkrītošājām atšķirībām abu valstu ekonomikā veica VDR valūtas apmaiņu pret D-markām attiecībās viens pret vienu.Vienkāršajiem VDR pilsoņiem tas būtībā nozīmēja lielu dāvanu. Savukārt uzņēmēji zaudēja pastāvējušās tirgus saites ar Austrumeiropas valstīm nespējot jaunajā valūtā samaksāt par darbu, kas ražoja rietumos nekonkurētspējīgas preces. Šie faktori paātrināja bijušās Austrumvācijas rūpniecisko sabrukumu un paaugstinājā bezdarbu vietām vairāk par 25% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita.Sekas ekonomikāVienlaicīgi pieauga Vācijas nodokļi, kas savukārt radīja abpusējus apvainojumus – Rietumos par nesamērīgi lielajiem maksājumiem „ossīšiem“ un Austrumos par ekonomisko pamatu iznīcināšanu. Šeit būtu jāpiemin, ka Rietumu daļas apvainojumi par „nesamērīgajiem maksājumiem” neatbilda īsti patiesībai, jo piemēram solidaritātes maksājumus (Solidarzuschlag) veic arī austrumvācieši.Līdz ar solidaritātes fonda un citu finansu līdzekļu palīdzību austrumu daļā tika ātri uzlabota infrastruktūra, savukārt jaunieši no austrumiem sāka mācīties rietumu universitātēs un otrādi. Ekonomiskā attīstība izlīdzinājās un ar cilvēcisko kontaktu paplašināšanos 1990. gadu vidū spilgtākās atšķirības abu valsts daļu starpā izzuda.Savukārt Vācijas tuvredzīgā pieturēšanās pašu veidotajam ES “Ekonomiskās stabilitātes paktam” un izmaiņas pasaules ekonomiskās un finansu sistēmas konjunktūrā gadu no gada palēnināja Vācijas ekonomisko izaugsmi.Saskaroties ar šodienas iekšpolitiskajām problēmām un spekulējot ar citu notikumu gaitu 1989.g. nozīmētu darboties ahistoriski. Helmuts Kols tomēr izmantoja vēsturisko iespēju apvienot kara rezultāta sadalīto Vāciju, tāpat kā Tautas frontes vadītās nevardarbīgās pretošanās kustības vadībā Baltijas valstīs spēja pēdējā brīdī izsprukt no PSRS finansiālā sabrukuma sekām. Revolucionāro pārmaiņu emocionālo kopības sajūtu nomainīja sūrais ikdienas darbs būvējot valsts politisko un ekonomisko sistēmu, un visai paradoksāli Vācijā nojauktā Austrummūra vietā šodien ir izveidojies garīgais “Rietummūris”. Tāpēc šobrīd iekšpolitiskās atšķirības starp Vācijas divām daļām ir uzliesmojušas no jauna un kurām ir atrasts simbolisks apzīmējums - mūris galvās (Die Mauer in den Köpfen).Sociālā politika - ekonomiskās izaugsmes slogsJauno nesaskaņu viens no galvenajiem iemesliem ir psiholoģisks, jo ir saistīts ar Vācijas sociālās politikas vēsturisko traktējumu. Par Vācijas dāsnās sociālās politikas aizsākumu var pateikties neparedzētajam ekonomiskajam uzplaukumam pēckara VFR, kurš reizēm tiek dēvēts par ekonomisko brīnumu (Wirtschaftswunder). Tāpēc vēsturiski izveidojušās atšķirības divu valsts daļu ekonomiskajās sistēmās joprojām diskriminē daļu Austrumu daļas iedzīvotāju.Vācijas rūpnieciskie centri pēc kara bija pilnīgi nobombardēti un Rietumvācija bija pilna ar izceļojušajiem vāciešiem no teritorijām kuras tika atdalītas no Vācijas. Šajā laikā ceļš uz sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft) nebija vēl sen noteikts. Rietumvācijas parlamentā Bundestag toreiz tika ievēlētas daudzas partijas, tajā skaitā pat komunisti. Pirmais valdības vadītajs Konrads Adenauers (Konrad Adenauer) tika ievēlēts tikai ar vienas balss vairākumu – viņa paša balss. Adenauera partija, kristīgie demokrāti, arī daļēji bija drīzāk sociālistiski noskaņoti. Ekonomiskā politika, kuru pārstāvēja Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard) populāra palika tikai līdz ar sasniegumiem. Tam pamata lika, protams, palīdzība no ārzemēm. Ar ASV Māršala programmas palīdzību tika atjaunota VFR rūpniecība un bēgļu straumes kļuva par jaunuzcelto rūpnīcu strādniekiem.Pēckara sociāla sistēma tika balstīta uz ekonomiskā kopprodukta (IKP) pieaugumu. 1960’os gados pasaules ekonomikā valdīja krīze un līdz pat 1980’to gadu beigām ekonomiskā izaugsme bija salīdzinoši lēna, tomēr Aukstā kara perioda ekonomiskās konjunktūras rezultātā vācieši to nejuta savos naudas makos. Protams, naftas krīzes rezultātā 1970’s gados cīņa starp arodbiedrībām un darba devējiem noritēja diezgan asi.Sociālās palīdzības sistēma balstījās uz līdzvērtīgām darba ņēmēju un darba devēju iemaksām nodarbinātības departamentā, slimokasē un pensiju fondā. Ekonomiskās izaugsmes apstākļos bez darba palikušajiem nodarbinātības departaments maksāja pabalstu (Arbeitslosengeld - ALG) 80 % apmērā no iepriekšējas algas uz laika posmu atkarībā no iepriekš līgumā nostrādātiem gadiem. Ja bezdarbnieks tomēr nebija atradis pa šo laiku jaunu nodarbošanos, tad tas saņēma pabalsta otro līmeni (Arbeitslosenhilfe – ALHI) 60% apmērā no iepriekšējā pabalsta un tikai vēlāk tika sūtīts uz sociālas palīdzības departamentu. Proti, bezdarbnieka pabalsti nav valsts labdarība, bet apdrošināšanas izmaksa, jo strādājošie attiecīgi apdrošināšanā iemaksā. Šobrīd šī sistēma lielā bezdarbnieku skaita, un bez sociālas apdrošināšanas nodarbināto cilvēku skaita dēļ vairs nav līdzsvarā. Arvien mazāk kļuva cilvēku ar stabiliem ienākumiem, kas viņiem ļautu veikt stabilas sociālās apdrošināšanas iemaksas.Uzņēmēji pieprasa no Vācijas darba ņēmējiem iespēju pielāgoties dažādiem darba apstākļiem, bet bezdarbnieki parasti nevēlas atteikties no sev paredzētā dāsnā pabalsta akceptējot sliktāk apmaksātu darbu, kurš neatbilst viņu profesijai vai izglītībai. Strādājot zemas kvalifikācijas darbu Vācijā, sevišķi universitāšu beidzēju vidū, tiek uztverts kā šķērslis turpmākajai profesionālajai izaugsmei.Izglītības sistēma Vācijā ir nereformēta. Uzņēmēji sūdzas par darbaspēka ar specifiskām iemaņām trūkumu, bet viņi neinvestē adekvāti darbinieku profesionālajā izaugsmē. Vācijas profesionālās izglītības sistēmā mācekļi strādā un mācās uzņēmumā apmeklējot nedēļā reizi vai divas arodskolu. Šādi vienkāršo darbu nevēlas veikt ne tikai universitāšu beidzēji, bet arī nepilnīgi sagatavotie arodskolu beidzēji. Papildus ir nesamērīgi palielinājies viesstrādnieku skaits, un bezdarbnieku skaits strādnieku vidū bez izglītības ir visaugstākais.Reformu politikaŠo iemeslu dēļ Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) 2002 gada februārī izveidoja komisiju cīņai ar bezdarbu. Lai radītu jaunas darba vietas bija jāveic rinda sociālo reformu, un kuras masu mēdiji zīmīgi nosauca komisijas vadītāja Pētera Harca (Peter Hartz) vārdā. Ceturtā reformu daļa, saucama Hartz IV, likvidēja bezdarbnieka pabalstu minēto otro pakāpi apvienojot to ar sociālo palīdzību (Sozialhilfe), kuru līdz šim pa visam cits departaments izmaksāja. Šis pabalsts, tāpat ka iepriekšēja sociālā palīdzība, faktiski ir iztikas minimuma izmaksa no valsts budžeta. Šādi reformas veicēji cer, ka jo ātrāk bezdarbnieks paliks bez naudas jo ātrāk viņš būs spiests uzsākt jebkādu darbu.Lai arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šāds plāns varētu izklausīties loģisks, tomēr labklājības valsts dzīvojošajiem vāciešiem Harz IV ir ideoloģiskas dabas jautājums. Jo sevišķi apstākļos, kad savas valsts attīstībā var izvēlēties starp Skandināvijas augsto nodokļu labklājības valsts modeli jeb ASV piedāvāto zemo nodokļu modeli kur tēlaini izsakoties cilvēki dzīvo treilerī un strādā McDonaldā. Tāpēc sociālās reformas plāns ir radījis Vācijas mēdijos diskusiju vētras un šādi nonākot pie secinājuma, ka Vācija vienkārši trūkst darba vietas. Līdz ar daudzu cilvēku sociālo lejupslīdi un vēl vairāk vidusslāņa bailes no līdzīga likteņa 2007.g. sākās plašā diskusija par minimālas algas ieviešanu salīdzinot ar menedžera algām zem jēdziena taisnīguma trūkums (Gerechtigkeitslücke).Harz IV reformas skara galvenokārt toreiz reģistrētos 5 miljonus bezdarbnieku. Reāli neviens no viņiem negaida atrast darbu ar nodarbinātības departamenta palīdzību, un šādi šis departaments ir faktiski kļuvis par birokrātisku bezdarbnieku apdrošināšanas administrāciju.Tomēr reformai sekoja bezdarbnieku skaitu kritums 2007.g. beigās līdz aptuveni 3,4 miljoniem. Sabiedrībā un politikā notiek plašas diskusijas par statistikas novērtēšanu, daudzi cilvēki strādā par tik zemo algu, ka valstij pienākas piemaksāt viņiem izdzīvošanai pa virsu (Aufstocker). Otrkārt strādā arvien vairāk cilvēku firmās, kas aizdod darbiniekus, proti, vietā strādāt ar līgumu noteiktajā vietā uzņēmumi ņem darba no aizdošanas firmām darbiniekus tikai uz laiku un, protams, par zemāko algu.Šeit nedrīkstētu aizmirst, ka jebkura valdība vienmēr ir centusies slēpt bezdarbnieku reālo skaitu. Kamēr Vācijas bezdarbnieks apmeklē kādu no nodarbinātības departamenta kursiem viņš neskaitās bezdarbnieks. Šādi reģistrēto bezdarbnieku statistikā ir tikai tie bezdarbnieki, kuri burtiski nākošā dienā varētu sākt strādāt.Ar pensiju fondiem ir līdzīgas problēmas. Vācijas pensiju sistēma tika izveidota 19. gadsimtā. Lai novājinātu sociāldemokrātu pozīcijas Reihstāgā Bismarks (Otto von Bismarck) piedāvāja pensiju sistēmu kura darbojās kā piramīdas finansu shēma. Šodienas strādājošie iemaksāja pensiju fondā un šādi solidāri uzturēja patreizējos pensionārus. Tas nozīmēja, ka šāda pensiju sistēma spēja darboties tikai salīdzinoši nemehanizētas rūpniecības apstākļos, kur salīdzinoši augstais dzimstības līmenis radīja aizvien jaunas darba rokas un cilvēku vidējais mūža ilgums bija salīdzinoši zems. Medicīnas atklājumu un dzīves kvalitātes uzlabošanās rezultātā cilvēku vidējais mirstības vecums Vācijā šodien pārsniedz 70 gadus. Šādi zemā dzimstība, rūpniecības augstā robotizācija un globālās pārmaiņas ir izveidojušas situāciju, kad Vācijas nereformētā pensiju piramīda turpinoties līdz šim piekoptajai politikai vienu dienu vienkārši sabruks.Vēl Helmuta Kola valdīšanas laikā atviegloja politika darbiniekiem iet ātrāk pensijā, lai atbrīvot darba vietas. To plaši uzņēmumi izmantoja, draudot gados vecākiem cilvēkiem citādāk atlaist no darba jaunus kolēģus ar ģimenēm. Darba likumdošana paredz, ka jo ilgāk darbinieks strādā firmā, jo grūtāk paliek vīnu atlaist.2007.g. sakarā ar minētām diskusijām par taisnīguma trūkumu tagad saucamā lielā koalīcijā valdošiem sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem ka ping-pong diskutēja par Hartz-reformas reformu, it īpaši atkal pagarināt bezdarbnieku pirmās pakāpes izmaksāšanu (ALG) pagarināt tieši gados vecākiem bezdarbniekiem. Uz reiz pretinieki izplatīja bažas, ka atkal sūtīs uzņēmumi vecākus cilvēkus ātrāk pensijā.Sociālās politikas atspoguļojums partiju politikāPatreizējās politiskās sistēmas spēles noteikumi līdzīgi citu demokrātisku valstu noteikumiem īsti neļauj Vācijas politiķiem pateikt saviem vēlētājiem taisnību par sociālās sistēmas reformu nepieciešamību.Jebkura politiskā spārna politiķu izteikumi par reformu ir aktivizējuši Vācijas pilsonisko sabiedrību, kura savukārt veido pret reformām vērstas nevalstiskās organizācijas. Lai arī racionāli domājoši cilvēki saprot par reformu nepieciešamību viņiem ir grūti tās uztvert tīri psiholoģiski. Dažādas, īpaši profesionālas un rūpniecisko nozaru asociācijas, protams, cenšas novērst, ka reformas sekas apdraud tagadējo labklājību tieši viņu biedriem.Divas lielākās Vācijas partijas, sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti ir vienādi neizlēmīgas, jo vēlēšanas nevēlas zaudēt vēlētāju atbalstu. Šādā veidā sociāldemokrāti, lai gūtu balsis no uzņēmēju vides kļūst arvien liberālāki ekonomiskajā politikā, kamēr kristīgie demokrāti, lai gūtu atbalstu no strādnieku vidus piedāvā tradicionālās sociāldemokrātu sociālā atbalsta shēmas.Lai gūtu vajadzīgās balsis Helmutam Kolam 1994.g. kampaņā vairs nepietika Vācijas atkalapvienotāja harizmas un bija jālieto sociāldemokrātiski saukļi. Līdzīgi rīkojās sociāldemokrātu pārstāvis Gerhards Šrēders 1998.g. kampaņā, kurš sludināja ekonomiskas reformas lai pārliecinātu Vācijas uzņēmējus balsot par sevi.Tradicionālais politiskais šķēlums Vācijā ir izmainījies, un jo savdabīgāks tas ir kļuvis bijušajā Austrumvācijā. 2004.g. notika bijušās Austrumvācijas zemju Saksijas un Brandenburgas vēlēšanas. Sensacionāli abu zemju parlamentā iekļuva labējie radikāļi. Denacifikācijas politikas rezultātā Vācijas mēdiji šo faktu tika uzņēmuši ļoti jūtīgi. Televīzijas diskusijā visu partiju pārstāvji pameta diskusiju galdu, kad kāds žurnālists uzdeva jautājumu radikāļu partijas pārstāvim. Šajā diskusijā pat pieredzējusī žurnāliste Petra Lindšraibere (Lidschreiber) neizvairījas no pārmērībām radikālās partijas pārstāvim atņemot mikrofonu un viņa teikto burtiski pārkliedzot.Zinot ka tradicionālā partijas nespēj risināt sasāpējušās Austrumvācijas problēmas, Austrumvācijas elektorāta izvēle federālo zemju vēlēšanās ir nākusi par labu bijušo Austrumvācijas komunistu Demokrātiskā Sociālisma Partiju PDS (Partei des Demokratischen Sozialismus) popularitātei, kuri ir regulāri palikuši par otro stiprāku frakciju piecās jaunajās federālajās zemēs. Šādi viņa pat Berlīnē un Meklenburga-Priekšpomerānijā (Mecklenburg-Vorpommern) iekļūva valdošās koalīcijās federālo zemju līmenī. Vācijas Bundetāga vēlēšanās 2002.g. PDS piedzīvoja salīdzinošu sakāvi nesasniedzot 5% barjeru, bet iegūstot divus pārstāvjus no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. 2005.g. gan partija federālā parlamentā atgriezās. Apvienojoties vēlāk ar Rietumvācu kreisiem spēkiem ar nosaukumu Kreisie (Die Linke) veiksme partijai turpinājās un viņu ievēlēja tagad arī Rietumos federālo zemju parlamentos. 2008.g. līdzīgie panākumi arī ir gaidāmi.SecinājumiProtams, Vācijā nav iestājusies tik dziļa krīze, ka nopietnas sekas draudētu valstij. Bet iedzīvotāji ir palikuši nervozi, arvien vairāk arī Vācijas ekonomiskā un sociālā situācija līdzinājās ar citām valstīm. Bet īpaši Rietumvācijas iedzīvotāji nespēj tik ātri pielāgoties faktam, ka ekonomika un līdz ar to arī labklājības izaugsme ir pati par sevi skaidra.
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen