Reakcijas uz konfliktu Kaukāzā Vācijā

Aktuālizēts finanšu krīzē.

Šis teksts ir tulkojums no post manā otrā blogā.

Visi minēti raidījumi autoram ir arī MP3 formātā.

Vēsturiskā pieredze ar Krieviju ir, protams, iemesls, kāpēc Rietumeiropā un Baltijas valstīs reakcijas bija dažādas uz to, kas Kaukāzā augustā notika. Diez vai kāda Krievijas sodīšana kaut ko dotu vai vispār būtu iespējama. Un lai gan Lisabonas līgums nesen pateicoties Īrijas referendumam netika pieņemts, interesanti, ka tomēr Eiropas Savienības dalībvalstis spēja savas dažādas pozīcijas kaut kā vienot un rīkot vismaz salīdzinoši veiksmīgi.

Tomēr ir interesanti, kādas atsevišķas reakcijas varēja dzirdēt no politiķiem, žurnālistiem un no vienkāršas tautas raidījumos un presē. Daudz palika tādā līmenī, strīdēties par to, kas bija pirmais, vista vai ola, proti, kas pirmais šāva, Dienvidosetija, Krievija, Gruzija. Reti kāds meklēja konflikta saknes dziļāk par pilsoņu kariem 1992.g. Un tas lai gan augusta hronoloģija nav grūti uztverama. Jautājums vienīgais, kāpēc Saakaschwili tieši tagad uzbruka Dienvidosetijai. Un atbilde uz šo droši vien meklējama George Bush prezidentūras termiņa beigām. Neviens nezina, kāda būs nākoša ASV valdība un kā tā reaģēs.

Diskusija Vācijā ātri vien pierādīja, ka viedokļi par lietu ir ļoti atšķirīgi. No ASV ģeostratēģiskām interesēm līdz Baltijas valstu un Polijas bailēm, kā arī no izlīguma politikas un miera kustības veterāniem līdz antiamerikānismam visādas pozīcijas ir pārstāvēts.

Cik vien arī skaidrs, ka Saakaschwili militāra akcija nav bijis gudrākais solis, arī reakcijas dod pamatus turpmākām bailēm.

Pirmās rekacijas
Tūlīt pēc Grūzijas uzbrukuma ARD-korespondents Maskavā, Stephan Laack, komentēja notikušo ar jautājumu, kurš tad ir iesacis karu. Saakaschwili esot ar savu traku ofensīvu (irrsinnigen Offensive) visu nospēlējis un sašķēlis savu valsti. Pārsteidzošs apgalvojums, jo Grūzija tieši pat opozīcijas pārstāvji atbalsta iepretim visām pretenzijām pret Saakaschwili savai dzimtenei. Bijusi parlamenta spīkere, Nino Burdschanadse, kura jau bija politiku pametusi, pauda gatavību atgriezties tajā. Laack tālāk brīdināja Eiropu, nepārņemt ASV meln-baltu domāšanas veidu, lai nezaudēt savas ietekmes iespējas. Tomēr, jāpierada tieši tagad, ka tādas vispār ir. Krievijas ārlietu ministra vizīte Varšavā pēkšņi citā tonī deva cerībām pamatu.

Iepretim Lisabonas līguma neveiksmēm izrādās tagad, ka Eiropa ir vienīga institūcija, kura, atšķirībā no ASV varēja konsultēt.

Protams, principā nevar neko teikt pret dialogu. Arī Aukstā Kara laikā Rietumi, NATO kontaktējās ar Padomju Savienību. Konfrontācijas mēģinājumiem 50os gados nekādi panākumi nesekoja.

Un tā arī paliek pretrunīgi, ko sociāldemokrātu politiķis un 70.gadu izlīguma politikas arhitekts Egon Bahr, kritizē, ka pēc 18 gadiem, kad Krievija skaitījās partneris, Rietumi pārejot politika atkal uz konfrontāciju. Viņš gan neņem vērā faktu, ka jau Krievija nozīmēja laikmeta maiņas. Vācijas bijušais ģenerālis Klaus Naumann arī domā, ka Maskava ar savu pārspīlētu reakciju sevi kā partneris diskreditēja. Protams, jāpiekrīt Bahr, ka drošība ir iespējama tikai ar Krieviju nevis pret. Tomēr, starprindu prasījums pēc Maskavas domāšanas ievērošana, ar norādījumu uz to, ka līdz šim Krievija esot visu akceptējusi ieskaitot NATO un ES paplašināšanu, par ko Bush vecākais un Gorbatšovs 90 gadu sākumā bija vienojušies. Interesanti, ka šādi gan Bahr gan arī sociāldemokrātu politiķis un Erhard Eppler, kurš Saakaschwili nosauc par traku („Verrückter”), kas krīt lielvarai uz nerviem, katrs ar savu argumentāciju runājot par Krievijas Federāciju un Padomju Savienību viņas drīzāk neatšķir, bet uztver vienādi. Vismaz pats Eppler arī piekrīt, ka Krievija pārreaģēja.

Bahr nosauc par joku, ka krieviem esot jātic, ka raķetes Polijā nav domātas pret viņiem. Kamēr ASV īsteno savas ģeostratēģiskās intereses, piemēram, Kosovo, krieviem „bija pazeminoši jāklausās”, ka viņi līdzīgi rīkoties nedrīkstot. Sekojoši Eppler ir taisnība, ka priekš Krievijas būtu tagad pašpazemošana padoties rietumprasībām pēc Osetijas bombardēšanas. Stephan Laack atkal 15. Augustā runā par pazemināšanu un aplenkumu. Kreml esot taisnība pieprasīt, lai viņu uzklausās un tagad esot pēdējais laiks ņemt Krievijas pozīcijas nopietni. Bet kādas tad tās ir?

Laack argumentācija tieši noraida uz bieži izteiktu viedokli, ka Krievija ar politiku Kaukāzā atriebās par Kosovo politiku. Tas ir, protams, iespējams, bet neņem gan vērā, ka Krievija pati pārkāp iepriekš pieņemtus lēmumus sakarā ar Grūziju ieskaitot ANO-rezolūcijas. Kāpēc asi kritizēta politika Kosovo pēkšņi ir pareizi palikusi citviet pasaulē? Kā DGAP-Experten Alexander Rahr bilst, tagad Krievijai likumsakarīgi vajadzētu arī beigt Kosovo neatkarības blokādi. Ulrich Heyden lakoniski bilst, ka Krievija neuzskata savu rīcību par sliktāku nekā bombardēšanu Belgrad, Bagdad vai Kandahar.

Izpratne par konflikta izcelsmi
Daži komentatori arī retoriski uzdevu jautājumu, cik daudz Rietumiem jāakceptē no Krievijas puses? Kāds tiesības ir Krievijai, Baltijai, Ukrainai vai Gruzijai pavēlēt, kurās starptautiskās organizācijas iestājas? Bijušais ASV-vēstnieks Vācijā, John Kornblum, piemēram, aicināja raidījumā Anne Will, Krievijai esot jāuzdod jautājumu sev, kāpēc viņas kaimiņi brīvprātīgi iestājas NATO. Krievijas retorika par „tuvām ārzemēm” pēdējos gados katrā ziņā uzticību Baltijā neveicināja. Kamēr Eppler Maskavas reakciju uzskatīja par lielvaras raksturīgai, nevis tipiski Krievijai, viņam iebilda Eiropas parlamenta brīvu demokrātu deputāts Alexander Graf Lambsdorff, ka Krievija Boris Jelzin vadībā esot bijusi vēstures anomālija, un tagad atgriežas pie vecām metodēm. Citi arī runāja par fantoma sāpēm, par patiesību, ka Krievija vēl pārdzīvo PSRS teritorijas zaudējumus.

Diemžēl daudzi žurnālisti neņem vērā, ka burtiski Krievija ir pasaules pēdējā koloniālā valsts, kurai vienkārši, atšķirībā no britu impērijas teritorija ir kompakta. Joprojām dzīvo daudz tautību tajā federācijā, kuriem slēptā pārkrievošana pat tad notiek, ja attiecīgai tautai ir pat sava republika. Par to intervijā ar Ulrich Heyden arī atgādina Gruzijas opozīcijas pārstāvis Georgi Chaindrawa, ka krievija bija agresīva jau kopš 9. gadsimta. Dažas tautas ar situāciju nomierinājušas, bet citas pat no kara darbības nav izvairījušas kā, piemēram, Čečenija. Līdz šim Krievijai nebija nekādas intereses atzīt Abhaziju un Osetiju par neatkarīgām valstīm, kā arī risināt konfliktu citādāk starptautiskā līmenī. Tieši otrādi status quo Krievijai bija izdevīgi, lai būtu iemesls, kaut kad izmantot to savu ģeostratēģisko interešu īstenošanai.

Vēlākas reakcijas
Minchenes drošības konferences vadītājs, Wolfgang Ischinger, redz Krievijas rīcībā divas kļūdas. Pirmkārt, uzticības zaudējums. Otrkārt, ka Abhazijas un Osetijas atzīšana nevar vairs tik vienkārši ņemt atpakaļ. Un tam var būt Kaukāzā kā krīzes reģionā visdažādākās sekas. Tieši tāpēc arī interesanti, ka krievu ārpolitikas eksperts Fjodor Lukjanow vēl 15. augustā intervijā apgalvoja, ka Krievija šo soli nespers.[1] Tanī pašā laikā, protams, Gesine Dornblüth ir taisnība, ka droši vien Gruzija zaudēja abas teritorijas, pieminot, ka jaunā paaudze esot uzaugusi, kura citu situāciju nemaz vairs neatceras un pēc vēsturiskiem notikumiem Abhazijas iedzīvotāji vienkārši negribētu vairs Gruzijas sastāvdaļa būt.. Arī Eppler norada, ka faktiski tas republikas jau sen nepieder pie Gruzijas. Dornblüth neņem vērā, ka arī sabiedrības domu ietekmē Krievijas nebrīvie mediji. Līdzīgi arī bijušais publiskās raidstacijas WDR vadītājs Fritz Pleitgen runā pie Anne Will par bailēm no ieročiem Polijā Krievijas vienkāršo iedzīvotāju vidū. Ischinger gan atgādina, ka vismaz par ieroču novietošanu Polijā nevarot teikt, ka tas neatbilstu starptautiskām tiesībām.

Īstenībā Krievija baidās veltīgi, jo tieši Bukaresta samits pierādīja, ka Gruzija tieši šo nerisinātu teritorijas jautājumu dēļ netika uzaicināta aliansē un ka NATO, savukārt, izvairās no tiešas konfrontācijas ar Krieviju. Tātad šausmas par aplenkumu arī ietilpst minētas fantoma sāpēs. Savukārt, Polijas un Baltijas bailes ir, skatoties uz Krievijas retoriku, pamatotas ne tikai ar pagātnes, bet gan arī ar pašreizējo pieredzi, kā atgādina Alexander Graf Lambsdorff. Protams, arī Krievija baidās no tiešas konfrontācijas un līdz ar to diez vai „sargās“ savus pilsoņus Igaunijā vai Latvijā ar militāro spēku, jo tas varētu arī nozīmēt 3. pasaules kara sākumu.

Tautas viedoklis
Tieši no tā arī baidās ierindas iedzīvotāji, ka atklāja arī WDR raidījumā Tagesgespräch 28. augustā. Protams, lielā mērā to ietekmē zināšanas trūkumi par vēsturi no vienas puses un ievērojamai daļai Vācijas iedzīvotāju noraidoša attieksme pret ASV – saucamais antiamerikānisms – no otras. Cilvēki atceras karus citviet pasaulē, kad ASV cīnījās pret PSRS ietekmes paplašināšanu, piemēram, Vjetnamā līdz arī kopš gadiem diskutētam karam Irākā. Vēlākais ar Guantanamo ASV nodeva pati savas morāles principus ne tikai tautas acīs. Savukārt, jocīgi ir, ka pēkšņi visas diskusijas par Duma vēlēšanām 2007.g. kā arī prezidenta vēlēšanām šogad un ar to saistītiem demokrātijas pārkāpumiem ir aizmirstas. Neapšaubāmi, ASV reakcijas ir saistītas ar to ģeostrateģiskām interesēm, tomēr tas tāpat attiecās arī uz Krieviju. Ko tad cilvēki vēlas, lai naftas cauruļvadi būtu demokrātiskās valsts rīcībā, kura, iespējams, par prezidentu drīz ievēlēs afroamerikānieti vai autokrātijai?

Secinājumi
Krievija sevi izolēja iepretim vēstnieka Vācijā, Vladimir Kotenev, raidījumā Presseclub 31. augustā apgalvojumiem. Viņš atgadināja par Ghaddafi un Berlusconi atbalstu. Vai tad līdz ar šo Krievija atklāti grib atrasties diktatoru un apšaubama Itālijas ministru prezidenta kompānijā?

Vairākas reizes arī tika minēts jēdziens Aukstais Karš. Dr. Hans-Henning Schröder no fonda Stiftung Wissenschaft und Politik (SWP) Berlīnē noraidīja to Süddeutschen Zeitung Audio raidījumā. Šo jēdzienu lietojot tikai tāpēc, ka esot zināms. Bet īstenībā Aukstais Karš varot būt tikai starp diviem līdzvērtīgiem ienaidniekiem, kas atrodas sistēmas konkurencē. Tam piekrīt arī vēsturnieks Jörg Baberowski no Humboldt-Universität Berlīnē. Viņš nosauc Gruzijas destabilzācijas mēģinājumus tā kā krievu minoritātes izmantošanu Baltijā par salami taktiku.

Savukārt, Meyer Leksikons jēdzienu kā konfliktu bez militāriem līdzekļiem starp divām valstīm vai diviem blokiem par ideoloģijām ar propagandas līdzekļiem. Skatoties uz pilnīgi atšķirīgu izpratni par demokrātiju un pašnoteikšanās Rietumos un Krievijā, kur valda valsts oligarhu kapitālisms, var, manuprāt, gan runāt par sistēmas konkurenci. Un katra puse neapšaubāmi izmanto propagandu.

Tanī pašā laikā Krievijas federācija atkārto šādi vēsturi, šī valsts tā kā Krievijas impērija – līdz ar vēlu dzimtbūšanas atcelšanu – un Padomju Savienību nodarbojas ar varas politiku vietā ieguldīt enerģiju ilgtspējīgā attīstībā. Abas minētas valstis sabruka arī ekonomisko problēmu dēļ.

Noteikti ir pareizi, ko minēja uz reiz pēc konflikta sākuma NATO ģenerālsekretārs, Jaap de Hoop Scheffer, ka tagad nevar atgriezties pie business as usual. Pēc Aukstā Kara beigām un 9/11 konflikts Kaukāzā atkal ir viens no notikumiem ar ilgtspējīgu nozīmi. Sankcijas pret Krieviju diez vai nestu kādus panākumus, drīzāk draudētu šādi pakāpeniski saasināt konfliktus un pasaule varbūt ieslīdētu militārā konfliktā, kā tas notika pirms Pirmā Pasaules Kara. Izslēgt Krieviju no WTO vai arī G8 Rietumiem nav lietderīgi. Bet varētu domāt, Krieviju izslēgt no demokrātu klubu, Eiropas Padomes. Tomēr Egon Bahr ir taisnība, ka pasaule 21. gadsimtā bez dialoga un kooperācijas nekur netiks.

Daudzi Rietumos Krieviju nav sapratuši.[2] Bet varbūt arī mazāk Rietumiem jāsaprot Krieviju nekā Krievijai Rietumus. Tā arī rakstīja Šveices avīze NZZ par Krievijas anahronismu: Krievija labāk vēlas, ka no viņas baidās nekā viņu mīl.[3]

Krievija, rietumi un Kaukāza finanš krīzes fonā
Zem virsraksta „Das Schmollen ist gebrochen (apvainošanās beigušas) komentē Klaus Kuntze 16. Novembrī Deutschlandradio, ka vajadzēja sagaidīt finanšu krīzi un Putina draudus ar ieročiem Kalinigrādā kā arī Baltijas jūras cauruļvadu projekta atcelšanu, lai rietumi saprastu par bērnišķīgas uzvedīvas nedērīgumu. Kunzte atzīst Medvedeva kļūdīšanos par ienēmumiem no dabas resursu pārdošanas, ko tāpat esot oligarhi sev iebāzušies kabatā. Finansu ministrs, kurš cerēja uz naftas cenu ap 200 Dollar par Barrel, tagad esot spiest no rietumiem doto kredītu dzešanai tērēt valūtas rezerves. Autora secinājumu, cik atkārīgi rietumu investori un Krievijas resursu pārdevēji ir savā starpā, liek šaubīties par autora spriedumu. Krievija lielākoties pildīja rietumu prasības sakarā ar Gruziju. Vai tad nav panākuši rietumi savus mērķus un Krievija piekāpusi? Rietumi pārāk nekritiski esot ļāvuši sev uzspiest piekrišanu Saakašvili, Kuntze beidz savu tekstu. Vai tad tiešam? Kurš piespieda?

---------------------------------------------

[1] „Saakaschwili ließ Russland keine Wahl“, Interview Speigel online, 15.8.2008
[2] Warschaupakt plante nuklearen Überfall auf Westeuropa. Pläne eines präemptiven Kriegs im Spiegel freigegebener Ostblock-Dokumente, 13. September 2008, Neue Zürcher Zeitung
[3] Wie weit reicht der Arm der NATO?, NZZ 30.8.2008