Dienvid-Tirol Austrijas ceļā?

Svētdien notika parlamenta vēlēšanas Dienvidtirol. Šo reģionu itāļi sauc Alto Adige[1] kopā ar Trentino pēc Pirmā Pasaules Kara pievienoja Itālijai. Province ir īpašs statuss ar kultūras autonomiju. Savukārt, kā vēsturiski tā arī mūsdienas, Südtirol runā galvenokārt vāciski, kamēr Trentino runā itāļu valodā.
Pirmo reizi kopš 1989.g. amatā strādājošais ministru prezidents, tur nosaukts Landeshauptmann, Luis Durnwalder baidīja, ka viņa Tautas partija SVP varētu zaudēt absolūtu vairākumu. Jau Itālijas parlamenta vēlēšanās aprīlī iegūva partija tikai 45,6% balsu.
Bet SVP nezaudē itāļu partijām , bet galēji labējiem brīviem (Freiheitliche). Šī partija kopē Austrijas panākumu recepti no populistiskās partijas FPÖ, kuru vadīja nesen autoavārijā bojā aizgājušais Jörg Haider. Brīvie kritizē pret korupciju. Privileģi esot vienmēr SVP partijas biedriem.
Rezultāts partijai reāli krita no 55,6% līdz 48,1% un līdz ar to mazāk dramatiski, nekā prognozes rādīja. Šādi partija saglabās ar 35 mandātiem parlamentā absolūtu vairākumu. Kamēr pirms balsošanas pat baumas kursēja, Landeshauptmann Durnwalder varētu savu amatu iespējamas sakāves dēļ pamest, tagad izrādās viņš joprojām populārākais Südtirol politiķis.
Rezultāta interesantais aspekts ir, ka SVP, kura reprezentē galvenokārt vāciski runājošus iedzīvotājus, tieši laukos zaudēja un pilsētās sasniga atbalstu. Bet tur dzīvo koncentrēti itāļi. Šis konstatējums ļauj spriest, ka arī šie cilvēki vēlas reģionā stabilitāti.
Brīvie varēja no 5% līdz 14,3% savu elektorātu gandrīz trīskāršot, kamēr vēl radikālākā partija Süd-Tiroler Freiheit (Dienvidtiroles Brīvība) ieguva tikai 4,9%. Šī politiskā spēka mērķis ir apvienot Dienvidtiroli atkal ar Austrijas Tiroles daļām.
Starp itāļu partijām Berlusconi Popolo della Libertá (Brīvības Tauta) zaudēja ar 8,3%, lai gan viņa kandidēja pat kopā ar neo-fašistisko Alleanza Nazionale (Nacionālā Allianse). To partiju vēlētāji acīmredzot balsoja šoreiz par Lega Nord, partija, kura aistāv neatkarīgas Patagonias (Ziemeļitālijas) ideju, kura ieguva 2,1% vienu vietu.
Būtu SVP savu vairākumu zaudējusi, vienīga iespējama koalīcija būtu bijusi ar centrosinistra vai Ulivo(kreisie centristi) sauktām partijām. Šis variants atkal pēc vērotāju domām varētu apdraudēt SVP identitāte kā vācisko iedzīvotāju reprezentējušo spēku. Savukārt bez īstas teikšanas valdībā šis partijas arī iepriekš piedalījās, jo līdzīgi ka dažās Austrijas federālajās zemēs sastāda izpildvaru pēc proporcionālā.
[1] Adige ir upe, vāciski Etsch, kuras sākumposms Alto, vāciski Oberlauf, tek caur Alpu diendivdaļu.

Partiju demokrātija krīzē – Bavārijas piemērs

Kopš Gerhard Schröder īstenoja Agenda-politiku ar lielām pārmaiņām sociālu pabalstu sistēmā sociāldemokrāti (SPD) Vācijā ir zaudējusi ne tikai vēlēšanās, bet arī ļoti daudz savu biedrus. Konflikti un publiski izcīnītie strīdi partijā pēdējos gados bija iemesls, kāpēc partija no negatīviem avīžu virsrakstiem ārā netika.
Bet politologi sen atzinuši, ka būtībā vērojam ne vien krīzi sociāldemokrātos, bet partiju vidū vispār un it īpaši izteikti starp saucamiem “catch all” partijām, vai arī tautas partijām, tās, kas reklamē politiku, kura ir pieņēmām ne tikai šaurām pilsoņu aprindām.
Un tā šis fenomens skar arī tagad kristīgus demokrātus, CDU und pat CSU.
CSU ir tikai Bavārijā eksistējoša CDU māsas partija, kuru vēlētāji vairāk nekā 40 gadus lutināja ar lieliem panākumiem vēlēšanās. 2003.g. pat balsoja par viņu 60%, proti, parlamentā partijai bija pat 2/3 vairākums. Protams, tik labus rezultātus pārvarēt, neviens negaidīja septembrī. Kamēr agrākos gados lozungs bija 50%+X, aptaujas rādīja, ka CSU varētu pat mazāk par 50% saņemt. Šinī gadījumā būtu jautājums, kādas frakcijas vēl pārvarēs 5%-barjeru, lai CSU varētu arī ar mazāk balsīm ieņemt absolūtu vairākumu mandātu.
Rezultāts bija partijai šoks. Nedaudz vairāk nekā 43% vēlētāju balsoja par kristīgiem. Gandrīz pat pagājušajā gadā apvienojošai kreisai partijai izdevās kļūt parlamentā. Katrā ziņā, CSU bez partneri nevarēs sastādīt valdību. Tad notika vienlaicīgi divi procesi, diskusijas par iespējamo koalīciju, bet arī diskusijas par politisku atbildību. Kas bija vainīgs par sakāvi. Tā kā ievēlēta tika arī brīvu vēlētāju saraksts, kāds parasti Vācijā kandidē pašvaldības, norāda uz to, ka daudzi vēlētāji nevis ar partijas ideoloģisko virzienu nebija apmierināti, bet gan ar politisko stilu. Varētu teikt, ka šī frakcija ir “gaļa no CSU gaļas”, kā Vācijā ar sakāmvārdu apzīmē.
Ātri nolēma padoties spiedienam partijas priekšsēdētājs, Erwin Huber, pamest savu amatu. Viņam sekoja drīz arī ministru prezidents Günther Beckstein. Abiem diviem pārmeta, ka tikai gadu atpakaļ viņi kopā dzina projām no amatiem ilggadīgu politiķi Edmund Stoiber. Savā ziņā pārmetums ir pamatots, savukārt, partijas iekšienē tāpat nebija vairs liels atbalsts cienījamam kungam, kurš 2002.g. bija kanclera kandidāts un zaudēja tikai ar nelielu atšķirību Gerhard Schröder. 2005.g. viņš no plāniem pamest München, atstāt vietu tieši pēcnācējiem, kas jau ilgi gaidīja savu rindu. Toreiz, neizdevās kā plānots, sastādīt ar brīviem demokrātiem (FDP) koalīciju, trūka šim vairākums. Bet lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem strādāt, Stoiber atteicās un palika savā München, kur Beckstein un Huber turpināja gaidīt savu rindu.
Pakāpeniski partija nolēma, vēl pirms gada cīņā par partijas priekšsēdētāja posteni zaudējušo Horst Seehofer aicināt uz abiem amatiem München. Partijā politiķis, kurš ir ministrs Angela Merkel valdībā nav nepopulārs. Bet frakcijā München gan. CSU ir krietni konservatīvā partija, bet Seehofer ir ārlaulības bērna tēvs.
Arī brīvu demokrātu panākumus zināma mērā var saprast kā gaļa no CSU gaļas. Bet Bavārijā šī partija bija bez nozīmes, jo 14 gadus nesēdēja parlamentā. Turklāt, vietēja priekšsēdētāja ir Sabine Leutheusser-Schnarrenberger, kura Helmut Kohl valdībā kādreiz pildīja tieslietu ministres funkciju, no kā viņa atkāpās protesta dēļ pret “großer Lauschangriff”. Ar šo policija drīkst iebrukt dzīvokļos un instalēt mikrofonus lai noklausītu sarunas.
Koalīcija ar SPD, ko Franz Maget būtu vēlējies, lai pierādītu viņa partijas spēku, bija maz ticama, jo tāda pastāv galvaspilsētā un abas partijas vēlas nākamgad Bundestag vēlēšanās to beigt. Brīvie vēlētāji būtu savam elektorātam priekšā zaudējuši uzticību palīdzot turpināt tai pašai politikai kā iepriekš. Savukārt, viņa ir vēl jaunā partija, kura nav konsolidējusies. Tālākais arguments koalīcijai ar FDP ir, ka 2009.g. CDU vēlās federālā līmenī to pašu kombināciju īstenot.
Horst Seehofer priekšā ir grūts uzdevums. Politiskā ainava Vācijā ir stipri mainījusies un mainīsies vēl arī turpmāk.

Aktieri par Vācijas prezidentu?

Vācijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Atšķirībā no Latvijas Vācijas politiskā sistēma pareiz speciālas sapulces Bundesversammlung izveidošanu. Tajā piedalās visi federālā parlamenta Bundestag deputāti un tikpat daudz deleģēti no federālām zemēm atbilstoši frakcijas lielumam tajos parlamentos. Sekojoši iespjeāms, ka federālā līmeņa valdošās koalīcijas nevar ievēlēt savu kandidātu.
2009.g. vēl pie varas būs, laikam, lielā koalīcija no sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem. Tiem noteikti būtu savs vairākums. Bet 2009.g. arī ir Bundestag vēlēšanas, kurās, protams, šie partneri ir konkurenti.
Kristīgie demokrāti vēlas uz otro termiņu ievēlēt tagadējo Bundespräsident Horst Köhler. Tam arī atbalsta brīvie demokrāti. Köhler ir populārs Vācijā, bet tomēr, saprotami, ka sociāldemokrāti negrib dažus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām tēlot, ka viņiem nav vērā ņemama kandidatūra. Tāpēc piekrita Gesine Schwan, kura jau 2004.g. kandidēja, atkal piedalīties. Politoloģe ir Europa Universität Viadrina presidente. Šī iestāde atrodas Frankfrot (Oder), proti, tieši pie Polijas robežas.
Diskusijas izraisīja fakts, ka šai kandidātei ir vispār izredzes tikai, ja par viņu balso arī tie deputāti, kas pārstāv Die Linke (kreisie). Šī partija ir daudzmaz bijušas Austrumvācijas komunistiskās partijas pēcnācēja. To daudz žurnālistu un politiķu kritizēja. Savukārt, arī šī cerība bija salīdzinoši minimālā. Pēc vēlēšanām septembrī Bavārijā, kas bija pēdējais federālo zemju balsojums, arī Bundesversammlung sastāvs ir skaidrs. Schwan diez vai uzvarēs.
To arī saprata Die Linke un tagad nosauca arī savu kandidātu: Peter Sodann. Aktieris no Austrumvācijas bija represēts no valsts un palika populārs ar savu komisāru lomu Tatort detektīvu seriālā. Figūrai deva uzvārdu Ehrlicher, godīgākais. Bet Sodann ir tikai trešā izvēle, jo kreisie vēlējās nosaukt kādu sievieti, jo slavena aktrise Hanna Schygulla atteicās tā kā luterāņu baznīcas bīskape Margot Käßmann.
Visi trīs kandidāti ir neapšaubāmi cienījamie cilvēki. Horst Köhler visdrīzāk paliks amatā. Bet turpmākos piecos gados var daudz mainīties vairākumā. Gesina Schwan ir dzimusi 1943.g. Iespējams, viņa kandidēs vēl trešo reizi 2004.g. – un tad veiksmīgi. Viņa politikā ienestu lielu pieredzi un zināšanas par tām ES valstīm, kas pievienojas tikai 2004.g.

Jörg Haider nāve un tās politiskās sekas (papildināts 16.10.)

Sestdien agri no rīta, labējas populistiskās BZÖ partijas priekšsēdētājs un Kärnten Austrijas federālas zemes Landeshauptmann (ministru prezidents), Jörg Haider mira autoavārijā. Viņš pats vadīja savu dienesta mašīnu. Policija konstatēja, ka ātrums avārijas momentā bija 142km stundā vietā, kur šoseja šķērso Klagenfurt priekšpilsētu, proti, kur lielākais atļautais ātrums bija 50km stundā. Šajā konkrētā vieta šosejai ir divas joslas abos virzienos. Jörg Haider nomira no saviem ievainojumiem pēc medicīnas ekspertīzes momentāni uz vietas.
Jörg Haider aiziešana no dzīves notiek ļoti saspringtā momentā. Tikai divas nedēļas iepriekš notika parlamenta vēlēšanas, kurās viņa vadītā partija kopā ar viņa iepriekš vadītā FPÖ saņēma gandrīz 30% balsu, proti, palika par lielāko politisko spēku.
Haider, kurš vairākus gadus nebija vairs aktīvs nacionālā politiskā skatuvē tieši kandidēja ar savu jaunu partiju arī ar to mērķi, nepieļaut vairs lielas SPÖ-ÖVP-koalīcijas izveidi. Lai to panākt pirmās sarunas ar FPÖ bija jau sākušas pārvarēt iepriekšējus strīdus ar tās vadītāju Strache. Domājams būtu arī bijis izveidot varbūt par koalīcija starp BZÖ, zaļajiem un ÖVP – lai gan abas versijas būtu bijušas iepretim Haider centieniem salīdzinoši maz ticami.
Tagad pēc Haider nāves, protams, daudzmaz visi politiķi uzsver savu nožēlu, kā arī līdzjūtību ģimenei. Pats prezidents, Heinz Fischer, tāpat kā jau senāk bijušais Bundeskanzler Bruno Kreisky, abi divi sociāldemokrāti, atzina Haider politsko talentu.
Tomēr, visdrīzāk Haider uzticīgie vēlētāji būs vienīgie, kas žēlo faktu. Gan Haider bijusi partija FPÖ gan arī konservatīvā ÖVP, kas pēc pētījumiem tieši tagad zaudēja BZÖ vēlētājus, drīzāk cerēs uz to, gūt vēlētājus atpakaļ. Pat iespējams, ka Haider pirmā un otrā partija apvienosies. Tas diez vai pārāk drīz notiks, jo tomēr ar tādu soli Haider partijas biedri nodotu partijas dibinātāju ideju un, varbūt, nospēlētu arī vēlētāju piekrišanu viņiem pašiem.
Visdrīzāk tomēr izveidos Faymann vadībā jaunu lielu koalīciju, kas visdrīzāk nemainīs vēlētāju nostāju par dekādēm ilgi realizēto proporcionālo demokrātiju. Bet tieši otrādi, radikālie vai labāk teikt populistiskie spārni attīstīsies tālāk.
Bet Haider nāve varētu arī nākt pa labu demokrātijai Austrijā ilgtermiņā. Ja tagad vadīs populistiskās partijas mērenākie spēki, politiķi, varbūt arī mainīsies politikas stils valstī. Neapšaubāmi, to arī uzsver politologi Peter Filzmaier un Fritz Plasser Der Standard avīzē, ka Haider saasināja faktus baidoties iedzīvotājus un polarizēja. Bez Haider varētu, iespējams, pēc četriem gadiem izveidot valdību citu spēku pamatā. Austrijas pāreja no Konkordanz Demokratie (kompromisa demokrātija) līdzīgi kā Šveicē uz parlamentāru sistēmu, kā tas Eiropā ir izplatīts ir noteikti Haider būšanas rezultāts. Tā procesa plusus un mīnusus gan jāvērtē katram pēc politiskās nostājas.
Savā federālā zemē viņš bija ļoti populārs. 1989.g. tika ievēlēts par Landeshauptmann un bija spiests atkāpties divus gadus vēlāk pateicoties publiskiem izteikumiem par veiksmīgu nodarbinātības politiku Hitler laikā. Tomēr 1999.g. atgriezās tajā amatā. Kärnten atrodas tieši pie Slovēnijas robežas. Tur daudzām ģimenēm ir saknes un radinieki slāvu tautā, ko gan labprāt nevēlās atzīt. Šeit arī pastāv lielākas pretenzijas pret ārzemniekiem nekā citur Austrijā.
Sakarā ar savu popularitāti mājās un noraidošas attieksmes galvaspilsētā, uz reiz pēc nāves izplatījās Kärnten sazvērestības teorijas par to, ka šoseja attiecīgajā vietā esot tik taisna, ka tāda avārija nevarot nemaz notikt, proti, kāds esot manipulējis Haider mašīnu.

Medicīniskā ekspertīze atklāja avārijas upurim 1,8 promili alkoholu, līdz ar to viņš varētu būt dzēris pēc ekspertu domām (citē Der Standard) septiņus kausus alu piecās stundās.

“Svētdiena jautājums” Vācijā

Šādi Vācijā sauc partiju reitingos aptauju par jautājumu: Par kuru partiju jūs balsotu, ja nākamsvētdien būtu Bundestag vēlēšanas. Rezultāts šai izpētei vienmēr atšķiras no partiju popularitātes momentā. Kamēr uz tādu jautājumu vēlētāji izpauž savu neapmierinātību ar nesen paustām pozīcijām, savukārt, pirmo jautājumu ietekmē vēl ilglaicīgas cilvēku pārliecības. Saite starp noteiktām partijām un iedzīvotāju skatu uz dzīves ir Vācijā tā kā citās Rietumeiropas valstīs dziļāk nekā Latvijā.
Līdz ar to, ka 2007.g. bijusi komunistiskā partija no Austrumvācijas (PDS) apvienojās ar vienu “kreisi” noskaņotu jaunu politisko spēku Rietumā, kuru nodibināja ar sociāldemokrātu kanclera Schröder politiku neapmierinātie politiķi, šī partija (Die Linke), kurai vēl 90 gadu sākumā paredzēja ātru nāvi, tagad pat tikai ievēlētā ne tikai vienā Rietumvācijas federālu zemju parlamentā: Bremen, Niedersachsen un Hessen. Trešajā minētajā Hessen pat pateicoties šim faktam, zaudēja valdošā koalīcija no kristīgiem demokrātiem (CDU) un brīviem demokrātiem (FDP) vairākumu. Bet otrais klasiskais koalīcijas modelis, sociāldemokrāti (SPD) ar zaļajiem (Die Grünen / Bündnis 90) arī neuzvarēja.
Šis scenārijs precīzi atbilst vēlēšanu rezultātiem 2005.g. Bundestag. Tāpēc arī izveidoja saucamo “lielu koalīciju” ar divām lielām partijām. Tas modelis ne diviem partneriem nedz vēlētājiem īpaši patīk. Tāpēc abas puses cīnās par to, lai varētu atgriezties pie klasiskiem variantiem.
Pēc jaunākām aptaujām varētu būt šāds rezultāts: CDU 38%, SPD 25%, FDP 12%, Linke 11% un Grüne 8% - citām partijām 6%. Šādi CDU-FDP koalīcijai būtu ar mazu pārsvaru mandātos paveicies.
Tomēr, citi avoti ziņo, ka CDU zaudēja vēl vairāk līdz pat 33%. Partijai vēlama koalīcija ar FDP skaitās par valdību, kas ieviestu ekonomiski liberālu politiku. Savukārt, jau ilgāku laiku Vācijā diskutē par vidusslāņa lejupslīdes, kas daļēji arī reāli notiek. Tagadēja finanšu krīze bailes sabiedrībā vēl tikai padziļina. Šajā situācijā nevarētu teikt, ka vēlētāji no kreisas partijas gaidītu nopietni, risināt esošās problēmas. Bet protesta balsojumus var iedomāties. Proti, maz ticami, ka 2009.g. vēlēšanās uzvarēs vispār kaut kāda kombinācija no divām partijām.
Tiks papildināts arī ar diskusiju par iespējamām trīspartiju koalīcijām.

Burt politikā?

Ja politiķiem būtu iespējams burt kā pasakās, tad visi iedzīvotāji noteikti būtu apmierināti. Savukārt, buramformulas var gan atrast politikā – Šveicē.
Protams, nekas pasakains ar to nav saistīts. Ļoti vienkārši sakot, 1959.g. četras lielākas partijas Alpu valstī vienojās sastādīt valdību kopā sadalot posteņus pēc noteiktas proporcijas. Līdz ar to brīvie demokrāti (FPD vai Freisinn) zaudēju savu gadsimtu ilgušo pārvaru par citiem politiskiem spēkiem un sociāldemokrāti (SP) tika uzņemta izpildvarā. Savukārt, kristīgie demokrāti (CVP) nostiprināja savu iepriekšēju lomu būt nepieciešama vairākumam. Valdībā arī toreiz no četriem mazākais politiskais spēks – Šveices Tautas Partija (SVP).
Šai partijai kā priekšsēdētājs kantonā Zürich no 1977.g. kalpoja Christoph Blocher, veiksmīgs uzņēmējs, kurš “stūrēja” partiju aizvien vairāk uz labēju populismu aģitējot, piemēram, pret ārzemniekiem. Viņa vadīšanas laikā partijai izdevās celt savus panākumus vēlēšanās no zem desmit procentiem līdz 2007.g. pat lielākai.
Līdz ar to jau 2003.g. aizklātā balsošanā Blocher tika CVP pārstāves vietā ievēlēts Šveices valdībā (Bundesrat), kura sastāv no septiņiem cilvēkiem. Ar šo arī pārmainīja minētu buramformulu FDP 2, SP 2, CVP 2 un SVP 1, vai arī, kā toreiz komentētāji pieņēma, iznīcina šos pusgadsimtu vecus vienošanos.
Blocher arī būdams valdība palika pa Blocher, proti, kompromisa kultūras valdībā vairāk traucēja saskaņu nekā “asimilējās” sistēmā. Rezultātā 2007.g. līdzīgi kā četrus gadus iepriekš aizklātā balsošanā zaudēja savas partijas pārstāvi Eveline Widmer-Schlumpf. Skaidrs, ka tas nenotika nejauši, bet pārējas partijas vēlējās Blocher vairs savā kolektīvā neredzēt un akceptējot izmainījusies līdzsvaru starp partijām vienojās aizvietot viņu nevis atkal ar CVP pārstāvi, bet tieši ar Blocher partijas biedru.
Fakts, ka izdevās Widmer-Schlumpf ievēlēt un viņas vēlāku noraidīšanu atteikties no amata iepretim Blocher un citu partijas biedru aicinājumu atklāja konfliktu partijas iekšienē. Sākumā reakcija uz nepaklausību bija asā. Partija arī savu otro pārstāvi valdībā, Samuel Schmid, aicināja atteikties no amatā, bet veltīgi. Pēc tam Blocher spārns partijā uzskatīja, ka abi divi partijas biedri valdībā vairs nav viņu pārstāvi un partija atradīsies opozīcijā. Bet tam ne visa partija sekoja. Tieši otrādi, sakarā ar SVP draudiem ar izslēgšanu no partijas Widmer Schlumpf mājas, Graubünden kantona (federālās zemes), nodaļai veda gandrīz līdz partijas sašķelšanai.
Gan pirmais solis gan konflikta beigas ar vēl vienas partijas rašanu būtu pilnīgi nopietni nozīmējis buramformulas galu. Bet pēkšņi no Blocher var dzirdēt plānus par aiziešanu no politikas. Tas varētu būt pirmais solis politiskas eksotikas saglabāšanai. Bet īsti redzams procesa iznākumus varēs, droši vien, tikai pēc nākošām vēlēšanām, kad 2011.g., atkal aizklāti, abu palātu deputāti ievēlēs valdību.

Brīnumzeme Vācija? Ekonomiskā un sociālā sistēma pārmaiņās

Raksts tapa ar Veiko Spolīša palīdzību.
Objektīvu apstākļu dēļ labklājības līmenis Vācijā ir augstāks kā Latvijā. Latvieši bieži iztēlojās Vāciju kā brīnumzemi, jo pēc statistikas datiem Vācija ir sasniegusi augstāku dzīves līmeni kā Skandināvijas valstis vai Austrija.1998.g. valdības galva Helmūts Kols (Helmut Kohl) pēc 16 kanclera amatā pavadītiem gadiem zaudēja vēlēšanās un nereti Latvijā izskanēja jautājums - kāpēc vāciešiem viņš vairs nepatīk, jo viņi taču dzīvo labi! Šādi atbildot uz pēdējo jautājumu tiek aizmirsts, ka demokrātiskās vēlēšanās vairākums parasti uzvar. Pret konservatīvo H. Kolu vienmēr bija pastāvējusi nopietna opozīcija, un pat viņa lielākā uzvara 1976.g. vēlēšanās nenodrošināja viņam kanclera amatu.Eiropas masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par Vācijas ekonomikas lēno izaugsmi un kas atstāj iespaidu, ka Vācija ir iestājusies krīze. Tāpēc arī rodas neizbēgams jautājums - kas tad īsti Vācijā notiek?Vācija dubultpārmaiņu „jūgā”Vācija tāpat kā citas Rietumeiropas valstis pārdzīvo Aukstā kara ekonomiskās sistēmas un gobalizācijas izraisītās pārmaiņas. Atšķirībā no citām „Vecās Eiropas” valstīm Vācijai ir papildus jārisina arī divu vācu valstu apvienošanas saistītās iekšpolitiskās problēmas.Varētu minēt, ka labklājības izlutinātie Vācijas iedzīvotāji sūdzas par salīdzinošo dzīves līmeņa kritumu. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots problēmas traktējums, jo šodienas Vācija ir kļuvusi par savdabīgu valsti ne jau kultūras vai mentalitātes dēļ, bet tieši apvienošanās rezultātā notiekušo pārmaiņu gaitā. Nevienas citas Rietumeiropas valsts stastāvā nav cilvēku apdzīvota teritorija kas vēl pirms 15 gadiem atradās PSRS ietekmes sfērā.1989.g. novembrī tika nojaukts Berlīnes mūris, kurš šo pilsētu 28 gadus bija dalījis divās daļās. Toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) kanclers Helmūts Kols, izmantodams vēsturisko iespēju nolēma veikt ātru Vācijas atkalapvienošanos. Francijas un Lielbritānijas vadītāji bija nopietni norūpējušies par Vācijas ātro atkalapvienošanu, tomēr Eiropas Ūnijas (EŪ) multilaterālo attiecību dinamika un priekšā stāvošā Eiropas Monetārās Savienības dibināšana mīkstināja sākotnēji noraidošo Fransuā Miterāna (François Mitterand) un Margaretes Tečeres (Margaret Thatcher) nostāju.Diskusijās starp Vašingtonu, Parīzi un Londonu Vācijas Rietumeiropas partneri nolēma par miermīlīgu Vācijas atkalapvienošanos. Nesamērīgās PSRS finansu saistības pret VFR, un Vācijas valdības nākotnes solījumi ļāva Kolam un M. Gorbačovam vienoties par Vācijas apvienošanas veidu. Jāpiemin, ka Gorbačova un Kola vienošanās atļāva pārceļot uz Vāciju tūkstošiem PSRS iedzīvotāju, kuri spēja pierādīt, ka kāds no viņu senčiem ir bijis Vācijas pilsonībā.„Aukstā kara“ laiksPirms šodienas Vācijas sociālo problēmu diskusijas ir nepieciešams izdarīt mazu vēsturisku atkāpi. Pēc Otrā pasaules kara ASV un PSRS konfrontācijas rezultātā nodibināja divas vācu valstis – VFR un VDR. Kanclera Adenauera laikā pieņemtā Hallšteina doktrīna noteica, ka VFR neuzsāks diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tās ir iepriekš noslēgtas ar VDR. Šādi abas valstis nekad nebija atzinušas viena otru par valsti.1950’s gados vienīgi robeža starp Berlīnes okupācijas zonām tobrīd vēl nebija slēgta. Tāpēc gadu no gada aizvien vairāk cilvēku izmantoja šo vietu „izceļošanai” uz rietumiem. Šādi nobažījusies par bēgošajiem savas valsts pilsoņiem VDR vadība 1961.g. uzsāka Berlīnes mūra celtniecību.Gadu gaitā nāca apjausma ka kategoriskā kristīgo demokrātu (CDU) politika nepalīdz risināt t.s. vācu jautājumu un neatviegloja kontaktus starp divās valstīs palikušajiem radiem.1969. gadā pie varas nāca sociāldemokrāti (SPD) un atsākoties abu valstu kontaktiem abas Vācijas apmainījās ar vēstniekiem, tomēr nedefinējot viņus ar diplomātiskajā praksē pieņemto terminu, bet nosaucot tos par pastāvīgajiem pārstāvjiem (Ständige Vertretung). Hallšteina doktrīnas ietvaros VFR šādi turpināja neatzīt VDR kā valsti, un Austrumvācijas pilsonim ierodoties Rietumvācijā bija iespējams iegūt šīs valsts pavalstniecību.1989. gada pārmaiņasTiešās PSRS ietekmes beigas Austrumeiropā bija emocionāls laiks vai visā post-padomju telpā, un tas nebija izņēmums arī mainīgajā Vācijā. Savulaik sociāldemokrātu pārstāvētais kanclers Villijs Brandts (Willy Brandt) aizsākot t.s. „Austrumu politiku“ 1970’s un parakstot sadarbības līgumus ar VDR, Poliju un Padomju Savienību akceptēja tā laika faktisko situāciju un teica: „tagad augs kopā tie kas pieder viens otram“ (Jetzt wächst zusammen, was zusammen gehört). Tobrīd reti kurš vācietis iebilda pret ideju, ka vāciešiem ir jādzīvo kopīgā valstī.Pret abu Vācijas valstu apvienošanu bija daži kreisie spēki VFR, kas izsenis tika sludinājuši t.s. „trešo ceļu“ un šādi dodot priekšroku Austrumvācijas politiskajām reformām, bet saglabājot VDR valstisko suverenitāti.VFR elitē bija arī nopietnāki kritiķi. Politiski neatkarīgās Vācijas Bankas prezidents Karls-Otto Pēls (Karl-Otto Pöhl), bija kategoriski noskaņots pret Kola valdības plāniem sasteigti ieviest D-markas kā VDR valūtu. Tomēr valdība neņēma bankas prezidentu vērā un K.O. Pēls atkāpas no amata. Vispārējās eiforijas apstākļos politiķi neuzklausīja viedā baņķiera vārdos un nerēķinoties ar uzkrītošājām atšķirībām abu valstu ekonomikā veica VDR valūtas apmaiņu pret D-markām attiecībās viens pret vienu.Vienkāršajiem VDR pilsoņiem tas būtībā nozīmēja lielu dāvanu. Savukārt uzņēmēji zaudēja pastāvējušās tirgus saites ar Austrumeiropas valstīm nespējot jaunajā valūtā samaksāt par darbu, kas ražoja rietumos nekonkurētspējīgas preces. Šie faktori paātrināja bijušās Austrumvācijas rūpniecisko sabrukumu un paaugstinājā bezdarbu vietām vairāk par 25% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita.Sekas ekonomikāVienlaicīgi pieauga Vācijas nodokļi, kas savukārt radīja abpusējus apvainojumus – Rietumos par nesamērīgi lielajiem maksājumiem „ossīšiem“ un Austrumos par ekonomisko pamatu iznīcināšanu. Šeit būtu jāpiemin, ka Rietumu daļas apvainojumi par „nesamērīgajiem maksājumiem” neatbilda īsti patiesībai, jo piemēram solidaritātes maksājumus (Solidarzuschlag) veic arī austrumvācieši.Līdz ar solidaritātes fonda un citu finansu līdzekļu palīdzību austrumu daļā tika ātri uzlabota infrastruktūra, savukārt jaunieši no austrumiem sāka mācīties rietumu universitātēs un otrādi. Ekonomiskā attīstība izlīdzinājās un ar cilvēcisko kontaktu paplašināšanos 1990. gadu vidū spilgtākās atšķirības abu valsts daļu starpā izzuda.Savukārt Vācijas tuvredzīgā pieturēšanās pašu veidotajam ES “Ekonomiskās stabilitātes paktam” un izmaiņas pasaules ekonomiskās un finansu sistēmas konjunktūrā gadu no gada palēnināja Vācijas ekonomisko izaugsmi.Saskaroties ar šodienas iekšpolitiskajām problēmām un spekulējot ar citu notikumu gaitu 1989.g. nozīmētu darboties ahistoriski. Helmuts Kols tomēr izmantoja vēsturisko iespēju apvienot kara rezultāta sadalīto Vāciju, tāpat kā Tautas frontes vadītās nevardarbīgās pretošanās kustības vadībā Baltijas valstīs spēja pēdējā brīdī izsprukt no PSRS finansiālā sabrukuma sekām. Revolucionāro pārmaiņu emocionālo kopības sajūtu nomainīja sūrais ikdienas darbs būvējot valsts politisko un ekonomisko sistēmu, un visai paradoksāli Vācijā nojauktā Austrummūra vietā šodien ir izveidojies garīgais “Rietummūris”. Tāpēc šobrīd iekšpolitiskās atšķirības starp Vācijas divām daļām ir uzliesmojušas no jauna un kurām ir atrasts simbolisks apzīmējums - mūris galvās (Die Mauer in den Köpfen).Sociālā politika - ekonomiskās izaugsmes slogsJauno nesaskaņu viens no galvenajiem iemesliem ir psiholoģisks, jo ir saistīts ar Vācijas sociālās politikas vēsturisko traktējumu. Par Vācijas dāsnās sociālās politikas aizsākumu var pateikties neparedzētajam ekonomiskajam uzplaukumam pēckara VFR, kurš reizēm tiek dēvēts par ekonomisko brīnumu (Wirtschaftswunder). Tāpēc vēsturiski izveidojušās atšķirības divu valsts daļu ekonomiskajās sistēmās joprojām diskriminē daļu Austrumu daļas iedzīvotāju.Vācijas rūpnieciskie centri pēc kara bija pilnīgi nobombardēti un Rietumvācija bija pilna ar izceļojušajiem vāciešiem no teritorijām kuras tika atdalītas no Vācijas. Šajā laikā ceļš uz sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft) nebija vēl sen noteikts. Rietumvācijas parlamentā Bundestag toreiz tika ievēlētas daudzas partijas, tajā skaitā pat komunisti. Pirmais valdības vadītajs Konrads Adenauers (Konrad Adenauer) tika ievēlēts tikai ar vienas balss vairākumu – viņa paša balss. Adenauera partija, kristīgie demokrāti, arī daļēji bija drīzāk sociālistiski noskaņoti. Ekonomiskā politika, kuru pārstāvēja Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard) populāra palika tikai līdz ar sasniegumiem. Tam pamata lika, protams, palīdzība no ārzemēm. Ar ASV Māršala programmas palīdzību tika atjaunota VFR rūpniecība un bēgļu straumes kļuva par jaunuzcelto rūpnīcu strādniekiem.Pēckara sociāla sistēma tika balstīta uz ekonomiskā kopprodukta (IKP) pieaugumu. 1960’os gados pasaules ekonomikā valdīja krīze un līdz pat 1980’to gadu beigām ekonomiskā izaugsme bija salīdzinoši lēna, tomēr Aukstā kara perioda ekonomiskās konjunktūras rezultātā vācieši to nejuta savos naudas makos. Protams, naftas krīzes rezultātā 1970’s gados cīņa starp arodbiedrībām un darba devējiem noritēja diezgan asi.Sociālās palīdzības sistēma balstījās uz līdzvērtīgām darba ņēmēju un darba devēju iemaksām nodarbinātības departamentā, slimokasē un pensiju fondā. Ekonomiskās izaugsmes apstākļos bez darba palikušajiem nodarbinātības departaments maksāja pabalstu (Arbeitslosengeld - ALG) 80 % apmērā no iepriekšējas algas uz laika posmu atkarībā no iepriekš līgumā nostrādātiem gadiem. Ja bezdarbnieks tomēr nebija atradis pa šo laiku jaunu nodarbošanos, tad tas saņēma pabalsta otro līmeni (Arbeitslosenhilfe – ALHI) 60% apmērā no iepriekšējā pabalsta un tikai vēlāk tika sūtīts uz sociālas palīdzības departamentu. Proti, bezdarbnieka pabalsti nav valsts labdarība, bet apdrošināšanas izmaksa, jo strādājošie attiecīgi apdrošināšanā iemaksā. Šobrīd šī sistēma lielā bezdarbnieku skaita, un bez sociālas apdrošināšanas nodarbināto cilvēku skaita dēļ vairs nav līdzsvarā. Arvien mazāk kļuva cilvēku ar stabiliem ienākumiem, kas viņiem ļautu veikt stabilas sociālās apdrošināšanas iemaksas.Uzņēmēji pieprasa no Vācijas darba ņēmējiem iespēju pielāgoties dažādiem darba apstākļiem, bet bezdarbnieki parasti nevēlas atteikties no sev paredzētā dāsnā pabalsta akceptējot sliktāk apmaksātu darbu, kurš neatbilst viņu profesijai vai izglītībai. Strādājot zemas kvalifikācijas darbu Vācijā, sevišķi universitāšu beidzēju vidū, tiek uztverts kā šķērslis turpmākajai profesionālajai izaugsmei.Izglītības sistēma Vācijā ir nereformēta. Uzņēmēji sūdzas par darbaspēka ar specifiskām iemaņām trūkumu, bet viņi neinvestē adekvāti darbinieku profesionālajā izaugsmē. Vācijas profesionālās izglītības sistēmā mācekļi strādā un mācās uzņēmumā apmeklējot nedēļā reizi vai divas arodskolu. Šādi vienkāršo darbu nevēlas veikt ne tikai universitāšu beidzēji, bet arī nepilnīgi sagatavotie arodskolu beidzēji. Papildus ir nesamērīgi palielinājies viesstrādnieku skaits, un bezdarbnieku skaits strādnieku vidū bez izglītības ir visaugstākais.Reformu politikaŠo iemeslu dēļ Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) 2002 gada februārī izveidoja komisiju cīņai ar bezdarbu. Lai radītu jaunas darba vietas bija jāveic rinda sociālo reformu, un kuras masu mēdiji zīmīgi nosauca komisijas vadītāja Pētera Harca (Peter Hartz) vārdā. Ceturtā reformu daļa, saucama Hartz IV, likvidēja bezdarbnieka pabalstu minēto otro pakāpi apvienojot to ar sociālo palīdzību (Sozialhilfe), kuru līdz šim pa visam cits departaments izmaksāja. Šis pabalsts, tāpat ka iepriekšēja sociālā palīdzība, faktiski ir iztikas minimuma izmaksa no valsts budžeta. Šādi reformas veicēji cer, ka jo ātrāk bezdarbnieks paliks bez naudas jo ātrāk viņš būs spiests uzsākt jebkādu darbu.Lai arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šāds plāns varētu izklausīties loģisks, tomēr labklājības valsts dzīvojošajiem vāciešiem Harz IV ir ideoloģiskas dabas jautājums. Jo sevišķi apstākļos, kad savas valsts attīstībā var izvēlēties starp Skandināvijas augsto nodokļu labklājības valsts modeli jeb ASV piedāvāto zemo nodokļu modeli kur tēlaini izsakoties cilvēki dzīvo treilerī un strādā McDonaldā. Tāpēc sociālās reformas plāns ir radījis Vācijas mēdijos diskusiju vētras un šādi nonākot pie secinājuma, ka Vācija vienkārši trūkst darba vietas. Līdz ar daudzu cilvēku sociālo lejupslīdi un vēl vairāk vidusslāņa bailes no līdzīga likteņa 2007.g. sākās plašā diskusija par minimālas algas ieviešanu salīdzinot ar menedžera algām zem jēdziena taisnīguma trūkums (Gerechtigkeitslücke).Harz IV reformas skara galvenokārt toreiz reģistrētos 5 miljonus bezdarbnieku. Reāli neviens no viņiem negaida atrast darbu ar nodarbinātības departamenta palīdzību, un šādi šis departaments ir faktiski kļuvis par birokrātisku bezdarbnieku apdrošināšanas administrāciju.Tomēr reformai sekoja bezdarbnieku skaitu kritums 2007.g. beigās līdz aptuveni 3,4 miljoniem. Sabiedrībā un politikā notiek plašas diskusijas par statistikas novērtēšanu, daudzi cilvēki strādā par tik zemo algu, ka valstij pienākas piemaksāt viņiem izdzīvošanai pa virsu (Aufstocker). Otrkārt strādā arvien vairāk cilvēku firmās, kas aizdod darbiniekus, proti, vietā strādāt ar līgumu noteiktajā vietā uzņēmumi ņem darba no aizdošanas firmām darbiniekus tikai uz laiku un, protams, par zemāko algu.Šeit nedrīkstētu aizmirst, ka jebkura valdība vienmēr ir centusies slēpt bezdarbnieku reālo skaitu. Kamēr Vācijas bezdarbnieks apmeklē kādu no nodarbinātības departamenta kursiem viņš neskaitās bezdarbnieks. Šādi reģistrēto bezdarbnieku statistikā ir tikai tie bezdarbnieki, kuri burtiski nākošā dienā varētu sākt strādāt.Ar pensiju fondiem ir līdzīgas problēmas. Vācijas pensiju sistēma tika izveidota 19. gadsimtā. Lai novājinātu sociāldemokrātu pozīcijas Reihstāgā Bismarks (Otto von Bismarck) piedāvāja pensiju sistēmu kura darbojās kā piramīdas finansu shēma. Šodienas strādājošie iemaksāja pensiju fondā un šādi solidāri uzturēja patreizējos pensionārus. Tas nozīmēja, ka šāda pensiju sistēma spēja darboties tikai salīdzinoši nemehanizētas rūpniecības apstākļos, kur salīdzinoši augstais dzimstības līmenis radīja aizvien jaunas darba rokas un cilvēku vidējais mūža ilgums bija salīdzinoši zems. Medicīnas atklājumu un dzīves kvalitātes uzlabošanās rezultātā cilvēku vidējais mirstības vecums Vācijā šodien pārsniedz 70 gadus. Šādi zemā dzimstība, rūpniecības augstā robotizācija un globālās pārmaiņas ir izveidojušas situāciju, kad Vācijas nereformētā pensiju piramīda turpinoties līdz šim piekoptajai politikai vienu dienu vienkārši sabruks.Vēl Helmuta Kola valdīšanas laikā atviegloja politika darbiniekiem iet ātrāk pensijā, lai atbrīvot darba vietas. To plaši uzņēmumi izmantoja, draudot gados vecākiem cilvēkiem citādāk atlaist no darba jaunus kolēģus ar ģimenēm. Darba likumdošana paredz, ka jo ilgāk darbinieks strādā firmā, jo grūtāk paliek vīnu atlaist.2007.g. sakarā ar minētām diskusijām par taisnīguma trūkumu tagad saucamā lielā koalīcijā valdošiem sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem ka ping-pong diskutēja par Hartz-reformas reformu, it īpaši atkal pagarināt bezdarbnieku pirmās pakāpes izmaksāšanu (ALG) pagarināt tieši gados vecākiem bezdarbniekiem. Uz reiz pretinieki izplatīja bažas, ka atkal sūtīs uzņēmumi vecākus cilvēkus ātrāk pensijā.Sociālās politikas atspoguļojums partiju politikāPatreizējās politiskās sistēmas spēles noteikumi līdzīgi citu demokrātisku valstu noteikumiem īsti neļauj Vācijas politiķiem pateikt saviem vēlētājiem taisnību par sociālās sistēmas reformu nepieciešamību.Jebkura politiskā spārna politiķu izteikumi par reformu ir aktivizējuši Vācijas pilsonisko sabiedrību, kura savukārt veido pret reformām vērstas nevalstiskās organizācijas. Lai arī racionāli domājoši cilvēki saprot par reformu nepieciešamību viņiem ir grūti tās uztvert tīri psiholoģiski. Dažādas, īpaši profesionālas un rūpniecisko nozaru asociācijas, protams, cenšas novērst, ka reformas sekas apdraud tagadējo labklājību tieši viņu biedriem.Divas lielākās Vācijas partijas, sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti ir vienādi neizlēmīgas, jo vēlēšanas nevēlas zaudēt vēlētāju atbalstu. Šādā veidā sociāldemokrāti, lai gūtu balsis no uzņēmēju vides kļūst arvien liberālāki ekonomiskajā politikā, kamēr kristīgie demokrāti, lai gūtu atbalstu no strādnieku vidus piedāvā tradicionālās sociāldemokrātu sociālā atbalsta shēmas.Lai gūtu vajadzīgās balsis Helmutam Kolam 1994.g. kampaņā vairs nepietika Vācijas atkalapvienotāja harizmas un bija jālieto sociāldemokrātiski saukļi. Līdzīgi rīkojās sociāldemokrātu pārstāvis Gerhards Šrēders 1998.g. kampaņā, kurš sludināja ekonomiskas reformas lai pārliecinātu Vācijas uzņēmējus balsot par sevi.Tradicionālais politiskais šķēlums Vācijā ir izmainījies, un jo savdabīgāks tas ir kļuvis bijušajā Austrumvācijā. 2004.g. notika bijušās Austrumvācijas zemju Saksijas un Brandenburgas vēlēšanas. Sensacionāli abu zemju parlamentā iekļuva labējie radikāļi. Denacifikācijas politikas rezultātā Vācijas mēdiji šo faktu tika uzņēmuši ļoti jūtīgi. Televīzijas diskusijā visu partiju pārstāvji pameta diskusiju galdu, kad kāds žurnālists uzdeva jautājumu radikāļu partijas pārstāvim. Šajā diskusijā pat pieredzējusī žurnāliste Petra Lindšraibere (Lidschreiber) neizvairījas no pārmērībām radikālās partijas pārstāvim atņemot mikrofonu un viņa teikto burtiski pārkliedzot.Zinot ka tradicionālā partijas nespēj risināt sasāpējušās Austrumvācijas problēmas, Austrumvācijas elektorāta izvēle federālo zemju vēlēšanās ir nākusi par labu bijušo Austrumvācijas komunistu Demokrātiskā Sociālisma Partiju PDS (Partei des Demokratischen Sozialismus) popularitātei, kuri ir regulāri palikuši par otro stiprāku frakciju piecās jaunajās federālajās zemēs. Šādi viņa pat Berlīnē un Meklenburga-Priekšpomerānijā (Mecklenburg-Vorpommern) iekļūva valdošās koalīcijās federālo zemju līmenī. Vācijas Bundetāga vēlēšanās 2002.g. PDS piedzīvoja salīdzinošu sakāvi nesasniedzot 5% barjeru, bet iegūstot divus pārstāvjus no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. 2005.g. gan partija federālā parlamentā atgriezās. Apvienojoties vēlāk ar Rietumvācu kreisiem spēkiem ar nosaukumu Kreisie (Die Linke) veiksme partijai turpinājās un viņu ievēlēja tagad arī Rietumos federālo zemju parlamentos. 2008.g. līdzīgie panākumi arī ir gaidāmi.SecinājumiProtams, Vācijā nav iestājusies tik dziļa krīze, ka nopietnas sekas draudētu valstij. Bet iedzīvotāji ir palikuši nervozi, arvien vairāk arī Vācijas ekonomiskā un sociālā situācija līdzinājās ar citām valstīm. Bet īpaši Rietumvācijas iedzīvotāji nespēj tik ātri pielāgoties faktam, ka ekonomika un līdz ar to arī labklājības izaugsme ir pati par sevi skaidra.

Cik labi klājas labklājībai

Šo rakstu publicēja Netkārīgā 2008.g. 7. martā.

Vācija skaitās labklājības valsts ne tikai latviešu priekšstatos par pusleiputriju, bet arī pašu vāciešu skatījumā. Vācijas Federatīvā Republika par tādu tiek uzskatīta arī politiski un zinātniski. Tai domāšanai arī nav šķērslis, ka pēdējos gados diskusijām par reformām no veselības aprūpes sistēmas līdz pensijas fondiem un attiecīgi realizētām maiņām.Kamēr gadiem ilgi tiek diskutēts par labklājības valsts un arī citu Rietumeiropas valstu patiesajām spējām, pēdējos mēnešos tās ir skāruši vairāki nopietni triecieni. Hipotēku krīze ASV ietekmēja arī vācu bankas, un pēkšņi smagas problēmas radās, piemēram, West LB (Westdeutsche Landesbank Düsseldorf). Līdzīgas likviditātes problēmas piemeklēja arī Diseldorfā rezidējošo IKB banku. Šai bankai ne pirmo reizi rodas grūtības, tāpēc tā jau kādu laiku pieder KfW (Kreditanstalt für Wiederaufbau) bankai. Visu šo banku kopīgā īpašība ir tāda, ka tās vairāk vai mazāk pieder valstij – federācijai vai arī federālajai zemei.Lai banku problēmas negatīvi neietekmētu visu finanšu tirgu un līdz ar to arī ekonomiku, situācija ar nodokļu maksātāju naudu jāglābj valstij, kaut arī atbildība par nopietnajām problēmām būtu jāuzņemas banku vadībai, kas nodarbojās ar pārāk riskantiem ieguldījumiem. Kamēr vēl presē un politiķu aprindās turpinājās diskusijas par to, kā valstij labāk rīkoties, pēkšņi atklātībā nāca fakts, ka Vācijas Pasta valdes priekšsēdētājs Klaus Zumwinkel nav samaksājis nodokļos vienu miljonu eiro. Šo summu viņš glabāja kādā fondā Lihtenšteinā. K.Zumwinkel bija spiests uzreiz atkāpties no sava amata. Principā tas vēl būtu bijis tikai kārtējais skandāls, kas saistīts ar politisko un ekonomisko eliti, jo pasts Vācijā vēl nav pilnīgi privāts uzņēmums. Bet šoreiz skandāls notika citas diskusijas fonā. Mēnešiem ilgi caur vēlēšanu kampaņām Vācijā turpinājās strīds par minimālās algas ieviešanu starp lielā koalīcijā valdošajām Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu partijām. Atšķirībā no Latvijas Vācijas likumos minimālā alga nav noteikta.Pateicoties reformām, Vācijā pēdējos četros gados ir krietni samazinājies bezdarbnieku skaits, bet aizvien vairāk cilvēku strādā simboliskā darbā par, piemēram, vienu eiro mēnesī. Šāda sistēma ļauj cilvēkam, kurš faktiski dzīvo no valsts subsīdijām, kaut kur arī strādāt. Bet vēl ir augošs skaits iedzīvotāju, kuri pelna tik maz, ka izdzīvošanai arī viņiem jāpiesakās valsts subsīdijām. Cik šie cilvēki bieži ir vecāki, kas audzina bērnus viens, sekas pašiem bērniem ir preses uzmanības centrā. Daudzi dzīvo nabadzības stāvoklī, kas, protams, Vācijā nenozīmē badu, bet vecākiem, piemēram, nav naudas izklaidēm vai arī skolas ekskursijām. Minētās subsīdijas ir tieši labklājības valsts pabalsts. Bet, vai skandālu fonā tas var būt taisnīgi?Debates par sociālo taisnīgumu sākās līdz ar algu pieaugumu vadītājiem zem jēdziena “izjusts taisnīguma trūkums” (gefühlte Gerechtigkeitslücke). Brīdī, kad viņi noved kādu uzņēmumu līdz bankrotam un simtiem darbiniekiem zaudē savu darba vietu, šie vadītāji tiek atlaisti, saņemot lielu atlīdzību par priekšlaicīgu darba attiecību pārtraukšanu. Šajā gadījumā nedrīkst aizmirst divus aspektus. Pirmkārt, akciju sabiedrības ir privātuzņēmumi, kuriem nevar ar likumiem noteikt, cik lielu algu maksāt vadītājiem un cik lielu kompensāciju maksāt, lai tikai ātrāk tiktu no viņiem vaļā. Otrkārt, rīkojoties citādāk, zaudējumi uzņēmumam, kā arī darbiniekiem varētu būt pat vēl lielāks.Kamēr šī ekonomiskā elite pieprasa samazināt valsts iesaistīšanos ikdienas procesos, tā pēkšņi aicina valsti palīdzēt momentā, kas bažas ir par kādas bankas sabrukumu. Tauta dusmojas, ka valsts arī palīdz. Bet kādi ir argumenti? Minētas bankas nav Vācijas lielākās komercbankas, bet kredītiestādes, kuras ir valsts un krājkašu īpašumā. Tās tiek uzturētas ar noteiktu mērķi, lai atvieglotu maziem un vidējiem uzņēmumiem saņemt kredītus. Šis ir bizness, par kuru lielas bankas neinteresējas, jo ar to nevar daudz pelnīt. Patiesībā valsts ar šīm bankām pilda labklājības funkcijas, tādēļ to sabrukums nodokļu maksātājiem būtu drīzāk vēl dramatiskāks nekā palīdzība ar budžetu līdzekļiem.K.Zumwinkel lieta un nodokļu nemaksāšana ir, protams, atšķirīga tēma. Vācijā privātā firmā vai arī valsts iestādē darba devējs, izmaksājot algu ierindas darbiniekiem uzreiz ietur nodokļus un pārskaita tos VIDam. Algas saņēmējs neko slēpt nevar. Savukārt vadītāji, cilvēki ar lieliem ienākumiem, bagātnieki var deklarēt savus ienākumus, deklarējot sevi pa nabagiem un summu, par kuru jāmaksā nodokļus, samazinot līdz pat gandrīz nullei (nerunājot, piemēram, par slavenā sportista Borisa Bekera “oficiālo” pārvākšanas uz Monako, kur viņš reāli nedzīvo).Tas, ka šī sistēma valstij nav izdevīga, politiķiem sen ir skaidrs. Kristīgo demokrātu politiķis un Friedrich Merz 2003.gadā ierosināja vienkāršot nodokļu sistēmu ar metaforiku, ka jābūt iespējai ienākumu deklarāciju sarakstīt uz palikni. Viņš partijas iekšienē ar savām idejām nespēja pārvarēt Angelu Merkeli un no politikas aizgāja.K.Zumwinkel rīcība ir piemērs tam, ka bagātības vairošana dažkārt jau kļūst par sporta veidu. Tas nepārprotami ir morāles jautājums it īpaši tāpēc, ka šie cilvēki pelna daudz vairāk, nekā parastie darbinieki, tādēļ viņiem nemaksāt nodokļus nemaz nebūtu nepieciešams, lai kļūtu par bagātniekiem. Ierindas cilvēks neredz jēgu ievērot likumus, ja ekonomikas un politikas elite nerāda piemēru. Schröder valdības finanšu ministrs Eichel 2004.gadā tāpēc ieviesa izmaiņas likumā, kas ikvienam ļauj sevi apsūdzēt par nodokļu nemaksāšanu, vienlaikus ļaujot izvairīties no soda par šo noziegumu. Citādi Vācijā kriminālkodekss paredz līdz pat desmit gadu cietumsodus par īpaši smagiem noziegumiem.Šie jaunie triecieni atgādina arī “melnās partijas kases”, kuras izveidoja bijušais Vācijas kanclers Helmut Kohl. Lai gan šī nauda nebija domāta viņam personīgi, tā parādīja slavena politiķa nihilistisko nostāju pret likumu, kas attiecas uz ierindas iedzīvotājiem, bet ne uz pašu kancleru. Protams, šo lietu atklāja H.Kola ienaidnieki partijas iekšienē, sniedzot informāciju tikai pēc sakāves vēlēšanas 1998.gadā. H.Kols, pamatojoties uz zvērestu, atteicās nosaukt ziedotājus. Savukārt prokuratūra neizmantoja iespēju palielināt spiedienu sniegt liecību, draudot ar apcietināšanu, kas būtu bijis iespējams. Kad valsts iestādes uzlika partijai samaksāt sodu, kas noveda H.Kola Kristīgo demokrātu partiju gandrīz līdz bankrotam, H.Kols lūdza saviem “draugiem” ziedot partijai. Protams, visticamāk tie bija tie paši ziedotāji, kurus viņš neatklāja.Salīdzinot ar šo gadījumu, kad valsts iestādes neizmantoja visas iespējas, acīmredzot ārzemju izlūkošanas dienests BND (Bundesnachrichtendienst) gadiem ilgi ar informētāju palīdzību izspiegoja Lihtenšteinas bankas un tagad samaksāja ap 4 vai 5 miljoniem eiro par CD-ROM ar informāciju par K.Zumwinkel. Kamēr Lihtenšteina uzskata šo gadījumu par zādzību, Vācijas iestādes argumentē, ka izlūkdienestam ir uzdevums vākt informāciju par naudas atmazgāšanu ārzemēs. Ja sakarā ar šo darbu atklājas citi noziegumi, tad valsts iestādei ir pienākums šo informāciju nodot atbildīgai iestādei. Protams, Lihtenšteina ar savu politiku ir nodokļu paradīze un nepalīdz izmeklēšanā. Ar to ir saskārusies arī Latvija.Vācijā ierindas cilvēki vairs nesaprot, kas notiek valstī. Lai dabūtu atpakaļ sociālā tirgus ekonomikas, kā arī politisko uzticību, nepieciešams radikāli mainīt situāciju. Citādi vēlēšanās Vācijai draud protesta balsošana par kreisajiem un labējiem radikāļiem. Jau tagad bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija PDS apvienojoties ar Rietumu komunistiskām, trockistiskām un citām grupām kreisajā spārnā ar nosaukumu “Kreisie” (Die Linke) iegūva gan Janvārī Hessen gan tikko Hamburg mandātus federālo zemju parlamentos. Rezultātā ierastas koalīcijas starp kristīgiem demokrātiem ar liberāļiem vai sociāldemokrātiem ar zaļajiem vairs nav iespējams.

Ceļā atpakaļ uz zelta laikiem vai strupceļā: Austrija

Alpu valstī Austrijā 27. septembrī notika vispārīgas vēlēšanas uz parlamentu Nationalrat. Rezultāts mazāk pārsteidz nekā baida, lielākai partijai ir tikai 29,7%, sociādemokrāti (SPÖ). Tradicionālajai konservatīvai Tautas Partijai (ÖVP) ir pat tikai 25,5% - abām divām lielākā sakāve pēckara vēsturē. Savukārt, uzvarējušas partijas brīvie demokrāti (FPÖ) ar 18% un Austrijas Nāktones Apvienība (BZÖ) ar 11% - abas divas labējie populisti. Ir vēl zaļā partija (Grüne) ar 9,8%.
Austrija, pēc pilsoņa kara pieredzes starpkara laikā pēc 1945.g. izveidoja uz kompromisiem bāzēto politiku, līdz pat 1966.g. valdība sastādīja tās divas minētas lielākas partijas, turpinot pēc vairākuma valdībām to modeli no 1968.g. līdz 1999.g. tikai ar otrādāku vadību, tagad no SPÖ. Tā bija, protams, no vienas puses stabilitāte, bet no otrās puses uztverta bieži arī kā stagnācija.
To izmantoja 1986.g. par partijas priekšsēdētāju ievēlētais Jörg Haider, kurš pārveidojot politisku spēku par labējo populistisko ieguva lielus panākumus ar protesta balsošanu. Ap 6% partija tagad kāpa līdz pāri 20%.
Bet jau pirms tam partijai bija saknes nacionālsociālistiskos spēkos. Tikai 1970.g. atbalstīja uz īsu laiku SPÖ mazākumvaldībai un ar to palīdzēja sociāldemokrātiem pēc četriem gadiem ÖVP vienpartijas valdību apmainīt ar 13 gadiem SPÖ valdīšanu. No 1983.g. līdz 1986.g. liberālais spārns partijā dominēja un veidoja ar sociāldemokrātijiem valdību.
Tam sekojot atkal saucama “lielā koalīcija” beigās abu lielo partiju sadarbībai lika ÖVP-politiķa, Wolgang Schüssel, lielās vēlēšanās būt Bundeskanzler, kā Austrijā sauc valdības vadītāju. 1999.g. sakāves rezultātā viņa partija gan sasniedza tikai trešo vietu, bet FPÖ populisti arī tik ļoti vēlējās tikt pie varas, ka piekrita niecīgi mazākai ÖVP atstāt galveno amatu izpildvarā. Austrija šajā laika pat cieta protestu no ES-valstīm. Bet ÖVP veiksmīgi atkal apsteidza sociāldemokrātus.
Tā arī Wolfgang Schüssel uzskatīja 2006.g. savas partijas sakāvi, pēc kuras nekas cits nebija iespējams, nekā iet atpakaļ sadarbībā zem SPÖ vadības, par vēsturisku kļūdu. Pagāja tikai divi gadi, kamēr viņš, būdams frakcijas priekšsēdētājs, sagrāva koalīciju. To panākt atviegloja vāja valdības galva, Alfred Gusenbauer.
Tagad, provocējot ārkārtas vēlēšanas situācija izskatās tā, ka jau matemātiski daudzas koalīcijas nav iespējamas. Blakus atjaunotai lielai koalīcijai būtu tikai vienas no abām partijām sadarbība ar populistiem. Pirmkārt, paši politiķi tajā nav ieinteresēti, jo sekoja tam pagātne vētraina politika. Otrkārt, pikantais aspekts būtu, ka abas divas populistiskās partijas šādā koalīcijā būtu kopā stiprākas nekā ÖVP vai SPÖ. Treškārt, starp FPÖ un BZÖ attieksme ir kašķīgā, jo otro minēto spēku nedibināja tieši Jörg Haider, kurš pēc strīda ar viņa iepriekš vadīto to bija pametis.
Präsident Heinz Fischer nosauca SPÖ kandidātu Werner Faymann sastādīt valdību. Wolfgang Schüssel atstāja visus amatus, viņu aizvieto Erwinn Prōll. Līdz ar to visticamāk drīz prezentēs Faymann jaunu valdību, bet visdrīzāk Austrijas krīze partijas sistēmā ar to nebeigsies, tā kā harismātiskā SPÖ-kandlera Franz Vranitzy laiks pirms desmit gadiem arī beidzās atgriežoties pie cīņas ar populistiskiem politiskiem spēkiem.