Kopš Gerhard Schröder īstenoja Agenda-politiku ar lielām pārmaiņām sociālu pabalstu sistēmā sociāldemokrāti (SPD) Vācijā ir zaudējusi ne tikai vēlēšanās, bet arī ļoti daudz savu biedrus. Konflikti un publiski izcīnītie strīdi partijā pēdējos gados bija iemesls, kāpēc partija no negatīviem avīžu virsrakstiem ārā netika.
Bet politologi sen atzinuši, ka būtībā vērojam ne vien krīzi sociāldemokrātos, bet partiju vidū vispār un it īpaši izteikti starp saucamiem “catch all” partijām, vai arī tautas partijām, tās, kas reklamē politiku, kura ir pieņēmām ne tikai šaurām pilsoņu aprindām.
Un tā šis fenomens skar arī tagad kristīgus demokrātus, CDU und pat CSU.
CSU ir tikai Bavārijā eksistējoša CDU māsas partija, kuru vēlētāji vairāk nekā 40 gadus lutināja ar lieliem panākumiem vēlēšanās. 2003.g. pat balsoja par viņu 60%, proti, parlamentā partijai bija pat 2/3 vairākums. Protams, tik labus rezultātus pārvarēt, neviens negaidīja septembrī. Kamēr agrākos gados lozungs bija 50%+X, aptaujas rādīja, ka CSU varētu pat mazāk par 50% saņemt. Šinī gadījumā būtu jautājums, kādas frakcijas vēl pārvarēs 5%-barjeru, lai CSU varētu arī ar mazāk balsīm ieņemt absolūtu vairākumu mandātu.
Rezultāts bija partijai šoks. Nedaudz vairāk nekā 43% vēlētāju balsoja par kristīgiem. Gandrīz pat pagājušajā gadā apvienojošai kreisai partijai izdevās kļūt parlamentā. Katrā ziņā, CSU bez partneri nevarēs sastādīt valdību. Tad notika vienlaicīgi divi procesi, diskusijas par iespējamo koalīciju, bet arī diskusijas par politisku atbildību. Kas bija vainīgs par sakāvi. Tā kā ievēlēta tika arī brīvu vēlētāju saraksts, kāds parasti Vācijā kandidē pašvaldības, norāda uz to, ka daudzi vēlētāji nevis ar partijas ideoloģisko virzienu nebija apmierināti, bet gan ar politisko stilu. Varētu teikt, ka šī frakcija ir “gaļa no CSU gaļas”, kā Vācijā ar sakāmvārdu apzīmē.
Ātri nolēma padoties spiedienam partijas priekšsēdētājs, Erwin Huber, pamest savu amatu. Viņam sekoja drīz arī ministru prezidents Günther Beckstein. Abiem diviem pārmeta, ka tikai gadu atpakaļ viņi kopā dzina projām no amatiem ilggadīgu politiķi Edmund Stoiber. Savā ziņā pārmetums ir pamatots, savukārt, partijas iekšienē tāpat nebija vairs liels atbalsts cienījamam kungam, kurš 2002.g. bija kanclera kandidāts un zaudēja tikai ar nelielu atšķirību Gerhard Schröder. 2005.g. viņš no plāniem pamest München, atstāt vietu tieši pēcnācējiem, kas jau ilgi gaidīja savu rindu. Toreiz, neizdevās kā plānots, sastādīt ar brīviem demokrātiem (FDP) koalīciju, trūka šim vairākums. Bet lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem strādāt, Stoiber atteicās un palika savā München, kur Beckstein un Huber turpināja gaidīt savu rindu.
Pakāpeniski partija nolēma, vēl pirms gada cīņā par partijas priekšsēdētāja posteni zaudējušo Horst Seehofer aicināt uz abiem amatiem München. Partijā politiķis, kurš ir ministrs Angela Merkel valdībā nav nepopulārs. Bet frakcijā München gan. CSU ir krietni konservatīvā partija, bet Seehofer ir ārlaulības bērna tēvs.
Arī brīvu demokrātu panākumus zināma mērā var saprast kā gaļa no CSU gaļas. Bet Bavārijā šī partija bija bez nozīmes, jo 14 gadus nesēdēja parlamentā. Turklāt, vietēja priekšsēdētāja ir Sabine Leutheusser-Schnarrenberger, kura Helmut Kohl valdībā kādreiz pildīja tieslietu ministres funkciju, no kā viņa atkāpās protesta dēļ pret “großer Lauschangriff”. Ar šo policija drīkst iebrukt dzīvokļos un instalēt mikrofonus lai noklausītu sarunas.
Koalīcija ar SPD, ko Franz Maget būtu vēlējies, lai pierādītu viņa partijas spēku, bija maz ticama, jo tāda pastāv galvaspilsētā un abas partijas vēlas nākamgad Bundestag vēlēšanās to beigt. Brīvie vēlētāji būtu savam elektorātam priekšā zaudējuši uzticību palīdzot turpināt tai pašai politikai kā iepriekš. Savukārt, viņa ir vēl jaunā partija, kura nav konsolidējusies. Tālākais arguments koalīcijai ar FDP ir, ka 2009.g. CDU vēlās federālā līmenī to pašu kombināciju īstenot.
Horst Seehofer priekšā ir grūts uzdevums. Politiskā ainava Vācijā ir stipri mainījusies un mainīsies vēl arī turpmāk.
Bet politologi sen atzinuši, ka būtībā vērojam ne vien krīzi sociāldemokrātos, bet partiju vidū vispār un it īpaši izteikti starp saucamiem “catch all” partijām, vai arī tautas partijām, tās, kas reklamē politiku, kura ir pieņēmām ne tikai šaurām pilsoņu aprindām.
Un tā šis fenomens skar arī tagad kristīgus demokrātus, CDU und pat CSU.
CSU ir tikai Bavārijā eksistējoša CDU māsas partija, kuru vēlētāji vairāk nekā 40 gadus lutināja ar lieliem panākumiem vēlēšanās. 2003.g. pat balsoja par viņu 60%, proti, parlamentā partijai bija pat 2/3 vairākums. Protams, tik labus rezultātus pārvarēt, neviens negaidīja septembrī. Kamēr agrākos gados lozungs bija 50%+X, aptaujas rādīja, ka CSU varētu pat mazāk par 50% saņemt. Šinī gadījumā būtu jautājums, kādas frakcijas vēl pārvarēs 5%-barjeru, lai CSU varētu arī ar mazāk balsīm ieņemt absolūtu vairākumu mandātu.
Rezultāts bija partijai šoks. Nedaudz vairāk nekā 43% vēlētāju balsoja par kristīgiem. Gandrīz pat pagājušajā gadā apvienojošai kreisai partijai izdevās kļūt parlamentā. Katrā ziņā, CSU bez partneri nevarēs sastādīt valdību. Tad notika vienlaicīgi divi procesi, diskusijas par iespējamo koalīciju, bet arī diskusijas par politisku atbildību. Kas bija vainīgs par sakāvi. Tā kā ievēlēta tika arī brīvu vēlētāju saraksts, kāds parasti Vācijā kandidē pašvaldības, norāda uz to, ka daudzi vēlētāji nevis ar partijas ideoloģisko virzienu nebija apmierināti, bet gan ar politisko stilu. Varētu teikt, ka šī frakcija ir “gaļa no CSU gaļas”, kā Vācijā ar sakāmvārdu apzīmē.
Ātri nolēma padoties spiedienam partijas priekšsēdētājs, Erwin Huber, pamest savu amatu. Viņam sekoja drīz arī ministru prezidents Günther Beckstein. Abiem diviem pārmeta, ka tikai gadu atpakaļ viņi kopā dzina projām no amatiem ilggadīgu politiķi Edmund Stoiber. Savā ziņā pārmetums ir pamatots, savukārt, partijas iekšienē tāpat nebija vairs liels atbalsts cienījamam kungam, kurš 2002.g. bija kanclera kandidāts un zaudēja tikai ar nelielu atšķirību Gerhard Schröder. 2005.g. viņš no plāniem pamest München, atstāt vietu tieši pēcnācējiem, kas jau ilgi gaidīja savu rindu. Toreiz, neizdevās kā plānots, sastādīt ar brīviem demokrātiem (FDP) koalīciju, trūka šim vairākums. Bet lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem strādāt, Stoiber atteicās un palika savā München, kur Beckstein un Huber turpināja gaidīt savu rindu.
Pakāpeniski partija nolēma, vēl pirms gada cīņā par partijas priekšsēdētāja posteni zaudējušo Horst Seehofer aicināt uz abiem amatiem München. Partijā politiķis, kurš ir ministrs Angela Merkel valdībā nav nepopulārs. Bet frakcijā München gan. CSU ir krietni konservatīvā partija, bet Seehofer ir ārlaulības bērna tēvs.
Arī brīvu demokrātu panākumus zināma mērā var saprast kā gaļa no CSU gaļas. Bet Bavārijā šī partija bija bez nozīmes, jo 14 gadus nesēdēja parlamentā. Turklāt, vietēja priekšsēdētāja ir Sabine Leutheusser-Schnarrenberger, kura Helmut Kohl valdībā kādreiz pildīja tieslietu ministres funkciju, no kā viņa atkāpās protesta dēļ pret “großer Lauschangriff”. Ar šo policija drīkst iebrukt dzīvokļos un instalēt mikrofonus lai noklausītu sarunas.
Koalīcija ar SPD, ko Franz Maget būtu vēlējies, lai pierādītu viņa partijas spēku, bija maz ticama, jo tāda pastāv galvaspilsētā un abas partijas vēlas nākamgad Bundestag vēlēšanās to beigt. Brīvie vēlētāji būtu savam elektorātam priekšā zaudējuši uzticību palīdzot turpināt tai pašai politikai kā iepriekš. Savukārt, viņa ir vēl jaunā partija, kura nav konsolidējusies. Tālākais arguments koalīcijai ar FDP ir, ka 2009.g. CDU vēlās federālā līmenī to pašu kombināciju īstenot.
Horst Seehofer priekšā ir grūts uzdevums. Politiskā ainava Vācijā ir stipri mainījusies un mainīsies vēl arī turpmāk.
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen