Austrija evolucionārās politiskās pārmaiņās

Austrijas politiskā sistēma ir, līdzīgi kā Šveicē, orientēta uz izlīgumu. Bet atšķirībā no šīs kaimiņvalsts tā nav senā tradīcija, bet izveidotā tikai pēc otrā pasaules kara. Vāciski runājošā mazvalsts izveidota pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma pirmā pasaules kara rezultātā pievienota Vācijai austrieša Hitlera laikā. 1955.g. izdevās vienošanos ar Padomju Savienību par armijas izvešanu. Austrijas sistēmas izvēle pamatojas ar neatkarības gadu pieredzi: pilsoņu karu.

Šādi Austriju ilgi valdīja koalīcijas no lielām partijām, sociāldemokrātiem SPÖ un konservatīvas tautas partijas ÖVP. Arī citas organizācijas bija dublētas kreisajā un labējā spārnī līdz pat bankām, profesionālās kameras obligātas. Sākumā šī koalīcija strādāja konservatīvu vadībā, kam sekoja sociāldemokrātu laikmets 70os gados populāra Bruno Kreisky vadībā. Bet 1986.g. gada ar Jörg Haider ievēlēšanu par priekšēdētāju, mazā brīvā partija FPÖ mainīja krietni savu raksturu. Politiķis veiksmīgi uzrunāja tautā izplatītu neapmierinātību ar stagnējošu politisku situāciju valstī un sasniedza panākumu pēc panākuma vēlēšanās.

90. gados valdīja lielā koalīcija, bet šoreiz sociāldemokrātu vadībā. Konservatīvais ārlietu ministrs Wolfgang Schüssel labprāt vēlējās pats kļūt par kancleru un izmantoja 1999.g. vēlēšanu rezultātu, kad FPÖ pat niecīgi pārvarēja ÖVP. Lai kļūtu pie varas, Haider atteicās personīgi no ministru portfeļiem un savas partijas vārdā pat no kanclera amata, proti, koalīcijas vadīšanas. Sākumā Eiropa asi reaģēja ar Austrijas jano valdību nekontaktējoties.

Bet process, ka lielās partijas zaudē gan biedrus gan vēlētājus vērojams visā Eiropā. Kopš Haider vada FPÖ, šī tendence skar Austrijas lielpartijas ÖVP un SPÖ vēl izteiktāk. Abas arī neiegūva, ka Haider 2006.g. strīdā pameta savu partiju un nodibināja vēl vienu populistisku partiju, Austrijas Nākotnes Savienību BZÖ. Šī partija uzvarēja viņa dzimtajā federālajā zemē Kärnten, kurā viņš jau agrāk pildīja ministru prezidenta funkcijas, kamēr skandāls par Hitlera darba politiku slavējošiem izteikumiem 1991.g. piespieda viņam atkāpties. FPÖ un BZÖ atkalapvienošanas arī pēc Haider nāves 2008.g. nogalē nav izdevušies. Iepretim skandalozai nāvei – pēc Nacionālās Sapulces vēlēšanu uzvaras braucot dzērumā uz mājām nobrauca nost no brauktuves – BZÖ uvarēja Kärnten arī bez Haider.

Tomēr, sociāldemokrāti, kā visā Eiropā, cieš vairāk no lielpartiju zaudējumiem. Piemēram, federatīvajā zemē Oberösterreich konservatīvie 2009.g. no otras vietas sasniedza absolūtu vairākumu, kamēr vietējais SPÖ līderis, netīšam arī Haider uzvārdā, neatzina ilgi 25% par smagu sakāvi un sākumā atteicās no atkāpšanas. Kamēr BZÖ nesasniedza 4% barjeru, FPÖ konsolidējas atkal stiprāk par zaļo partiju, kura saglabāja ar 9% savu vietu zemes padome. Šāds ir nosaukums Austrija federālo zemju valdībām, kuras daudzviet neizveido uz vairākuma principa, bet pārstāvot visas parlamentā ievēlētās partijas pēc fracijas stipruma. Tomēr, ministru prezidents Josef Pühringer ieguva precīzi tikai pusi no mandātiem un tāpēc turpinās, visticamāk, sadarbību ar zaļiem.

Zaļai partijai panākums arī ir svarīgs pēc iekšējiem strīdiem. Vēl pavasarī neļāva tagadēja priekšēdētāja Eva Glawischnig un viņas priekštecis Alexander van der Bellen Eiroparlamenta deputātam Johannes Voggenhuber atkārtoti kandidēt. Nākošais panākums partijai būtu sadarbība ar SPÖ galvaspilsētā Wien, kur mērs Michael Häupl cīnīsies ar HS Strache iesaukto FPÖ priekšēdētāja Hans Christian Strache.

Dramatiski zaudēja SPÖ 2009.g. tradicionāli konservatīvajā zemē Vorarlberg. Kamēr ÖVP sasniedza absolūtu vairākumu, SPÖ ar tikai 10% krita no otrās uz ceturto pozīciju – iepretim vai lielās vēlētāju aktivitātes dēļ. Šajā mazajā zemē pie Šveices un Vācijas robežas īsi pirms balsošanas izraisīja FPÖ kandidāts ar pret ebreju izteicieniem mazo skandālu, dēļ kā ministru prezidents Herbert Sausgruber partiju izmeta no valdības. Vorarlberg ir viena no divām zemēm – kopā Austrijā ir deviņas – kurā tikai pirms aptuveni desmit gadiem valdīšana vairākuma pamata ieviesta. Sausgruber sarunāja ar zaļo partiju, bet vienošanas neizdevās.

Protams, visiem šiem procesiem ir ietekme uz nacionālo valdību. To valda joprojām SPÖ politiķis, tagad Werner Faymann. Pirms gada ÖVP cerības uz uzvaru ārkārtas vēlēšanas pēc SPÖ vadītas Alfred Gusenbauer gāšanas neīstenojas. Tagad ÖVP priekšsēdētājs un ministrs Josef Pröll nolēma, nekandidēt par prezidentu, kuru Austrijā tauta tiešās vēlēšanās ievēl. Pirmkārt, sociāldemokrāts Heinz Fischer var kandidēt uz otro termiņu. Bet, otrkārt, tā kā uzvara ir iespējama tikai ar populistu atbalstu, kandidēšana ir zinams risks. Bet tas nenozīmē, ka partija savu kandidātu neizvirzīs. Tomēr, Jörg Haider priekštecis Norbert Steger atteicās kandidēt un iestājas par amatu likvidēšanu.

Par SPÖ problēmu tiek uzskatīts, ka partija reaģē līdzīgi trusītim pie čūskas, mēģina apmierināt gan klasiskus kreisus vēlētājus gan arī labējo populismu. Vietā, populistiskās paroles no labējiem pret ārzemniekiem diskutēt mierīgi, nerūpējās partija par mazturīgiem vēlētājiem. Bet smagu kļūdu kanclers pieļāva jau valdību izveidojot, kurā ar ārlietu, iekšlietu, tieslietu un finanšu ministriju visus svarīgus portfeļus atdeva ÖVP.

Faymann arī cīnās ar populistiskiem prasījumiem pēc referendumiem Eiropas Savienības jautājumos par tautas atbalstu un paveica tikai vienu panākumu, novērst Wilhelm Molterer nominēšanu Eiropas komisāra amatam. Šis politiķis bija Gusenbauer vadībā strīdu avots un provocēja ar “pietiek” izteikumu pašu valdības krišanu.

Austrija ir noteiktā politiskā stagnācija nostabilizējusies, bet vienlaicīgi arī politika mainījusies. Lai gan šīs pārmaiņas notiek ļoti lēni. Virziens uz vairākuma parlamentāru demokrātiju, prom no izlīguma politikas, ir acimredzama. Bet kā šī valsts izskatīsies nākotnē, grūti prognozēt, it īpaši, ka vēl nav skaidrs, kāda būs Austrija bez Haider, kurš, tomēr, ietekmēja politiku gandrīz 25 gadus.

Par FPÖ un BZÖ nākotni tika diskutēts vācu CDU-CSU modelis, proti, divas māsas partijas, no kuram CSU kandidē tikai Bavārijā un CDU pārējās federālajās zemēs, jo, īstenībā, BZÖ ir stiprā tikai Kärnten. Šādām idejām punktu pielika tagad tieši Kärnten daļa no BZÖ, kura izstājās nodibinot jaunu partiju Brīvu Partiju Kārntnen, kas sadarbībā ar FPÖ faktiski taisās atgriezties “vecajā mājā”. Priekš BZÖ priekšsēdētāja Josef Bucher tā ir katastrofa, jo partija neviena citā zemē nav pārstāvētā vietējā parlamentā. Jaunā partija savu vadītāju Uwe Scheuch pārliecinoši ar 90% ievēlēja par priekšsēdētāju. Neatkarīgi no tā visiem minētiem politķiem, ieskaitot Kärnten ministru prezidentu Gerhard Dörfler, kurš arī pārgāja, ir ļoti dramatiski zemi reitingi. Interesanti gan, pagājušajās vēlēšanās, vēl nav gadu atpakaļ, BZÖ saņēma gandrīz 45% balsu. Tagad aptaujāt vēlētājus, it kā neviens nav balsojis.

Merkel vētraina politiskā nākotne?

Vācieši ir nobalsojušies, Angela Merkel paliks kanclera amatā. Viņa kā Vācijā populāra un pasaulē iecienīta politiķe ir uzvarējusi vēlēšanās – tā vismaz izskatās no ārpuses.

Īstenībā pēc aptaujām spriežot pastāvēja ilgi šaubas, vai izdosies kristīgo demokrātu savienība CDU ar liberālu partiju FDP iegūt vairākumu pēc neveiksmēm 2002.g. un 2005.g. Pastāvēja pat bažas, ka vairākums, iespējams, šāda koalīcija iegūs tikai pateicoties saucamiem “Überhangmandate”. Tie ir pārpalikuši mandāti no vienmandātu apgabaliem, kuri pārsniedz ļoti sarežģītā procesā pēc procentu likmes iegūtām parlamenta vietām un netiek pārējām partijām atlīdzinātas – vismaz nevis Bundestag vēlēšanāas.

Beigu beigās būtu CDU atkal bijusi spiesta izveidot ar sociāldemokrātisko SPD saucamo “lielu koalīciju” apvienojot divas lielākās partijas valdībā. Tas vienkārši tāpēc, ka katra partija iepriekš bija jau izslēgusi, ar kurām partijām nekādā gadījumā nesadarbosies. Un tās bija beidzot tomēr visas pārējas kombinācijas.

Pozitīvi vērtējami ir katrā gadījumā, ka vairākums pēc partijas krāsām Vācijā nosauktajai meln-dzeltenai koalīcijai (CDU-FDP) izveidojas ne tikai pateicoties negatīvam balsu svaram. Šādi eksperti sauc iespējamo demokrātisku absurdu, ka vēlētājs tieši nebalsojot par iecienītu partiju tai vairo deputātu vietas. Daudz juristu un politologu šajā gadījumā nesaredzēja šķērsli valdības leģitimitātei. Bet, savukārt, jurists un profesors Hans Herbert von Arnim iebilda ar prognoze, ka tāda valdība būtu neapšaubāmi izraisījusi asu diskusiju medijos un ar to vien jau arī bojājusi savu leģitimitāti.

Vēlēšanu rezultāts ir patiesā, ka Angela Merkel turpinās vadīt Vacijas valdību. Bet tanī pašā laikā rezultāts arī apstiprināja, ka catch all parties Vācijā pamazām pazust. Tas process sociāldemokrātiem notiek tikai ātrāk nekā kristīgiem demokrātiem, kuru konservatīvi noskaņotais elektorāts uzskata balsošanu par pienākumu, kamēr sociāldemokrātu vēlētāji labprāt arī protestē nebalsojot. Ne tikai SPD ar ap 23% ir vēsturiski sliktākais rezultāts. Arī CDU zaudēja ap 2% un māsas partija, kristīgā sociālā savienība CSU Bavārijā iznāca tagad ar vēl sliktāku rezultātu ap 41% nekā vietējās vēlēšanās gadu atpakaļ, kas izraisīja toreiz politisku zemestrīci. Kristīgām savienībām arī ir vēstures sliktākie rezultāti. Kamēr vēl 70os gados par CDU un SPD balsoja kopā pāri 90% vēlētāju, tās pārstāvēs tagad tikai 56%.

Kašķi SPD jau vairākus gadus nomelnoja partijas tēlu. Biežas maiņas partijas vadībā kā arī asas diskusijas par attiecībām ar postkomunistisko kreiu partiju nodarbināja žurnālistus un pētniekus intensīvi. Konflikts starp partijas biedriem un funkcionāriem sociāldemokrātiskā partijā tagad ir pašsaprotami kā arī, laikam, nepieciešami. Veca elite pametīs amatus un jauna paaudze nāks vietā, tas ir normāls process.
Bet interesantāki konflikti būs kristīgo demokrātu savienībās. Agrāk bieži kā kanclera izvirzīšanas un apstiprināšanas klubu nosaukta CDU diskutē un strīdas mazāk publiski nekā politiskā konkurence, partija atbalsta savai vadībai. Savukārt, partijas priekšsēdētāji ir pratuši uzturēt savu autoritāti biedru vidū. Bet Angela Merkel nav kristīgo demokrātu augs. Viņa kā sieviete, Austrumvācijas luterāne, kura dzīvo otrā laulībā bez bērniem neieder partijas pārsvarā katoļu vidē vecajā federatīvajā Vācijā. Austrumvācijā, savukārt, izņemot Sachsen federālas zemes šī partija nav iesakņojusies sabiedrībā. Merkel partijas priekšgalā nokļuva tikai pēc un pateicoties partijas morāliskā zemestrīcē līdz ar ziedojumu skandāliem ap Helmut Kohl un Wolfgang Schäuble.

Slikts vēlēšanu rezultāts pakāpeniski, un tas nozīmē, Merkel autoritāte partijā tagadējā Bundestag sasaukumā paliks zem jautājuma zīmes. Konkurenti ir pietiekoši daudz. Liktenīgi tas, visticamāk, būs arī Merkel popularitātei. Tā izveidojās, neapšaubāmi, arī pateicoties partijas atrašanai lielā koalīcijā, kurai, pirmkārt, nav stipras opozīcijas kā arī kompromisu ar SPD partneri dēļ nevarēja valdīt tieši pēc CDU pamatvērtībām. Mekerl valdīšanas stils bieži nosaukts par prezidentālu, proti, uz izlīgumu orientēts. Tas tagad viennozīmīgi beigsies ne tikai tāpēc, ka opozīcija tagad ir gaidāma spēcīga. Ja arī pati kanclere vēlētos turpināt līdzšinējā stilā uzspiedīs FDP un CSU savējo. Izvairīties Merkel nebūs pamatojumu arī pateicoties vairākumam koalīcijai arī otrajā palātā, Bundesrat. Tas atvērs telpu strīdiem starp FDP un CSU, kas regulāri sašupoja koalīcijas mieru jau Helmut Kohl laika. Toreiz CSU bija lielāka un līdz ar to uzstājās ar attiecīgu pašapziņu. Tagad FDP frakcija ir divas reizes lielāka nekā bavāriešu CSU. Tomēr, jaunajai valdībai spiedīs ātri vien izmantot izdevīgu brīdi arī lobisma organizācijas, jo pēc pieredzes vēlētāji dod priekšroku balsot vietējās vēlēšanās par partijām, kas federālajā līmenī ir opozīcijā. Līdz ar to turpmākas vēlēšanas varētu palikt par protesta balsojumiem pret “sociālā aukstuma” politiku.

Tāda prognozē balstās arī uz faktu, ka jaunais vairākums nav vairākums. CDU/CSU un FDP sasniedz absolūtu vairākumu mandātu Bundestag, bet ne balsīs. Un bez tā vēl tās (nodotas) balsis bija šoreiz mazāk nekā jebkad, Vācijai skandalozi tikai 72% vēlētāju aktivitāte. To par draudu demokrātijai Vācijā tiek dēvēts no atseviškiem komentatoriem kā arī zinātniekiem. Tanī pašā laikā nevar konkrēti zināt, kāpēc cilvēks neiet nobalsot. Iespējams, piemēram, bērns slimo, vai labs laiks aicina uz ekskursiju, savukārt, iespējams, sliktos laika apstākļos karsta tēja mājās liekas vērtīgāka. Varbūt arī cilvēks jūtas daudzmaz labi un viņam tiešam nav tik svarīgi, kura partija ir pie varas.

Bet šogad zināms, ka daudz vēlētāju atteicās no politiskā procesa vispār. Tie ir, galvenokārt, vīlušies sociāldemokrātu vēlētāji, kuri arī citās partijās nesaskatīja savu reprezentāciju. Rezultātā ne tikai jaunā valdība nepārstāvēs vairākumu vēlētāju, bet pats parlaments pārstāvēs tikai elites un kūstošu vidusslāni. Pētījumi pierādīja, ka aizvien vairāk Vācijas iedzīvotāji baidās no personīgas labklājības lejupslīdes. Tas jaunais zemais slānis, par kuru medijos pagājušajos gados daudz diskutēja, nebūs reprezentēts ne ar sociāldemokrātiem nedz arī ar kreisiem. Gaidāmi līdz ar to ir, iespējams, nemierīgi laiki Vācijas politikā.

Guļamvagonā pie varas?

Svētdien Vācijā būs vēlēšanas. Šis pasākums šogad būs aizraujošāks nekā sen, jo rezultāts ir grūtāk prognozējams kā nekad iepriekš: aptaujās skaitļi svārstās un tāpēc no dažu procentu vēlētāju rīcības būs atkarīgs, kas valdīs Vāciju turpmāk (Šeit ielikt reitingus). Skaidrs ir tikai viens. Neviens nav populārāks nekā kanclere Angela Merkel. Bet šī popularitāte nelīdz viņas partijas reitingiem. Līdz ar to var diezgan droši pieņemt, ka Angela Merkel turpināsies būt Vācijas kanclere, bet ar kurām partijām varēs vai nāksies veidot koalīciju?

Merkel jau ilgāku laiku politiskais princips ir, pārāk agri neizšķirties un publiski paziņot savu viedokli noteiktos jautājumos, bet drīzāk gaidīt, kamēr noskaidrojas, ko domā vairākums, un tad tam piekrist. Šādi arī veic Merkel savu vēlēšanu kampaņu. Politiskie komentatori novērtējuši pašreizējo stratēģiju kā kancleres Merkel mēģinājums, tieši bez reklāmas tikt atkal pie varas. Opozīcija runā par guļamvagonu politiku. Kamēr četrus gadus atpakaļ pirms vēlēšanām Leipzig kongresā tika pieņemti lēmumi par neliberālu ekonomikas reforma politiku. To toreiz aktīvi reklamēja un daudzi uzskata partijas sakāvi par šīs politikas rezultātu. Tāpēc Kristīgie Demokrāti šoreiz izvairās ne tikai no līdzīgiem paziņojumiem, bet pat klusē par saviem plāniem pēc vēlēšanām, lai gan oficiālais mērķis ir izveidot koalīciju ar Liberāļiem, kas tieši arī atbalsta tādai politikai.

Kamēr Zaļā Partija reitingos atrodas pāri 10%, savukārt, Sociāldemokrāti ir cietuši no sarkan-zaļas valdības sociālas politikas nepopularitātes. Arī tagad viņas atbalstītāji ir vīlušies partijas realizētajā politikā. Vietām kanclerei arī izdodas sociāldemokrātu politikas un ministru darba pozitīvus rezultātus uzsūkt savā novērtējumā. Turklāt, tagad Vācijā ir kreisā alternatīva. Kopš bijušais sociāldemokrātu partijas priekšsēdētājs, Oskar Lafontaine, pameta savu partiju un nodibināja jaunu politisko spēku, kas pirms diviem gadiem ar bijušiem austrumvācu komunistiem apvienojās. Šai partijai panākumi apmierinoši.

Lakmusa tests visiem politiskiem spēkiem
30. augustā notika trijās federālajās zemēs vēlēšanas – Sachsen, Thüringen un Saarland – gribot negribot tests federālām vēlēšanām, jo vismaz jaunām spekulācijām pamats. Visās trijās valstīs bija kristīgo demokrātu ministru prezidenti pie varas, divās pat ar absolūtu vairākumu. Kamēr Sachsen tagad pēc koalīcijas ar sociāldemokrātiem izdevās veidot sadarbību ar Liberāļiem, Saarland un Thüringen partijai varēja gan saglabāt pirmo pozīciju, bet zaudējot vairāk par desmit procentiem. Thüringen uztveres fonā bija avārija, kuru ministru prezidents, Dieter Althaus, izraisīja gada pirmajā janvārī slēpojot Austrijā. Tur viena sieviete no iegūtiem ievainojumiem gāja bijā. Thüringen izvēlēja vēlēšanu datumu tā, lai nesakristu ar Bundestag vēlēšanām, cerēja, ka kristīgie demokrāti uzvarēs, un tas palīdzēs Merkel mēnesi pirms Bundestag vēlēšanām. Sanāca citādāk.

Bet arī sociāldemokrāti var tikai vien ar kristīgo demokrātu nelaimi priecāties. Pašai partijai rezultāti nav pārliecinoši, Sachsen atkal neieguva vairāk par desmit procentiem, savukārt, Thüringen viņa arī pat nav otrā vietā, gandrīz desmit procentu aiz kreisiem. Savukārt, šī partija staigā no uzvaras uz uzvaru, proti, viņas ne tikai saglabāja savas pozīcijas, bet piesaista aizvien vairāk vēlētāju.

Arī liberāļi svin panākumu pēc panākuma. Sešās federālās zemēs partija atrodās pozīcijā ar kristīgiem demokrātiem. Šim faktam politologi uzskata par pamatu, ka kristīgie demokrāti saucama lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem paliek aizvien sociāldemokrātiskākas, proti, Liberāļu panākumi notiek uz kristīgo demokrātu rēķinu – to arī skaitļi pierāda.

Politikas zinātne jau kādu laiku pēta, ka “tautas partijas” (catch-all-parties) vairs nespēj uzrunāt tik daudz vēlētāju kā kādreiz. Kamēr 70os gados par kristīgiem demokrātiem un sociāldemokrātiem kopā balsoja gandrīz 90%, tagad Vācijā ir izveidojusies stabila piecu partiju sistēmu ar liberāļiem, zaļajiem un kreisiem.

Sociāldemokrātu krīze
Sociāldemokrātiem, turklāt, divos gados notika vairāki triecieni. Andrea Ypsilanti pārkāpa savu solījumu, Hessen pēc 2007.g. vēlēšanām nesadarboties ar kreisiem. Rezultāts vien atļāva, vai nu sadarboties ar ienīsto ministru prezidentu Roland Koch no kristīgiem demokrātiem vai izveidot mazākumvaldību ar kreisu atbalstu. Viņas izvēle, lai realizēt savu politiku, šo solījumu neievērot prese ļoti asi kritizēja. Arkārtās vēlēšanās viņa sameklēja savu politisku nāvi. Pēc šis pieredzes tagad sociāldemokrāts Christoph Matschie izvairīgi reaģēja uz iespējamo koalīciju Thüringen un ir, acīmredzot, gatavs, lai nepārkāpt savu solījumu labāk padoties un atteikties no saviem politiskiem solījumiem.

Asu vārdu apmaiņu par Ypsilanti īstenībā pirms toreizējām vēlēšanām izraisīja sociāldemokrāts, bijušais Nordrhein-Westfalen ministru prezidents un ekonomikas ministrs, Wolfgang Clement. Viņš televīzijas diskusijas raidījumā atklāti aicināja, par Ypsilanti nebalsot viņas enerģijas politikas dēļ. Protams, pat Clements kopš aiziešanas no politikas savu nauda pelna vienā no Vācijas lieliem enerģijas uzņēmumiem. Partijas iekšienē ierosināja viņa izslēgšanu no partijas, ko pēc intensīvām pārrunām komisija noraidīja. Šo lēmumu sagaidot Clements trokšņaini pats pameta savu partiju. Publiskā filozofēšana par sociāldemokrātu sadarbību ar bijušiem komunistiem turpināja. Maijā Tad Gesine Schwan kandidēja otro reizi par prezidentu, lai gan ievēlēšana būtu bijusi iespējama vienīgi ar kreisās parijas atbalstu.

Šajā laikā pārmeta partijas priekšsēdētājam, Kur Beck, nespēja vadīt partiju. Viņš ar pārsteidzošu soli no amata atkāpa un Franz Müntefering pārvēlēts pats par savu pēc-pēcteci. Šajos nemierīgos laikos nozaga vasarā veselības ministrei, Ulla Schmidt, Spānijā dienesta mašīnu. Kamēr bez šī incidenta neviens nebūtu atklājis, kad kurš ministrs dodas kur ar dienestu mašīnu, šādi Ulla Schmidt izraisīja (ne)skandālu par amatas izmantošanu, bet ātri valsts kontrole paziņoja, ka ministre nebija pārkāpusi nevienu likumu.

Partiju grūtības ar partiju sistēmas realitāti
Gan Thüringen gan Saarland tagad būtu iespējams aizvietot ministru prezidentus Dieter Althaus un Peter Müller. Saarland zaļa partija ir noteicējs, jo vai nu ar divām sarkanām partijām sadarboties vai arī sekot Müller aicinājumam saucamai Jamaika (pēc partijas krāsām, melns-dzeltens-zaļš – Jamaikas karogs) koalīcijai ar liberāļiem. Sociāldemokrāti būtu lielāka frakcija un Heiko Maas varētu kļūt par ministru prezidentu.

Savukārt, Thüringen situācija ir ļoi sarežģīta, jo, pirmkārt, abām sarkanām partijām kopā ir precīzi absolūtais vairākums, proti, zaļā partija nejustos labi ka piektais ritenis vagonam. Turklāt, nevis sociāldemokrāti, bet gan bijuši komunisti ir krietni lielākā frakcija. Reti, ka lielākais koalīcijas spēks nepieprasītu sev valdības galvas krēslu. Bobo Ramelow jau attiecās, tik svarīgi viņam Dieter Althaus gāšana.

Abos gadījumos skaidrs, ka šos jautājumus neviens politiskais spēks neriskēs pirms Bundestag vēlēšanām risināt, jo tas varētu vēlētājus sadusmot vai arī mulsināt.

Guļamvagona galapunkti
It kā nabagiem politiķiem nepietiktu ar sarežģītiem vēlēšanu rezultātiem apgrūtināt gan viņiem turpmāku rīcību gan vēlētājiem izšķirties balsot par ko, negaidīti vairāki jautājumi nāca dienas kārtībā.

Pirmkārt, karaspēka uzturēšanu Afganistāna: Visu partiju neparakstīta koalīcija – izņemot kreisus – centējās noklusēt par šo tēmu. Tauta viennozīmīgi noraida vācu karavīru piedalīšanas. Parlaments 2008.g. tāpēc pat pagarināja mandātu uz ilgāku laiku nekā parasti, lai tikai nebūtu šis jautājums aktuāls vēlēšanu kampaņā. Tam nesena bombardēšana lika punktu. Valdībai bija jāsniedz atbildes plenārsēdē.

Otrkārt, Opel jautājums. Valdības rīcību, mēģināt novērst uzņēmuma bankrotu, atbalsta noteikti daudz iedzīvotāji, it īpaši tādi bez augstākas izglītības. Pārējo vidū, tomēr, pastāv krietnas šaubas par šo soli. Ekonomikas ministrs Karl-Theordor zu Guttenberg vēlējās neatbalstīt Opel, bet ātri vien viņam lika klusēt.

Treškārt, uzpeldēja jautājuma zīmes no pagātnes. Atklāja, piemēram, ka Helmut Kohl valdība 80os gados piespieda ekspertiem publicēt pozitīvus vērtējumus par bijušo sālu raktuvi Gorleben noderību izmantot kā nukleāru atkritumu noliktava.

1977.g. no sarkaniem teroristiem (RAF) nogalināta ģenerālprokurora Siegfried Buback dēls pētīja šo slepkavību un atrada pamatojumu savām šaubām par to, vai īstais cilvēks ir notiesāt. Atklāja, ka 1989.g. no Richard von Weizsäcker žēlestībā no cietuma atlaista Verena Becker, kura ir pēc Buback pieņēmumiem aizdomās par minēto slepkavību, kontaktējās ar Vācijas izlūkdienestu. Ģenerālprokuratūras lūgumu, izmeklēšanai nogādāt nepieciešamus dokumentus iekšlietu ministrs Wolfgang Schäuble noraidīja.

Šogad arī atklāja, ka pensionētais policist Karl-Heinz Kurras bija neoficiālais Austrumvācijas izlūkdienesta darbinieks. Kurras 1967.g. demonstrācijā pret Perzijas monarhu Schah Reza Pahlewi Rietumberlīnes vizītē nošāva studentu Benno Ohnesorg.

Protams, augoša plaisa starp nabagiem un bagātiem cilvēkiem, Kristīgo demokrātu un liberāļu noraidījumu ieviest minimālo algu, kura rezultātā daudz cilveķi pilnā slodzē strādājot ir spiesti pieteikties vēl blakus sociāliem pabalstiem pat par sevi bija, ir un paliks svarīga tēma.

Politiķi slimo ar raibāko partiju sistēmu
Vācijā partiju sistēma palikusi raibākā par vēl vienu pakāpi. Kreisie vairs nav vienkārši bijusi komunistiskā partija. Šādi viņu uztver vairāk gados vecākie cilvēki, kuriem ir vēl emocionāla atmiņa par Vācijas dalīšanu un Berlīnes mūri, protams, galvenokārt Rietumos. Austrumu federālās zemēs šai partijai ir vairāk biedru un labāki vēlēšanu rezultāti. Un ne šīs partijas politiķi nedz vēlētāji visi ir radikāli, lai gan konstitūcijas aizsardzības birojs partiju novēro.

Politiķi nacionālā līmenī, kuri, tomēr, galvenokārt, ir rietumvācieši, vēl nav spējuši jauniem apstākļiem pielāgoties. Tāpēc Ypsilanti laikā slimība, pirms vēlēšanām visādas koalīcijas jau pirms vēlēšanām noraidīt kā zvērests, vēl turpināja pastāvēt. Bet vainīgi par to arī ir vēlētāji, kuru vidū pensionāru īpatsvars, proti, ar to emocionālu atmiņu, ir liels. Turklāt, tieši žurnālisti ir pieskaitāmi pie šīs paaudzes un audzināšanas.

Jau tuvākā nākotnē, iespējams pēc Bundestag vēlēšanām jau 28. septembrī, vairs nevarēs izvairīties no jaunām politiskām kombinācijām. Kristīgie demokrāti Hamburgā jau veido valdību ar zaļiem. Koalīcijas no sociāldemokrātiem ar kreisiem ir bijušas vairākas reizes Mecklenburg-Vorpommern, Sachsen-Anhalt un vēl pašlaik Berlīnē. Tur pat mērs, Klaus Wowereit, deva šai kombinācijai priekšroku par koalīciju ar zaļu partiju.

Ja Angela Merkel paveiks savu iecienītāko kombināciju ar liberāļiem, neapšaubāmi, abas partijas zaudēs nākošas vietējas vēlēšanas. Ja Atkal nekas cits neatliks nekā lielā koalīcija, iespējams, tā nevaldīs četrus gadus. Sociāldemokrāti ir solījuši nesadarboties ar kreisiem. Bet perioda laikā tas varētu arī mainīties.

Šveices saskaņas politika krustceļā

Šveicē politiskās partijas jau pusgadsimtu ievēro buramformulu – četru lielu partiju koalīciju (tās ir Liberāla, Sociāldemokrātiskā, Tautas Partija un Kristīgā Tautas Partija), proti, valdībā, kurā katrs pārstāvis no apvienotām parlamenta palātām tiek atsevišķi ievēlēts vienojās tās partijas aizvietot aizejošu politiķi ar viņa partijas pārstāvi ievērojot arī dzimumu un valodas līdzsvaru.

Šai praksei galu lika Tautas Partijas skandaloza politiķa, Christoph Blocher, ievēlēšana 2003.g. uz Kristīgas Tautas Partijas vienas vietas rēķina – tomēr balsošana notiek aizklāti. Pārējas partijas izmaiņas proporcijas skatoties uz partijas vēlēšanu rezultātiem akceptēja, jo Tautas Partija no mazākas ar laiku bija augusi par lielāko. Galvenokārt Blocher uzvedības dēļ aizklātā balsojumā četrus gadus vēlāk parlaments aizvietoja viņu ar citu tās partijas pārstāvi. Viņš nebija ievērojis valdības koleģialitātes principu, kā tas ir pieņemts Šveices politiskā kultūrā.

Šādi problēmas un līdz ar to draudi burmaformulai sākās, jo Tautas Partija neakceptēja Blocher sakāvi un turpmāk neuzskatīja jaunu ministri, Eveline Widmer-Schlumpf, par savējo. Viņa tika izslēdza no partijas, kā arī visa viņas kantona, Graubünden, partijas nodaļa izstājās un nodibināja jaunu politisko spēku.

Jau toreiz, divu gadu atpakaļ, bija skaidrs, ka nākošā vakance valdībā nesīs šo jautājumu atkal dienas kārtībā.

Šī gada septembrī Liberālas Partijas pārstāvis Pascal Couchepin aizgāja pensijā un atstāja valdību. Šādā situācijā, skaidrs, tā kā līdzšinēji sakarā ar buramformulu vēlējās šī partija savu vietu izpildvarā saglabāt, kamēr Kristīgā Tautas Partija nebija aizmirsusi ideju, savu 2003.g. zaudēto vietu atjaunot.

Kādreiz, kas buramformula nebija zem jautājuma zīmes, aizejoša ministra partija piedāvāja sapulcei divus kandidātus, lai būtu izvēle un nevis kandidējošās partijas diktāts. Bet tagadējos apstākļos vajadzēja domāt par taktiku, vai sekot agrākai praksei un piedāvāt divus kandidātus vai tomēr labāk koncentrēt spēkus konkurencē ar citu partiju uz tikai vienu kandidātu. Turklāt, iespējams, arī Tautas Partija pretendēs uz brīvu vietu, jo arī šis politiskais spēks, pēc Eveleine Widmer-Schlumpf aiziešanas no partijas ir reprezentēta valdībā tikai ar vienu politiķi..
Izrādās, ka tieši Tautas Partija, kas 2003.g. sašūpoja burmamformulu aizklāti balsojot ļoti kategoriski aizstāvēja to tagad un paziņoja, ka viņas deputāti ievēlēs Liberālas Partijas pārstāvja vietā atkal tās partijas pārstāvi. Savukārt, Sociāldemokrātiskā Partija pie sašķelta šajā jautājumā.

Tautas Partijas priekšsēdētājs Toni Brunner komentēja, ka sociāldemokrāti nebalsojot saskaņā ar līdzšinēju burmaformulu 2011. gadā riskēs ar vienu savu vietu. Kamēr starplaikā nav iespējami izteikt neuzticību, pēc parlamenta vēlēšanām visus septiņus ministrus jāpārvēl atjaunoti. Tad, tā Tautas Partija, varētu arī atbalstīt nevis sociāldemokrātiem, bet gan zaļai partijai, kurai, lai gan oficiāli nepretendē, ņemot buramformulu nopietni vērā pēc vēlēšanu rezultātiem sen vajadzēja piešķirt vienu vietu.

Trešdien uzvarēja Liberālas Partijas pārstāvis, Didier Burkhalter. Tātad Tautas Partija pildīja savu solījumu, lai gan otrais piedāvātais kandidāts, konservatīvākais Christian Lüscher, būtu bijis partijai pieņemamāks. Bet par viņu balsojot pastāvēja iespēja, ka viņš beidzot kandidētu pret Kristīgas Tautas Partijas kandidātu Urs Schwaller, balsojums, kurā liberāla kandidatūra varēja arī zaudēt.

Kamēr līdz ar to buramformula šu balsojumu izdzīvoja, līdzsvars ir cietis. Pascal Couchpin pārstāv franču valodā runājošus. Ievēlētais kandidāts ir no jauktā kantona Freiburg / Fribourg, bet pats vāciski runājošais. Viņš, protams, franču valodu labi pārvalda, bet pašlaik vāciski runājošie politiķi valdībā ir vairākumā, un tā uz ilgāku laiku nepaliks, jo, tomēr, Šveices franču valodā runājošie rietumi šo jautājumu uztver sāpīgāk.

Līdz ar to, vai buramformula turpināsies pastāvēt vai būs vēsturē, to atklās tikai vēlēšanās 2011. gadā. Tad tā ministre, kura 2007.g. ievēlēta skandaloza politiķa vietā noteikti netiks pārvēlēta, jo viņa nepārstāv nevienu no lielākiem politiskiem spēkiem. Par šo vietu cīnīsies droši vien gan Tautas Partija gan Kristīgā Tautas Partija. Turklāt varētu kāds politiskais spēks nopietni izraisīt Zaļas Partijas pārstāvniecības valdībā nepieciešamību.

Brīviem un kristīgiem lielākais šķērslis ir viņi paši. Ideoloģiski tuvi stāvošie spēki nespēj vienoties, bet tieši otrādi strīdas. Kristīgie tagad pieļāva vienu kļūdu, nosaukt vāciski runājošo kandidātu franču valodā runājošai vakancei. Urs Schwaller, kurš ir cienīts politiķis, būtu bijušas lielākas izredzes aizvietot Hans-Rudolf Merz vai Moritz Leuenberger. Tas varētu notikt pēc 2011.g. vēlēšanām, bet par abiem politiķiem pastāv aizdomas, ka viņi varētu atstāt valdību par agrāk, it īpaši Merz varētu atvadīties jau pēc prezidējoša gada; arī popularitāte viņam pēdējā laikā kritusi sakarā ar nespēju risināt divu Šveices pilsoņu likteni Lībijā.

Divus gadus Šveices iekšpolitika, kura līdzšinēji norieta tik klusi, ka par šo valsti reti starptautiskos medijos piemin, būs interesanti vērot.

Pārmaiņas Šveitses politiskā sistēmā?

Šveitse pateicoties pilsoņu iespējai pašiem daudzus lēmumus pieņemt referendumos bieži skaitās kā demokrātijas piemērs. Šī valsts ir arī ar savu valdību, kuru četras lielākas partijas veido kopš pusgadsimta vienmēr kopā, īpatnēja politiskā sistēma. Visa šī sistēma izveidojās kompromisu rezultātos.

Kopš 2003.g., kad “skandalozais” politiķis Christoph Blocher tika ievēlēts septiņu galvu valdībā un četrus gadus vēlāk tāpat apvienotu palātu aizklātā balsojumā izbalsots ārā, partijas par valdības sastāvu strīdas. Bet tas nav tikai ar personībām saistīts, bet gan arī ar izmaiņām partiju vēlēšanu sekmēs. Tautas partija ir palikusi no kādreiz mazākā valdībā pārstāvētā spēka tagad lielākā partija. Turklāt, arī zaļai partijai ir aizvien cienīgākie rezultāti.

Tagad Tautas partija nāca klāja ar priekšlikumu, nākotnē pilsoņiem ļaut, valdības locekļus tiešās vēlēšanās izvirzīt. Parlamentārām republikām šāda sistēma ir parasti svešā, tomēr, Šveitsē tieši tā darbojas valdības sastādīšanā Kantonos, proti, federatīvās zemēs. Tas caur gadiem pakāpeniski tika ieviests.

Pašreizēja konstitūcija tika pieņemta 1848.g. Toreiz valdības ievēlēšanu caur parlamentu bija kompromiss. Vēlāk galvenokārt kreisie politiskie spēki ierosināja ar ministru ievēlēšanu saistītas izmaiņas konstitūcijā. Bet 1900. un 1942.g. sociāldemokrātu iniciatīva piedzīvoja neveiksmi referendumos. Desmit gadu atpakaļ labēja Tautas partija ierosināja reformu pieprasot sev gan otro vietu, gan savu skandalozu Blocher kungu apstiprināšanu valdībā.

Tautas partija savu atkārtotu mēģinājumu tagad pamato ar norādījumu, ka Blocher izbalsošana no valdības esot notikusi ar sazvērestībām un intrigām. Drīzumā ilggadējs ministrs Pascal Couchepin ies pensijā. Tautas partijas domās varas tehnika arī tad rūpēšoties vairāk par partijas ambīcijām nekā par valsts interesēm.

Tautas partijas pārstāvis gan atzina, ka šajās mažoritārās vēlēšanās – kā ievēl valdības federatīvās zemēs – nemaz neesot parasti šai partijai labāki panākumi. Bet vismaz varot šādi garantēt atklātu cīņu par vietām valdībā.

Protams, tiešas ministru vēlēšanas nozīmē, ka Šveitsei ir jāizgudro jauns mehānisms, ka aizvietot līdzšinēju sarunu praksi līdzsvarot valdībā franču un itāļu valodā runājošus, jo tomēr, vāciski runājošai iedzīvotāju daļai ir krietns pārsvars.

Tiesības, taisnīgums un morāle “mums un viņiem”

Finanšu krīzes fonā arī vācu diskusiju raidījumos gandrīz vairs nav citu tēmu apspriežot baņķieru algas un prēmijas.

Neizpratni un brīnumu, pat dusmas izraisa tie baņķieri, kas pieprasa savos līgumos solītu atalgojumu pilnā apmērā pat juridiskā ceļā, proti, caur tiesām, lai gan viņi veda savu banku gandrīz līdz bankrotam vai arī pāri sarkanai līnijai. Daži institūti “izdzīvoja” tikai pateicoties valsts galvojumam.

Tiesa gan, daudz ierindu iedzīvotāju no tām juridiskām saistībām maz ko saprot. Nostiprinājās tikai tāda sajūta, ka kaut kas nenoriet taisnīgi. Bet pašlaik dvēseles “vārās”, jo 2008.g. viena lielā mazumtirdzniecības ķēdes kasiere tika atlaista beztermiņa no darbā. Pārmetums: viņa esot izpirkusi divus tara čekus ar kopīgu vērtību 1,30 Eiro.

Protams, šī summa salīdzinot ar banku zaudējumiem, kuriem tagad pakāpeniski seko milzīgas problēmas rūpniecībā, izskatās smieklīga. Vai tas nav netaisnīgi un kā tas ir pieļaujams?

Jāsaprot, ka abos gadījumos spriež nevis par kriminālo sodāmību, bet par darba attiecībām. Gan kasiere, gan baņķieris ir uzņēmuma darbinieki. Katram ir savs līgums ar darba devēju. Baņķierim tā ir akciju sabiedrība, kuras padome uzrauga uzņēmumu vadošu valdi. Ja ar īstermiņu panākumiem saistītas prēmijas menedžmenta līgumos tiek garantētas, kamēr sods neveiksmes gadījumā nav paredzēts, tad par to vainojami ir galu galā īpašnieki, proti, akcionāri.

Savukārt, uzņēmums mazumtirdzniecībā, protams, vēlas paļauties uz savu kasieru godīgumu.

Tomēr, skatoties uz niecīgu, it kā piesavinātu summu sašutums nepārsteidz. Parlamenta viceprezidents Wolfgang Thierse nosauca atlaišanu apstiprinājušo tiesas spriedumu par barbarisko. Kasiere pārsūdzēja darba tiesas spriedumu federālas zemes darba tiesā, kas pirmās instances lēmumu apstiprināja.

Bijusi kasiere jau paudusi savu apmierinātību ar atbalstu gan tautas gan politiskās elites vidū un netaisās padoties, jo viņa apgalvo, ka pārmetums neatbilstot patiesībai. Viņa nesot minētus čekus 1,30 Eiro vērtībā uzpirkusi.

Viņas advokāts ir gatavs pārsūdzēt lietu līdz pat konstitūcijas tiesai, bet federālā darba tiesā jau iesniedza pieprasījumu noraidīt lietas pārsūdzēšanu tajā. Līdz ar to atlaišanas jautājums tiktu nosūtīts atpakaļ uz federālas zemes darba tiesu.

Šveices banku konfidencialitāte izraisa nepieredzētu diplomātisku kašķi

Šis teksts ir arī Dienas Blogā publicēts.

Šveice un Vācija ir federatīvas valstis un attīstītas ekonomikas, bet tomēr ļoti atšķirīgas valstis.

Šveicē četras lielākas partijas turpina jau pusgadsimtu pēc saucamas “buramformulas” veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir patīkot nepatīkot jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.

Kamēr iedzīvotāju vidū zināšanas par otro valsti vairāk nav daudz plašāk par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības bija, būtībā, vienmēr normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā, asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tikai aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?

Nav nekas jauns, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnītā vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VIDam. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu gan nevēlas maksāt par saņemtām summām nodokļus. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.

Līdz šim Šveice ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza sekot to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām. Izņēmums bija saucama nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu apraksta, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VIDam melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.

Šo rīcību var saprast tikai Šveices nodokļu sistēmas un valsts tradīcijas fonā. Šī valsts neiekasē automātiski neko. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarāciju. VID atsūta pēc tam nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai Šveices pilsoņi par likumdošanu plašā mērā lem paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana netiek kā citur pasaulē uztverta tik negatīva.

Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat atsevišķie politiķi paši nav tik cienīgie indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.

Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekāda motivācija ar bankām un Šveici cīnīties. Sekojoši starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusās vienošanās neieviest automātiskās informāciju apmaiņas sistēma.

Pienākot finanšu krīzei nesen ASV piespieda Šveicei mainīt savu līdzšinēju politiku. Washington pat piespieda banku kontrolei Finma sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem, ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij nopietns likuma pārkāpums.

Bet šo incidentu atkal ES dalībvalstis ņēma par piemēru pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt, spiedienu Šveicei pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanas, kā, piemēram, Andorra un Liechtenstein.

Konfliktu konkrēti izraisīja Vācijas finansu ministrs Peer Steinbrück jau gadu atpakaļ. Toreiz pasludināja, ka nākotnē vajagot blakus cukurmaizei arī izmantot pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds apraksta panākt savus mērķus gan pretim nākot gan piespiežot. Šveicē tauta sadusmojās.

Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītiem melniem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtus sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs pamatoja baumošanu pielietojot metaforiku, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāni par tās esamību zinot. Šādi viņš starp rindām salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmas pilna.

Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojas, jo Šveice kā OECD dalībvalsts tās baumas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens esot neakceptējams, agresīvs un aizvainojošs.

Arī šo reakciju var saprast tikai Šveices tradīcijas fonā. Kamēr Vācijā laipnība neizpaužas lietojot daudz attiecīgus vārdus, Šveicē tas ir gan vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikala pasūtīt preci sakot “es saņemšu” (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es lūdzu varētu pirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet noteikti Šveicē ir svarīgs vārdiņš, Vācijā intonācija.

Viens kristīgo demokrātu laba spārna deputāts, Thomas Müller, parlamenta uzruna teica, ka Steinbrück viņu atgādinot tos vāciešus, kas pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas apsaiti pa ielām staigāja. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionāliem sociālistiem, proti, Hitler partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondent Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt, jāatgādina, ka Hitler Eiropā tikai Šveicei neuzbruka, kura uzpirka Hitler citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre, Chiara Simoneschi-Cortesi par izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzas, ka esot no Šveices saņēmis draudējumu vēstules.

Arī Vācijā finansu ministra retorika tik uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu, kristīgie demokrāti asi kritizē finansu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkel tikai nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.

Virsotnē strīdu izraisīja vārdi, bet runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un maiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāliski apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.

Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, vietā, vadīt offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābāt savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finansu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.

Šveices piekāpšanos vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu “Sviestu pie zivīm” (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms būšot, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs, Toni Brunner, kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.

Galu galā tagad diez vai uz reiz visa nauda tiks atsauktā no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav neviena drošāka vieta. Ļoti ticami arī ir amnestija.