Šis teksts arī ir Dienas blogā publicēts.
ZDF televīzijas padome laikam amatā nepārvēlēs intendanta izvirzīto kandidātu galvenā redaktora amatam Nikolaus Brender.
Šis jautājums ir cieši saistīts ar Vācijas publisko radio un TV staciju vēsturiski izveidoto sistēmu. Pateicoties okupācijas zonu robežām, pēc kara nodibināja vairākas radio stacijas, kuras 50.gados izveidoja kā sadarbības projektu ar nosaukumu ARD jeb pirmo vācu televīzijas kanālu.
Katru staciju kontrolē radio vai televīzijas padome, kas ir atbildīga par saturu, kamēr administratīvā padome lemj par līdzekļu sadali, lai nodrošinātu raidstaciju neatkarību. Uz šīm institūcijām locekļus izvirza sabiedriskās organizācijas, ieskaitot politiskās partijas. Vācijas pamatlikums paredz tādu iekšēju plurālismu, proti, viedokļu daudzveidību, jo pēc kara vēl tehniski nebija iespējams ēterā piedāvāt ārējo daudzveidību ar kanālu daudzumu.
Lai mazinātu valsts ietekmes iespējas, turklāt likums paredz finansēšanu no lietotāju obligātajām maksām, proti, patērētājiem, kam ir uztvērējaparāts, ir pienākums maksāt šo summu neatkarīgi no tā lietošanas.
Visi šie likumdošanas aspekti tika neskaitāmas reizes apstiprināti ar konstitūcionālās tiesas spriedumiem.
Protams, iepretim šai sistēmai vienmēr politiķi ir mēģinājuši ietekmēt medijus. 1961.gadā toreizējais kanclers Adenauers vēlējās beidzot izveidot īsto valsts televīziju. Bet raidstacijas lietas ietilpst kultūras jautājumos un līdz ar to ir federālo zemju kompetencē. Tā valdības cīņa beidzās ar otro vācu televīzijas kanālu jeb ZDF nodibināšanu.
Tās galvenais redaktors Nikolaus Brender amatā atrodas kopš 2000.gada. Viņš ir kolēģu cienīts un tiek uzskatīts par neatkarīgu. Partijas piederības viņam nav. ZDF intendants Markus Schächter vēlējas viņu 2010.gadā izvirzīt uz pārvēlēšanu administratīvajā padomē.
Pašlaik šajā padomē vairākums pieder kristīgo demokrātu (CDU) biedriem vai tiem, kas simpatizē šai partijai. Priekšsēdētāja vietnieks, Hessenes ministru prezidents Roland Koch (CDU) paziņoja, ka padomē šo kandidatūru noraida.
R.Koch savu domu pamato ar skatītāju skaita samazināšanos. Tāda argumentācija nav nopietna, jo vispār pieņemts ir, ka publiskajā televīzijā mazāk skatās uz tā saucamo kvotu nekā uz raidījumu kvalitāti. Tātad neapšaubāmi lēmums ir politisks. Citi žurnālisti no ZDF, kā arī ārpus tā ir solidarizējušies ar Nikolaus Brender. Tomēr izredzes viņa panākumiem ir niecīgas.
Pati pa sevi maiņa šajā amatā nenozīmē, ka ZDF programma pasliktinātos vai arī pieaugtu kristīgo demokrātu tiešā ietekme. Pirmkārt, šai partijai tīkamākā kandidāta ievēlēšana visas valsts priekšā nebūtu viennozīmīgi labvēlīga partijas reputācijai. Otrkārt, varētu būt grūtības atrast tādu žurnālistu, kurš šajos apstākļos būtu gatavs ļaut sevi izmantot politiskiem mērķiem un līdz ar to zaudēt savu neatkarību.
Problēma ir, ka līdz ar šo publisko diskusiju tiek pazemināta intendanta reputācija. Tas varētu būt atklāti slēptais aicinājums atkāpties no amata.
Bet priekšplānā ir arī juridisks jautājums. Acīmredzami minētajās padomēs valda politizēta atmosfēra. Par šo faktu neviena no partijām nekad nav sūdzējusies konstitūcionālajā tiesā, jo galu galā proporciju realitāte šajās institūcijās tās apmierināja – gadu desmitiem sabiedrība uzskatīja, ka viens kanāls drīzāk ir sociāldemokrātiski «sarkanais radio», bet citi ir konservatīvi «melnie radio» - attiecīgi kā ar krāsām, ar kurām Vācijā asociē partijas.
Tomēr, kā komentēja bijušais galvenais redaktors Klaus Bresser, tik atklāti ietekmes mēģinājumi sen nav bijuši. Iespaids, ko notiekošais atstāj uz pašu ZDF, arī ir kritiski vērtējams.
ZDF televīzijas padome laikam amatā nepārvēlēs intendanta izvirzīto kandidātu galvenā redaktora amatam Nikolaus Brender.
Šis jautājums ir cieši saistīts ar Vācijas publisko radio un TV staciju vēsturiski izveidoto sistēmu. Pateicoties okupācijas zonu robežām, pēc kara nodibināja vairākas radio stacijas, kuras 50.gados izveidoja kā sadarbības projektu ar nosaukumu ARD jeb pirmo vācu televīzijas kanālu.
Katru staciju kontrolē radio vai televīzijas padome, kas ir atbildīga par saturu, kamēr administratīvā padome lemj par līdzekļu sadali, lai nodrošinātu raidstaciju neatkarību. Uz šīm institūcijām locekļus izvirza sabiedriskās organizācijas, ieskaitot politiskās partijas. Vācijas pamatlikums paredz tādu iekšēju plurālismu, proti, viedokļu daudzveidību, jo pēc kara vēl tehniski nebija iespējams ēterā piedāvāt ārējo daudzveidību ar kanālu daudzumu.
Lai mazinātu valsts ietekmes iespējas, turklāt likums paredz finansēšanu no lietotāju obligātajām maksām, proti, patērētājiem, kam ir uztvērējaparāts, ir pienākums maksāt šo summu neatkarīgi no tā lietošanas.
Visi šie likumdošanas aspekti tika neskaitāmas reizes apstiprināti ar konstitūcionālās tiesas spriedumiem.
Protams, iepretim šai sistēmai vienmēr politiķi ir mēģinājuši ietekmēt medijus. 1961.gadā toreizējais kanclers Adenauers vēlējās beidzot izveidot īsto valsts televīziju. Bet raidstacijas lietas ietilpst kultūras jautājumos un līdz ar to ir federālo zemju kompetencē. Tā valdības cīņa beidzās ar otro vācu televīzijas kanālu jeb ZDF nodibināšanu.
Tās galvenais redaktors Nikolaus Brender amatā atrodas kopš 2000.gada. Viņš ir kolēģu cienīts un tiek uzskatīts par neatkarīgu. Partijas piederības viņam nav. ZDF intendants Markus Schächter vēlējas viņu 2010.gadā izvirzīt uz pārvēlēšanu administratīvajā padomē.
Pašlaik šajā padomē vairākums pieder kristīgo demokrātu (CDU) biedriem vai tiem, kas simpatizē šai partijai. Priekšsēdētāja vietnieks, Hessenes ministru prezidents Roland Koch (CDU) paziņoja, ka padomē šo kandidatūru noraida.
R.Koch savu domu pamato ar skatītāju skaita samazināšanos. Tāda argumentācija nav nopietna, jo vispār pieņemts ir, ka publiskajā televīzijā mazāk skatās uz tā saucamo kvotu nekā uz raidījumu kvalitāti. Tātad neapšaubāmi lēmums ir politisks. Citi žurnālisti no ZDF, kā arī ārpus tā ir solidarizējušies ar Nikolaus Brender. Tomēr izredzes viņa panākumiem ir niecīgas.
Pati pa sevi maiņa šajā amatā nenozīmē, ka ZDF programma pasliktinātos vai arī pieaugtu kristīgo demokrātu tiešā ietekme. Pirmkārt, šai partijai tīkamākā kandidāta ievēlēšana visas valsts priekšā nebūtu viennozīmīgi labvēlīga partijas reputācijai. Otrkārt, varētu būt grūtības atrast tādu žurnālistu, kurš šajos apstākļos būtu gatavs ļaut sevi izmantot politiskiem mērķiem un līdz ar to zaudēt savu neatkarību.
Problēma ir, ka līdz ar šo publisko diskusiju tiek pazemināta intendanta reputācija. Tas varētu būt atklāti slēptais aicinājums atkāpties no amata.
Bet priekšplānā ir arī juridisks jautājums. Acīmredzami minētajās padomēs valda politizēta atmosfēra. Par šo faktu neviena no partijām nekad nav sūdzējusies konstitūcionālajā tiesā, jo galu galā proporciju realitāte šajās institūcijās tās apmierināja – gadu desmitiem sabiedrība uzskatīja, ka viens kanāls drīzāk ir sociāldemokrātiski «sarkanais radio», bet citi ir konservatīvi «melnie radio» - attiecīgi kā ar krāsām, ar kurām Vācijā asociē partijas.
Tomēr, kā komentēja bijušais galvenais redaktors Klaus Bresser, tik atklāti ietekmes mēģinājumi sen nav bijuši. Iespaids, ko notiekošais atstāj uz pašu ZDF, arī ir kritiski vērtējams.
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen