Lëtzebuerg būs īsta konstitucionāla monarhija

Šī bloga header apgalvots, ka Luksemburgā gandrīz nekad nekas nenotiek. Tas atbilsts patiesībai, bet tagad šīs mazvalsts iedzīvotāji ir sašutusi un interesantā kārtā pilnīgā vienprātībā ar savu valdību. Kuras valsts valdība to par sevi varētu apgalvot.

Kas notika. Parlaments pieņēma likumu, kas nākotnē ļauj brīvprātīgu aiziešanu no dzīves pacientiem, kas slimo neārstējami un cieš sāpes. Luksemburga ir monarhija un valsts galva lielhercogs. Pašreizējais monarhs, 1955.g dzimušais Henri von Luxemburg nepasludināja šo likumu, jo, kā viņš paskaidroja, nevarot tādu soli pieļaut ar savu sirdsapziņu.

Pārsteidzošais aspekts šajā lietā ir, ka tas notiek pirmo reizi kopš 100 gadiem. Kostitūcijas 34. pants gan paredz, ka lielhercogam ir jāakceptē likumu, proti, ne tikai jāpasludina, bet arī jāpiekrīt. Un no tā izriet faktiskās veto tiesības pret saturu.

Bet šī norma tika līdz šim uztverta kā teorētiskā. Tā saka pārsteigts ministru prezidents Jean Claude Juncker kā arī sociāldemokrātu parlamenta deputāte Lydie Err. Tāpat edzīvotāji uzskata savu valsti par demokrātiju un aptaujātie pauž viedokli, ka tauta caur parlamentu lekumu ir pieņēmusi un monarham nekādas tiesības to akceptēt neesot.

Tiesa, jau trīs gadus strādā komisija pie konstitūcijas maiņas jautājuma, jo arī lielhercogam vajagot būt interese, lai tās teksts atbilst politiskai praksei. Tagad pēkšņi šī lieta kļuva pa visam aktuālā. Politika baidās no institucionālas krīzes. Rezultātā partijas ātri vienojās mainīt konstitūciju jau šonedēļ, izsvītrojot no minētā panta teikumu, ka hercogam ir jāakceptē likumu.

Bet komisija turpinās strādāt pie citām maiņām. Savukārt, arī vēl šogad tiks pieņemts likums, ka brīvprātīgi aiziet no dzīves būs atļauts ar tādu ierobežojumu, ka nevienam ārstam nevar piespiest, šo pacientu vēlmi realizēt.

Šveices tautas partija vēlas būt kur?

SVP jaunā politiķa Toni Brunner vadībā, kurš tomēr stāv Christoph Blocher ēnā rīkojas jau veselu gadu neskaidrā veidā. Partija vēlas būt pozīcijā vai nē, nav skaidrs.

Kad 2007.g. gan partijas biedre tika ievēlēta valdībā, tikai ne uz atkārtotu ievēlēšanu cerējošu Blocher sākas visas dusmas un haotiskās reakcijas. Bet vienai no tām ir raksturs, tehniski apgrūtināt gan pašai SVP gan arī pārējām valdības partijām risināt šo politisku krīzi. SVP aiz dusmām pēc Eveline Widmer-Schlumpf ievēlēšanas pieņāma lēmumu, statūtu mainīt. Līdz ar to nedrīkst valdībā ievēlētais kandidāts, kurš no partijas iepriekš nebija oficiāli izvirzīts, piekrist pildīt amatu, bet gan vajag attiekties no tā.

Šveicē abas parlamenta palātas balso par valdības locekļiem aizklāti. Jāievero ir aprakstīta buramformula, kura nosaka, no kuras partijas cik daudz pārstāvjus jāievēl. Turklāt, jāskatās uz kandidātu dzimumu, valodu, konfesiju, lai viss būtu līdzsvarots. Šādi ir, protams, iespējams, ka aizkulisēs deputāti vienojas gan ievēlēt noteiktās partijas biedru, bet nevis to, kuru partija oficiāli izvirzīja pati. Precīzi šādi jau notika pirms gada.

Bet partijas statūtu izmaiņas citas partijas vērtē kā ultimātu. SVP ir izvirzījusi tagad gan līdzšinējo Blocher, un lai pārāk nekaitināt citas partijas, kas jau paziņojuši par šī cilvēka neievēlēšanu, bijušo partijas priekšsēdētāju Ueli Maurer.

Kamēr Sveices prese diskutē kandidāta piemērotību amatam un cik lielā mērā viņš pārējām partijām ir pieņemamāks par Blocher, šis aspekts varbūt nebūs izšķirošais. Savukārt, citu partiju dusmas par ultimātu gan. Vēlēšanas notiks 12. decembrī.

Austrija politiskā strupceļā?

Austrijai ir jaunā valdība. Tā pati koalīcija, ka jau iepriekš, tikai galvenās lomas citi cilvēki. Tikai jau minēts, ka konservatīva tautas partija ÖVP ierosināja laulības ar sociāldemokrātu SPÖ beigas un zaudēja.

Tam iemesls lielā mērā bija bijušā kanclera Wolfgang Schüssel nespēja, kāpt savā partijā otrajā rindā un akceptēt, ka pie varas vairs nav labēja koalīcija. Būdams frakcijas priekšsēdētājs, savam pēcnācējam Wilhelm Molterer nedeva iespēju politiski elpot. Zaudējums bija dubultais. Ne tikai procentos partijai iznāca vēsturiskā sakāve. Bet iepretim cerībām uz kaut ko citu ir spiesta vēl vairāk partnerim piekāpt nekā jau pirms tam.

Tam iemesls, ka jau trešā daļa no vēlētājiem, daļēji aiz pārliecības, bet daļēji kā protests balso par galīgi labējām populistiskām partijām, ar kurām sadarbība ir problemātiskā. Rezultātā tā koalīcija, kuru kādreiz par lielu sauca, jo tajā sadarbojas divas lielākas partijas, vairs nemaz nav tik lielā. Pirmo reizi tās frakcijas vairs neapvieno parlamentā kvalificētu vairākumu, proti 2/3, ar ko arī var mainīt konstitūciju.

Neapšaubāmi valdības krišanai otrais iemesls bija pats kanclers, Alfred Gusenbauer, kuram, pēc komentatora domām, vairāk patika sēdēt savā krēsla nekā vadīt valdību.

Tieši šo divu konkurentu aiziešana dod koalīcijai citu seju. Kanclers ir Werner Faymann un ÖVP partijas jaunais priekšsēdētājs, Erwin Pröll, finanšu ministrs. Vērojot valdības veidošanas sarunas komentāros salīdzināja rezultātus ar Gusenbauer / Molterer sarunām. Toreiz SPÖ politiķim pārmeta partijas biedri, ka viņš visādas “svarīgas ministrijas” ka ārlietas un finanses bija uzticējis tieši koalīcijas partnerim un nevis prasījis savai partijai.

Un tieši skatoties uz šo faktu, Faymann vēl vairāk ministrijas, proti, ne tikai ārlietas, ko daudzās valstīs pieņemts atstāt koalīcijas otram lielākam spēkam. Bet tagad ÖVP vadīs gan iekšlietu gan tieslietu ministrijas, kas sadarbībā atbild, galvenokārt, par iekšējo drošību. Komentāros pieņēma, ka Pröll pēc partijas sakāves esot “kaut kas jānes mājās” lai partijas biedri nenoliegtu šo koalīciju.

Bet acīmredzot, Faymann bija cits mērķis, ko ļoti pozitīvi arī viņa partija vērtē: sociāldemokrātu rokās tieši tās ministrijas, kas atbild par sociālajiem jautājumiem.

Līdz ar to vada tagadēju koalīciju mierīgāki cilvēki un, laikam, abi partneri ir ar posteņiem apmierināti. Tas ir pamats cerēt, ka šī valdība piecus gadus turēsies pie varas un nenāksies atkal tikai pēc gada rīkot ārkārtas vēlēšanas, ka tas ir bijis ar Gusenbauer valdību.

Protams, abas partijas ir arī spiestas, jo citādāk, droši vien paliktu vēl viena no divām populistiskām partijām pat stiprākā frakcija un varētu sev pieprasīt valdības vadīšanu. 1999.g. Jörg Haider no tā atteicās, lai gan viņa vadīta FPÖ toreiz niecīgi uzvarējaÖVP. Schüssel näca pie varas. Šogad sasitās Haider.

Varētu teikt, ka Austrijas politiķi spēj strupceļam vislabāko risinājumu atklāt. Bet arī tas nav vēl droši. Koalīcija arī sabruka tāpēc, ka sociāldemokrāti sāka kalpot eiroskeptiķu vēlmei, lai nākotnē būtu par visiem ES jautājumiem referendumi. Pret to, savukārt, kategoriski iebilst līdzšinēja ārlietu ministre, ÖVP politiķe, Ursula Plassnik. Viņa varēja vadīt šo ministriju tālāk, bet no tā, dēļ aizdomām par tālāko politiku atteicās.

Valsts valoda Vācijā

Tikko pašlaik notiekošajā Kristīgo Demokrātu Savienības partijas kongresa ierosināja starp citiem Saarland federālas zemes ministru prezidents vācu valodas statusu kā valsts valoda pamatlikuma 22. pantā.

Daudziem latviešiem diez vai tas ir interesanti, drīzāk brīnīsies: vai tad līdz šim nebija?

Tieši tā, nebija. Ne konstitūcijas autori 1949.g. gadā to uzskatījuši par nepieciešamu nedz arī citi valsts vīri vēlāk, jo ļoti vienkārši sakot, tas ir pašsaprotami – atšķirībā no Latvijas. Vācijas iedzīvotāji ir ļoti homogēni vācieši – atšķirībā no Latvijā izplatītiem mītiem par turku daudzumu tajā valstī.

Vācijā ir aptuveni 82 miljonu iedzīvotāji, no tiem kādi 4 miljoni ir turki, proti, mazāk par 5%. Bez vācu valodas var iztikt musulmane, kuru tik un tā tikai par dzīvokli dzīvo un iepērkas vai nu supermarketos vai kādā no turku veikaliem. Iztikt var arī viņas vīrs strādājot kaut kādā rūpnīcas cehā.

Tiesa gan, diemžēl, ka pārāk daudz turku jaunieši, kas, protams, gan iet vācu skolā, tur pietiekoši labi nemācās “valsts” valodu, lai vēlāk iegūstu labi apmaksātu darbu. Savukārt, tādi piemēri aizvien vairāk arī ir. Tikko Cem Özdemir ievēlēja par zaļas partijas priekšsēdētāju.

Kāpēc tad tāda lieta pēkšņi. Peter Müller nākamgad grib tikt atkārtoti ievēlēts. Un tieši sakarā ar Angela Merkel kanclera amatā, pašlaik kristīgiem demokrātiem trūkst programmā un politikā tādi aspekti, kas piesaistu konservatīvi noskaņotus vēlētājus.

Tas arī ir viss. Jo, lai ierakstīt pamatlikumā kaut ko tādu, parlamentā nepieciešams atbalsts no 2/3 deputātu. Lielai koalīcijai ar sociāldemokrātiem, kuru vada Merkel, tāds pārsvars ir. Bet partneris tik un tā nepiekritīs tam. Sekojoši Peter Müller var mierīgi tādu vētru ūdens glāzītē provocēt. Sekas tam nebūs vairāk nekā komentāri avīzēs un žurnālos.

Tāpēc arī Spiegel online jau vakar sākās apsaukt to plānu, jokojot, piedāvājot vācu tulkojums Vācijā izplatītiem anglicismiem un ārzemju ēdieniem:

Döner, ko Latvijā labāk zina ar Kebab jēdzienu, īstenībā saucās Döner Kebab turkiem. Tulkojot, lūdzu dodiet man vienu griezošu cepamo gaļu. Izklausās kā trakumsērga.

Chop Suey ir Taizemes zupa. Tulkojot jāpasūta salauztus gabalus. Droši vien, garšīgi.

Club varētu vēl saukt par Diskotēku. Bet arī tas ir svešvārds. Disk ir šķēle un teka no grieķu valodas ir noliktava. Vai tad tiešam labprāt atpūtīsies šķēļu noliktavā? Latvijā varētu to gan vēl pa visam pārprast ka Šķēles nolikta.

Lielākai daļai latviešiem būtu skaidrs, kā nosaukt Vodku īsti un eifemistiski. La\bi, latviešiem ir savs degvīns. Vāciski arī ir Branntwein.

Bet ko varētu nozīmēt: Es netieku ar savu piezīmju grāmatu vispasaules tīklā?

Viens ir skaidrs: Vācu valoda Vācijā ir pa visam droši droša. Tam nav nepieciešami jauni likumi, jo esošos ir rakstīts, ka valsts iestāžu kontakts notiek vācu valodā.

Šveices Tautas partija mocās ar sevi

Buramformula, ar kuru sastāda valdību Šveicē jau pastāv vairāk nekā pusgadsimtu. Tajā laikā mainījās piedalījušo partiju sekmes vēlēšanās. Līdz ar to nebija pārsteigums, ka SVP sev prasīja divas vietas valdībā ar septiņiem cilvēkiem.

Diemžēl maiņas sistēmā notika slepenā ceļā, ievēlējot Christoph Blocher aizklātā balsojumā 2003.g. Viņa politiskā varenība gan derēja vairot partijai vēlētāju atbalstu, tomēr, pašā valdībā viņa politiskā kultūra gan noveda pie tā, ka 2006.g. tajā pašā slepenā veidā politiskā elite izmeta ārā no izpildvaras kolēģa.

Kopš tiem laikiem daļa no partijas vēlētos atgriezties vecās sliedēs, atgriezties valdībā un nomierināties ar to, ka Blocher pārejām partijām nav pieņemams. Viņš pats kā arī daži viņam politiskie draugi pretojas tam. Aizsardzības ministra Samuel Schmid atkāpšanos no amata tagad dod iespēju risināt šo konfliktu. Un tāpēc bija lielas diskusijas par to, vai partija atgriezīsies valdībā, proti, izvirza kandidātu un ja jā, tad kuru. Piedāvāt apvienota Bundesversammlung – Šveicē abās parlamenta palātas kopīgā sēdē ievēl valdības locekļus – tikai vienu kandidātu, vai saucamo Zweierticket, proti divus kandidātus izvelei un vai izvirzīs Blocher.

Beigu beigās nolēma izvirzīt Chrostoph Blocher kopā ar bijušo partijas priekšsēdētāju, Ueli Maurer. Šādi ir skaidrs, ka pēc buramformulas atgriezīsies jebkurā gadījumā Tautas partija SVP, dodot pārējām partijām iespēju, gan šai sistēmai atbalstīt, bet nepiekrist Blocher kandidatūrai.
Pie tā risinājuma partija gan nonāca tikai pēc jaunā partijas priekšsēdētāja, Toni Brunner, konsultācijām ar sociāldemokrātiem, brīviem demokrātiem un kristīgiem demokrātiem. Ne īpaši pēdējie, bet it sevišķi pirmie divi minētie spēki kategoriski noraidīja Blcoher atpakaļ ievēlēšanu valdībā. Līdz ar to, nosaucot vienīgi Blocher, SVP būtu viennozīmīgi aizgājusi no buramformulas jau pati.

Tagad, visticamāk, Šveices politika nomierināsies, atgriezīsies SVP un līdz vēlēšanām 2011.g. redzēs, vai tie partijas spēki, kas tikai nostumti malā, kas no partijas pat jau ir izstājušies un pat nodibinājuši savu jaunu politisko spēku, atgriezīsies vecajā politiskā mājā. Jebkurā gadījumā arī ir skaidrs, ka Eveline Widmer-Schlumpf, kurā aizklātā balsojumā pirms gadā ievēlēta Blocher vietā ar savu jaunu partiju nevarēs tik vienkārši pielāgoties buramformulai.