Finanšu krīzes fonā arī vācu diskusiju raidījumos gandrīz vairs nav citu tēmu apspriežot baņķieru algas un prēmijas.
Neizpratni un brīnumu, pat dusmas izraisa tie baņķieri, kas pieprasa savos līgumos solītu atalgojumu pilnā apmērā pat juridiskā ceļā, proti, caur tiesām, lai gan viņi veda savu banku gandrīz līdz bankrotam vai arī pāri sarkanai līnijai. Daži institūti “izdzīvoja” tikai pateicoties valsts galvojumam.
Tiesa gan, daudz ierindu iedzīvotāju no tām juridiskām saistībām maz ko saprot. Nostiprinājās tikai tāda sajūta, ka kaut kas nenoriet taisnīgi. Bet pašlaik dvēseles “vārās”, jo 2008.g. viena lielā mazumtirdzniecības ķēdes kasiere tika atlaista beztermiņa no darbā. Pārmetums: viņa esot izpirkusi divus tara čekus ar kopīgu vērtību 1,30 Eiro.
Protams, šī summa salīdzinot ar banku zaudējumiem, kuriem tagad pakāpeniski seko milzīgas problēmas rūpniecībā, izskatās smieklīga. Vai tas nav netaisnīgi un kā tas ir pieļaujams?
Jāsaprot, ka abos gadījumos spriež nevis par kriminālo sodāmību, bet par darba attiecībām. Gan kasiere, gan baņķieris ir uzņēmuma darbinieki. Katram ir savs līgums ar darba devēju. Baņķierim tā ir akciju sabiedrība, kuras padome uzrauga uzņēmumu vadošu valdi. Ja ar īstermiņu panākumiem saistītas prēmijas menedžmenta līgumos tiek garantētas, kamēr sods neveiksmes gadījumā nav paredzēts, tad par to vainojami ir galu galā īpašnieki, proti, akcionāri.
Savukārt, uzņēmums mazumtirdzniecībā, protams, vēlas paļauties uz savu kasieru godīgumu.
Tomēr, skatoties uz niecīgu, it kā piesavinātu summu sašutums nepārsteidz. Parlamenta viceprezidents Wolfgang Thierse nosauca atlaišanu apstiprinājušo tiesas spriedumu par barbarisko. Kasiere pārsūdzēja darba tiesas spriedumu federālas zemes darba tiesā, kas pirmās instances lēmumu apstiprināja.
Bijusi kasiere jau paudusi savu apmierinātību ar atbalstu gan tautas gan politiskās elites vidū un netaisās padoties, jo viņa apgalvo, ka pārmetums neatbilstot patiesībai. Viņa nesot minētus čekus 1,30 Eiro vērtībā uzpirkusi.
Viņas advokāts ir gatavs pārsūdzēt lietu līdz pat konstitūcijas tiesai, bet federālā darba tiesā jau iesniedza pieprasījumu noraidīt lietas pārsūdzēšanu tajā. Līdz ar to atlaišanas jautājums tiktu nosūtīts atpakaļ uz federālas zemes darba tiesu.
Šveices banku konfidencialitāte izraisa nepieredzētu diplomātisku kašķi
Šveice un Vācija ir federatīvas valstis un attīstītas ekonomikas, bet tomēr ļoti atšķirīgas valstis.
Šveicē četras lielākas partijas turpina jau pusgadsimtu pēc saucamas “buramformulas” veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir patīkot nepatīkot jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.
Kamēr iedzīvotāju vidū zināšanas par otro valsti vairāk nav daudz plašāk par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības bija, būtībā, vienmēr normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā, asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tikai aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?
Nav nekas jauns, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnītā vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VIDam. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu gan nevēlas maksāt par saņemtām summām nodokļus. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.
Līdz šim Šveice ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza sekot to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām. Izņēmums bija saucama nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu apraksta, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VIDam melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.
Šo rīcību var saprast tikai Šveices nodokļu sistēmas un valsts tradīcijas fonā. Šī valsts neiekasē automātiski neko. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarāciju. VID atsūta pēc tam nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai Šveices pilsoņi par likumdošanu plašā mērā lem paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana netiek kā citur pasaulē uztverta tik negatīva.
Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat atsevišķie politiķi paši nav tik cienīgie indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.
Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekāda motivācija ar bankām un Šveici cīnīties. Sekojoši starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusās vienošanās neieviest automātiskās informāciju apmaiņas sistēma.
Pienākot finanšu krīzei nesen ASV piespieda Šveicei mainīt savu līdzšinēju politiku. Washington pat piespieda banku kontrolei Finma sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem, ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij nopietns likuma pārkāpums.
Bet šo incidentu atkal ES dalībvalstis ņēma par piemēru pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt, spiedienu Šveicei pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanas, kā, piemēram, Andorra un Liechtenstein.
Konfliktu konkrēti izraisīja Vācijas finansu ministrs Peer Steinbrück jau gadu atpakaļ. Toreiz pasludināja, ka nākotnē vajagot blakus cukurmaizei arī izmantot pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds apraksta panākt savus mērķus gan pretim nākot gan piespiežot. Šveicē tauta sadusmojās.
Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītiem melniem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtus sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs pamatoja baumošanu pielietojot metaforiku, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāni par tās esamību zinot. Šādi viņš starp rindām salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmas pilna.
Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojas, jo Šveice kā OECD dalībvalsts tās baumas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens esot neakceptējams, agresīvs un aizvainojošs.
Arī šo reakciju var saprast tikai Šveices tradīcijas fonā. Kamēr Vācijā laipnība neizpaužas lietojot daudz attiecīgus vārdus, Šveicē tas ir gan vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikala pasūtīt preci sakot “es saņemšu” (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es lūdzu varētu pirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet noteikti Šveicē ir svarīgs vārdiņš, Vācijā intonācija.
Viens kristīgo demokrātu laba spārna deputāts, Thomas Müller, parlamenta uzruna teica, ka Steinbrück viņu atgādinot tos vāciešus, kas pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas apsaiti pa ielām staigāja. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionāliem sociālistiem, proti, Hitler partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondent Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt, jāatgādina, ka Hitler Eiropā tikai Šveicei neuzbruka, kura uzpirka Hitler citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre, Chiara Simoneschi-Cortesi par izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzas, ka esot no Šveices saņēmis draudējumu vēstules.
Arī Vācijā finansu ministra retorika tik uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu, kristīgie demokrāti asi kritizē finansu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkel tikai nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.
Virsotnē strīdu izraisīja vārdi, bet runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un maiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāliski apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.
Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, vietā, vadīt offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābāt savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finansu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.
Šveices piekāpšanos vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu “Sviestu pie zivīm” (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms būšot, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs, Toni Brunner, kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.
Galu galā tagad diez vai uz reiz visa nauda tiks atsauktā no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav neviena drošāka vieta. Ļoti ticami arī ir amnestija.
Šveicē četras lielākas partijas turpina jau pusgadsimtu pēc saucamas “buramformulas” veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir patīkot nepatīkot jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.
Kamēr iedzīvotāju vidū zināšanas par otro valsti vairāk nav daudz plašāk par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības bija, būtībā, vienmēr normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā, asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tikai aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?
Nav nekas jauns, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnītā vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VIDam. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu gan nevēlas maksāt par saņemtām summām nodokļus. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.
Līdz šim Šveice ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza sekot to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām. Izņēmums bija saucama nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu apraksta, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VIDam melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.
Šo rīcību var saprast tikai Šveices nodokļu sistēmas un valsts tradīcijas fonā. Šī valsts neiekasē automātiski neko. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarāciju. VID atsūta pēc tam nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai Šveices pilsoņi par likumdošanu plašā mērā lem paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana netiek kā citur pasaulē uztverta tik negatīva.
Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat atsevišķie politiķi paši nav tik cienīgie indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.
Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekāda motivācija ar bankām un Šveici cīnīties. Sekojoši starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusās vienošanās neieviest automātiskās informāciju apmaiņas sistēma.
Pienākot finanšu krīzei nesen ASV piespieda Šveicei mainīt savu līdzšinēju politiku. Washington pat piespieda banku kontrolei Finma sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem, ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij nopietns likuma pārkāpums.
Bet šo incidentu atkal ES dalībvalstis ņēma par piemēru pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt, spiedienu Šveicei pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanas, kā, piemēram, Andorra un Liechtenstein.
Konfliktu konkrēti izraisīja Vācijas finansu ministrs Peer Steinbrück jau gadu atpakaļ. Toreiz pasludināja, ka nākotnē vajagot blakus cukurmaizei arī izmantot pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds apraksta panākt savus mērķus gan pretim nākot gan piespiežot. Šveicē tauta sadusmojās.
Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītiem melniem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtus sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs pamatoja baumošanu pielietojot metaforiku, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāni par tās esamību zinot. Šādi viņš starp rindām salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmas pilna.
Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojas, jo Šveice kā OECD dalībvalsts tās baumas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens esot neakceptējams, agresīvs un aizvainojošs.
Arī šo reakciju var saprast tikai Šveices tradīcijas fonā. Kamēr Vācijā laipnība neizpaužas lietojot daudz attiecīgus vārdus, Šveicē tas ir gan vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikala pasūtīt preci sakot “es saņemšu” (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es lūdzu varētu pirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet noteikti Šveicē ir svarīgs vārdiņš, Vācijā intonācija.
Viens kristīgo demokrātu laba spārna deputāts, Thomas Müller, parlamenta uzruna teica, ka Steinbrück viņu atgādinot tos vāciešus, kas pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas apsaiti pa ielām staigāja. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionāliem sociālistiem, proti, Hitler partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondent Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt, jāatgādina, ka Hitler Eiropā tikai Šveicei neuzbruka, kura uzpirka Hitler citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre, Chiara Simoneschi-Cortesi par izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzas, ka esot no Šveices saņēmis draudējumu vēstules.
Arī Vācijā finansu ministra retorika tik uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu, kristīgie demokrāti asi kritizē finansu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkel tikai nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.
Virsotnē strīdu izraisīja vārdi, bet runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un maiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāliski apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.
Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, vietā, vadīt offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābāt savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finansu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.
Šveices piekāpšanos vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu “Sviestu pie zivīm” (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms būšot, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs, Toni Brunner, kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.
Galu galā tagad diez vai uz reiz visa nauda tiks atsauktā no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav neviena drošāka vieta. Ļoti ticami arī ir amnestija.
Quo vadis, Thüringen, vai komunistu “comeback”?
Vācijā 2009. gads skaitās “Superwahljahr” (super vēlēšanu gads). Žurnālistu vidū šādi runā un raksta nevis kādu iepriecinošo aspektu dēļ, bet tā apraksta vienkārši gadu, kurā notiek īpaši daudz vēlēšanas.
Protams, galvenais vēlētāju aicinājums pie urnām būs rudenī, kad ievēlēs jaunu federālu parlamentu (Bundestag). Turklāt, tāpat kā Latvijā, jau jūnijā gaidāmas Eiropas parlamenta vēlēšanas. Bet Vācijā ar savām 16 federālām zemēm vismaz it pēc 5 gadiem notiek gan parlamenta, gan arī pašvaldību vēlēšanas. Proti, katru gadu kaut kur Vācijā balso aptuveni 7 reizes.
Lielā nozīme šogad ir federālajai zemei Thüringen, kur noritēs augustā gaidāmas parlamenta vēlēšanas tikai mēnesi pirms Bundestag balsojuma. Vienlaicīgi ar Thüringen vēlēšanas arī būs Saarland zemē.
Lai gan politiķi un žurnālisti vienmēr šādas vēlēšanas uztver kā testu partijas reitingiem, šogad pievērsīs tām vēl vairāk uzmanību, un tā ne tikai īsās laika starpības dēļ. Abās zemēs ir Angela Merkel partija Kristīgie Demokrāti (CDU) ar absolūtu vairākumu pie varas, un abos gadījumos rezultāti grūti prognozējami, bet, visticamāk, CDU zaudēs.
Arī tas, tomēr, pat pa sevi nav tik ļoti aizraujošs kā citas šoreiz svarīgas īpatnības.
Thūringen ministru prezidents Dieter Althaus 1. janvārī izraisīja slēpošanas avāriju Austrijā un, diemžēl, cietuša sieviete no traumām nomira. Althaus vaina bija, pie trašu krustojuma lielā ātrumā iebraukt otrajā trasē pretējā virzienā.
Uz reiz presē diskutēja, vai Althaus atveseļosies pietiekoši ātri, lai piedalīties vēlēšanu kampaņā, kā arī, vai viņš vispār būs vēl spējīgs vadīt valdību. Piemēram, uz partijas kongresu, kurā Althaus izvirzīja atkārtoti amatam, ministru prezidents personīgi ieradās, bet apsveica partijas biedrus ar īsziņu vien. Iepretim publiski paustām šaubām, CDU no sava kandidāta neatteicās. Tiesa, partijai nav cilvēka, kurš varētu Althaus kungu aizvietot.
Austrijā ministru prezidentu steigā notiesāja. Arī tiesnešus politiķis ar savu klātbūtni negodināja. Piespriestais naudas sods ar 33.000 Eiro pluss 5.000 Eriro atlīdzību cietušās sievietes ģimenei ir precīzi tik liela summa, ka politiķim pēc Vācijas likumdošanas nebūs piezīmes policijas izziņā par sodāmībām.
Althaus kungs amnēzijas dēļ pašu avāriju neatceras, bet savu vainu viņš ir pilnībā atzinis. Tagad žurnālisti jautā, kā ministru prezidentu morāliski vaina ietekmēs un cik bieži pirms un pēc vēlēšanām prese un tauta viņam prasīs par notiekošo runāt.
Lielu izbrīnu, pat sašutumu, izraisīja Althaus ar interviju Vācijas lielākā bulvāra laikrakstā “BILD-Zeitung”. Kamēr viņš citiem izdevumiem atteicās un opozīcijas pārstāvji ministru prezidenta veselības dēļ atturējās no bargas kritikas, viņš šajā avīzē uzstājās, ka ar pilniem spēkiem atgriezies politikas tribīnē.
Žurnālisti kritizē, ka šī lieta īstenībā novērš uzmanību no politiskiem jautājumiem šajās vēlēšanās. Vēlētājiem noteikti svarīgāk būtu, piemēram, Opel nākotne. Šim uz bankrota sliekšņa esošam mašīnu ražotājam arī Thrüringen ir rūpnīca.
CDU izredzes mazina ne tikai sociāldemokrātiskā SPD, ar ko CDU Angela Merkel vadībā Berlīnē valda vienā koalīcijā. Tieši vislielākais drauds nāk no bijušiem komunistiem. Protams, federālajā zemē Thüringen kā bijušas VDR daļa tas nav liels pārsteigums.
Savukārt, Saarland, kas atrodas rietumos, kandidēs šīs zemes bijušais SPD-ministru prezidents Oskar Lafontaine. Viņš, būdams Schröder valdības finansu ministrs, savu amatu un partiju pirms desmit gadiem aiz dusmām pameta un nodibināja jaunu kreisu spēku. Šis veidojums 2007.g. apvienojās ar bijušiem komunistiem.
Labie vēlēšanu rezultāti kreisajiem tikai mēneša pirms Bundestag balsojuma uzdos politiķiem un partijām jautājumu par iespējamām koalīcijām. Vai izveidos CDU-SPD valdības, no kā federālajā līmenī abas partijas taču vēlas izvairīties, vai arī SPD piekritīs izveidot kādu kreiso koalīciju? Abās vietās, turklāt, iespējams, ka kreisie būs lielāka frakcija nekā sociāldemokrāti. Ko tad darīt?
Protams, galvenais vēlētāju aicinājums pie urnām būs rudenī, kad ievēlēs jaunu federālu parlamentu (Bundestag). Turklāt, tāpat kā Latvijā, jau jūnijā gaidāmas Eiropas parlamenta vēlēšanas. Bet Vācijā ar savām 16 federālām zemēm vismaz it pēc 5 gadiem notiek gan parlamenta, gan arī pašvaldību vēlēšanas. Proti, katru gadu kaut kur Vācijā balso aptuveni 7 reizes.
Lielā nozīme šogad ir federālajai zemei Thüringen, kur noritēs augustā gaidāmas parlamenta vēlēšanas tikai mēnesi pirms Bundestag balsojuma. Vienlaicīgi ar Thüringen vēlēšanas arī būs Saarland zemē.
Lai gan politiķi un žurnālisti vienmēr šādas vēlēšanas uztver kā testu partijas reitingiem, šogad pievērsīs tām vēl vairāk uzmanību, un tā ne tikai īsās laika starpības dēļ. Abās zemēs ir Angela Merkel partija Kristīgie Demokrāti (CDU) ar absolūtu vairākumu pie varas, un abos gadījumos rezultāti grūti prognozējami, bet, visticamāk, CDU zaudēs.
Arī tas, tomēr, pat pa sevi nav tik ļoti aizraujošs kā citas šoreiz svarīgas īpatnības.
Thūringen ministru prezidents Dieter Althaus 1. janvārī izraisīja slēpošanas avāriju Austrijā un, diemžēl, cietuša sieviete no traumām nomira. Althaus vaina bija, pie trašu krustojuma lielā ātrumā iebraukt otrajā trasē pretējā virzienā.
Uz reiz presē diskutēja, vai Althaus atveseļosies pietiekoši ātri, lai piedalīties vēlēšanu kampaņā, kā arī, vai viņš vispār būs vēl spējīgs vadīt valdību. Piemēram, uz partijas kongresu, kurā Althaus izvirzīja atkārtoti amatam, ministru prezidents personīgi ieradās, bet apsveica partijas biedrus ar īsziņu vien. Iepretim publiski paustām šaubām, CDU no sava kandidāta neatteicās. Tiesa, partijai nav cilvēka, kurš varētu Althaus kungu aizvietot.
Austrijā ministru prezidentu steigā notiesāja. Arī tiesnešus politiķis ar savu klātbūtni negodināja. Piespriestais naudas sods ar 33.000 Eiro pluss 5.000 Eriro atlīdzību cietušās sievietes ģimenei ir precīzi tik liela summa, ka politiķim pēc Vācijas likumdošanas nebūs piezīmes policijas izziņā par sodāmībām.
Althaus kungs amnēzijas dēļ pašu avāriju neatceras, bet savu vainu viņš ir pilnībā atzinis. Tagad žurnālisti jautā, kā ministru prezidentu morāliski vaina ietekmēs un cik bieži pirms un pēc vēlēšanām prese un tauta viņam prasīs par notiekošo runāt.
Lielu izbrīnu, pat sašutumu, izraisīja Althaus ar interviju Vācijas lielākā bulvāra laikrakstā “BILD-Zeitung”. Kamēr viņš citiem izdevumiem atteicās un opozīcijas pārstāvji ministru prezidenta veselības dēļ atturējās no bargas kritikas, viņš šajā avīzē uzstājās, ka ar pilniem spēkiem atgriezies politikas tribīnē.
Žurnālisti kritizē, ka šī lieta īstenībā novērš uzmanību no politiskiem jautājumiem šajās vēlēšanās. Vēlētājiem noteikti svarīgāk būtu, piemēram, Opel nākotne. Šim uz bankrota sliekšņa esošam mašīnu ražotājam arī Thrüringen ir rūpnīca.
CDU izredzes mazina ne tikai sociāldemokrātiskā SPD, ar ko CDU Angela Merkel vadībā Berlīnē valda vienā koalīcijā. Tieši vislielākais drauds nāk no bijušiem komunistiem. Protams, federālajā zemē Thüringen kā bijušas VDR daļa tas nav liels pārsteigums.
Savukārt, Saarland, kas atrodas rietumos, kandidēs šīs zemes bijušais SPD-ministru prezidents Oskar Lafontaine. Viņš, būdams Schröder valdības finansu ministrs, savu amatu un partiju pirms desmit gadiem aiz dusmām pameta un nodibināja jaunu kreisu spēku. Šis veidojums 2007.g. apvienojās ar bijušiem komunistiem.
Labie vēlēšanu rezultāti kreisajiem tikai mēneša pirms Bundestag balsojuma uzdos politiķiem un partijām jautājumu par iespējamām koalīcijām. Vai izveidos CDU-SPD valdības, no kā federālajā līmenī abas partijas taču vēlas izvairīties, vai arī SPD piekritīs izveidot kādu kreiso koalīciju? Abās vietās, turklāt, iespējams, ka kreisie būs lielāka frakcija nekā sociāldemokrāti. Ko tad darīt?
Publiskās televīzijas otrais kanāls ZDF politiskā spiedienā
Šis teksts arī ir Dienas blogā publicēts.
ZDF televīzijas padome laikam amatā nepārvēlēs intendanta izvirzīto kandidātu galvenā redaktora amatam Nikolaus Brender.
Šis jautājums ir cieši saistīts ar Vācijas publisko radio un TV staciju vēsturiski izveidoto sistēmu. Pateicoties okupācijas zonu robežām, pēc kara nodibināja vairākas radio stacijas, kuras 50.gados izveidoja kā sadarbības projektu ar nosaukumu ARD jeb pirmo vācu televīzijas kanālu.
Katru staciju kontrolē radio vai televīzijas padome, kas ir atbildīga par saturu, kamēr administratīvā padome lemj par līdzekļu sadali, lai nodrošinātu raidstaciju neatkarību. Uz šīm institūcijām locekļus izvirza sabiedriskās organizācijas, ieskaitot politiskās partijas. Vācijas pamatlikums paredz tādu iekšēju plurālismu, proti, viedokļu daudzveidību, jo pēc kara vēl tehniski nebija iespējams ēterā piedāvāt ārējo daudzveidību ar kanālu daudzumu.
Lai mazinātu valsts ietekmes iespējas, turklāt likums paredz finansēšanu no lietotāju obligātajām maksām, proti, patērētājiem, kam ir uztvērējaparāts, ir pienākums maksāt šo summu neatkarīgi no tā lietošanas.
Visi šie likumdošanas aspekti tika neskaitāmas reizes apstiprināti ar konstitūcionālās tiesas spriedumiem.
Protams, iepretim šai sistēmai vienmēr politiķi ir mēģinājuši ietekmēt medijus. 1961.gadā toreizējais kanclers Adenauers vēlējās beidzot izveidot īsto valsts televīziju. Bet raidstacijas lietas ietilpst kultūras jautājumos un līdz ar to ir federālo zemju kompetencē. Tā valdības cīņa beidzās ar otro vācu televīzijas kanālu jeb ZDF nodibināšanu.
Tās galvenais redaktors Nikolaus Brender amatā atrodas kopš 2000.gada. Viņš ir kolēģu cienīts un tiek uzskatīts par neatkarīgu. Partijas piederības viņam nav. ZDF intendants Markus Schächter vēlējas viņu 2010.gadā izvirzīt uz pārvēlēšanu administratīvajā padomē.
Pašlaik šajā padomē vairākums pieder kristīgo demokrātu (CDU) biedriem vai tiem, kas simpatizē šai partijai. Priekšsēdētāja vietnieks, Hessenes ministru prezidents Roland Koch (CDU) paziņoja, ka padomē šo kandidatūru noraida.
R.Koch savu domu pamato ar skatītāju skaita samazināšanos. Tāda argumentācija nav nopietna, jo vispār pieņemts ir, ka publiskajā televīzijā mazāk skatās uz tā saucamo kvotu nekā uz raidījumu kvalitāti. Tātad neapšaubāmi lēmums ir politisks. Citi žurnālisti no ZDF, kā arī ārpus tā ir solidarizējušies ar Nikolaus Brender. Tomēr izredzes viņa panākumiem ir niecīgas.
Pati pa sevi maiņa šajā amatā nenozīmē, ka ZDF programma pasliktinātos vai arī pieaugtu kristīgo demokrātu tiešā ietekme. Pirmkārt, šai partijai tīkamākā kandidāta ievēlēšana visas valsts priekšā nebūtu viennozīmīgi labvēlīga partijas reputācijai. Otrkārt, varētu būt grūtības atrast tādu žurnālistu, kurš šajos apstākļos būtu gatavs ļaut sevi izmantot politiskiem mērķiem un līdz ar to zaudēt savu neatkarību.
Problēma ir, ka līdz ar šo publisko diskusiju tiek pazemināta intendanta reputācija. Tas varētu būt atklāti slēptais aicinājums atkāpties no amata.
Bet priekšplānā ir arī juridisks jautājums. Acīmredzami minētajās padomēs valda politizēta atmosfēra. Par šo faktu neviena no partijām nekad nav sūdzējusies konstitūcionālajā tiesā, jo galu galā proporciju realitāte šajās institūcijās tās apmierināja – gadu desmitiem sabiedrība uzskatīja, ka viens kanāls drīzāk ir sociāldemokrātiski «sarkanais radio», bet citi ir konservatīvi «melnie radio» - attiecīgi kā ar krāsām, ar kurām Vācijā asociē partijas.
Tomēr, kā komentēja bijušais galvenais redaktors Klaus Bresser, tik atklāti ietekmes mēģinājumi sen nav bijuši. Iespaids, ko notiekošais atstāj uz pašu ZDF, arī ir kritiski vērtējams.
ZDF televīzijas padome laikam amatā nepārvēlēs intendanta izvirzīto kandidātu galvenā redaktora amatam Nikolaus Brender.
Šis jautājums ir cieši saistīts ar Vācijas publisko radio un TV staciju vēsturiski izveidoto sistēmu. Pateicoties okupācijas zonu robežām, pēc kara nodibināja vairākas radio stacijas, kuras 50.gados izveidoja kā sadarbības projektu ar nosaukumu ARD jeb pirmo vācu televīzijas kanālu.
Katru staciju kontrolē radio vai televīzijas padome, kas ir atbildīga par saturu, kamēr administratīvā padome lemj par līdzekļu sadali, lai nodrošinātu raidstaciju neatkarību. Uz šīm institūcijām locekļus izvirza sabiedriskās organizācijas, ieskaitot politiskās partijas. Vācijas pamatlikums paredz tādu iekšēju plurālismu, proti, viedokļu daudzveidību, jo pēc kara vēl tehniski nebija iespējams ēterā piedāvāt ārējo daudzveidību ar kanālu daudzumu.
Lai mazinātu valsts ietekmes iespējas, turklāt likums paredz finansēšanu no lietotāju obligātajām maksām, proti, patērētājiem, kam ir uztvērējaparāts, ir pienākums maksāt šo summu neatkarīgi no tā lietošanas.
Visi šie likumdošanas aspekti tika neskaitāmas reizes apstiprināti ar konstitūcionālās tiesas spriedumiem.
Protams, iepretim šai sistēmai vienmēr politiķi ir mēģinājuši ietekmēt medijus. 1961.gadā toreizējais kanclers Adenauers vēlējās beidzot izveidot īsto valsts televīziju. Bet raidstacijas lietas ietilpst kultūras jautājumos un līdz ar to ir federālo zemju kompetencē. Tā valdības cīņa beidzās ar otro vācu televīzijas kanālu jeb ZDF nodibināšanu.
Tās galvenais redaktors Nikolaus Brender amatā atrodas kopš 2000.gada. Viņš ir kolēģu cienīts un tiek uzskatīts par neatkarīgu. Partijas piederības viņam nav. ZDF intendants Markus Schächter vēlējas viņu 2010.gadā izvirzīt uz pārvēlēšanu administratīvajā padomē.
Pašlaik šajā padomē vairākums pieder kristīgo demokrātu (CDU) biedriem vai tiem, kas simpatizē šai partijai. Priekšsēdētāja vietnieks, Hessenes ministru prezidents Roland Koch (CDU) paziņoja, ka padomē šo kandidatūru noraida.
R.Koch savu domu pamato ar skatītāju skaita samazināšanos. Tāda argumentācija nav nopietna, jo vispār pieņemts ir, ka publiskajā televīzijā mazāk skatās uz tā saucamo kvotu nekā uz raidījumu kvalitāti. Tātad neapšaubāmi lēmums ir politisks. Citi žurnālisti no ZDF, kā arī ārpus tā ir solidarizējušies ar Nikolaus Brender. Tomēr izredzes viņa panākumiem ir niecīgas.
Pati pa sevi maiņa šajā amatā nenozīmē, ka ZDF programma pasliktinātos vai arī pieaugtu kristīgo demokrātu tiešā ietekme. Pirmkārt, šai partijai tīkamākā kandidāta ievēlēšana visas valsts priekšā nebūtu viennozīmīgi labvēlīga partijas reputācijai. Otrkārt, varētu būt grūtības atrast tādu žurnālistu, kurš šajos apstākļos būtu gatavs ļaut sevi izmantot politiskiem mērķiem un līdz ar to zaudēt savu neatkarību.
Problēma ir, ka līdz ar šo publisko diskusiju tiek pazemināta intendanta reputācija. Tas varētu būt atklāti slēptais aicinājums atkāpties no amata.
Bet priekšplānā ir arī juridisks jautājums. Acīmredzami minētajās padomēs valda politizēta atmosfēra. Par šo faktu neviena no partijām nekad nav sūdzējusies konstitūcionālajā tiesā, jo galu galā proporciju realitāte šajās institūcijās tās apmierināja – gadu desmitiem sabiedrība uzskatīja, ka viens kanāls drīzāk ir sociāldemokrātiski «sarkanais radio», bet citi ir konservatīvi «melnie radio» - attiecīgi kā ar krāsām, ar kurām Vācijā asociē partijas.
Tomēr, kā komentēja bijušais galvenais redaktors Klaus Bresser, tik atklāti ietekmes mēģinājumi sen nav bijuši. Iespaids, ko notiekošais atstāj uz pašu ZDF, arī ir kritiski vērtējams.
Populisma uzliesmojums
Pagājušajā svētdienā divas federālajās zemēs Austrijā, Kärnten un Salzburg, notika vietējas vēlēšanas.
Abās vēlēšanās prognozes bija krietni tālu no rezultātā.
Kärnten, kur vietējais ministru prezidents bija rudenī autoavārijā bijā gājušais populists Jörg Haider gaidīja ar viņa partijas BZÖ zaudējumiem, turklāt, ka, iespējams, sasniegs sociāldemokrātiskä SPÖ līdzvērtīgu rezultātu. Savukārt, Salzburg vienu periodu valdoša sociāldemokrātu ministru prezidente Gabi Burgstaller (Austrijā Landeshauptmann) bija tik populāra, ka viņas uzvaru gaidīja visi.
Salzburg SPÖ palika lielāka partija, bet zaudējums pāri 5%. Savukārt Kärnten BZÖ sasniedza pat 45%, kamēr SPÖ vēl zaudēja 10%.
Ar šiem rezultātiem Austrijā stabilizējās pagaidām piecu partiju sistēmu ar diviem populistiskiem spēkiem: FPÖ un BZÖ. Pirmo pārņēma un pārveidoja Haider 1986.g., otro nodibināja 2005.g. ar lielu strīdu šķiroties no FPÖ.
Līdz ar to, 2004.g. iepriekšējās vēlēšanās Kärnten vēl neeksistējošā BZÖ no nulles iegüva tagad 45%, lai gan Jörg Haider pēcnācējs nav politiķis ar līdzīgām dotībām kā bija partijas dibinātājam, drīzāk viņš ir cilvēks bez harisma. Viņš presē tika citēts galvenokārt ar ksenofobiskiem jokiem. Tieši tāpēc arī tādus panākumus negaidīja.
Tomēr, neapšaubāmi, šis rezultāts ir paskaidrojams arī ar vēlētāju žēlastību blakus faktam, ka Reihard Rohr, SPÖ galvenais kandidāts, arī nav nekāds harismātisks politiķis.
Lai paliktu skaidrs, kāda partija un kāda programma vēlētājus arī nākotnē piesaistīs, ir noteikti jāpagaida. Vispārīgās vēlēšanas tikko rudenī notika, proti, perioda varētu ilgt četrus gadus, ja neatlaidīs Nationalrat atkal ātrāk nekā paredzēts.
Partijām federālo zemju līmenī arī jāorientējas un jāpzicionē it īpaši tāpēc, ka Kärnten joprojām ir saglabājusi Austrijas veco izlīguma valdības modeli, proti, visas lielas partijas veido valdību kopā atstājot tikai mazas frakcijas kā zaļo opozīcijā. Savukārt, Salzburg šo sistēmu pirms dažiem gadiem likvidēja, šeit veido vairākumvaldības.
Tas atkal nozīmē, ka Kärnten vienalga BZÖ valdīs kopā ar sociāldemokrātiem kā arī ar konservatīvo ÖVP. Salzburg SPÖ ir lielāka frakcija, bet būtu arī matemātiski iespējams izveidot koalīciju pret viņu. Pati Gabi Burgstaller varētu, ja pret viņu nevienosies, izvēlēt, ar kuru partneri izveidot jaunu valdību.
Abās vēlēšanās prognozes bija krietni tālu no rezultātā.
Kärnten, kur vietējais ministru prezidents bija rudenī autoavārijā bijā gājušais populists Jörg Haider gaidīja ar viņa partijas BZÖ zaudējumiem, turklāt, ka, iespējams, sasniegs sociāldemokrātiskä SPÖ līdzvērtīgu rezultātu. Savukārt, Salzburg vienu periodu valdoša sociāldemokrātu ministru prezidente Gabi Burgstaller (Austrijā Landeshauptmann) bija tik populāra, ka viņas uzvaru gaidīja visi.
Salzburg SPÖ palika lielāka partija, bet zaudējums pāri 5%. Savukārt Kärnten BZÖ sasniedza pat 45%, kamēr SPÖ vēl zaudēja 10%.
Ar šiem rezultātiem Austrijā stabilizējās pagaidām piecu partiju sistēmu ar diviem populistiskiem spēkiem: FPÖ un BZÖ. Pirmo pārņēma un pārveidoja Haider 1986.g., otro nodibināja 2005.g. ar lielu strīdu šķiroties no FPÖ.
Līdz ar to, 2004.g. iepriekšējās vēlēšanās Kärnten vēl neeksistējošā BZÖ no nulles iegüva tagad 45%, lai gan Jörg Haider pēcnācējs nav politiķis ar līdzīgām dotībām kā bija partijas dibinātājam, drīzāk viņš ir cilvēks bez harisma. Viņš presē tika citēts galvenokārt ar ksenofobiskiem jokiem. Tieši tāpēc arī tādus panākumus negaidīja.
Tomēr, neapšaubāmi, šis rezultāts ir paskaidrojams arī ar vēlētāju žēlastību blakus faktam, ka Reihard Rohr, SPÖ galvenais kandidāts, arī nav nekāds harismātisks politiķis.
Lai paliktu skaidrs, kāda partija un kāda programma vēlētājus arī nākotnē piesaistīs, ir noteikti jāpagaida. Vispārīgās vēlēšanas tikko rudenī notika, proti, perioda varētu ilgt četrus gadus, ja neatlaidīs Nationalrat atkal ātrāk nekā paredzēts.
Partijām federālo zemju līmenī arī jāorientējas un jāpzicionē it īpaši tāpēc, ka Kärnten joprojām ir saglabājusi Austrijas veco izlīguma valdības modeli, proti, visas lielas partijas veido valdību kopā atstājot tikai mazas frakcijas kā zaļo opozīcijā. Savukārt, Salzburg šo sistēmu pirms dažiem gadiem likvidēja, šeit veido vairākumvaldības.
Tas atkal nozīmē, ka Kärnten vienalga BZÖ valdīs kopā ar sociāldemokrātiem kā arī ar konservatīvo ÖVP. Salzburg SPÖ ir lielāka frakcija, bet būtu arī matemātiski iespējams izveidot koalīciju pret viņu. Pati Gabi Burgstaller varētu, ja pret viņu nevienosies, izvēlēt, ar kuru partneri izveidot jaunu valdību.
Quo vadis Thüringen
Vācijas federālajā zemē Thüringen vasarā gaidāmas parlamenta vēlēšanas neilgi pirms Bundestag pārvēlēs. Vienlaicīgi notiks vēlēšanas arī Saarland zemē.
Kopīgs tiem datumiem ir, ka gājieni pie urnām skaitīsies kā tests federatīvām vēlēšanām. Turklāt, abās zemēs jau tiek prognozēts liels panākums bijušiem Austrumvācijas komunistiem.
Thūringen pie varas ir CDU ministru prezidents Dieter Althaus. Viņam 1. janvārī slēpot bija Austrijā avarēja, kurā gāja bojā viena sieviete. No sākuma bija skaidrs, ka Althaus par to ir zināmā mērā vainīgs, jo viņš trašu krustojumā pretējā virzienā iebrauca otrajā. Protams, tas nav nedz paredzēts nedz atļauts.
Kristīgie demokrāti turējās pie sava kandidāta, jo partijai personālu resursi mazi. Tāpat skaidrs, ka zaudēs savu absolūtu vairākumu. Bet bez Althaus būs uzvara vēl grūtāk sasniedzama.
Partija tagad priecājās, ka tiesas spriedums nāca ātri, jau vakar. Naudas sods 33.000 Eiro. Turklāt jāmaksā cietušas ģimenei 5.000 Eiro. Un šajā jautājumā ir lielā nozīme, jo Vācijā ar šo sodu policijas izziņā par sodāmībām piezīme nebūs, kamēr, Austrijā vīrietis tagad skaitās kā nosodīts.
Komentatori šaubās, ka pēc tagadējas žēlastības tautā līdz vēlēšanu datumam nepārņems virsroku šaubas par ministru prezidenta morālisko piemērotību amatam.
Kopīgs tiem datumiem ir, ka gājieni pie urnām skaitīsies kā tests federatīvām vēlēšanām. Turklāt, abās zemēs jau tiek prognozēts liels panākums bijušiem Austrumvācijas komunistiem.
Thūringen pie varas ir CDU ministru prezidents Dieter Althaus. Viņam 1. janvārī slēpot bija Austrijā avarēja, kurā gāja bojā viena sieviete. No sākuma bija skaidrs, ka Althaus par to ir zināmā mērā vainīgs, jo viņš trašu krustojumā pretējā virzienā iebrauca otrajā. Protams, tas nav nedz paredzēts nedz atļauts.
Kristīgie demokrāti turējās pie sava kandidāta, jo partijai personālu resursi mazi. Tāpat skaidrs, ka zaudēs savu absolūtu vairākumu. Bet bez Althaus būs uzvara vēl grūtāk sasniedzama.
Partija tagad priecājās, ka tiesas spriedums nāca ātri, jau vakar. Naudas sods 33.000 Eiro. Turklāt jāmaksā cietušas ģimenei 5.000 Eiro. Un šajā jautājumā ir lielā nozīme, jo Vācijā ar šo sodu policijas izziņā par sodāmībām piezīme nebūs, kamēr, Austrijā vīrietis tagad skaitās kā nosodīts.
Komentatori šaubās, ka pēc tagadējas žēlastības tautā līdz vēlēšanu datumam nepārņems virsroku šaubas par ministru prezidenta morālisko piemērotību amatam.
Komunistu attiekme pret ES Vācijā zem jautājuma zīmes
2007.g. izveidotā partija “Die Linke”, kas apvieno bijušos Austrumvācu komunistus ar Rietumvācu dažādām kreisi orientētām kustībām, rodas strīds par vēlēšanām uz Eiroparlamentu atšķirīgu viedokļu par tās būtību dēļ. Divi izcili deputāti vairs no partijas netika izvirzīti kā kandidāti: André Brie, Silvia-Yvonne Kaufmann, kas Briselē sēž Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupā.
Kaufmann, kas ES parlamenta deputāte ir jau desmit gadus, saka, ka esot absurdi un politiski nepareizi apgalvot, ka ES apdraud iedzīvotāju nākotni. Piemēram griežot krāni ūdens kvalitāte garantē ES noteikumi. Tāpat ceļot esot pasažieriem tiesības, kuras nodrošina Brisele, proti, šī savienība ietekmē ļoti būtiski cilvēku ikdienas dzīvi.
Bijusi sociālistiskās partijas biedre ir pati piedalījusies Lisabona līguma izstrādāšanā, bet paliek, tomēr, atsevišķos punktos kritiskā. Noraidošo attieksmi viņa izpauž pret militāriem plāniem, jo neesot nepieciešami pārveidot ES arī uz spēlētāju šajā jomā.
Tomēr partijas iekšienē noraidošā attieksme pret ES ir pārņēmusi varu. Partija oficiāli vaino savienību par īstenotu neo-liberālismu, un ar partijas kongresa lēmumu ir iesniegta pat sūdzība Vācijas konstitūcijas tiesā.
Bet šīs idejas, tomēr, nāk galvenokārt no Rietumiem, kamēr partijas biedrs Dieter Dehm, kā arī daudzi citi no Austrumvācijas, ir gan pret Lisabona līgumu, bet atbalsta ES kā tāda. Protesti no austrumiem nāk arī tāpēc, ka pašreizējiem deputātiem ES parlamenta frakcijā ir liela ietekme.
Proti, jautājums pašlaik ir, cik lielā ietekme uz šiem lēmumiem partijā ir līdzpriekšsēdētājam Oskar Lafontaine, kurš kādreiz bija sociāldemokrātu partijas šefs un mainīja politisku piederību pirms desmit gadiem.
Kaufmann un Brie starp izvirzītiem 16 kandidātiem vairs neparādās, viņi būs spiesti, partijas sapulcē no malas kandidēt. Bet tāpat ir sīva konkurence partijā: uz 30 vietām sarakstā kandidē 81 cilvēks, lai gan, galvenokārt nepazīstamās personas bez pieredzes ES politikā un struktūrā.
Lokomotīve, līdzpriekšsēdētājs Lothar Bisky no Austrumvācijas, izvairīgi medijos komentēja notiekošo. Patiekot nepatiekot tagad esot rezultāti jāakceptē, lai gan viņš Kaufmann kundzi ļoti cienītu. Brie pasvītro, ka būdama tikai protesta partija, kas apvieno visādus daudzmaz kreisi sarkani noskaņotus spēkus nevarot veidot partiju ar ilgtspēju.
Kaufmann, kas ES parlamenta deputāte ir jau desmit gadus, saka, ka esot absurdi un politiski nepareizi apgalvot, ka ES apdraud iedzīvotāju nākotni. Piemēram griežot krāni ūdens kvalitāte garantē ES noteikumi. Tāpat ceļot esot pasažieriem tiesības, kuras nodrošina Brisele, proti, šī savienība ietekmē ļoti būtiski cilvēku ikdienas dzīvi.
Bijusi sociālistiskās partijas biedre ir pati piedalījusies Lisabona līguma izstrādāšanā, bet paliek, tomēr, atsevišķos punktos kritiskā. Noraidošo attieksmi viņa izpauž pret militāriem plāniem, jo neesot nepieciešami pārveidot ES arī uz spēlētāju šajā jomā.
Tomēr partijas iekšienē noraidošā attieksme pret ES ir pārņēmusi varu. Partija oficiāli vaino savienību par īstenotu neo-liberālismu, un ar partijas kongresa lēmumu ir iesniegta pat sūdzība Vācijas konstitūcijas tiesā.
Bet šīs idejas, tomēr, nāk galvenokārt no Rietumiem, kamēr partijas biedrs Dieter Dehm, kā arī daudzi citi no Austrumvācijas, ir gan pret Lisabona līgumu, bet atbalsta ES kā tāda. Protesti no austrumiem nāk arī tāpēc, ka pašreizējiem deputātiem ES parlamenta frakcijā ir liela ietekme.
Proti, jautājums pašlaik ir, cik lielā ietekme uz šiem lēmumiem partijā ir līdzpriekšsēdētājam Oskar Lafontaine, kurš kādreiz bija sociāldemokrātu partijas šefs un mainīja politisku piederību pirms desmit gadiem.
Kaufmann un Brie starp izvirzītiem 16 kandidātiem vairs neparādās, viņi būs spiesti, partijas sapulcē no malas kandidēt. Bet tāpat ir sīva konkurence partijā: uz 30 vietām sarakstā kandidē 81 cilvēks, lai gan, galvenokārt nepazīstamās personas bez pieredzes ES politikā un struktūrā.
Lokomotīve, līdzpriekšsēdētājs Lothar Bisky no Austrumvācijas, izvairīgi medijos komentēja notiekošo. Patiekot nepatiekot tagad esot rezultāti jāakceptē, lai gan viņš Kaufmann kundzi ļoti cienītu. Brie pasvītro, ka būdama tikai protesta partija, kas apvieno visādus daudzmaz kreisi sarkani noskaņotus spēkus nevarot veidot partiju ar ilgtspēju.
Abonnieren
Posts (Atom)