Satiksmes ministrs izglābj Vācijas pašvaldības

Bieži runā par vāciešu pozitīvu attieksmi pret kārtību. Laiku pa laikam arī mainās ceļu zīmju noformējums. Pēc apvienošanas sākās diskusijas par to, ko no Austrumvācijas saglabāt kā identitātes daļu. Slavena tēma bija gājēju luksofora zaļas gaismas piktogramma, staigājošais bez vai ar cepuri. 1992.g. Vācijā nolēma, ka nāktonē drīkst tikai jaunās zīmes likt. Pagājušajā gadā izsvītroja no likuma noteikumu, ka vecās zīmes tomēr paliks spēkā.

Tas viss būtu tikai birokrātijas joks. Bet 1992.g. noformējums tika mainīts 140 zīmēm. Visas apmainīt maksā daudz. Cena vienai zīmei sasniedz 50 līdz 70 Euro – bez instalācijas. Uzdevums ir pašvaldību kompetencē, kurām jau tagad ir finansiālās grūtības. Vietām tās ir tik nopietnas, ka federālo zemju valdības atņēma atsevišķām pašvaldībām tiesības izstrādāt un izlietot patstāvīgi savu budžetu.

Protams, tagadējais ministrs Ramsauer no Bavārijas kristīgās sociālās savienības vaino savus priekštečus, kas, savukārt, pārstāv sociāldemokrātus. Katrā ziņā, ministrs atrada formālu kļūdu likumā, kas ļauj tomēr atstāt vecās zīmes.

Austrijas Slovēniem Slovēnija vairs negrib palīdzēt

Tagadēja Austrijas Republika izveidojās pēc Pirmā Pasaules Kara atstājot teritoriju ar vāciski runājošiem iedzīvotājiem bez daudz lielākas platības, kuru Habsburg monarhija caur gadsimtiem bija iekarojusi. Tomēr, federālajā zemē Kärnten pie dienvidrobežas palika Slovēni.

Atšķirībā no Latvijas krieviem, kuri lielā mērā iecēlušies Padomju laikā, šī minoritāte ir vēsturiska un pati Austrija bija daudzmaz okupējusi citu tautību teritorijas. Par spīti tam arī Austrijā ir nacionālisti. Tie negrib ļaut tajās municipalitātēs, kurās dzīvo Slovēni, plāksnītes pie šosejām likt divās valodās.

Lai salīdzināt, Somija akceptē bijušo okupantu valodu kā otro valsts valodu, kamēr Vācijas dinvidaustrumos, kur dzīvo Sorbi, tādas plāksnītes nav bijušas problēma. Un tā pilsēta Cottbus vienkārši arī ir Chóśebuz.

Kärtnen ilgi arī ārpus Austrijas pazīstams nacionālistiski noskaņots politiķis Jörg Haider ir pildījis ministru prezidenta funkciju, kura partijai bija noraidošā attieksme pret Slovēnu vēlmēm. Kopš Haider pirms diviem gadiem autoavārijā gājis bojā, situācija minoritātei nav uzlabojusies. Šādi Slovēnu biedrība tikai lēni un pakāpeniski īstenoja uzstādināt plāksnītes arī savā valodā.

Tagad 60 gadus pastāvējušai Slovēnu biedrībai draud vispār likvidācija, jo Slovēnijas valdība krietni samazinājusies tās finansēšanu. Priekšsēdētājs paziņoja, ka ar piešķirtu naudu varbūt vēl biroju un sekretāri varētu uzturēt. Viņš kā vaļasprieku biedrību nebūšot ar mieru darbu turpināt, tikai pabeigšot iesāktus darbus.

Politiskā orientācija kā naturalizācijas šķērslis

Janine Menger-Hamilton runā tekoši vācu valodā, labāk teikt bez akcenta tā kā dzimtā. Tas nav brīnums, jo viņa ir dzimusi mazpilsēta Celle (Niedersachsen) un Vācijā arī uzaugusi, lai gan – viņas vecāki ir no Lielbritānijas un Itālijas.

Tagad Janine jau ir precējusies ar vācieti un vēlas naturalizēties valstī, kura viņa dzīvo, labi jūtas, proti, ir mājās. Atšķirībā no Latvijas, kur pilsonības piešķiršana pēc neatkarības ir bijusi vienmēr svarīgs jautājums, Vācijā svarīgāk par pilsonību kopš viesstrādnieku aicināšanas bija drīzāk cittautiešu īpatsvars valstī. Tas sasniedz pašlaik mazāk par 10%. Pilnīgi integrēts cilvēks kā Janine parasti nav diskusijas fokusā.

Tomēr, kamēr parasti sešos mēnešos valsts departamenti naturalizācijas procesu spēj paveikt, Janine gaida jau pusotro gadu. Iemesls ļoti vienkāršs: Viņa ir partijas “Die Linke” biedre.

Valsts par cilvēkiem, kas vēlas naturalizēties, automātiski interesējas pie drošības policijas (Verfassungsschutz). Naturalizācijas likuma §11 nosaka, ka pilsonību var atteikt cilvēkam, kurš darbojas pret FDGO (Freiheitlich demokratische Grundordnung), proti, pret demokrātiskās valsts iekārtas.

Die Linke ir 2007.g. nodibināta partija. Galvenais spēks sastāvā ir bijusi PDS, pārdēvētā bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija, kurai pievienojas no sociāldemokrātiem vīlušies personības, ka, piemēram, Oskar Lafontaine. Šis politiķis ap desmit gadiem ir bijis federālajās zemes Saarland ministru prezidents un Schröder valdībā kļuva par finanšu ministru. Vairākus gadus šajā laika posmā viņš pat bija partijas priekšsēdētājs. Atšķirībā no citām federālajām zemēm Niedersachsen drošības policija novēro šo partiju.

Iebildumi naturalizācijai neesot, ja cilvēks ir ierindas partijas biedrs. Bet Janine darbojās partijā aktīvi federālajā zemē Schleswig-Holstein. Nesen, Niedersachsen zemes iekšlietu ministrs atzina, ka viņš personīgi esot iesaistījies Janine gadījumā. Tagad viņa priekšnieks, ministru prezidents Christian Wulf, pieprasīja atskaiti par ministra darbībām šajā jautājumā.

Janine advokāts komentēja, ja līdz pavasarim nebūs atbildes no valsts iestādes, tad iesniegs tiesā “Untätigkeitsklage”, sūdzību par bezdarbību.

Pirkt vai nepirkt nelegāli iegūtus datus?

Šis rakst publicēts abvīzē diena 2010.g. 2. martā.

Neviens īpaši labprāt nodokļus nemaksā. Tas nav nekas jauns, vienalga kurā valstī. Tanī pašā laikā cilvēki no valsts parasti daudz ko gaida, sūdzas, ka nav remontētas skolas, ceļi ir bedraini. Proti, abas šīs vēlmes – labi valsts pakalpojumi un zemi nodokļi - ir grūti apvienojamas.

Jo lielāku naudu pelna, jo lielākas mēdz būt iespējas nemaksāt nodokļus. Daudziem netrūkst kriminālas enerģijas un dažām valstīm pietiek drosmes tādiem palīdzēt.

Saistībā ar finanšu krīzi ir saasinājies konflikts starp Šveici un citām valstīm. Pirms diviem gadiem Vācijas ārējais izlūkdienests saņēma piedāvājumu par 5 miljoniem eiro iegādāties disku ar datiem no vienas bankas Lihtenšteinā. Toreiz Vācijas valdībai tika pārmesta tirgošanās ar zagtām mantām. Toreizējais finanšu ministrs teica, ka viņam tas bija dzīves darījums, jo Vācijas VID iekasēja kādus 300 miljonus eiro nodokļos.

Tagad pie varas ir jauna koalīcija no konservatīviem kristīgiem demokrātiem un liberāļiem, un tai tiek piedāvāts par 2, 5 miljoniem eiro nopirkt disku ar datiem par kontiem kādā Šveices bankā.

Nav brīnums, ka kreisās, opozīcijā esošās partijas, piebiedrojas šādu darījumu atbalstošajai pusei un izmanto šo tēmu, lai aizstāvētu maznodrošinātos cilvēkus un viņu dusmas par tiem «biezajiem», kas nodokļus nemaksā. Aptaujas rāda, ka tautas vairākums ir par pirkšanu.

Pirms diviem gadiem neviens no apsūdzētiem īpaši neprotestēja, visi vēlējās pa klusu tikt galā. Līdz šim tikai viens apsūdzētais iesniedzis savu lietu konstitūcijas tiesā, argumentējot, ka dati esot iegūti nelegālā ceļā. Apgabaltiesa viņa prasību jau noraidījusi.

Tā kā tāda lieta notiek jau otro reizi, juristi diskutē jautājumu, vai drīkst nelegāli iegūtus datus izmantot tiesas prāvā. Kamēr ASV, kā zināms no seriāliem, tas nav ļauts, Vācijas policija uzsver, ka ļoti bieži tikai nelegālā ceļā var uzsākt izmeklēšanu, arī opozīcija atgādina, ka par liecībām bieži maksā atlīdzinājumu, vai arī likumi paredz nenotiesāt personu, kura atsakās no līdzšinējām darbībām un sadarbojas ar valsts iestādēm.

Žurnālisti komentāros argumentē pretī, ka policija ar šādu argumentāciju varētu spīdzināt noziedzniekus, lai atklātu smagus noziegumus.

Problēmu saasina fakts, ka Šveice nav ES dalībvalsts, un tās iestādes nepalīdz Es dalībvalstu nodokļu administrācijām izmeklēšanā. Šveices Kriminālkodeksā turklāt ir nošķirta nodokļu nemaksāšana un krāpšana. Krimināli sodāma ir tikai krāpšana, kad cilvēks melo, lai slēptu savus ienākumus. Vācijā nav šādas atšķirības, arī par vienkāršu nodokļu nemaksāšanu varētu piespiest cietumsodu līdz desmit gadiem. Neviena valsts nevar uzspiest otrai ieviest savu likumdošanu. Ar Šveici pašlaik noriet valdību sarunas par nodokļu dubultās neaplikšanas līl līgumu, kas jau ir noslēgts ar ASV. Šveice par katru cenu grib izvairīties no datu apmaiņām. Gan Šveices banku rīcība, gan Vācijas lēmums pirkt vai nepirkt zagtus datus morāles jautājums.

Iepretim visām šaubām Šveices valdība īpaši skaļi neprotestē. Pārmest citiem datu zādzību nav tik vienkārši, jo Šveices bankas pašas ar savu darbību (noslēpumu) atkal citus mudina uz tādu noziegumu kā nodokļu nemaksāšanu – neskatoties uz faktu, ka melnā nauda no organizētas noziedzības, tāpat arī ārvalstu diktatoru nauda gadu desmitus tika uzglabāta Šveices bankās.

Protams, nenoraidāms fakts un pretarguments ir, ka valsts, kas sevi uzskata par tiesisku, piekrītot nelegāli iegūtu datu pirkšanai un paredzot tam naudu, tagad atbalsta kriminālas darbības. Arī tas ir morāles jautājums un par to ir iesniegta sūdzība pret Angelu Merkeli.

Interesanti arī, ka, saskaņā ar advokātu pieredzi, liela daļa cilvēku, kas šādi savu naudu ieguldīja Šveicē, ir gados vecie ļaudis, kas ne reizi vien piedzīvojuši naudas vērtības zudumu sakarā ar Vācijas vēsturi un kariem.

Austrija evolucionārās politiskās pārmaiņās

Austrijas politiskā sistēma ir, līdzīgi kā Šveicē, orientēta uz izlīgumu. Bet atšķirībā no šīs kaimiņvalsts tā nav senā tradīcija, bet izveidotā tikai pēc otrā pasaules kara. Vāciski runājošā mazvalsts izveidota pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma pirmā pasaules kara rezultātā pievienota Vācijai austrieša Hitlera laikā. 1955.g. izdevās vienošanos ar Padomju Savienību par armijas izvešanu. Austrijas sistēmas izvēle pamatojas ar neatkarības gadu pieredzi: pilsoņu karu.

Šādi Austriju ilgi valdīja koalīcijas no lielām partijām, sociāldemokrātiem SPÖ un konservatīvas tautas partijas ÖVP. Arī citas organizācijas bija dublētas kreisajā un labējā spārnī līdz pat bankām, profesionālās kameras obligātas. Sākumā šī koalīcija strādāja konservatīvu vadībā, kam sekoja sociāldemokrātu laikmets 70os gados populāra Bruno Kreisky vadībā. Bet 1986.g. gada ar Jörg Haider ievēlēšanu par priekšēdētāju, mazā brīvā partija FPÖ mainīja krietni savu raksturu. Politiķis veiksmīgi uzrunāja tautā izplatītu neapmierinātību ar stagnējošu politisku situāciju valstī un sasniedza panākumu pēc panākuma vēlēšanās.

90. gados valdīja lielā koalīcija, bet šoreiz sociāldemokrātu vadībā. Konservatīvais ārlietu ministrs Wolfgang Schüssel labprāt vēlējās pats kļūt par kancleru un izmantoja 1999.g. vēlēšanu rezultātu, kad FPÖ pat niecīgi pārvarēja ÖVP. Lai kļūtu pie varas, Haider atteicās personīgi no ministru portfeļiem un savas partijas vārdā pat no kanclera amata, proti, koalīcijas vadīšanas. Sākumā Eiropa asi reaģēja ar Austrijas jano valdību nekontaktējoties.

Bet process, ka lielās partijas zaudē gan biedrus gan vēlētājus vērojams visā Eiropā. Kopš Haider vada FPÖ, šī tendence skar Austrijas lielpartijas ÖVP un SPÖ vēl izteiktāk. Abas arī neiegūva, ka Haider 2006.g. strīdā pameta savu partiju un nodibināja vēl vienu populistisku partiju, Austrijas Nākotnes Savienību BZÖ. Šī partija uzvarēja viņa dzimtajā federālajā zemē Kärnten, kurā viņš jau agrāk pildīja ministru prezidenta funkcijas, kamēr skandāls par Hitlera darba politiku slavējošiem izteikumiem 1991.g. piespieda viņam atkāpties. FPÖ un BZÖ atkalapvienošanas arī pēc Haider nāves 2008.g. nogalē nav izdevušies. Iepretim skandalozai nāvei – pēc Nacionālās Sapulces vēlēšanu uzvaras braucot dzērumā uz mājām nobrauca nost no brauktuves – BZÖ uvarēja Kärnten arī bez Haider.

Tomēr, sociāldemokrāti, kā visā Eiropā, cieš vairāk no lielpartiju zaudējumiem. Piemēram, federatīvajā zemē Oberösterreich konservatīvie 2009.g. no otras vietas sasniedza absolūtu vairākumu, kamēr vietējais SPÖ līderis, netīšam arī Haider uzvārdā, neatzina ilgi 25% par smagu sakāvi un sākumā atteicās no atkāpšanas. Kamēr BZÖ nesasniedza 4% barjeru, FPÖ konsolidējas atkal stiprāk par zaļo partiju, kura saglabāja ar 9% savu vietu zemes padome. Šāds ir nosaukums Austrija federālo zemju valdībām, kuras daudzviet neizveido uz vairākuma principa, bet pārstāvot visas parlamentā ievēlētās partijas pēc fracijas stipruma. Tomēr, ministru prezidents Josef Pühringer ieguva precīzi tikai pusi no mandātiem un tāpēc turpinās, visticamāk, sadarbību ar zaļiem.

Zaļai partijai panākums arī ir svarīgs pēc iekšējiem strīdiem. Vēl pavasarī neļāva tagadēja priekšēdētāja Eva Glawischnig un viņas priekštecis Alexander van der Bellen Eiroparlamenta deputātam Johannes Voggenhuber atkārtoti kandidēt. Nākošais panākums partijai būtu sadarbība ar SPÖ galvaspilsētā Wien, kur mērs Michael Häupl cīnīsies ar HS Strache iesaukto FPÖ priekšēdētāja Hans Christian Strache.

Dramatiski zaudēja SPÖ 2009.g. tradicionāli konservatīvajā zemē Vorarlberg. Kamēr ÖVP sasniedza absolūtu vairākumu, SPÖ ar tikai 10% krita no otrās uz ceturto pozīciju – iepretim vai lielās vēlētāju aktivitātes dēļ. Šajā mazajā zemē pie Šveices un Vācijas robežas īsi pirms balsošanas izraisīja FPÖ kandidāts ar pret ebreju izteicieniem mazo skandālu, dēļ kā ministru prezidents Herbert Sausgruber partiju izmeta no valdības. Vorarlberg ir viena no divām zemēm – kopā Austrijā ir deviņas – kurā tikai pirms aptuveni desmit gadiem valdīšana vairākuma pamata ieviesta. Sausgruber sarunāja ar zaļo partiju, bet vienošanas neizdevās.

Protams, visiem šiem procesiem ir ietekme uz nacionālo valdību. To valda joprojām SPÖ politiķis, tagad Werner Faymann. Pirms gada ÖVP cerības uz uzvaru ārkārtas vēlēšanas pēc SPÖ vadītas Alfred Gusenbauer gāšanas neīstenojas. Tagad ÖVP priekšsēdētājs un ministrs Josef Pröll nolēma, nekandidēt par prezidentu, kuru Austrijā tauta tiešās vēlēšanās ievēl. Pirmkārt, sociāldemokrāts Heinz Fischer var kandidēt uz otro termiņu. Bet, otrkārt, tā kā uzvara ir iespējama tikai ar populistu atbalstu, kandidēšana ir zinams risks. Bet tas nenozīmē, ka partija savu kandidātu neizvirzīs. Tomēr, Jörg Haider priekštecis Norbert Steger atteicās kandidēt un iestājas par amatu likvidēšanu.

Par SPÖ problēmu tiek uzskatīts, ka partija reaģē līdzīgi trusītim pie čūskas, mēģina apmierināt gan klasiskus kreisus vēlētājus gan arī labējo populismu. Vietā, populistiskās paroles no labējiem pret ārzemniekiem diskutēt mierīgi, nerūpējās partija par mazturīgiem vēlētājiem. Bet smagu kļūdu kanclers pieļāva jau valdību izveidojot, kurā ar ārlietu, iekšlietu, tieslietu un finanšu ministriju visus svarīgus portfeļus atdeva ÖVP.

Faymann arī cīnās ar populistiskiem prasījumiem pēc referendumiem Eiropas Savienības jautājumos par tautas atbalstu un paveica tikai vienu panākumu, novērst Wilhelm Molterer nominēšanu Eiropas komisāra amatam. Šis politiķis bija Gusenbauer vadībā strīdu avots un provocēja ar “pietiek” izteikumu pašu valdības krišanu.

Austrija ir noteiktā politiskā stagnācija nostabilizējusies, bet vienlaicīgi arī politika mainījusies. Lai gan šīs pārmaiņas notiek ļoti lēni. Virziens uz vairākuma parlamentāru demokrātiju, prom no izlīguma politikas, ir acimredzama. Bet kā šī valsts izskatīsies nākotnē, grūti prognozēt, it īpaši, ka vēl nav skaidrs, kāda būs Austrija bez Haider, kurš, tomēr, ietekmēja politiku gandrīz 25 gadus.

Par FPÖ un BZÖ nākotni tika diskutēts vācu CDU-CSU modelis, proti, divas māsas partijas, no kuram CSU kandidē tikai Bavārijā un CDU pārējās federālajās zemēs, jo, īstenībā, BZÖ ir stiprā tikai Kärnten. Šādām idejām punktu pielika tagad tieši Kärnten daļa no BZÖ, kura izstājās nodibinot jaunu partiju Brīvu Partiju Kārntnen, kas sadarbībā ar FPÖ faktiski taisās atgriezties “vecajā mājā”. Priekš BZÖ priekšsēdētāja Josef Bucher tā ir katastrofa, jo partija neviena citā zemē nav pārstāvētā vietējā parlamentā. Jaunā partija savu vadītāju Uwe Scheuch pārliecinoši ar 90% ievēlēja par priekšsēdētāju. Neatkarīgi no tā visiem minētiem politķiem, ieskaitot Kärnten ministru prezidentu Gerhard Dörfler, kurš arī pārgāja, ir ļoti dramatiski zemi reitingi. Interesanti gan, pagājušajās vēlēšanās, vēl nav gadu atpakaļ, BZÖ saņēma gandrīz 45% balsu. Tagad aptaujāt vēlētājus, it kā neviens nav balsojis.

Merkel vētraina politiskā nākotne?

Vācieši ir nobalsojušies, Angela Merkel paliks kanclera amatā. Viņa kā Vācijā populāra un pasaulē iecienīta politiķe ir uzvarējusi vēlēšanās – tā vismaz izskatās no ārpuses.

Īstenībā pēc aptaujām spriežot pastāvēja ilgi šaubas, vai izdosies kristīgo demokrātu savienība CDU ar liberālu partiju FDP iegūt vairākumu pēc neveiksmēm 2002.g. un 2005.g. Pastāvēja pat bažas, ka vairākums, iespējams, šāda koalīcija iegūs tikai pateicoties saucamiem “Überhangmandate”. Tie ir pārpalikuši mandāti no vienmandātu apgabaliem, kuri pārsniedz ļoti sarežģītā procesā pēc procentu likmes iegūtām parlamenta vietām un netiek pārējām partijām atlīdzinātas – vismaz nevis Bundestag vēlēšanāas.

Beigu beigās būtu CDU atkal bijusi spiesta izveidot ar sociāldemokrātisko SPD saucamo “lielu koalīciju” apvienojot divas lielākās partijas valdībā. Tas vienkārši tāpēc, ka katra partija iepriekš bija jau izslēgusi, ar kurām partijām nekādā gadījumā nesadarbosies. Un tās bija beidzot tomēr visas pārējas kombinācijas.

Pozitīvi vērtējami ir katrā gadījumā, ka vairākums pēc partijas krāsām Vācijā nosauktajai meln-dzeltenai koalīcijai (CDU-FDP) izveidojas ne tikai pateicoties negatīvam balsu svaram. Šādi eksperti sauc iespējamo demokrātisku absurdu, ka vēlētājs tieši nebalsojot par iecienītu partiju tai vairo deputātu vietas. Daudz juristu un politologu šajā gadījumā nesaredzēja šķērsli valdības leģitimitātei. Bet, savukārt, jurists un profesors Hans Herbert von Arnim iebilda ar prognoze, ka tāda valdība būtu neapšaubāmi izraisījusi asu diskusiju medijos un ar to vien jau arī bojājusi savu leģitimitāti.

Vēlēšanu rezultāts ir patiesā, ka Angela Merkel turpinās vadīt Vacijas valdību. Bet tanī pašā laikā rezultāts arī apstiprināja, ka catch all parties Vācijā pamazām pazust. Tas process sociāldemokrātiem notiek tikai ātrāk nekā kristīgiem demokrātiem, kuru konservatīvi noskaņotais elektorāts uzskata balsošanu par pienākumu, kamēr sociāldemokrātu vēlētāji labprāt arī protestē nebalsojot. Ne tikai SPD ar ap 23% ir vēsturiski sliktākais rezultāts. Arī CDU zaudēja ap 2% un māsas partija, kristīgā sociālā savienība CSU Bavārijā iznāca tagad ar vēl sliktāku rezultātu ap 41% nekā vietējās vēlēšanās gadu atpakaļ, kas izraisīja toreiz politisku zemestrīci. Kristīgām savienībām arī ir vēstures sliktākie rezultāti. Kamēr vēl 70os gados par CDU un SPD balsoja kopā pāri 90% vēlētāju, tās pārstāvēs tagad tikai 56%.

Kašķi SPD jau vairākus gadus nomelnoja partijas tēlu. Biežas maiņas partijas vadībā kā arī asas diskusijas par attiecībām ar postkomunistisko kreiu partiju nodarbināja žurnālistus un pētniekus intensīvi. Konflikts starp partijas biedriem un funkcionāriem sociāldemokrātiskā partijā tagad ir pašsaprotami kā arī, laikam, nepieciešami. Veca elite pametīs amatus un jauna paaudze nāks vietā, tas ir normāls process.
Bet interesantāki konflikti būs kristīgo demokrātu savienībās. Agrāk bieži kā kanclera izvirzīšanas un apstiprināšanas klubu nosaukta CDU diskutē un strīdas mazāk publiski nekā politiskā konkurence, partija atbalsta savai vadībai. Savukārt, partijas priekšsēdētāji ir pratuši uzturēt savu autoritāti biedru vidū. Bet Angela Merkel nav kristīgo demokrātu augs. Viņa kā sieviete, Austrumvācijas luterāne, kura dzīvo otrā laulībā bez bērniem neieder partijas pārsvarā katoļu vidē vecajā federatīvajā Vācijā. Austrumvācijā, savukārt, izņemot Sachsen federālas zemes šī partija nav iesakņojusies sabiedrībā. Merkel partijas priekšgalā nokļuva tikai pēc un pateicoties partijas morāliskā zemestrīcē līdz ar ziedojumu skandāliem ap Helmut Kohl un Wolfgang Schäuble.

Slikts vēlēšanu rezultāts pakāpeniski, un tas nozīmē, Merkel autoritāte partijā tagadējā Bundestag sasaukumā paliks zem jautājuma zīmes. Konkurenti ir pietiekoši daudz. Liktenīgi tas, visticamāk, būs arī Merkel popularitātei. Tā izveidojās, neapšaubāmi, arī pateicoties partijas atrašanai lielā koalīcijā, kurai, pirmkārt, nav stipras opozīcijas kā arī kompromisu ar SPD partneri dēļ nevarēja valdīt tieši pēc CDU pamatvērtībām. Mekerl valdīšanas stils bieži nosaukts par prezidentālu, proti, uz izlīgumu orientēts. Tas tagad viennozīmīgi beigsies ne tikai tāpēc, ka opozīcija tagad ir gaidāma spēcīga. Ja arī pati kanclere vēlētos turpināt līdzšinējā stilā uzspiedīs FDP un CSU savējo. Izvairīties Merkel nebūs pamatojumu arī pateicoties vairākumam koalīcijai arī otrajā palātā, Bundesrat. Tas atvērs telpu strīdiem starp FDP un CSU, kas regulāri sašupoja koalīcijas mieru jau Helmut Kohl laika. Toreiz CSU bija lielāka un līdz ar to uzstājās ar attiecīgu pašapziņu. Tagad FDP frakcija ir divas reizes lielāka nekā bavāriešu CSU. Tomēr, jaunajai valdībai spiedīs ātri vien izmantot izdevīgu brīdi arī lobisma organizācijas, jo pēc pieredzes vēlētāji dod priekšroku balsot vietējās vēlēšanās par partijām, kas federālajā līmenī ir opozīcijā. Līdz ar to turpmākas vēlēšanas varētu palikt par protesta balsojumiem pret “sociālā aukstuma” politiku.

Tāda prognozē balstās arī uz faktu, ka jaunais vairākums nav vairākums. CDU/CSU un FDP sasniedz absolūtu vairākumu mandātu Bundestag, bet ne balsīs. Un bez tā vēl tās (nodotas) balsis bija šoreiz mazāk nekā jebkad, Vācijai skandalozi tikai 72% vēlētāju aktivitāte. To par draudu demokrātijai Vācijā tiek dēvēts no atseviškiem komentatoriem kā arī zinātniekiem. Tanī pašā laikā nevar konkrēti zināt, kāpēc cilvēks neiet nobalsot. Iespējams, piemēram, bērns slimo, vai labs laiks aicina uz ekskursiju, savukārt, iespējams, sliktos laika apstākļos karsta tēja mājās liekas vērtīgāka. Varbūt arī cilvēks jūtas daudzmaz labi un viņam tiešam nav tik svarīgi, kura partija ir pie varas.

Bet šogad zināms, ka daudz vēlētāju atteicās no politiskā procesa vispār. Tie ir, galvenokārt, vīlušies sociāldemokrātu vēlētāji, kuri arī citās partijās nesaskatīja savu reprezentāciju. Rezultātā ne tikai jaunā valdība nepārstāvēs vairākumu vēlētāju, bet pats parlaments pārstāvēs tikai elites un kūstošu vidusslāni. Pētījumi pierādīja, ka aizvien vairāk Vācijas iedzīvotāji baidās no personīgas labklājības lejupslīdes. Tas jaunais zemais slānis, par kuru medijos pagājušajos gados daudz diskutēja, nebūs reprezentēts ne ar sociāldemokrātiem nedz arī ar kreisiem. Gaidāmi līdz ar to ir, iespējams, nemierīgi laiki Vācijas politikā.

Guļamvagonā pie varas?

Svētdien Vācijā būs vēlēšanas. Šis pasākums šogad būs aizraujošāks nekā sen, jo rezultāts ir grūtāk prognozējams kā nekad iepriekš: aptaujās skaitļi svārstās un tāpēc no dažu procentu vēlētāju rīcības būs atkarīgs, kas valdīs Vāciju turpmāk (Šeit ielikt reitingus). Skaidrs ir tikai viens. Neviens nav populārāks nekā kanclere Angela Merkel. Bet šī popularitāte nelīdz viņas partijas reitingiem. Līdz ar to var diezgan droši pieņemt, ka Angela Merkel turpināsies būt Vācijas kanclere, bet ar kurām partijām varēs vai nāksies veidot koalīciju?

Merkel jau ilgāku laiku politiskais princips ir, pārāk agri neizšķirties un publiski paziņot savu viedokli noteiktos jautājumos, bet drīzāk gaidīt, kamēr noskaidrojas, ko domā vairākums, un tad tam piekrist. Šādi arī veic Merkel savu vēlēšanu kampaņu. Politiskie komentatori novērtējuši pašreizējo stratēģiju kā kancleres Merkel mēģinājums, tieši bez reklāmas tikt atkal pie varas. Opozīcija runā par guļamvagonu politiku. Kamēr četrus gadus atpakaļ pirms vēlēšanām Leipzig kongresā tika pieņemti lēmumi par neliberālu ekonomikas reforma politiku. To toreiz aktīvi reklamēja un daudzi uzskata partijas sakāvi par šīs politikas rezultātu. Tāpēc Kristīgie Demokrāti šoreiz izvairās ne tikai no līdzīgiem paziņojumiem, bet pat klusē par saviem plāniem pēc vēlēšanām, lai gan oficiālais mērķis ir izveidot koalīciju ar Liberāļiem, kas tieši arī atbalsta tādai politikai.

Kamēr Zaļā Partija reitingos atrodas pāri 10%, savukārt, Sociāldemokrāti ir cietuši no sarkan-zaļas valdības sociālas politikas nepopularitātes. Arī tagad viņas atbalstītāji ir vīlušies partijas realizētajā politikā. Vietām kanclerei arī izdodas sociāldemokrātu politikas un ministru darba pozitīvus rezultātus uzsūkt savā novērtējumā. Turklāt, tagad Vācijā ir kreisā alternatīva. Kopš bijušais sociāldemokrātu partijas priekšsēdētājs, Oskar Lafontaine, pameta savu partiju un nodibināja jaunu politisko spēku, kas pirms diviem gadiem ar bijušiem austrumvācu komunistiem apvienojās. Šai partijai panākumi apmierinoši.

Lakmusa tests visiem politiskiem spēkiem
30. augustā notika trijās federālajās zemēs vēlēšanas – Sachsen, Thüringen un Saarland – gribot negribot tests federālām vēlēšanām, jo vismaz jaunām spekulācijām pamats. Visās trijās valstīs bija kristīgo demokrātu ministru prezidenti pie varas, divās pat ar absolūtu vairākumu. Kamēr Sachsen tagad pēc koalīcijas ar sociāldemokrātiem izdevās veidot sadarbību ar Liberāļiem, Saarland un Thüringen partijai varēja gan saglabāt pirmo pozīciju, bet zaudējot vairāk par desmit procentiem. Thüringen uztveres fonā bija avārija, kuru ministru prezidents, Dieter Althaus, izraisīja gada pirmajā janvārī slēpojot Austrijā. Tur viena sieviete no iegūtiem ievainojumiem gāja bijā. Thüringen izvēlēja vēlēšanu datumu tā, lai nesakristu ar Bundestag vēlēšanām, cerēja, ka kristīgie demokrāti uzvarēs, un tas palīdzēs Merkel mēnesi pirms Bundestag vēlēšanām. Sanāca citādāk.

Bet arī sociāldemokrāti var tikai vien ar kristīgo demokrātu nelaimi priecāties. Pašai partijai rezultāti nav pārliecinoši, Sachsen atkal neieguva vairāk par desmit procentiem, savukārt, Thüringen viņa arī pat nav otrā vietā, gandrīz desmit procentu aiz kreisiem. Savukārt, šī partija staigā no uzvaras uz uzvaru, proti, viņas ne tikai saglabāja savas pozīcijas, bet piesaista aizvien vairāk vēlētāju.

Arī liberāļi svin panākumu pēc panākuma. Sešās federālās zemēs partija atrodās pozīcijā ar kristīgiem demokrātiem. Šim faktam politologi uzskata par pamatu, ka kristīgie demokrāti saucama lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem paliek aizvien sociāldemokrātiskākas, proti, Liberāļu panākumi notiek uz kristīgo demokrātu rēķinu – to arī skaitļi pierāda.

Politikas zinātne jau kādu laiku pēta, ka “tautas partijas” (catch-all-parties) vairs nespēj uzrunāt tik daudz vēlētāju kā kādreiz. Kamēr 70os gados par kristīgiem demokrātiem un sociāldemokrātiem kopā balsoja gandrīz 90%, tagad Vācijā ir izveidojusies stabila piecu partiju sistēmu ar liberāļiem, zaļajiem un kreisiem.

Sociāldemokrātu krīze
Sociāldemokrātiem, turklāt, divos gados notika vairāki triecieni. Andrea Ypsilanti pārkāpa savu solījumu, Hessen pēc 2007.g. vēlēšanām nesadarboties ar kreisiem. Rezultāts vien atļāva, vai nu sadarboties ar ienīsto ministru prezidentu Roland Koch no kristīgiem demokrātiem vai izveidot mazākumvaldību ar kreisu atbalstu. Viņas izvēle, lai realizēt savu politiku, šo solījumu neievērot prese ļoti asi kritizēja. Arkārtās vēlēšanās viņa sameklēja savu politisku nāvi. Pēc šis pieredzes tagad sociāldemokrāts Christoph Matschie izvairīgi reaģēja uz iespējamo koalīciju Thüringen un ir, acīmredzot, gatavs, lai nepārkāpt savu solījumu labāk padoties un atteikties no saviem politiskiem solījumiem.

Asu vārdu apmaiņu par Ypsilanti īstenībā pirms toreizējām vēlēšanām izraisīja sociāldemokrāts, bijušais Nordrhein-Westfalen ministru prezidents un ekonomikas ministrs, Wolfgang Clement. Viņš televīzijas diskusijas raidījumā atklāti aicināja, par Ypsilanti nebalsot viņas enerģijas politikas dēļ. Protams, pat Clements kopš aiziešanas no politikas savu nauda pelna vienā no Vācijas lieliem enerģijas uzņēmumiem. Partijas iekšienē ierosināja viņa izslēgšanu no partijas, ko pēc intensīvām pārrunām komisija noraidīja. Šo lēmumu sagaidot Clements trokšņaini pats pameta savu partiju. Publiskā filozofēšana par sociāldemokrātu sadarbību ar bijušiem komunistiem turpināja. Maijā Tad Gesine Schwan kandidēja otro reizi par prezidentu, lai gan ievēlēšana būtu bijusi iespējama vienīgi ar kreisās parijas atbalstu.

Šajā laikā pārmeta partijas priekšsēdētājam, Kur Beck, nespēja vadīt partiju. Viņš ar pārsteidzošu soli no amata atkāpa un Franz Müntefering pārvēlēts pats par savu pēc-pēcteci. Šajos nemierīgos laikos nozaga vasarā veselības ministrei, Ulla Schmidt, Spānijā dienesta mašīnu. Kamēr bez šī incidenta neviens nebūtu atklājis, kad kurš ministrs dodas kur ar dienestu mašīnu, šādi Ulla Schmidt izraisīja (ne)skandālu par amatas izmantošanu, bet ātri valsts kontrole paziņoja, ka ministre nebija pārkāpusi nevienu likumu.

Partiju grūtības ar partiju sistēmas realitāti
Gan Thüringen gan Saarland tagad būtu iespējams aizvietot ministru prezidentus Dieter Althaus un Peter Müller. Saarland zaļa partija ir noteicējs, jo vai nu ar divām sarkanām partijām sadarboties vai arī sekot Müller aicinājumam saucamai Jamaika (pēc partijas krāsām, melns-dzeltens-zaļš – Jamaikas karogs) koalīcijai ar liberāļiem. Sociāldemokrāti būtu lielāka frakcija un Heiko Maas varētu kļūt par ministru prezidentu.

Savukārt, Thüringen situācija ir ļoi sarežģīta, jo, pirmkārt, abām sarkanām partijām kopā ir precīzi absolūtais vairākums, proti, zaļā partija nejustos labi ka piektais ritenis vagonam. Turklāt, nevis sociāldemokrāti, bet gan bijuši komunisti ir krietni lielākā frakcija. Reti, ka lielākais koalīcijas spēks nepieprasītu sev valdības galvas krēslu. Bobo Ramelow jau attiecās, tik svarīgi viņam Dieter Althaus gāšana.

Abos gadījumos skaidrs, ka šos jautājumus neviens politiskais spēks neriskēs pirms Bundestag vēlēšanām risināt, jo tas varētu vēlētājus sadusmot vai arī mulsināt.

Guļamvagona galapunkti
It kā nabagiem politiķiem nepietiktu ar sarežģītiem vēlēšanu rezultātiem apgrūtināt gan viņiem turpmāku rīcību gan vēlētājiem izšķirties balsot par ko, negaidīti vairāki jautājumi nāca dienas kārtībā.

Pirmkārt, karaspēka uzturēšanu Afganistāna: Visu partiju neparakstīta koalīcija – izņemot kreisus – centējās noklusēt par šo tēmu. Tauta viennozīmīgi noraida vācu karavīru piedalīšanas. Parlaments 2008.g. tāpēc pat pagarināja mandātu uz ilgāku laiku nekā parasti, lai tikai nebūtu šis jautājums aktuāls vēlēšanu kampaņā. Tam nesena bombardēšana lika punktu. Valdībai bija jāsniedz atbildes plenārsēdē.

Otrkārt, Opel jautājums. Valdības rīcību, mēģināt novērst uzņēmuma bankrotu, atbalsta noteikti daudz iedzīvotāji, it īpaši tādi bez augstākas izglītības. Pārējo vidū, tomēr, pastāv krietnas šaubas par šo soli. Ekonomikas ministrs Karl-Theordor zu Guttenberg vēlējās neatbalstīt Opel, bet ātri vien viņam lika klusēt.

Treškārt, uzpeldēja jautājuma zīmes no pagātnes. Atklāja, piemēram, ka Helmut Kohl valdība 80os gados piespieda ekspertiem publicēt pozitīvus vērtējumus par bijušo sālu raktuvi Gorleben noderību izmantot kā nukleāru atkritumu noliktava.

1977.g. no sarkaniem teroristiem (RAF) nogalināta ģenerālprokurora Siegfried Buback dēls pētīja šo slepkavību un atrada pamatojumu savām šaubām par to, vai īstais cilvēks ir notiesāt. Atklāja, ka 1989.g. no Richard von Weizsäcker žēlestībā no cietuma atlaista Verena Becker, kura ir pēc Buback pieņēmumiem aizdomās par minēto slepkavību, kontaktējās ar Vācijas izlūkdienestu. Ģenerālprokuratūras lūgumu, izmeklēšanai nogādāt nepieciešamus dokumentus iekšlietu ministrs Wolfgang Schäuble noraidīja.

Šogad arī atklāja, ka pensionētais policist Karl-Heinz Kurras bija neoficiālais Austrumvācijas izlūkdienesta darbinieks. Kurras 1967.g. demonstrācijā pret Perzijas monarhu Schah Reza Pahlewi Rietumberlīnes vizītē nošāva studentu Benno Ohnesorg.

Protams, augoša plaisa starp nabagiem un bagātiem cilvēkiem, Kristīgo demokrātu un liberāļu noraidījumu ieviest minimālo algu, kura rezultātā daudz cilveķi pilnā slodzē strādājot ir spiesti pieteikties vēl blakus sociāliem pabalstiem pat par sevi bija, ir un paliks svarīga tēma.

Politiķi slimo ar raibāko partiju sistēmu
Vācijā partiju sistēma palikusi raibākā par vēl vienu pakāpi. Kreisie vairs nav vienkārši bijusi komunistiskā partija. Šādi viņu uztver vairāk gados vecākie cilvēki, kuriem ir vēl emocionāla atmiņa par Vācijas dalīšanu un Berlīnes mūri, protams, galvenokārt Rietumos. Austrumu federālās zemēs šai partijai ir vairāk biedru un labāki vēlēšanu rezultāti. Un ne šīs partijas politiķi nedz vēlētāji visi ir radikāli, lai gan konstitūcijas aizsardzības birojs partiju novēro.

Politiķi nacionālā līmenī, kuri, tomēr, galvenokārt, ir rietumvācieši, vēl nav spējuši jauniem apstākļiem pielāgoties. Tāpēc Ypsilanti laikā slimība, pirms vēlēšanām visādas koalīcijas jau pirms vēlēšanām noraidīt kā zvērests, vēl turpināja pastāvēt. Bet vainīgi par to arī ir vēlētāji, kuru vidū pensionāru īpatsvars, proti, ar to emocionālu atmiņu, ir liels. Turklāt, tieši žurnālisti ir pieskaitāmi pie šīs paaudzes un audzināšanas.

Jau tuvākā nākotnē, iespējams pēc Bundestag vēlēšanām jau 28. septembrī, vairs nevarēs izvairīties no jaunām politiskām kombinācijām. Kristīgie demokrāti Hamburgā jau veido valdību ar zaļiem. Koalīcijas no sociāldemokrātiem ar kreisiem ir bijušas vairākas reizes Mecklenburg-Vorpommern, Sachsen-Anhalt un vēl pašlaik Berlīnē. Tur pat mērs, Klaus Wowereit, deva šai kombinācijai priekšroku par koalīciju ar zaļu partiju.

Ja Angela Merkel paveiks savu iecienītāko kombināciju ar liberāļiem, neapšaubāmi, abas partijas zaudēs nākošas vietējas vēlēšanas. Ja Atkal nekas cits neatliks nekā lielā koalīcija, iespējams, tā nevaldīs četrus gadus. Sociāldemokrāti ir solījuši nesadarboties ar kreisiem. Bet perioda laikā tas varētu arī mainīties.