Šveice un Vācija ir federatīvas valstis un attīstītas ekonomikas, bet tomēr ļoti atšķirīgas valstis.
Šveicē četras lielākas partijas turpina jau pusgadsimtu pēc saucamas “buramformulas” veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir patīkot nepatīkot jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.
Kamēr iedzīvotāju vidū zināšanas par otro valsti vairāk nav daudz plašāk par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības bija, būtībā, vienmēr normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā, asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tikai aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?
Nav nekas jauns, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnītā vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VIDam. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu gan nevēlas maksāt par saņemtām summām nodokļus. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.
Līdz šim Šveice ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza sekot to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām. Izņēmums bija saucama nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu apraksta, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VIDam melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.
Šo rīcību var saprast tikai Šveices nodokļu sistēmas un valsts tradīcijas fonā. Šī valsts neiekasē automātiski neko. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarāciju. VID atsūta pēc tam nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai Šveices pilsoņi par likumdošanu plašā mērā lem paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana netiek kā citur pasaulē uztverta tik negatīva.
Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat atsevišķie politiķi paši nav tik cienīgie indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.
Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekāda motivācija ar bankām un Šveici cīnīties. Sekojoši starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusās vienošanās neieviest automātiskās informāciju apmaiņas sistēma.
Pienākot finanšu krīzei nesen ASV piespieda Šveicei mainīt savu līdzšinēju politiku. Washington pat piespieda banku kontrolei Finma sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem, ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij nopietns likuma pārkāpums.
Bet šo incidentu atkal ES dalībvalstis ņēma par piemēru pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt, spiedienu Šveicei pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanas, kā, piemēram, Andorra un Liechtenstein.
Konfliktu konkrēti izraisīja Vācijas finansu ministrs Peer Steinbrück jau gadu atpakaļ. Toreiz pasludināja, ka nākotnē vajagot blakus cukurmaizei arī izmantot pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds apraksta panākt savus mērķus gan pretim nākot gan piespiežot. Šveicē tauta sadusmojās.
Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītiem melniem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtus sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs pamatoja baumošanu pielietojot metaforiku, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāni par tās esamību zinot. Šādi viņš starp rindām salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmas pilna.
Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojas, jo Šveice kā OECD dalībvalsts tās baumas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens esot neakceptējams, agresīvs un aizvainojošs.
Arī šo reakciju var saprast tikai Šveices tradīcijas fonā. Kamēr Vācijā laipnība neizpaužas lietojot daudz attiecīgus vārdus, Šveicē tas ir gan vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikala pasūtīt preci sakot “es saņemšu” (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es lūdzu varētu pirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet noteikti Šveicē ir svarīgs vārdiņš, Vācijā intonācija.
Viens kristīgo demokrātu laba spārna deputāts, Thomas Müller, parlamenta uzruna teica, ka Steinbrück viņu atgādinot tos vāciešus, kas pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas apsaiti pa ielām staigāja. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionāliem sociālistiem, proti, Hitler partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondent Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt, jāatgādina, ka Hitler Eiropā tikai Šveicei neuzbruka, kura uzpirka Hitler citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre, Chiara Simoneschi-Cortesi par izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzas, ka esot no Šveices saņēmis draudējumu vēstules.
Arī Vācijā finansu ministra retorika tik uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu, kristīgie demokrāti asi kritizē finansu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkel tikai nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.
Virsotnē strīdu izraisīja vārdi, bet runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un maiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāliski apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.
Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, vietā, vadīt offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābāt savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finansu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.
Šveices piekāpšanos vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu “Sviestu pie zivīm” (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms būšot, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs, Toni Brunner, kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.
Galu galā tagad diez vai uz reiz visa nauda tiks atsauktā no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav neviena drošāka vieta. Ļoti ticami arī ir amnestija.
Šveicē četras lielākas partijas turpina jau pusgadsimtu pēc saucamas “buramformulas” veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir patīkot nepatīkot jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.
Kamēr iedzīvotāju vidū zināšanas par otro valsti vairāk nav daudz plašāk par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības bija, būtībā, vienmēr normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā, asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tikai aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?
Nav nekas jauns, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnītā vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VIDam. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu gan nevēlas maksāt par saņemtām summām nodokļus. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.
Līdz šim Šveice ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza sekot to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām. Izņēmums bija saucama nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu apraksta, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VIDam melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.
Šo rīcību var saprast tikai Šveices nodokļu sistēmas un valsts tradīcijas fonā. Šī valsts neiekasē automātiski neko. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarāciju. VID atsūta pēc tam nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai Šveices pilsoņi par likumdošanu plašā mērā lem paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana netiek kā citur pasaulē uztverta tik negatīva.
Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat atsevišķie politiķi paši nav tik cienīgie indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.
Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekāda motivācija ar bankām un Šveici cīnīties. Sekojoši starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusās vienošanās neieviest automātiskās informāciju apmaiņas sistēma.
Pienākot finanšu krīzei nesen ASV piespieda Šveicei mainīt savu līdzšinēju politiku. Washington pat piespieda banku kontrolei Finma sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem, ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij nopietns likuma pārkāpums.
Bet šo incidentu atkal ES dalībvalstis ņēma par piemēru pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt, spiedienu Šveicei pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanas, kā, piemēram, Andorra un Liechtenstein.
Konfliktu konkrēti izraisīja Vācijas finansu ministrs Peer Steinbrück jau gadu atpakaļ. Toreiz pasludināja, ka nākotnē vajagot blakus cukurmaizei arī izmantot pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds apraksta panākt savus mērķus gan pretim nākot gan piespiežot. Šveicē tauta sadusmojās.
Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītiem melniem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtus sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs pamatoja baumošanu pielietojot metaforiku, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāni par tās esamību zinot. Šādi viņš starp rindām salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmas pilna.
Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojas, jo Šveice kā OECD dalībvalsts tās baumas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens esot neakceptējams, agresīvs un aizvainojošs.
Arī šo reakciju var saprast tikai Šveices tradīcijas fonā. Kamēr Vācijā laipnība neizpaužas lietojot daudz attiecīgus vārdus, Šveicē tas ir gan vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikala pasūtīt preci sakot “es saņemšu” (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es lūdzu varētu pirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet noteikti Šveicē ir svarīgs vārdiņš, Vācijā intonācija.
Viens kristīgo demokrātu laba spārna deputāts, Thomas Müller, parlamenta uzruna teica, ka Steinbrück viņu atgādinot tos vāciešus, kas pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas apsaiti pa ielām staigāja. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionāliem sociālistiem, proti, Hitler partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondent Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt, jāatgādina, ka Hitler Eiropā tikai Šveicei neuzbruka, kura uzpirka Hitler citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre, Chiara Simoneschi-Cortesi par izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzas, ka esot no Šveices saņēmis draudējumu vēstules.
Arī Vācijā finansu ministra retorika tik uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu, kristīgie demokrāti asi kritizē finansu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkel tikai nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.
Virsotnē strīdu izraisīja vārdi, bet runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un maiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāliski apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.
Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, vietā, vadīt offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābāt savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finansu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.
Šveices piekāpšanos vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu “Sviestu pie zivīm” (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms būšot, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs, Toni Brunner, kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.
Galu galā tagad diez vai uz reiz visa nauda tiks atsauktā no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav neviena drošāka vieta. Ļoti ticami arī ir amnestija.
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen