Kad 80os gados nodibinājās Zaļā Partija federālajā zemē Hessen pirmo reizi sanāca apstākļi, kuros neviena no lielajām partijām nevarēja atsevišķi veidot valdība nedz arī varēja kādu no līdzšinējām klasiskām koalīcijām izveidot. Politologs Christian Graf von Krockow publicēja dažādu autoru rakstu krājumu ar virsrakstu: Vai nepieciešams jaunā partiju sistēma?
Sakarā ar atkārtotiem Hessen apstākļiem, kuriem 18. janvāra vēlēšanas lika (pagaidu?) galu, jautājums vairs nav, vai Vācijai vajag jaunu partiju sistēma, bet kas gribot negribot izveidosies.
Maiņas pēdējos gados
Kopš austrumvācu PDS (bijušie komunisti Demokrātiskā Sociālisma Partija) apvienojās ar WSAG (Vēlēšanu iniciatīva Sociālajam taisnīgumam) ar nosaukumi „Kreisie“ un pārvarēja 5% barjeru vairākās federālajās zemēs politikas zinātne runā jau par izveidojošies piecu partiju sistēmu. Bet kā jau pareizi tika konstatēts skatoties uz visām teritoriālajām vienībām, potenciāls ir uz septiņām partijām. No vienas puses labējiem radikāliem paveicās tikt iekšā parlamentos Austrumvācijā, savukārt, Bavārijā 2008.g. brīvo vēlētāju apvienība ienāca federālās zemes tribīnē kā jaunais politiskais spēks, kas līdz šim figurēja vienīgi pašvaldības līmenī.
Protams, labējie radikāli līdz šim federācijas līmenī nekad nav saņēmuši 5% un vairāk no balsīm. Bet iemesls tam ir, ka galvenokārt trīs partijas nespēja vienoties, kamēr federālajās zemēs katra atsevišķi reizēm koncentrējās noteiktā vietā. Brīvie vēlētāji, savukārt, vēl nav nolēmuši, vai kandidēs arī federācijas līmenī.
Triviālas un ievērojamas lietas Hessen
Vēlēšanu rezultāts Hessen līdz šim tika galvenokārt komentēts savos triviālos aspektos. Jā, protams, sociāldemokrāti tika sodīti no vēlētājiem, rezultāts saucamai catch all party ir joks. Un jā, protams, ministru prezidents Roland Koch ir acīmredzot tik nepopulārs, ka arī ārkārtas vēlēšanās nesaņēma vairāk balsu nekā pirms gada.
Ironija šajā sakāvē varētu būt, ka viņam ceļš uz Berlin beigu beigās izdosies nevis dēļ panākumiem Hessen, bet tieši pretēji, dēļ zaudējumiem.
Landtag vēlēšanas Hessen dod iespēju atgriezties pie klasiskās koalīcijas, bet ar to nepierāda, ka vispārīgi ir cerība uz klasisko divpartiju renesansi:
1. Lai gan kreisie strīdējās intensīvi un vairāki politiķi partiju pameta ar pārmetumu par iekšējas demokrātijas trūkumu, partija ienāca atkārtoti parlamentā.
2. Brīvo demokrātu panākumi ir tikai daļēji vēlētāju lēmums atbalstīt labējām partijām, bet vienlaicīgi pret Koch. Šie vēlētāji jau 2008.g. palīdzēja brīviem iegūt labāku rezultātu.
3. Iespējamie pret Koch protesta vēlētāji, kas gribēja kristīgiem demokrātiem rādīt sarkano kārti, nenāca pēc neveiksmes masveidā atpakaļ, kā notika agrākos gados, kad federālajās zemēs notika ārkārtas vēlēšanas pēc valdošas partijas sakāves.
Procentuāli sociāldemokrātu zaudējumi gāja vienlīdzīgi brīviem demokrātiem un zaļajiem:
1. Laikam tie ir vīlušies vēlētāji, kas par sociāldemokrātiem 2008.g. balsoja, lai panākt valdības maiņu un dusmojās par Andrea Ypsilantis solījumu pārkāpumu nesadarboties ar bijušiem komunistiem.
2. Savukārt, par sociāldemokrātu nespēju valdīt dusmojās arī tie, kas tieši atbalstīja partijas kandidātes politikai un tagad pa taisni balsoja par zaļajiem.
Fakts, ka par brīviem demokrātiem balsoja gan tie, kas vēlējās redzēt Koch atkāpšanu, pierada FDP vēsturiski labs rezultāts, kas vairs neatspoguļo īstus partijas atbalstītājus.
Secinājumi nacionālajām vēlēšanām 2009.g.
Ne tikai sociāldemokrātijai ir iekšējie konflikti. Arī kristīgiem demokrātiem situācija nav gluži labāka. Tas tikai nekrita vērotājiem acīs pateicoties kancleres Merkel popularitātei un pašnāvības cīņai sociāldemokrātu vidū. Vēlākais pēc Bavārijas vēlēšanām, kad kristīgā sociālā savienība piedzīvoja vēsturisku sakāve un pirmo reizi pēc kara ir spiesta valdīt koalīcijā sākas strīdi starp māsu partijām.
Aptaujās kristīgie un brīvie svārstās ap 50% atbalstu. Bet komentētāji jau ir uzsvēruši, ka viss arī ir atkarīgi no finanšu krīzes tālākas gaitas. Kristīgiem un brīviem vēlētāji uzticas vairāk ekonomiskos jautājumos, savukārt, sociāldemokrātiem sociālajos. Bet kas, ja līdz septembrim krīze paliks arī par sociālas?
Ja konservatīvie vēlētāji Merkel pārvietošanas zu kreisu pusi dēļ balsos par brīviem, varētu šī partija zaudēt citus vēlētājus, kas neatbalsta vairs šīs partijas pārstāvētam neo-liberālismam.
Tika arī jau minēts, ka daudziem vēlētājiem tieši patīk krīzes laika pie varas koalīcija no divām lielākām partijām. Daži vērotāji pat apgalvo, ka pašiem kristīgiem un sociāldemokrātiem patīk tāpat.
Kamēr brīvie demokrāti pēc desmit gadiem opozīcijā ļoti vēlas nākt atkal pie varas priekš kristīgiem izveidot mazu koalīciju varētu arī un it īpaši krīzes laika, šāds solis nozīmēt, kā parasti Vācijā notiek, pēc valdības izveidošanas uz reiz zaudēt visās federālu zemju vēlēšanās.
Izeja no samazinājušas lielas koalīcijas
Jebkurā gadījumā var konstatēt, ka visumā abas divas lielas samazinājušas partijas. Vairāk par 40% vēlētāju atbalstu gan kristīgiem gan sociāldemokrātiem vairs nekā nav nekā tikai sapnis. Tas, savukārt, nozīmē, ka būs aizvien grūtāk vienai no lielajām partijām izveidot mazu koalīciju ar tikai vienu no mazākām partijām.
Hessen tikko pierādīja, ka Vācija un tās politiķi kā arī tās iedzīvotāji vēl nav nobrieduši jaunām versijām, koalīcijām no trijām partijām un kaut vai mazākumvaldībām, kas meklē sev atbalstu uz maiņām no dažādām frakcijām. Līdz ar to visticamāk esošas koalīcijas turpinājumam nebūs rudenī alternatīva. Arī pēc zaļas partijas parādīšanas pagāja kāds laiciņš, kamēr pierādījās politiķi, partijas un tauta.
Sakarā ar atkārtotiem Hessen apstākļiem, kuriem 18. janvāra vēlēšanas lika (pagaidu?) galu, jautājums vairs nav, vai Vācijai vajag jaunu partiju sistēma, bet kas gribot negribot izveidosies.
Maiņas pēdējos gados
Kopš austrumvācu PDS (bijušie komunisti Demokrātiskā Sociālisma Partija) apvienojās ar WSAG (Vēlēšanu iniciatīva Sociālajam taisnīgumam) ar nosaukumi „Kreisie“ un pārvarēja 5% barjeru vairākās federālajās zemēs politikas zinātne runā jau par izveidojošies piecu partiju sistēmu. Bet kā jau pareizi tika konstatēts skatoties uz visām teritoriālajām vienībām, potenciāls ir uz septiņām partijām. No vienas puses labējiem radikāliem paveicās tikt iekšā parlamentos Austrumvācijā, savukārt, Bavārijā 2008.g. brīvo vēlētāju apvienība ienāca federālās zemes tribīnē kā jaunais politiskais spēks, kas līdz šim figurēja vienīgi pašvaldības līmenī.
Protams, labējie radikāli līdz šim federācijas līmenī nekad nav saņēmuši 5% un vairāk no balsīm. Bet iemesls tam ir, ka galvenokārt trīs partijas nespēja vienoties, kamēr federālajās zemēs katra atsevišķi reizēm koncentrējās noteiktā vietā. Brīvie vēlētāji, savukārt, vēl nav nolēmuši, vai kandidēs arī federācijas līmenī.
Triviālas un ievērojamas lietas Hessen
Vēlēšanu rezultāts Hessen līdz šim tika galvenokārt komentēts savos triviālos aspektos. Jā, protams, sociāldemokrāti tika sodīti no vēlētājiem, rezultāts saucamai catch all party ir joks. Un jā, protams, ministru prezidents Roland Koch ir acīmredzot tik nepopulārs, ka arī ārkārtas vēlēšanās nesaņēma vairāk balsu nekā pirms gada.
Ironija šajā sakāvē varētu būt, ka viņam ceļš uz Berlin beigu beigās izdosies nevis dēļ panākumiem Hessen, bet tieši pretēji, dēļ zaudējumiem.
Landtag vēlēšanas Hessen dod iespēju atgriezties pie klasiskās koalīcijas, bet ar to nepierāda, ka vispārīgi ir cerība uz klasisko divpartiju renesansi:
1. Lai gan kreisie strīdējās intensīvi un vairāki politiķi partiju pameta ar pārmetumu par iekšējas demokrātijas trūkumu, partija ienāca atkārtoti parlamentā.
2. Brīvo demokrātu panākumi ir tikai daļēji vēlētāju lēmums atbalstīt labējām partijām, bet vienlaicīgi pret Koch. Šie vēlētāji jau 2008.g. palīdzēja brīviem iegūt labāku rezultātu.
3. Iespējamie pret Koch protesta vēlētāji, kas gribēja kristīgiem demokrātiem rādīt sarkano kārti, nenāca pēc neveiksmes masveidā atpakaļ, kā notika agrākos gados, kad federālajās zemēs notika ārkārtas vēlēšanas pēc valdošas partijas sakāves.
Procentuāli sociāldemokrātu zaudējumi gāja vienlīdzīgi brīviem demokrātiem un zaļajiem:
1. Laikam tie ir vīlušies vēlētāji, kas par sociāldemokrātiem 2008.g. balsoja, lai panākt valdības maiņu un dusmojās par Andrea Ypsilantis solījumu pārkāpumu nesadarboties ar bijušiem komunistiem.
2. Savukārt, par sociāldemokrātu nespēju valdīt dusmojās arī tie, kas tieši atbalstīja partijas kandidātes politikai un tagad pa taisni balsoja par zaļajiem.
Fakts, ka par brīviem demokrātiem balsoja gan tie, kas vēlējās redzēt Koch atkāpšanu, pierada FDP vēsturiski labs rezultāts, kas vairs neatspoguļo īstus partijas atbalstītājus.
Secinājumi nacionālajām vēlēšanām 2009.g.
Ne tikai sociāldemokrātijai ir iekšējie konflikti. Arī kristīgiem demokrātiem situācija nav gluži labāka. Tas tikai nekrita vērotājiem acīs pateicoties kancleres Merkel popularitātei un pašnāvības cīņai sociāldemokrātu vidū. Vēlākais pēc Bavārijas vēlēšanām, kad kristīgā sociālā savienība piedzīvoja vēsturisku sakāve un pirmo reizi pēc kara ir spiesta valdīt koalīcijā sākas strīdi starp māsu partijām.
Aptaujās kristīgie un brīvie svārstās ap 50% atbalstu. Bet komentētāji jau ir uzsvēruši, ka viss arī ir atkarīgi no finanšu krīzes tālākas gaitas. Kristīgiem un brīviem vēlētāji uzticas vairāk ekonomiskos jautājumos, savukārt, sociāldemokrātiem sociālajos. Bet kas, ja līdz septembrim krīze paliks arī par sociālas?
Ja konservatīvie vēlētāji Merkel pārvietošanas zu kreisu pusi dēļ balsos par brīviem, varētu šī partija zaudēt citus vēlētājus, kas neatbalsta vairs šīs partijas pārstāvētam neo-liberālismam.
Tika arī jau minēts, ka daudziem vēlētājiem tieši patīk krīzes laika pie varas koalīcija no divām lielākām partijām. Daži vērotāji pat apgalvo, ka pašiem kristīgiem un sociāldemokrātiem patīk tāpat.
Kamēr brīvie demokrāti pēc desmit gadiem opozīcijā ļoti vēlas nākt atkal pie varas priekš kristīgiem izveidot mazu koalīciju varētu arī un it īpaši krīzes laika, šāds solis nozīmēt, kā parasti Vācijā notiek, pēc valdības izveidošanas uz reiz zaudēt visās federālu zemju vēlēšanās.
Izeja no samazinājušas lielas koalīcijas
Jebkurā gadījumā var konstatēt, ka visumā abas divas lielas samazinājušas partijas. Vairāk par 40% vēlētāju atbalstu gan kristīgiem gan sociāldemokrātiem vairs nekā nav nekā tikai sapnis. Tas, savukārt, nozīmē, ka būs aizvien grūtāk vienai no lielajām partijām izveidot mazu koalīciju ar tikai vienu no mazākām partijām.
Hessen tikko pierādīja, ka Vācija un tās politiķi kā arī tās iedzīvotāji vēl nav nobrieduši jaunām versijām, koalīcijām no trijām partijām un kaut vai mazākumvaldībām, kas meklē sev atbalstu uz maiņām no dažādām frakcijām. Līdz ar to visticamāk esošas koalīcijas turpinājumam nebūs rudenī alternatīva. Arī pēc zaļas partijas parādīšanas pagāja kāds laiciņš, kamēr pierādījās politiķi, partijas un tauta.
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen