Atbilde, kuru domāja nesagaidīt komentētājs

Līdzšinēji šajā vietā rakstīju par notikumiem vāciski runājošās zemēs. Šķiet, ka reizi jāraksta par citu tēmu, par personīgu, jo ne reizi vien komentāros komentē nevis mana teksta saturu, bet manas prasmes latviešu valodā. Šķiet, ka viens komentētājs domāja, ka atbildi no manis nesaņems.

Nepolitiķis 02.04.2010 12:19 komentē “Axel Reetz, kungs Jūsu latviešu valodas prasmes,tik tiešām nav baudāmas. Tā kā Jūs kontaktējieties verbāli par profesionālajiem jautājumiem un tai skaitā uzstājoties auditoriju priekšā maigi izsakoties ir nebaudāmi,neprofesionāli un bieži izklausās naivi bērnišķīgi un nesaprotami. žel,ka Jums ar paškritiku un pašnovērtējumu ir pavāji, kur nu vēl izliktās "domas" drukātā veidā,kuras izdzēst nevar. "Interesanti jautājumi":

1. Kurš ir devis akceptu Jums kādam kaut ko mācīt, vismaz latviešu valodā?

2. Vai patiesi esiet profesionālis sevis ivēlētā darbības veidā?

3. vai Jūs patiesi pašu kādreiz nepārņem kauna sajūta par saviem darbiņiem, un Jūsos neiezogas doma, ka tas kādreiz var Jums atspēleties, sevi braši pozicionējot kā lielo gudrinieku?

4. Kāda ir Jūsu attieksme pret LR Valsts valodu?Īnteresanti jautājumi uz kuriem diez vai saņemsim atbildi.”

Nav nekas īpašs svešvalodā izteikties kļūdaini. Lielākā lingua franca ir angļu, seko arī krievu, franču un spāņu utt. Tajās sarunājas arī “kompānijas”, kurās nevienam tā nav dzimtā. Valodas ar mazāk runātājiem kā, piemēram, latviešu, retāk paliek par kopīgo. Maskavā pie Kremļa sarunājoties ar marieti (somu-ugru tauta Krievijā), ar kuru vienīgā kopīgā valoda ir igauņu, rindā gaidījušie krievi uztvēra divus cilvēkus par latviešiem, kuri īstenībā katrs ar savu akcentu runāja igauniski.

Šo rindu autors nav nevienas valodas filologs un sācis mācīties svešvalodu, latviešu, par kuras eksistenci vēl dažus gadus iepriekš nebija pat dzirdējis, un pēc tam nekad savas svešvalodu zināšanas nav slavējis. To, savukārt, dara regulāri citi cilvēki, kas priecājas, ka kāds arī mācās kādu no mazām valodām. Protams, ka bez attiecīgās izglītības šo rindu autors nespēj nevienā svešvalodā izteikties tik labā stilā kā dzimtajā valodā. Tāpēc oficiālās publikācijas avīzēs un žurnālos tiek rediģētas. Neapšaubāmi, arī blogā varētu katru tekstu pirms publicēšanas kādam dod rediģēt. Tomēr, tas prasa ne tikai naudu, bet arī laiku.

Daži, kā “nepolitķis”, uztver šo rindu autora drosmi, publicēt nerediģētus tekstus, negatīvi. Citi atkal saka, ka domu varot saprast un līdzīgi kā iepriekš minētajos gadījumos priecājās par to, ka vispār ārzemnieks prot kaut vai kļūdaini latviešu valodu. Pirmā grupa varētu vienkārši nelasīt manus tekstus. Bet atsevišķie, man šķiet, speciāli lasa, lai piesieties par valodas prasmi. Starp citu, paši latvieši runā un raksta ar kļūdām. Un tas nav pārmetums, tas ir tikai normāli. Visās valodās tā ir un tāpēc valodas arī mainās. Starp citu, pašam “nepolitiķim” savā tekstā ir vairākas kļūdas. Vārdam “žēl” trūkst garumzīme, kura vārdam “interesanti” ir atkal lieka. Divas reizes jauc otras personas galotni daudzskaitlī ar pavēles izteiksmi. Vairākās vietās ir kļūdaina interpunkcija, ka arī atstarpes nav, kur viņām būtu jābūt.

Ko “nepolitķis” domā ar mājienu, ka man kādreiz kaut kas varētu atspēlēties? Mani kafejnīcā neapkalpos vairāk, LR aizliegs iebraukt valstī? Kad ieraudzīju šo komentāru, jautāju avīzes redakcijai, vai viņiem ar to esot problēma. Atbilde bija, ka komentāra autoram esot problēma.

Īstenībā, līdzšinēji uz visām “darbībām” šo rindu autoru aicināja, proti, par ieguldīta darba vērtību spriež citi – tā arī pats sevi nav pozicionējis kā gudrinieks. Uz raidījumā “Kas notiek Latvijā” janvārī no vadītāja (Jānis Domburs) uzdoto jautājumu, kas latviešiem savā valstī jādara, atbilde bija, ka latviešiem pašiem ir jāzina, kādā valstī grib dzīvot.

"Nepolitiķis” man uzdod vairākus personīgus jautājumus: Vai kauna sajūta man neesot kādreiz bijusi. Tas ir ļoti privāts jautājums, bet arī man, protams, ir gadījies kļūdīties. Atbilde uz jautājumu, kāda man ir attieksme pret LR valsts valodu, ir vienkāršā: Man patīk latviešu valoda gan pēc intonācijas gan gramatika, kura atšķirībā no igauņu valodas ir krietni loģiskāka. Reizēm cilvēki man jautā, cik ātrā laikā jūs mācījāties latviešu valodu. Bet to jau nevar pateikt, jo, kad es beigšu mācīties?

“Nepolitiķa” komentāram par auditorijām jāsaka, ka pie profesionalitātes pieskaitāms runāt vienmēr tik gudri, kā auditorija spēj uztvert. Konkrētāko atbildi šajā aspektā nesniegšu publiskā vietā, jo tas nozīmē, aprunāt cilvēkus.

Atšķirība no daudziem komentētājiem, ieskaitot “nepolitiķi”, publicēju visu ar savu vārdu, nevis ar kaut kādu niku.

Vācija, tavi turki

Vācijas federālajā zemē Niedersachsen stājās amatā pirmā turku tautības ministre un izraisīja jau pirms zvēresta nodošanas parlamentā lielu diskusiju par krustiem skolās un viņas piemērotību amatam.

Protams, to nevar saprast bez jautājuma fona. Daudzviet ir izplatīts mīts par turku daudzumu Vācijā. Īstenībā nepārsniedz ārzemnieku īpatsvars Vācijā 10% iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse ir turki, proti, uz vairāk par 80 miljoniem iedzīvotājiem tie ir ap 4 miljoniem cilvēku. Protams, pilsonības jautājumu arī jāņem vērā. Piemēram, iebraukušie no Krievijas pēc PSRS sabrukuma varēja pamatot pārcelšanas ar savu vācu izcelsmi, kuras pamatā neskatoties uz valodas zināšanām tika piešķirta pilsonība. Turcija atļauj dubultpilsonību.

Tomēr, nevarētu teikt, ka Vācijā “problēmas” ar turkiem nebūtu. Turki ir musulmaņi. Turklāt, iebraucēji nebija intelektuālā slāņa pārstāvi, bet gan konservatīvākie lauku iedzīvotāji.

Pēc kultūras un mentalitātes atšķirīgiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā ir grūtāk. Turkiem bieži nelikās arī vajadzīgi, sākumā arī domādami, ka atgriezīsies pēc dažiem gadiem dzimtenē. Šādi norobežojās no vietējiem iedzīvotājiem dzīvojot savā starpā un izveido lielpilsētās kvartālus ar skaidru ārzemnieku pārsvaru, kā, piemēram Berlin-Kreuzberg vai arī Duisburg-Marxloh. Savukārt, Berlīnes priekšpilsētās Reinickendorf un Zehlendorf turku gandrīz kā nav. Protams, to veicināja arī negatīvā attieksme vāciešu vidū. Līdzīgi bija ar hugenotiem 18.gs. un ar poļiem 19.gs. Taču mūsdienas Vācijā par tādiem uzvārdiem, kā de Maizière un Schimanski, neviens vairs nedomā.

Kamēr politika vēl 90os gados noliedza, ka Vācijā ir ieceļotāju valsts, tas ir krietni mainījies. Konservatīvie Kristīgie Demokrāti organizēja islama konferenci un federālajā zemē Nordrhein-Westfalen 2005.g. pat izveidoja integrācijas ministriju.

Pieprasot, ka skolām jābūt neitrālām, musulmaņu meitenēm jānāk uz skolu bez lakatiņiem un arī krustiem klasēs nav vietas, jaunā ministre provocēja protestu no Bavārijas. Nordrhein-Westfalen integrācijas ministrs Armin Laschet, kuram sakarā ar vēlēšanām 9. maijā draud zaudēt savu amatu, mēģināja partijas biedrus nomierināt: Tāds viedoklis neesot ne Kristīgo Demokrātu viedoklis un to esot teicis arī Niedersachsen ministru prezidents.

Jāpiemin, ka par krustiem skolās ir pat konstitūcijas tiesas spriedums. Jaunās ministres izteicieni nav ar to pretrunā. Viņai arī nebija grūti nodod zvērestu “So wahr mir Gott helfe” ar pamatojumu, ka viņas reliģija arī tic vienam dievam un tas esot tikai viens visām monoteistiskām reliģijām.

Satiksmes ministrs izglābj Vācijas pašvaldības

Bieži runā par vāciešu pozitīvu attieksmi pret kārtību. Laiku pa laikam arī mainās ceļu zīmju noformējums. Pēc apvienošanas sākās diskusijas par to, ko no Austrumvācijas saglabāt kā identitātes daļu. Slavena tēma bija gājēju luksofora zaļas gaismas piktogramma, staigājošais bez vai ar cepuri. 1992.g. Vācijā nolēma, ka nāktonē drīkst tikai jaunās zīmes likt. Pagājušajā gadā izsvītroja no likuma noteikumu, ka vecās zīmes tomēr paliks spēkā.

Tas viss būtu tikai birokrātijas joks. Bet 1992.g. noformējums tika mainīts 140 zīmēm. Visas apmainīt maksā daudz. Cena vienai zīmei sasniedz 50 līdz 70 Euro – bez instalācijas. Uzdevums ir pašvaldību kompetencē, kurām jau tagad ir finansiālās grūtības. Vietām tās ir tik nopietnas, ka federālo zemju valdības atņēma atsevišķām pašvaldībām tiesības izstrādāt un izlietot patstāvīgi savu budžetu.

Protams, tagadējais ministrs Ramsauer no Bavārijas kristīgās sociālās savienības vaino savus priekštečus, kas, savukārt, pārstāv sociāldemokrātus. Katrā ziņā, ministrs atrada formālu kļūdu likumā, kas ļauj tomēr atstāt vecās zīmes.

Austrijas Slovēniem Slovēnija vairs negrib palīdzēt

Tagadēja Austrijas Republika izveidojās pēc Pirmā Pasaules Kara atstājot teritoriju ar vāciski runājošiem iedzīvotājiem bez daudz lielākas platības, kuru Habsburg monarhija caur gadsimtiem bija iekarojusi. Tomēr, federālajā zemē Kärnten pie dienvidrobežas palika Slovēni.

Atšķirībā no Latvijas krieviem, kuri lielā mērā iecēlušies Padomju laikā, šī minoritāte ir vēsturiska un pati Austrija bija daudzmaz okupējusi citu tautību teritorijas. Par spīti tam arī Austrijā ir nacionālisti. Tie negrib ļaut tajās municipalitātēs, kurās dzīvo Slovēni, plāksnītes pie šosejām likt divās valodās.

Lai salīdzināt, Somija akceptē bijušo okupantu valodu kā otro valsts valodu, kamēr Vācijas dinvidaustrumos, kur dzīvo Sorbi, tādas plāksnītes nav bijušas problēma. Un tā pilsēta Cottbus vienkārši arī ir Chóśebuz.

Kärtnen ilgi arī ārpus Austrijas pazīstams nacionālistiski noskaņots politiķis Jörg Haider ir pildījis ministru prezidenta funkciju, kura partijai bija noraidošā attieksme pret Slovēnu vēlmēm. Kopš Haider pirms diviem gadiem autoavārijā gājis bojā, situācija minoritātei nav uzlabojusies. Šādi Slovēnu biedrība tikai lēni un pakāpeniski īstenoja uzstādināt plāksnītes arī savā valodā.

Tagad 60 gadus pastāvējušai Slovēnu biedrībai draud vispār likvidācija, jo Slovēnijas valdība krietni samazinājusies tās finansēšanu. Priekšsēdētājs paziņoja, ka ar piešķirtu naudu varbūt vēl biroju un sekretāri varētu uzturēt. Viņš kā vaļasprieku biedrību nebūšot ar mieru darbu turpināt, tikai pabeigšot iesāktus darbus.

Politiskā orientācija kā naturalizācijas šķērslis

Janine Menger-Hamilton runā tekoši vācu valodā, labāk teikt bez akcenta tā kā dzimtā. Tas nav brīnums, jo viņa ir dzimusi mazpilsēta Celle (Niedersachsen) un Vācijā arī uzaugusi, lai gan – viņas vecāki ir no Lielbritānijas un Itālijas.

Tagad Janine jau ir precējusies ar vācieti un vēlas naturalizēties valstī, kura viņa dzīvo, labi jūtas, proti, ir mājās. Atšķirībā no Latvijas, kur pilsonības piešķiršana pēc neatkarības ir bijusi vienmēr svarīgs jautājums, Vācijā svarīgāk par pilsonību kopš viesstrādnieku aicināšanas bija drīzāk cittautiešu īpatsvars valstī. Tas sasniedz pašlaik mazāk par 10%. Pilnīgi integrēts cilvēks kā Janine parasti nav diskusijas fokusā.

Tomēr, kamēr parasti sešos mēnešos valsts departamenti naturalizācijas procesu spēj paveikt, Janine gaida jau pusotro gadu. Iemesls ļoti vienkāršs: Viņa ir partijas “Die Linke” biedre.

Valsts par cilvēkiem, kas vēlas naturalizēties, automātiski interesējas pie drošības policijas (Verfassungsschutz). Naturalizācijas likuma §11 nosaka, ka pilsonību var atteikt cilvēkam, kurš darbojas pret FDGO (Freiheitlich demokratische Grundordnung), proti, pret demokrātiskās valsts iekārtas.

Die Linke ir 2007.g. nodibināta partija. Galvenais spēks sastāvā ir bijusi PDS, pārdēvētā bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija, kurai pievienojas no sociāldemokrātiem vīlušies personības, ka, piemēram, Oskar Lafontaine. Šis politiķis ap desmit gadiem ir bijis federālajās zemes Saarland ministru prezidents un Schröder valdībā kļuva par finanšu ministru. Vairākus gadus šajā laika posmā viņš pat bija partijas priekšsēdētājs. Atšķirībā no citām federālajām zemēm Niedersachsen drošības policija novēro šo partiju.

Iebildumi naturalizācijai neesot, ja cilvēks ir ierindas partijas biedrs. Bet Janine darbojās partijā aktīvi federālajā zemē Schleswig-Holstein. Nesen, Niedersachsen zemes iekšlietu ministrs atzina, ka viņš personīgi esot iesaistījies Janine gadījumā. Tagad viņa priekšnieks, ministru prezidents Christian Wulf, pieprasīja atskaiti par ministra darbībām šajā jautājumā.

Janine advokāts komentēja, ja līdz pavasarim nebūs atbildes no valsts iestādes, tad iesniegs tiesā “Untätigkeitsklage”, sūdzību par bezdarbību.

Pirkt vai nepirkt nelegāli iegūtus datus?

Šis rakst publicēts abvīzē diena 2010.g. 2. martā.

Neviens īpaši labprāt nodokļus nemaksā. Tas nav nekas jauns, vienalga kurā valstī. Tanī pašā laikā cilvēki no valsts parasti daudz ko gaida, sūdzas, ka nav remontētas skolas, ceļi ir bedraini. Proti, abas šīs vēlmes – labi valsts pakalpojumi un zemi nodokļi - ir grūti apvienojamas.

Jo lielāku naudu pelna, jo lielākas mēdz būt iespējas nemaksāt nodokļus. Daudziem netrūkst kriminālas enerģijas un dažām valstīm pietiek drosmes tādiem palīdzēt.

Saistībā ar finanšu krīzi ir saasinājies konflikts starp Šveici un citām valstīm. Pirms diviem gadiem Vācijas ārējais izlūkdienests saņēma piedāvājumu par 5 miljoniem eiro iegādāties disku ar datiem no vienas bankas Lihtenšteinā. Toreiz Vācijas valdībai tika pārmesta tirgošanās ar zagtām mantām. Toreizējais finanšu ministrs teica, ka viņam tas bija dzīves darījums, jo Vācijas VID iekasēja kādus 300 miljonus eiro nodokļos.

Tagad pie varas ir jauna koalīcija no konservatīviem kristīgiem demokrātiem un liberāļiem, un tai tiek piedāvāts par 2, 5 miljoniem eiro nopirkt disku ar datiem par kontiem kādā Šveices bankā.

Nav brīnums, ka kreisās, opozīcijā esošās partijas, piebiedrojas šādu darījumu atbalstošajai pusei un izmanto šo tēmu, lai aizstāvētu maznodrošinātos cilvēkus un viņu dusmas par tiem «biezajiem», kas nodokļus nemaksā. Aptaujas rāda, ka tautas vairākums ir par pirkšanu.

Pirms diviem gadiem neviens no apsūdzētiem īpaši neprotestēja, visi vēlējās pa klusu tikt galā. Līdz šim tikai viens apsūdzētais iesniedzis savu lietu konstitūcijas tiesā, argumentējot, ka dati esot iegūti nelegālā ceļā. Apgabaltiesa viņa prasību jau noraidījusi.

Tā kā tāda lieta notiek jau otro reizi, juristi diskutē jautājumu, vai drīkst nelegāli iegūtus datus izmantot tiesas prāvā. Kamēr ASV, kā zināms no seriāliem, tas nav ļauts, Vācijas policija uzsver, ka ļoti bieži tikai nelegālā ceļā var uzsākt izmeklēšanu, arī opozīcija atgādina, ka par liecībām bieži maksā atlīdzinājumu, vai arī likumi paredz nenotiesāt personu, kura atsakās no līdzšinējām darbībām un sadarbojas ar valsts iestādēm.

Žurnālisti komentāros argumentē pretī, ka policija ar šādu argumentāciju varētu spīdzināt noziedzniekus, lai atklātu smagus noziegumus.

Problēmu saasina fakts, ka Šveice nav ES dalībvalsts, un tās iestādes nepalīdz Es dalībvalstu nodokļu administrācijām izmeklēšanā. Šveices Kriminālkodeksā turklāt ir nošķirta nodokļu nemaksāšana un krāpšana. Krimināli sodāma ir tikai krāpšana, kad cilvēks melo, lai slēptu savus ienākumus. Vācijā nav šādas atšķirības, arī par vienkāršu nodokļu nemaksāšanu varētu piespiest cietumsodu līdz desmit gadiem. Neviena valsts nevar uzspiest otrai ieviest savu likumdošanu. Ar Šveici pašlaik noriet valdību sarunas par nodokļu dubultās neaplikšanas līl līgumu, kas jau ir noslēgts ar ASV. Šveice par katru cenu grib izvairīties no datu apmaiņām. Gan Šveices banku rīcība, gan Vācijas lēmums pirkt vai nepirkt zagtus datus morāles jautājums.

Iepretim visām šaubām Šveices valdība īpaši skaļi neprotestē. Pārmest citiem datu zādzību nav tik vienkārši, jo Šveices bankas pašas ar savu darbību (noslēpumu) atkal citus mudina uz tādu noziegumu kā nodokļu nemaksāšanu – neskatoties uz faktu, ka melnā nauda no organizētas noziedzības, tāpat arī ārvalstu diktatoru nauda gadu desmitus tika uzglabāta Šveices bankās.

Protams, nenoraidāms fakts un pretarguments ir, ka valsts, kas sevi uzskata par tiesisku, piekrītot nelegāli iegūtu datu pirkšanai un paredzot tam naudu, tagad atbalsta kriminālas darbības. Arī tas ir morāles jautājums un par to ir iesniegta sūdzība pret Angelu Merkeli.

Interesanti arī, ka, saskaņā ar advokātu pieredzi, liela daļa cilvēku, kas šādi savu naudu ieguldīja Šveicē, ir gados vecie ļaudis, kas ne reizi vien piedzīvojuši naudas vērtības zudumu sakarā ar Vācijas vēsturi un kariem.

Austrija evolucionārās politiskās pārmaiņās

Austrijas politiskā sistēma ir, līdzīgi kā Šveicē, orientēta uz izlīgumu. Bet atšķirībā no šīs kaimiņvalsts tā nav senā tradīcija, bet izveidotā tikai pēc otrā pasaules kara. Vāciski runājošā mazvalsts izveidota pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma pirmā pasaules kara rezultātā pievienota Vācijai austrieša Hitlera laikā. 1955.g. izdevās vienošanos ar Padomju Savienību par armijas izvešanu. Austrijas sistēmas izvēle pamatojas ar neatkarības gadu pieredzi: pilsoņu karu.

Šādi Austriju ilgi valdīja koalīcijas no lielām partijām, sociāldemokrātiem SPÖ un konservatīvas tautas partijas ÖVP. Arī citas organizācijas bija dublētas kreisajā un labējā spārnī līdz pat bankām, profesionālās kameras obligātas. Sākumā šī koalīcija strādāja konservatīvu vadībā, kam sekoja sociāldemokrātu laikmets 70os gados populāra Bruno Kreisky vadībā. Bet 1986.g. gada ar Jörg Haider ievēlēšanu par priekšēdētāju, mazā brīvā partija FPÖ mainīja krietni savu raksturu. Politiķis veiksmīgi uzrunāja tautā izplatītu neapmierinātību ar stagnējošu politisku situāciju valstī un sasniedza panākumu pēc panākuma vēlēšanās.

90. gados valdīja lielā koalīcija, bet šoreiz sociāldemokrātu vadībā. Konservatīvais ārlietu ministrs Wolfgang Schüssel labprāt vēlējās pats kļūt par kancleru un izmantoja 1999.g. vēlēšanu rezultātu, kad FPÖ pat niecīgi pārvarēja ÖVP. Lai kļūtu pie varas, Haider atteicās personīgi no ministru portfeļiem un savas partijas vārdā pat no kanclera amata, proti, koalīcijas vadīšanas. Sākumā Eiropa asi reaģēja ar Austrijas jano valdību nekontaktējoties.

Bet process, ka lielās partijas zaudē gan biedrus gan vēlētājus vērojams visā Eiropā. Kopš Haider vada FPÖ, šī tendence skar Austrijas lielpartijas ÖVP un SPÖ vēl izteiktāk. Abas arī neiegūva, ka Haider 2006.g. strīdā pameta savu partiju un nodibināja vēl vienu populistisku partiju, Austrijas Nākotnes Savienību BZÖ. Šī partija uzvarēja viņa dzimtajā federālajā zemē Kärnten, kurā viņš jau agrāk pildīja ministru prezidenta funkcijas, kamēr skandāls par Hitlera darba politiku slavējošiem izteikumiem 1991.g. piespieda viņam atkāpties. FPÖ un BZÖ atkalapvienošanas arī pēc Haider nāves 2008.g. nogalē nav izdevušies. Iepretim skandalozai nāvei – pēc Nacionālās Sapulces vēlēšanu uzvaras braucot dzērumā uz mājām nobrauca nost no brauktuves – BZÖ uvarēja Kärnten arī bez Haider.

Tomēr, sociāldemokrāti, kā visā Eiropā, cieš vairāk no lielpartiju zaudējumiem. Piemēram, federatīvajā zemē Oberösterreich konservatīvie 2009.g. no otras vietas sasniedza absolūtu vairākumu, kamēr vietējais SPÖ līderis, netīšam arī Haider uzvārdā, neatzina ilgi 25% par smagu sakāvi un sākumā atteicās no atkāpšanas. Kamēr BZÖ nesasniedza 4% barjeru, FPÖ konsolidējas atkal stiprāk par zaļo partiju, kura saglabāja ar 9% savu vietu zemes padome. Šāds ir nosaukums Austrija federālo zemju valdībām, kuras daudzviet neizveido uz vairākuma principa, bet pārstāvot visas parlamentā ievēlētās partijas pēc fracijas stipruma. Tomēr, ministru prezidents Josef Pühringer ieguva precīzi tikai pusi no mandātiem un tāpēc turpinās, visticamāk, sadarbību ar zaļiem.

Zaļai partijai panākums arī ir svarīgs pēc iekšējiem strīdiem. Vēl pavasarī neļāva tagadēja priekšēdētāja Eva Glawischnig un viņas priekštecis Alexander van der Bellen Eiroparlamenta deputātam Johannes Voggenhuber atkārtoti kandidēt. Nākošais panākums partijai būtu sadarbība ar SPÖ galvaspilsētā Wien, kur mērs Michael Häupl cīnīsies ar HS Strache iesaukto FPÖ priekšēdētāja Hans Christian Strache.

Dramatiski zaudēja SPÖ 2009.g. tradicionāli konservatīvajā zemē Vorarlberg. Kamēr ÖVP sasniedza absolūtu vairākumu, SPÖ ar tikai 10% krita no otrās uz ceturto pozīciju – iepretim vai lielās vēlētāju aktivitātes dēļ. Šajā mazajā zemē pie Šveices un Vācijas robežas īsi pirms balsošanas izraisīja FPÖ kandidāts ar pret ebreju izteicieniem mazo skandālu, dēļ kā ministru prezidents Herbert Sausgruber partiju izmeta no valdības. Vorarlberg ir viena no divām zemēm – kopā Austrijā ir deviņas – kurā tikai pirms aptuveni desmit gadiem valdīšana vairākuma pamata ieviesta. Sausgruber sarunāja ar zaļo partiju, bet vienošanas neizdevās.

Protams, visiem šiem procesiem ir ietekme uz nacionālo valdību. To valda joprojām SPÖ politiķis, tagad Werner Faymann. Pirms gada ÖVP cerības uz uzvaru ārkārtas vēlēšanas pēc SPÖ vadītas Alfred Gusenbauer gāšanas neīstenojas. Tagad ÖVP priekšsēdētājs un ministrs Josef Pröll nolēma, nekandidēt par prezidentu, kuru Austrijā tauta tiešās vēlēšanās ievēl. Pirmkārt, sociāldemokrāts Heinz Fischer var kandidēt uz otro termiņu. Bet, otrkārt, tā kā uzvara ir iespējama tikai ar populistu atbalstu, kandidēšana ir zinams risks. Bet tas nenozīmē, ka partija savu kandidātu neizvirzīs. Tomēr, Jörg Haider priekštecis Norbert Steger atteicās kandidēt un iestājas par amatu likvidēšanu.

Par SPÖ problēmu tiek uzskatīts, ka partija reaģē līdzīgi trusītim pie čūskas, mēģina apmierināt gan klasiskus kreisus vēlētājus gan arī labējo populismu. Vietā, populistiskās paroles no labējiem pret ārzemniekiem diskutēt mierīgi, nerūpējās partija par mazturīgiem vēlētājiem. Bet smagu kļūdu kanclers pieļāva jau valdību izveidojot, kurā ar ārlietu, iekšlietu, tieslietu un finanšu ministriju visus svarīgus portfeļus atdeva ÖVP.

Faymann arī cīnās ar populistiskiem prasījumiem pēc referendumiem Eiropas Savienības jautājumos par tautas atbalstu un paveica tikai vienu panākumu, novērst Wilhelm Molterer nominēšanu Eiropas komisāra amatam. Šis politiķis bija Gusenbauer vadībā strīdu avots un provocēja ar “pietiek” izteikumu pašu valdības krišanu.

Austrija ir noteiktā politiskā stagnācija nostabilizējusies, bet vienlaicīgi arī politika mainījusies. Lai gan šīs pārmaiņas notiek ļoti lēni. Virziens uz vairākuma parlamentāru demokrātiju, prom no izlīguma politikas, ir acimredzama. Bet kā šī valsts izskatīsies nākotnē, grūti prognozēt, it īpaši, ka vēl nav skaidrs, kāda būs Austrija bez Haider, kurš, tomēr, ietekmēja politiku gandrīz 25 gadus.

Par FPÖ un BZÖ nākotni tika diskutēts vācu CDU-CSU modelis, proti, divas māsas partijas, no kuram CSU kandidē tikai Bavārijā un CDU pārējās federālajās zemēs, jo, īstenībā, BZÖ ir stiprā tikai Kärnten. Šādām idejām punktu pielika tagad tieši Kärnten daļa no BZÖ, kura izstājās nodibinot jaunu partiju Brīvu Partiju Kārntnen, kas sadarbībā ar FPÖ faktiski taisās atgriezties “vecajā mājā”. Priekš BZÖ priekšsēdētāja Josef Bucher tā ir katastrofa, jo partija neviena citā zemē nav pārstāvētā vietējā parlamentā. Jaunā partija savu vadītāju Uwe Scheuch pārliecinoši ar 90% ievēlēja par priekšsēdētāju. Neatkarīgi no tā visiem minētiem politķiem, ieskaitot Kärnten ministru prezidentu Gerhard Dörfler, kurš arī pārgāja, ir ļoti dramatiski zemi reitingi. Interesanti gan, pagājušajās vēlēšanās, vēl nav gadu atpakaļ, BZÖ saņēma gandrīz 45% balsu. Tagad aptaujāt vēlētājus, it kā neviens nav balsojis.