Kas notiek D-A-CH-FL-L?

Atbilde, kuru domāja nesagaidīt komentētājs

2010-05-05T23:27:00.000-07:00

Līdzšinēji šajā vietā rakstīju par notikumiem vāciski runājošās zemēs. Šķiet, ka reizi jāraksta par citu tēmu, par personīgu, jo ne reizi vien komentāros komentē nevis mana teksta saturu, bet manas prasmes latviešu valodā. Šķiet, ka viens komentētājs domāja, ka atbildi no manis nesaņems.

Nepolitiķis 02.04.2010 12:19 komentē “Axel Reetz, kungs Jūsu latviešu valodas prasmes,tik tiešām nav baudāmas. Tā kā Jūs kontaktējieties verbāli par profesionālajiem jautājumiem un tai skaitā uzstājoties auditoriju priekšā maigi izsakoties ir nebaudāmi,neprofesionāli un bieži izklausās naivi bērnišķīgi un nesaprotami. žel,ka Jums ar paškritiku un pašnovērtējumu ir pavāji, kur nu vēl izliktās "domas" drukātā veidā,kuras izdzēst nevar. "Interesanti jautājumi":

1. Kurš ir devis akceptu Jums kādam kaut ko mācīt, vismaz latviešu valodā?

2. Vai patiesi esiet profesionālis sevis ivēlētā darbības veidā?

3. vai Jūs patiesi pašu kādreiz nepārņem kauna sajūta par saviem darbiņiem, un Jūsos neiezogas doma, ka tas kādreiz var Jums atspēleties, sevi braši pozicionējot kā lielo gudrinieku?

4. Kāda ir Jūsu attieksme pret LR Valsts valodu?Īnteresanti jautājumi uz kuriem diez vai saņemsim atbildi.”

Nav nekas īpašs svešvalodā izteikties kļūdaini. Lielākā lingua franca ir angļu, seko arī krievu, franču un spāņu utt. Tajās sarunājas arī “kompānijas”, kurās nevienam tā nav dzimtā. Valodas ar mazāk runātājiem kā, piemēram, latviešu, retāk paliek par kopīgo. Maskavā pie Kremļa sarunājoties ar marieti (somu-ugru tauta Krievijā), ar kuru vienīgā kopīgā valoda ir igauņu, rindā gaidījušie krievi uztvēra divus cilvēkus par latviešiem, kuri īstenībā katrs ar savu akcentu runāja igauniski.

Šo rindu autors nav nevienas valodas filologs un sācis mācīties svešvalodu, latviešu, par kuras eksistenci vēl dažus gadus iepriekš nebija pat dzirdējis, un pēc tam nekad savas svešvalodu zināšanas nav slavējis. To, savukārt, dara regulāri citi cilvēki, kas priecājas, ka kāds arī mācās kādu no mazām valodām. Protams, ka bez attiecīgās izglītības šo rindu autors nespēj nevienā svešvalodā izteikties tik labā stilā kā dzimtajā valodā. Tāpēc oficiālās publikācijas avīzēs un žurnālos tiek rediģētas. Neapšaubāmi, arī blogā varētu katru tekstu pirms publicēšanas kādam dod rediģēt. Tomēr, tas prasa ne tikai naudu, bet arī laiku.

Daži, kā “nepolitķis”, uztver šo rindu autora drosmi, publicēt nerediģētus tekstus, negatīvi. Citi atkal saka, ka domu varot saprast un līdzīgi kā iepriekš minētajos gadījumos priecājās par to, ka vispār ārzemnieks prot kaut vai kļūdaini latviešu valodu. Pirmā grupa varētu vienkārši nelasīt manus tekstus. Bet atsevišķie, man šķiet, speciāli lasa, lai piesieties par valodas prasmi. Starp citu, paši latvieši runā un raksta ar kļūdām. Un tas nav pārmetums, tas ir tikai normāli. Visās valodās tā ir un tāpēc valodas arī mainās. Starp citu, pašam “nepolitiķim” savā tekstā ir vairākas kļūdas. Vārdam “žēl” trūkst garumzīme, kura vārdam “interesanti” ir atkal lieka. Divas reizes jauc otras personas galotni daudzskaitlī ar pavēles izteiksmi. Vairākās vietās ir kļūdaina interpunkcija, ka arī atstarpes nav, kur viņām būtu jābūt.

Ko “nepolitķis” domā ar mājienu, ka man kādreiz kaut kas varētu atspēlēties? Mani kafejnīcā neapkalpos vairāk, LR aizliegs iebraukt valstī? Kad ieraudzīju šo komentāru, jautāju avīzes redakcijai, vai viņiem ar to esot problēma. Atbilde bija, ka komentāra autoram esot problēma.

Īstenībā, līdzšinēji uz visām “darbībām” šo rindu autoru aicināja, proti, par ieguldīta darba vērtību spriež citi – tā arī pats sevi nav pozicionējis kā gudrinieks. Uz raidījumā “Kas notiek Latvijā” janvārī no vadītāja (Jānis Domburs) uzdoto jautājumu, kas latviešiem savā valstī jādara, atbilde bija, ka latviešiem pašiem ir jāzina, kādā valstī grib dzīvot.

"Nepolitiķis” man uzdod vairākus personīgus jautājumus: Vai kauna sajūta man neesot kādreiz bijusi. Tas ir ļoti privāts jautājums, bet arī man, protams, ir gadījies kļūdīties. Atbilde uz jautājumu, kāda man ir attieksme pret LR valsts valodu, ir vienkāršā: Man patīk latviešu valoda gan pēc intonācijas gan gramatika, kura atšķirībā no igauņu valodas ir krietni loģiskāka. Reizēm cilvēki man jautā, cik ātrā laikā jūs mācījāties latviešu valodu. Bet to jau nevar pateikt, jo, kad es beigšu mācīties?

“Nepolitiķa” komentāram par auditorijām jāsaka, ka pie profesionalitātes pieskaitāms runāt vienmēr tik gudri, kā auditorija spēj uztvert. Konkrētāko atbildi šajā aspektā nesniegšu publiskā vietā, jo tas nozīmē, aprunāt cilvēkus.

Atšķirība no daudziem komentētājiem, ieskaitot “nepolitiķi”, publicēju visu ar savu vārdu, nevis ar kaut kādu niku.

Vācija, tavi turki

2010-05-05T23:26:00.000-07:00

Vācijas federālajā zemē Niedersachsen stājās amatā pirmā turku tautības ministre un izraisīja jau pirms zvēresta nodošanas parlamentā lielu diskusiju par krustiem skolās un viņas piemērotību amatam.

Protams, to nevar saprast bez jautājuma fona. Daudzviet ir izplatīts mīts par turku daudzumu Vācijā. Īstenībā nepārsniedz ārzemnieku īpatsvars Vācijā 10% iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse ir turki, proti, uz vairāk par 80 miljoniem iedzīvotājiem tie ir ap 4 miljoniem cilvēku. Protams, pilsonības jautājumu arī jāņem vērā. Piemēram, iebraukušie no Krievijas pēc PSRS sabrukuma varēja pamatot pārcelšanas ar savu vācu izcelsmi, kuras pamatā neskatoties uz valodas zināšanām tika piešķirta pilsonība. Turcija atļauj dubultpilsonību.

Tomēr, nevarētu teikt, ka Vācijā “problēmas” ar turkiem nebūtu. Turki ir musulmaņi. Turklāt, iebraucēji nebija intelektuālā slāņa pārstāvi, bet gan konservatīvākie lauku iedzīvotāji.

Pēc kultūras un mentalitātes atšķirīgiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā ir grūtāk. Turkiem bieži nelikās arī vajadzīgi, sākumā arī domādami, ka atgriezīsies pēc dažiem gadiem dzimtenē. Šādi norobežojās no vietējiem iedzīvotājiem dzīvojot savā starpā un izveido lielpilsētās kvartālus ar skaidru ārzemnieku pārsvaru, kā, piemēram Berlin-Kreuzberg vai arī Duisburg-Marxloh. Savukārt, Berlīnes priekšpilsētās Reinickendorf un Zehlendorf turku gandrīz kā nav. Protams, to veicināja arī negatīvā attieksme vāciešu vidū. Līdzīgi bija ar hugenotiem 18.gs. un ar poļiem 19.gs. Taču mūsdienas Vācijā par tādiem uzvārdiem, kā de Maizière un Schimanski, neviens vairs nedomā.

Kamēr politika vēl 90os gados noliedza, ka Vācijā ir ieceļotāju valsts, tas ir krietni mainījies. Konservatīvie Kristīgie Demokrāti organizēja islama konferenci un federālajā zemē Nordrhein-Westfalen 2005.g. pat izveidoja integrācijas ministriju.

Pieprasot, ka skolām jābūt neitrālām, musulmaņu meitenēm jānāk uz skolu bez lakatiņiem un arī krustiem klasēs nav vietas, jaunā ministre provocēja protestu no Bavārijas. Nordrhein-Westfalen integrācijas ministrs Armin Laschet, kuram sakarā ar vēlēšanām 9. maijā draud zaudēt savu amatu, mēģināja partijas biedrus nomierināt: Tāds viedoklis neesot ne Kristīgo Demokrātu viedoklis un to esot teicis arī Niedersachsen ministru prezidents.

Jāpiemin, ka par krustiem skolās ir pat konstitūcijas tiesas spriedums. Jaunās ministres izteicieni nav ar to pretrunā. Viņai arī nebija grūti nodod zvērestu “So wahr mir Gott helfe” ar pamatojumu, ka viņas reliģija arī tic vienam dievam un tas esot tikai viens visām monoteistiskām reliģijām.

Satiksmes ministrs izglābj Vācijas pašvaldības

2010-04-16T04:39:00.001-07:00

Bieži runā par vāciešu pozitīvu attieksmi pret kārtību. Laiku pa laikam arī mainās ceļu zīmju noformējums. Pēc apvienošanas sākās diskusijas par to, ko no Austrumvācijas saglabāt kā identitātes daļu. Slavena tēma bija gājēju luksofora zaļas gaismas piktogramma, staigājošais bez vai ar cepuri. 1992.g. Vācijā nolēma, ka nāktonē drīkst tikai jaunās zīmes likt. Pagājušajā gadā izsvītroja no likuma noteikumu, ka vecās zīmes tomēr paliks spēkā.

Tas viss būtu tikai birokrātijas joks. Bet 1992.g. noformējums tika mainīts 140 zīmēm. Visas apmainīt maksā daudz. Cena vienai zīmei sasniedz 50 līdz 70 Euro – bez instalācijas. Uzdevums ir pašvaldību kompetencē, kurām jau tagad ir finansiālās grūtības. Vietām tās ir tik nopietnas, ka federālo zemju valdības atņēma atsevišķām pašvaldībām tiesības izstrādāt un izlietot patstāvīgi savu budžetu.

Protams, tagadējais ministrs Ramsauer no Bavārijas kristīgās sociālās savienības vaino savus priekštečus, kas, savukārt, pārstāv sociāldemokrātus. Katrā ziņā, ministrs atrada formālu kļūdu likumā, kas ļauj tomēr atstāt vecās zīmes.

Austrijas Slovēniem Slovēnija vairs negrib palīdzēt

2010-03-25T04:25:00.001-07:00

Tagadēja Austrijas Republika izveidojās pēc Pirmā Pasaules Kara atstājot teritoriju ar vāciski runājošiem iedzīvotājiem bez daudz lielākas platības, kuru Habsburg monarhija caur gadsimtiem bija iekarojusi. Tomēr, federālajā zemē Kärnten pie dienvidrobežas palika Slovēni.

Atšķirībā no Latvijas krieviem, kuri lielā mērā iecēlušies Padomju laikā, šī minoritāte ir vēsturiska un pati Austrija bija daudzmaz okupējusi citu tautību teritorijas. Par spīti tam arī Austrijā ir nacionālisti. Tie negrib ļaut tajās municipalitātēs, kurās dzīvo Slovēni, plāksnītes pie šosejām likt divās valodās.

Lai salīdzināt, Somija akceptē bijušo okupantu valodu kā otro valsts valodu, kamēr Vācijas dinvidaustrumos, kur dzīvo Sorbi, tādas plāksnītes nav bijušas problēma. Un tā pilsēta Cottbus vienkārši arī ir Chóśebuz.

Kärtnen ilgi arī ārpus Austrijas pazīstams nacionālistiski noskaņots politiķis Jörg Haider ir pildījis ministru prezidenta funkciju, kura partijai bija noraidošā attieksme pret Slovēnu vēlmēm. Kopš Haider pirms diviem gadiem autoavārijā gājis bojā, situācija minoritātei nav uzlabojusies. Šādi Slovēnu biedrība tikai lēni un pakāpeniski īstenoja uzstādināt plāksnītes arī savā valodā.

Tagad 60 gadus pastāvējušai Slovēnu biedrībai draud vispār likvidācija, jo Slovēnijas valdība krietni samazinājusies tās finansēšanu. Priekšsēdētājs paziņoja, ka ar piešķirtu naudu varbūt vēl biroju un sekretāri varētu uzturēt. Viņš kā vaļasprieku biedrību nebūšot ar mieru darbu turpināt, tikai pabeigšot iesāktus darbus.

Politiskā orientācija kā naturalizācijas šķērslis

2010-03-08T00:53:00.001-08:00

Janine Menger-Hamilton runā tekoši vācu valodā, labāk teikt bez akcenta tā kā dzimtā. Tas nav brīnums, jo viņa ir dzimusi mazpilsēta Celle (Niedersachsen) un Vācijā arī uzaugusi, lai gan – viņas vecāki ir no Lielbritānijas un Itālijas.

Tagad Janine jau ir precējusies ar vācieti un vēlas naturalizēties valstī, kura viņa dzīvo, labi jūtas, proti, ir mājās. Atšķirībā no Latvijas, kur pilsonības piešķiršana pēc neatkarības ir bijusi vienmēr svarīgs jautājums, Vācijā svarīgāk par pilsonību kopš viesstrādnieku aicināšanas bija drīzāk cittautiešu īpatsvars valstī. Tas sasniedz pašlaik mazāk par 10%. Pilnīgi integrēts cilvēks kā Janine parasti nav diskusijas fokusā.

Tomēr, kamēr parasti sešos mēnešos valsts departamenti naturalizācijas procesu spēj paveikt, Janine gaida jau pusotro gadu. Iemesls ļoti vienkāršs: Viņa ir partijas “Die Linke” biedre.

Valsts par cilvēkiem, kas vēlas naturalizēties, automātiski interesējas pie drošības policijas (Verfassungsschutz). Naturalizācijas likuma §11 nosaka, ka pilsonību var atteikt cilvēkam, kurš darbojas pret FDGO (Freiheitlich demokratische Grundordnung), proti, pret demokrātiskās valsts iekārtas.

Die Linke ir 2007.g. nodibināta partija. Galvenais spēks sastāvā ir bijusi PDS, pārdēvētā bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija, kurai pievienojas no sociāldemokrātiem vīlušies personības, ka, piemēram, Oskar Lafontaine. Šis politiķis ap desmit gadiem ir bijis federālajās zemes Saarland ministru prezidents un Schröder valdībā kļuva par finanšu ministru. Vairākus gadus šajā laika posmā viņš pat bija partijas priekšsēdētājs. Atšķirībā no citām federālajām zemēm Niedersachsen drošības policija novēro šo partiju.

Iebildumi naturalizācijai neesot, ja cilvēks ir ierindas partijas biedrs. Bet Janine darbojās partijā aktīvi federālajā zemē Schleswig-Holstein. Nesen, Niedersachsen zemes iekšlietu ministrs atzina, ka viņš personīgi esot iesaistījies Janine gadījumā. Tagad viņa priekšnieks, ministru prezidents Christian Wulf, pieprasīja atskaiti par ministra darbībām šajā jautājumā.

Janine advokāts komentēja, ja līdz pavasarim nebūs atbildes no valsts iestādes, tad iesniegs tiesā “Untätigkeitsklage”, sūdzību par bezdarbību.

Pirkt vai nepirkt nelegāli iegūtus datus?

2010-03-06T01:21:00.000-08:00

Šis rakst publicēts abvīzē diena 2010.g. 2. martā.

Neviens īpaši labprāt nodokļus nemaksā. Tas nav nekas jauns, vienalga kurā valstī. Tanī pašā laikā cilvēki no valsts parasti daudz ko gaida, sūdzas, ka nav remontētas skolas, ceļi ir bedraini. Proti, abas šīs vēlmes – labi valsts pakalpojumi un zemi nodokļi - ir grūti apvienojamas.

Jo lielāku naudu pelna, jo lielākas mēdz būt iespējas nemaksāt nodokļus. Daudziem netrūkst kriminālas enerģijas un dažām valstīm pietiek drosmes tādiem palīdzēt.

Saistībā ar finanšu krīzi ir saasinājies konflikts starp Šveici un citām valstīm. Pirms diviem gadiem Vācijas ārējais izlūkdienests saņēma piedāvājumu par 5 miljoniem eiro iegādāties disku ar datiem no vienas bankas Lihtenšteinā. Toreiz Vācijas valdībai tika pārmesta tirgošanās ar zagtām mantām. Toreizējais finanšu ministrs teica, ka viņam tas bija dzīves darījums, jo Vācijas VID iekasēja kādus 300 miljonus eiro nodokļos.

Tagad pie varas ir jauna koalīcija no konservatīviem kristīgiem demokrātiem un liberāļiem, un tai tiek piedāvāts par 2, 5 miljoniem eiro nopirkt disku ar datiem par kontiem kādā Šveices bankā.

Nav brīnums, ka kreisās, opozīcijā esošās partijas, piebiedrojas šādu darījumu atbalstošajai pusei un izmanto šo tēmu, lai aizstāvētu maznodrošinātos cilvēkus un viņu dusmas par tiem «biezajiem», kas nodokļus nemaksā. Aptaujas rāda, ka tautas vairākums ir par pirkšanu.

Pirms diviem gadiem neviens no apsūdzētiem īpaši neprotestēja, visi vēlējās pa klusu tikt galā. Līdz šim tikai viens apsūdzētais iesniedzis savu lietu konstitūcijas tiesā, argumentējot, ka dati esot iegūti nelegālā ceļā. Apgabaltiesa viņa prasību jau noraidījusi.

Tā kā tāda lieta notiek jau otro reizi, juristi diskutē jautājumu, vai drīkst nelegāli iegūtus datus izmantot tiesas prāvā. Kamēr ASV, kā zināms no seriāliem, tas nav ļauts, Vācijas policija uzsver, ka ļoti bieži tikai nelegālā ceļā var uzsākt izmeklēšanu, arī opozīcija atgādina, ka par liecībām bieži maksā atlīdzinājumu, vai arī likumi paredz nenotiesāt personu, kura atsakās no līdzšinējām darbībām un sadarbojas ar valsts iestādēm.

Žurnālisti komentāros argumentē pretī, ka policija ar šādu argumentāciju varētu spīdzināt noziedzniekus, lai atklātu smagus noziegumus.

Problēmu saasina fakts, ka Šveice nav ES dalībvalsts, un tās iestādes nepalīdz Es dalībvalstu nodokļu administrācijām izmeklēšanā. Šveices Kriminālkodeksā turklāt ir nošķirta nodokļu nemaksāšana un krāpšana. Krimināli sodāma ir tikai krāpšana, kad cilvēks melo, lai slēptu savus ienākumus. Vācijā nav šādas atšķirības, arī par vienkāršu nodokļu nemaksāšanu varētu piespiest cietumsodu līdz desmit gadiem. Neviena valsts nevar uzspiest otrai ieviest savu likumdošanu. Ar Šveici pašlaik noriet valdību sarunas par nodokļu dubultās neaplikšanas līl līgumu, kas jau ir noslēgts ar ASV. Šveice par katru cenu grib izvairīties no datu apmaiņām. Gan Šveices banku rīcība, gan Vācijas lēmums pirkt vai nepirkt zagtus datus morāles jautājums.

Iepretim visām šaubām Šveices valdība īpaši skaļi neprotestē. Pārmest citiem datu zādzību nav tik vienkārši, jo Šveices bankas pašas ar savu darbību (noslēpumu) atkal citus mudina uz tādu noziegumu kā nodokļu nemaksāšanu – neskatoties uz faktu, ka melnā nauda no organizētas noziedzības, tāpat arī ārvalstu diktatoru nauda gadu desmitus tika uzglabāta Šveices bankās.

Protams, nenoraidāms fakts un pretarguments ir, ka valsts, kas sevi uzskata par tiesisku, piekrītot nelegāli iegūtu datu pirkšanai un paredzot tam naudu, tagad atbalsta kriminālas darbības. Arī tas ir morāles jautājums un par to ir iesniegta sūdzība pret Angelu Merkeli.

Interesanti arī, ka, saskaņā ar advokātu pieredzi, liela daļa cilvēku, kas šādi savu naudu ieguldīja Šveicē, ir gados vecie ļaudis, kas ne reizi vien piedzīvojuši naudas vērtības zudumu sakarā ar Vācijas vēsturi un kariem.

Austrija evolucionārās politiskās pārmaiņās

2010-01-27T01:32:00.001-08:00

Austrijas politiskā sistēma ir, līdzīgi kā Šveicē, orientēta uz izlīgumu. Bet atšķirībā no šīs kaimiņvalsts tā nav senā tradīcija, bet izveidotā tikai pēc otrā pasaules kara. Vāciski runājošā mazvalsts izveidota pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma pirmā pasaules kara rezultātā pievienota Vācijai austrieša Hitlera laikā. 1955.g. izdevās vienošanos ar Padomju Savienību par armijas izvešanu. Austrijas sistēmas izvēle pamatojas ar neatkarības gadu pieredzi: pilsoņu karu.

Šādi Austriju ilgi valdīja koalīcijas no lielām partijām, sociāldemokrātiem SPÖ un konservatīvas tautas partijas ÖVP. Arī citas organizācijas bija dublētas kreisajā un labējā spārnī līdz pat bankām, profesionālās kameras obligātas. Sākumā šī koalīcija strādāja konservatīvu vadībā, kam sekoja sociāldemokrātu laikmets 70os gados populāra Bruno Kreisky vadībā. Bet 1986.g. gada ar Jörg Haider ievēlēšanu par priekšēdētāju, mazā brīvā partija FPÖ mainīja krietni savu raksturu. Politiķis veiksmīgi uzrunāja tautā izplatītu neapmierinātību ar stagnējošu politisku situāciju valstī un sasniedza panākumu pēc panākuma vēlēšanās.

90. gados valdīja lielā koalīcija, bet šoreiz sociāldemokrātu vadībā. Konservatīvais ārlietu ministrs Wolfgang Schüssel labprāt vēlējās pats kļūt par kancleru un izmantoja 1999.g. vēlēšanu rezultātu, kad FPÖ pat niecīgi pārvarēja ÖVP. Lai kļūtu pie varas, Haider atteicās personīgi no ministru portfeļiem un savas partijas vārdā pat no kanclera amata, proti, koalīcijas vadīšanas. Sākumā Eiropa asi reaģēja ar Austrijas jano valdību nekontaktējoties.

Bet process, ka lielās partijas zaudē gan biedrus gan vēlētājus vērojams visā Eiropā. Kopš Haider vada FPÖ, šī tendence skar Austrijas lielpartijas ÖVP un SPÖ vēl izteiktāk. Abas arī neiegūva, ka Haider 2006.g. strīdā pameta savu partiju un nodibināja vēl vienu populistisku partiju, Austrijas Nākotnes Savienību BZÖ. Šī partija uzvarēja viņa dzimtajā federālajā zemē Kärnten, kurā viņš jau agrāk pildīja ministru prezidenta funkcijas, kamēr skandāls par Hitlera darba politiku slavējošiem izteikumiem 1991.g. piespieda viņam atkāpties. FPÖ un BZÖ atkalapvienošanas arī pēc Haider nāves 2008.g. nogalē nav izdevušies. Iepretim skandalozai nāvei – pēc Nacionālās Sapulces vēlēšanu uzvaras braucot dzērumā uz mājām nobrauca nost no brauktuves – BZÖ uvarēja Kärnten arī bez Haider.

Tomēr, sociāldemokrāti, kā visā Eiropā, cieš vairāk no lielpartiju zaudējumiem. Piemēram, federatīvajā zemē Oberösterreich konservatīvie 2009.g. no otras vietas sasniedza absolūtu vairākumu, kamēr vietējais SPÖ līderis, netīšam arī Haider uzvārdā, neatzina ilgi 25% par smagu sakāvi un sākumā atteicās no atkāpšanas. Kamēr BZÖ nesasniedza 4% barjeru, FPÖ konsolidējas atkal stiprāk par zaļo partiju, kura saglabāja ar 9% savu vietu zemes padome. Šāds ir nosaukums Austrija federālo zemju valdībām, kuras daudzviet neizveido uz vairākuma principa, bet pārstāvot visas parlamentā ievēlētās partijas pēc fracijas stipruma. Tomēr, ministru prezidents Josef Pühringer ieguva precīzi tikai pusi no mandātiem un tāpēc turpinās, visticamāk, sadarbību ar zaļiem.

Zaļai partijai panākums arī ir svarīgs pēc iekšējiem strīdiem. Vēl pavasarī neļāva tagadēja priekšēdētāja Eva Glawischnig un viņas priekštecis Alexander van der Bellen Eiroparlamenta deputātam Johannes Voggenhuber atkārtoti kandidēt. Nākošais panākums partijai būtu sadarbība ar SPÖ galvaspilsētā Wien, kur mērs Michael Häupl cīnīsies ar HS Strache iesaukto FPÖ priekšēdētāja Hans Christian Strache.

Dramatiski zaudēja SPÖ 2009.g. tradicionāli konservatīvajā zemē Vorarlberg. Kamēr ÖVP sasniedza absolūtu vairākumu, SPÖ ar tikai 10% krita no otrās uz ceturto pozīciju – iepretim vai lielās vēlētāju aktivitātes dēļ. Šajā mazajā zemē pie Šveices un Vācijas robežas īsi pirms balsošanas izraisīja FPÖ kandidāts ar pret ebreju izteicieniem mazo skandālu, dēļ kā ministru prezidents Herbert Sausgruber partiju izmeta no valdības. Vorarlberg ir viena no divām zemēm – kopā Austrijā ir deviņas – kurā tikai pirms aptuveni desmit gadiem valdīšana vairākuma pamata ieviesta. Sausgruber sarunāja ar zaļo partiju, bet vienošanas neizdevās.

Protams, visiem šiem procesiem ir ietekme uz nacionālo valdību. To valda joprojām SPÖ politiķis, tagad Werner Faymann. Pirms gada ÖVP cerības uz uzvaru ārkārtas vēlēšanas pēc SPÖ vadītas Alfred Gusenbauer gāšanas neīstenojas. Tagad ÖVP priekšsēdētājs un ministrs Josef Pröll nolēma, nekandidēt par prezidentu, kuru Austrijā tauta tiešās vēlēšanās ievēl. Pirmkārt, sociāldemokrāts Heinz Fischer var kandidēt uz otro termiņu. Bet, otrkārt, tā kā uzvara ir iespējama tikai ar populistu atbalstu, kandidēšana ir zinams risks. Bet tas nenozīmē, ka partija savu kandidātu neizvirzīs. Tomēr, Jörg Haider priekštecis Norbert Steger atteicās kandidēt un iestājas par amatu likvidēšanu.

Par SPÖ problēmu tiek uzskatīts, ka partija reaģē līdzīgi trusītim pie čūskas, mēģina apmierināt gan klasiskus kreisus vēlētājus gan arī labējo populismu. Vietā, populistiskās paroles no labējiem pret ārzemniekiem diskutēt mierīgi, nerūpējās partija par mazturīgiem vēlētājiem. Bet smagu kļūdu kanclers pieļāva jau valdību izveidojot, kurā ar ārlietu, iekšlietu, tieslietu un finanšu ministriju visus svarīgus portfeļus atdeva ÖVP.

Faymann arī cīnās ar populistiskiem prasījumiem pēc referendumiem Eiropas Savienības jautājumos par tautas atbalstu un paveica tikai vienu panākumu, novērst Wilhelm Molterer nominēšanu Eiropas komisāra amatam. Šis politiķis bija Gusenbauer vadībā strīdu avots un provocēja ar “pietiek” izteikumu pašu valdības krišanu.

Austrija ir noteiktā politiskā stagnācija nostabilizējusies, bet vienlaicīgi arī politika mainījusies. Lai gan šīs pārmaiņas notiek ļoti lēni. Virziens uz vairākuma parlamentāru demokrātiju, prom no izlīguma politikas, ir acimredzama. Bet kā šī valsts izskatīsies nākotnē, grūti prognozēt, it īpaši, ka vēl nav skaidrs, kāda būs Austrija bez Haider, kurš, tomēr, ietekmēja politiku gandrīz 25 gadus.

Par FPÖ un BZÖ nākotni tika diskutēts vācu CDU-CSU modelis, proti, divas māsas partijas, no kuram CSU kandidē tikai Bavārijā un CDU pārējās federālajās zemēs, jo, īstenībā, BZÖ ir stiprā tikai Kärnten. Šādām idejām punktu pielika tagad tieši Kärnten daļa no BZÖ, kura izstājās nodibinot jaunu partiju Brīvu Partiju Kārntnen, kas sadarbībā ar FPÖ faktiski taisās atgriezties “vecajā mājā”. Priekš BZÖ priekšsēdētāja Josef Bucher tā ir katastrofa, jo partija neviena citā zemē nav pārstāvētā vietējā parlamentā. Jaunā partija savu vadītāju Uwe Scheuch pārliecinoši ar 90% ievēlēja par priekšsēdētāju. Neatkarīgi no tā visiem minētiem politķiem, ieskaitot Kärnten ministru prezidentu Gerhard Dörfler, kurš arī pārgāja, ir ļoti dramatiski zemi reitingi. Interesanti gan, pagājušajās vēlēšanās, vēl nav gadu atpakaļ, BZÖ saņēma gandrīz 45% balsu. Tagad aptaujāt vēlētājus, it kā neviens nav balsojis.

Merkel vētraina politiskā nākotne?

2009-10-14T06:38:00.000-07:00

Vācieši ir nobalsojušies, Angela Merkel paliks kanclera amatā. Viņa kā Vācijā populāra un pasaulē iecienīta politiķe ir uzvarējusi vēlēšanās – tā vismaz izskatās no ārpuses.

Īstenībā pēc aptaujām spriežot pastāvēja ilgi šaubas, vai izdosies kristīgo demokrātu savienība CDU ar liberālu partiju FDP iegūt vairākumu pēc neveiksmēm 2002.g. un 2005.g. Pastāvēja pat bažas, ka vairākums, iespējams, šāda koalīcija iegūs tikai pateicoties saucamiem “Überhangmandate”. Tie ir pārpalikuši mandāti no vienmandātu apgabaliem, kuri pārsniedz ļoti sarežģītā procesā pēc procentu likmes iegūtām parlamenta vietām un netiek pārējām partijām atlīdzinātas – vismaz nevis Bundestag vēlēšanāas.

Beigu beigās būtu CDU atkal bijusi spiesta izveidot ar sociāldemokrātisko SPD saucamo “lielu koalīciju” apvienojot divas lielākās partijas valdībā. Tas vienkārši tāpēc, ka katra partija iepriekš bija jau izslēgusi, ar kurām partijām nekādā gadījumā nesadarbosies. Un tās bija beidzot tomēr visas pārējas kombinācijas.

Pozitīvi vērtējami ir katrā gadījumā, ka vairākums pēc partijas krāsām Vācijā nosauktajai meln-dzeltenai koalīcijai (CDU-FDP) izveidojas ne tikai pateicoties negatīvam balsu svaram. Šādi eksperti sauc iespējamo demokrātisku absurdu, ka vēlētājs tieši nebalsojot par iecienītu partiju tai vairo deputātu vietas. Daudz juristu un politologu šajā gadījumā nesaredzēja šķērsli valdības leģitimitātei. Bet, savukārt, jurists un profesors Hans Herbert von Arnim iebilda ar prognoze, ka tāda valdība būtu neapšaubāmi izraisījusi asu diskusiju medijos un ar to vien jau arī bojājusi savu leģitimitāti.

Vēlēšanu rezultāts ir patiesā, ka Angela Merkel turpinās vadīt Vacijas valdību. Bet tanī pašā laikā rezultāts arī apstiprināja, ka catch all parties Vācijā pamazām pazust. Tas process sociāldemokrātiem notiek tikai ātrāk nekā kristīgiem demokrātiem, kuru konservatīvi noskaņotais elektorāts uzskata balsošanu par pienākumu, kamēr sociāldemokrātu vēlētāji labprāt arī protestē nebalsojot. Ne tikai SPD ar ap 23% ir vēsturiski sliktākais rezultāts. Arī CDU zaudēja ap 2% un māsas partija, kristīgā sociālā savienība CSU Bavārijā iznāca tagad ar vēl sliktāku rezultātu ap 41% nekā vietējās vēlēšanās gadu atpakaļ, kas izraisīja toreiz politisku zemestrīci. Kristīgām savienībām arī ir vēstures sliktākie rezultāti. Kamēr vēl 70os gados par CDU un SPD balsoja kopā pāri 90% vēlētāju, tās pārstāvēs tagad tikai 56%.

Kašķi SPD jau vairākus gadus nomelnoja partijas tēlu. Biežas maiņas partijas vadībā kā arī asas diskusijas par attiecībām ar postkomunistisko kreiu partiju nodarbināja žurnālistus un pētniekus intensīvi. Konflikts starp partijas biedriem un funkcionāriem sociāldemokrātiskā partijā tagad ir pašsaprotami kā arī, laikam, nepieciešami. Veca elite pametīs amatus un jauna paaudze nāks vietā, tas ir normāls process.
Bet interesantāki konflikti būs kristīgo demokrātu savienībās. Agrāk bieži kā kanclera izvirzīšanas un apstiprināšanas klubu nosaukta CDU diskutē un strīdas mazāk publiski nekā politiskā konkurence, partija atbalsta savai vadībai. Savukārt, partijas priekšsēdētāji ir pratuši uzturēt savu autoritāti biedru vidū. Bet Angela Merkel nav kristīgo demokrātu augs. Viņa kā sieviete, Austrumvācijas luterāne, kura dzīvo otrā laulībā bez bērniem neieder partijas pārsvarā katoļu vidē vecajā federatīvajā Vācijā. Austrumvācijā, savukārt, izņemot Sachsen federālas zemes šī partija nav iesakņojusies sabiedrībā. Merkel partijas priekšgalā nokļuva tikai pēc un pateicoties partijas morāliskā zemestrīcē līdz ar ziedojumu skandāliem ap Helmut Kohl un Wolfgang Schäuble.

Slikts vēlēšanu rezultāts pakāpeniski, un tas nozīmē, Merkel autoritāte partijā tagadējā Bundestag sasaukumā paliks zem jautājuma zīmes. Konkurenti ir pietiekoši daudz. Liktenīgi tas, visticamāk, būs arī Merkel popularitātei. Tā izveidojās, neapšaubāmi, arī pateicoties partijas atrašanai lielā koalīcijā, kurai, pirmkārt, nav stipras opozīcijas kā arī kompromisu ar SPD partneri dēļ nevarēja valdīt tieši pēc CDU pamatvērtībām. Mekerl valdīšanas stils bieži nosaukts par prezidentālu, proti, uz izlīgumu orientēts. Tas tagad viennozīmīgi beigsies ne tikai tāpēc, ka opozīcija tagad ir gaidāma spēcīga. Ja arī pati kanclere vēlētos turpināt līdzšinējā stilā uzspiedīs FDP un CSU savējo. Izvairīties Merkel nebūs pamatojumu arī pateicoties vairākumam koalīcijai arī otrajā palātā, Bundesrat. Tas atvērs telpu strīdiem starp FDP un CSU, kas regulāri sašupoja koalīcijas mieru jau Helmut Kohl laika. Toreiz CSU bija lielāka un līdz ar to uzstājās ar attiecīgu pašapziņu. Tagad FDP frakcija ir divas reizes lielāka nekā bavāriešu CSU. Tomēr, jaunajai valdībai spiedīs ātri vien izmantot izdevīgu brīdi arī lobisma organizācijas, jo pēc pieredzes vēlētāji dod priekšroku balsot vietējās vēlēšanās par partijām, kas federālajā līmenī ir opozīcijā. Līdz ar to turpmākas vēlēšanas varētu palikt par protesta balsojumiem pret “sociālā aukstuma” politiku.

Tāda prognozē balstās arī uz faktu, ka jaunais vairākums nav vairākums. CDU/CSU un FDP sasniedz absolūtu vairākumu mandātu Bundestag, bet ne balsīs. Un bez tā vēl tās (nodotas) balsis bija šoreiz mazāk nekā jebkad, Vācijai skandalozi tikai 72% vēlētāju aktivitāte. To par draudu demokrātijai Vācijā tiek dēvēts no atseviškiem komentatoriem kā arī zinātniekiem. Tanī pašā laikā nevar konkrēti zināt, kāpēc cilvēks neiet nobalsot. Iespējams, piemēram, bērns slimo, vai labs laiks aicina uz ekskursiju, savukārt, iespējams, sliktos laika apstākļos karsta tēja mājās liekas vērtīgāka. Varbūt arī cilvēks jūtas daudzmaz labi un viņam tiešam nav tik svarīgi, kura partija ir pie varas.

Bet šogad zināms, ka daudz vēlētāju atteicās no politiskā procesa vispār. Tie ir, galvenokārt, vīlušies sociāldemokrātu vēlētāji, kuri arī citās partijās nesaskatīja savu reprezentāciju. Rezultātā ne tikai jaunā valdība nepārstāvēs vairākumu vēlētāju, bet pats parlaments pārstāvēs tikai elites un kūstošu vidusslāni. Pētījumi pierādīja, ka aizvien vairāk Vācijas iedzīvotāji baidās no personīgas labklājības lejupslīdes. Tas jaunais zemais slānis, par kuru medijos pagājušajos gados daudz diskutēja, nebūs reprezentēts ne ar sociāldemokrātiem nedz arī ar kreisiem. Gaidāmi līdz ar to ir, iespējams, nemierīgi laiki Vācijas politikā.

Guļamvagonā pie varas?

2009-09-22T03:40:00.000-07:00

Svētdien Vācijā būs vēlēšanas. Šis pasākums šogad būs aizraujošāks nekā sen, jo rezultāts ir grūtāk prognozējams kā nekad iepriekš: aptaujās skaitļi svārstās un tāpēc no dažu procentu vēlētāju rīcības būs atkarīgs, kas valdīs Vāciju turpmāk (Šeit ielikt reitingus). Skaidrs ir tikai viens. Neviens nav populārāks nekā kanclere Angela Merkel. Bet šī popularitāte nelīdz viņas partijas reitingiem. Līdz ar to var diezgan droši pieņemt, ka Angela Merkel turpināsies būt Vācijas kanclere, bet ar kurām partijām varēs vai nāksies veidot koalīciju?

Merkel jau ilgāku laiku politiskais princips ir, pārāk agri neizšķirties un publiski paziņot savu viedokli noteiktos jautājumos, bet drīzāk gaidīt, kamēr noskaidrojas, ko domā vairākums, un tad tam piekrist. Šādi arī veic Merkel savu vēlēšanu kampaņu. Politiskie komentatori novērtējuši pašreizējo stratēģiju kā kancleres Merkel mēģinājums, tieši bez reklāmas tikt atkal pie varas. Opozīcija runā par guļamvagonu politiku. Kamēr četrus gadus atpakaļ pirms vēlēšanām Leipzig kongresā tika pieņemti lēmumi par neliberālu ekonomikas reforma politiku. To toreiz aktīvi reklamēja un daudzi uzskata partijas sakāvi par šīs politikas rezultātu. Tāpēc Kristīgie Demokrāti šoreiz izvairās ne tikai no līdzīgiem paziņojumiem, bet pat klusē par saviem plāniem pēc vēlēšanām, lai gan oficiālais mērķis ir izveidot koalīciju ar Liberāļiem, kas tieši arī atbalsta tādai politikai.

Kamēr Zaļā Partija reitingos atrodas pāri 10%, savukārt, Sociāldemokrāti ir cietuši no sarkan-zaļas valdības sociālas politikas nepopularitātes. Arī tagad viņas atbalstītāji ir vīlušies partijas realizētajā politikā. Vietām kanclerei arī izdodas sociāldemokrātu politikas un ministru darba pozitīvus rezultātus uzsūkt savā novērtējumā. Turklāt, tagad Vācijā ir kreisā alternatīva. Kopš bijušais sociāldemokrātu partijas priekšsēdētājs, Oskar Lafontaine, pameta savu partiju un nodibināja jaunu politisko spēku, kas pirms diviem gadiem ar bijušiem austrumvācu komunistiem apvienojās. Šai partijai panākumi apmierinoši.

Lakmusa tests visiem politiskiem spēkiem
30. augustā notika trijās federālajās zemēs vēlēšanas – Sachsen, Thüringen un Saarland – gribot negribot tests federālām vēlēšanām, jo vismaz jaunām spekulācijām pamats. Visās trijās valstīs bija kristīgo demokrātu ministru prezidenti pie varas, divās pat ar absolūtu vairākumu. Kamēr Sachsen tagad pēc koalīcijas ar sociāldemokrātiem izdevās veidot sadarbību ar Liberāļiem, Saarland un Thüringen partijai varēja gan saglabāt pirmo pozīciju, bet zaudējot vairāk par desmit procentiem. Thüringen uztveres fonā bija avārija, kuru ministru prezidents, Dieter Althaus, izraisīja gada pirmajā janvārī slēpojot Austrijā. Tur viena sieviete no iegūtiem ievainojumiem gāja bijā. Thüringen izvēlēja vēlēšanu datumu tā, lai nesakristu ar Bundestag vēlēšanām, cerēja, ka kristīgie demokrāti uzvarēs, un tas palīdzēs Merkel mēnesi pirms Bundestag vēlēšanām. Sanāca citādāk.

Bet arī sociāldemokrāti var tikai vien ar kristīgo demokrātu nelaimi priecāties. Pašai partijai rezultāti nav pārliecinoši, Sachsen atkal neieguva vairāk par desmit procentiem, savukārt, Thüringen viņa arī pat nav otrā vietā, gandrīz desmit procentu aiz kreisiem. Savukārt, šī partija staigā no uzvaras uz uzvaru, proti, viņas ne tikai saglabāja savas pozīcijas, bet piesaista aizvien vairāk vēlētāju.

Arī liberāļi svin panākumu pēc panākuma. Sešās federālās zemēs partija atrodās pozīcijā ar kristīgiem demokrātiem. Šim faktam politologi uzskata par pamatu, ka kristīgie demokrāti saucama lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem paliek aizvien sociāldemokrātiskākas, proti, Liberāļu panākumi notiek uz kristīgo demokrātu rēķinu – to arī skaitļi pierāda.

Politikas zinātne jau kādu laiku pēta, ka “tautas partijas” (catch-all-parties) vairs nespēj uzrunāt tik daudz vēlētāju kā kādreiz. Kamēr 70os gados par kristīgiem demokrātiem un sociāldemokrātiem kopā balsoja gandrīz 90%, tagad Vācijā ir izveidojusies stabila piecu partiju sistēmu ar liberāļiem, zaļajiem un kreisiem.

Sociāldemokrātu krīze
Sociāldemokrātiem, turklāt, divos gados notika vairāki triecieni. Andrea Ypsilanti pārkāpa savu solījumu, Hessen pēc 2007.g. vēlēšanām nesadarboties ar kreisiem. Rezultāts vien atļāva, vai nu sadarboties ar ienīsto ministru prezidentu Roland Koch no kristīgiem demokrātiem vai izveidot mazākumvaldību ar kreisu atbalstu. Viņas izvēle, lai realizēt savu politiku, šo solījumu neievērot prese ļoti asi kritizēja. Arkārtās vēlēšanās viņa sameklēja savu politisku nāvi. Pēc šis pieredzes tagad sociāldemokrāts Christoph Matschie izvairīgi reaģēja uz iespējamo koalīciju Thüringen un ir, acīmredzot, gatavs, lai nepārkāpt savu solījumu labāk padoties un atteikties no saviem politiskiem solījumiem.

Asu vārdu apmaiņu par Ypsilanti īstenībā pirms toreizējām vēlēšanām izraisīja sociāldemokrāts, bijušais Nordrhein-Westfalen ministru prezidents un ekonomikas ministrs, Wolfgang Clement. Viņš televīzijas diskusijas raidījumā atklāti aicināja, par Ypsilanti nebalsot viņas enerģijas politikas dēļ. Protams, pat Clements kopš aiziešanas no politikas savu nauda pelna vienā no Vācijas lieliem enerģijas uzņēmumiem. Partijas iekšienē ierosināja viņa izslēgšanu no partijas, ko pēc intensīvām pārrunām komisija noraidīja. Šo lēmumu sagaidot Clements trokšņaini pats pameta savu partiju. Publiskā filozofēšana par sociāldemokrātu sadarbību ar bijušiem komunistiem turpināja. Maijā Tad Gesine Schwan kandidēja otro reizi par prezidentu, lai gan ievēlēšana būtu bijusi iespējama vienīgi ar kreisās parijas atbalstu.

Šajā laikā pārmeta partijas priekšsēdētājam, Kur Beck, nespēja vadīt partiju. Viņš ar pārsteidzošu soli no amata atkāpa un Franz Müntefering pārvēlēts pats par savu pēc-pēcteci. Šajos nemierīgos laikos nozaga vasarā veselības ministrei, Ulla Schmidt, Spānijā dienesta mašīnu. Kamēr bez šī incidenta neviens nebūtu atklājis, kad kurš ministrs dodas kur ar dienestu mašīnu, šādi Ulla Schmidt izraisīja (ne)skandālu par amatas izmantošanu, bet ātri valsts kontrole paziņoja, ka ministre nebija pārkāpusi nevienu likumu.

Partiju grūtības ar partiju sistēmas realitāti
Gan Thüringen gan Saarland tagad būtu iespējams aizvietot ministru prezidentus Dieter Althaus un Peter Müller. Saarland zaļa partija ir noteicējs, jo vai nu ar divām sarkanām partijām sadarboties vai arī sekot Müller aicinājumam saucamai Jamaika (pēc partijas krāsām, melns-dzeltens-zaļš – Jamaikas karogs) koalīcijai ar liberāļiem. Sociāldemokrāti būtu lielāka frakcija un Heiko Maas varētu kļūt par ministru prezidentu.

Savukārt, Thüringen situācija ir ļoi sarežģīta, jo, pirmkārt, abām sarkanām partijām kopā ir precīzi absolūtais vairākums, proti, zaļā partija nejustos labi ka piektais ritenis vagonam. Turklāt, nevis sociāldemokrāti, bet gan bijuši komunisti ir krietni lielākā frakcija. Reti, ka lielākais koalīcijas spēks nepieprasītu sev valdības galvas krēslu. Bobo Ramelow jau attiecās, tik svarīgi viņam Dieter Althaus gāšana.

Abos gadījumos skaidrs, ka šos jautājumus neviens politiskais spēks neriskēs pirms Bundestag vēlēšanām risināt, jo tas varētu vēlētājus sadusmot vai arī mulsināt.

Guļamvagona galapunkti
It kā nabagiem politiķiem nepietiktu ar sarežģītiem vēlēšanu rezultātiem apgrūtināt gan viņiem turpmāku rīcību gan vēlētājiem izšķirties balsot par ko, negaidīti vairāki jautājumi nāca dienas kārtībā.

Pirmkārt, karaspēka uzturēšanu Afganistāna: Visu partiju neparakstīta koalīcija – izņemot kreisus – centējās noklusēt par šo tēmu. Tauta viennozīmīgi noraida vācu karavīru piedalīšanas. Parlaments 2008.g. tāpēc pat pagarināja mandātu uz ilgāku laiku nekā parasti, lai tikai nebūtu šis jautājums aktuāls vēlēšanu kampaņā. Tam nesena bombardēšana lika punktu. Valdībai bija jāsniedz atbildes plenārsēdē.

Otrkārt, Opel jautājums. Valdības rīcību, mēģināt novērst uzņēmuma bankrotu, atbalsta noteikti daudz iedzīvotāji, it īpaši tādi bez augstākas izglītības. Pārējo vidū, tomēr, pastāv krietnas šaubas par šo soli. Ekonomikas ministrs Karl-Theordor zu Guttenberg vēlējās neatbalstīt Opel, bet ātri vien viņam lika klusēt.

Treškārt, uzpeldēja jautājuma zīmes no pagātnes. Atklāja, piemēram, ka Helmut Kohl valdība 80os gados piespieda ekspertiem publicēt pozitīvus vērtējumus par bijušo sālu raktuvi Gorleben noderību izmantot kā nukleāru atkritumu noliktava.

1977.g. no sarkaniem teroristiem (RAF) nogalināta ģenerālprokurora Siegfried Buback dēls pētīja šo slepkavību un atrada pamatojumu savām šaubām par to, vai īstais cilvēks ir notiesāt. Atklāja, ka 1989.g. no Richard von Weizsäcker žēlestībā no cietuma atlaista Verena Becker, kura ir pēc Buback pieņēmumiem aizdomās par minēto slepkavību, kontaktējās ar Vācijas izlūkdienestu. Ģenerālprokuratūras lūgumu, izmeklēšanai nogādāt nepieciešamus dokumentus iekšlietu ministrs Wolfgang Schäuble noraidīja.

Šogad arī atklāja, ka pensionētais policist Karl-Heinz Kurras bija neoficiālais Austrumvācijas izlūkdienesta darbinieks. Kurras 1967.g. demonstrācijā pret Perzijas monarhu Schah Reza Pahlewi Rietumberlīnes vizītē nošāva studentu Benno Ohnesorg.

Protams, augoša plaisa starp nabagiem un bagātiem cilvēkiem, Kristīgo demokrātu un liberāļu noraidījumu ieviest minimālo algu, kura rezultātā daudz cilveķi pilnā slodzē strādājot ir spiesti pieteikties vēl blakus sociāliem pabalstiem pat par sevi bija, ir un paliks svarīga tēma.

Politiķi slimo ar raibāko partiju sistēmu
Vācijā partiju sistēma palikusi raibākā par vēl vienu pakāpi. Kreisie vairs nav vienkārši bijusi komunistiskā partija. Šādi viņu uztver vairāk gados vecākie cilvēki, kuriem ir vēl emocionāla atmiņa par Vācijas dalīšanu un Berlīnes mūri, protams, galvenokārt Rietumos. Austrumu federālās zemēs šai partijai ir vairāk biedru un labāki vēlēšanu rezultāti. Un ne šīs partijas politiķi nedz vēlētāji visi ir radikāli, lai gan konstitūcijas aizsardzības birojs partiju novēro.

Politiķi nacionālā līmenī, kuri, tomēr, galvenokārt, ir rietumvācieši, vēl nav spējuši jauniem apstākļiem pielāgoties. Tāpēc Ypsilanti laikā slimība, pirms vēlēšanām visādas koalīcijas jau pirms vēlēšanām noraidīt kā zvērests, vēl turpināja pastāvēt. Bet vainīgi par to arī ir vēlētāji, kuru vidū pensionāru īpatsvars, proti, ar to emocionālu atmiņu, ir liels. Turklāt, tieši žurnālisti ir pieskaitāmi pie šīs paaudzes un audzināšanas.

Jau tuvākā nākotnē, iespējams pēc Bundestag vēlēšanām jau 28. septembrī, vairs nevarēs izvairīties no jaunām politiskām kombinācijām. Kristīgie demokrāti Hamburgā jau veido valdību ar zaļiem. Koalīcijas no sociāldemokrātiem ar kreisiem ir bijušas vairākas reizes Mecklenburg-Vorpommern, Sachsen-Anhalt un vēl pašlaik Berlīnē. Tur pat mērs, Klaus Wowereit, deva šai kombinācijai priekšroku par koalīciju ar zaļu partiju.

Ja Angela Merkel paveiks savu iecienītāko kombināciju ar liberāļiem, neapšaubāmi, abas partijas zaudēs nākošas vietējas vēlēšanas. Ja Atkal nekas cits neatliks nekā lielā koalīcija, iespējams, tā nevaldīs četrus gadus. Sociāldemokrāti ir solījuši nesadarboties ar kreisiem. Bet perioda laikā tas varētu arī mainīties.

Šveices saskaņas politika krustceļā

2009-09-22T00:04:00.001-07:00

Šveicē politiskās partijas jau pusgadsimtu ievēro buramformulu – četru lielu partiju koalīciju (tās ir Liberāla, Sociāldemokrātiskā, Tautas Partija un Kristīgā Tautas Partija), proti, valdībā, kurā katrs pārstāvis no apvienotām parlamenta palātām tiek atsevišķi ievēlēts vienojās tās partijas aizvietot aizejošu politiķi ar viņa partijas pārstāvi ievērojot arī dzimumu un valodas līdzsvaru.

Šai praksei galu lika Tautas Partijas skandaloza politiķa, Christoph Blocher, ievēlēšana 2003.g. uz Kristīgas Tautas Partijas vienas vietas rēķina – tomēr balsošana notiek aizklāti. Pārējas partijas izmaiņas proporcijas skatoties uz partijas vēlēšanu rezultātiem akceptēja, jo Tautas Partija no mazākas ar laiku bija augusi par lielāko. Galvenokārt Blocher uzvedības dēļ aizklātā balsojumā četrus gadus vēlāk parlaments aizvietoja viņu ar citu tās partijas pārstāvi. Viņš nebija ievērojis valdības koleģialitātes principu, kā tas ir pieņemts Šveices politiskā kultūrā.

Šādi problēmas un līdz ar to draudi burmaformulai sākās, jo Tautas Partija neakceptēja Blocher sakāvi un turpmāk neuzskatīja jaunu ministri, Eveline Widmer-Schlumpf, par savējo. Viņa tika izslēdza no partijas, kā arī visa viņas kantona, Graubünden, partijas nodaļa izstājās un nodibināja jaunu politisko spēku.

Jau toreiz, divu gadu atpakaļ, bija skaidrs, ka nākošā vakance valdībā nesīs šo jautājumu atkal dienas kārtībā.

Šī gada septembrī Liberālas Partijas pārstāvis Pascal Couchepin aizgāja pensijā un atstāja valdību. Šādā situācijā, skaidrs, tā kā līdzšinēji sakarā ar buramformulu vēlējās šī partija savu vietu izpildvarā saglabāt, kamēr Kristīgā Tautas Partija nebija aizmirsusi ideju, savu 2003.g. zaudēto vietu atjaunot.

Kādreiz, kas buramformula nebija zem jautājuma zīmes, aizejoša ministra partija piedāvāja sapulcei divus kandidātus, lai būtu izvēle un nevis kandidējošās partijas diktāts. Bet tagadējos apstākļos vajadzēja domāt par taktiku, vai sekot agrākai praksei un piedāvāt divus kandidātus vai tomēr labāk koncentrēt spēkus konkurencē ar citu partiju uz tikai vienu kandidātu. Turklāt, iespējams, arī Tautas Partija pretendēs uz brīvu vietu, jo arī šis politiskais spēks, pēc Eveleine Widmer-Schlumpf aiziešanas no partijas ir reprezentēta valdībā tikai ar vienu politiķi..
Izrādās, ka tieši Tautas Partija, kas 2003.g. sašūpoja burmamformulu aizklāti balsojot ļoti kategoriski aizstāvēja to tagad un paziņoja, ka viņas deputāti ievēlēs Liberālas Partijas pārstāvja vietā atkal tās partijas pārstāvi. Savukārt, Sociāldemokrātiskā Partija pie sašķelta šajā jautājumā.

Tautas Partijas priekšsēdētājs Toni Brunner komentēja, ka sociāldemokrāti nebalsojot saskaņā ar līdzšinēju burmaformulu 2011. gadā riskēs ar vienu savu vietu. Kamēr starplaikā nav iespējami izteikt neuzticību, pēc parlamenta vēlēšanām visus septiņus ministrus jāpārvēl atjaunoti. Tad, tā Tautas Partija, varētu arī atbalstīt nevis sociāldemokrātiem, bet gan zaļai partijai, kurai, lai gan oficiāli nepretendē, ņemot buramformulu nopietni vērā pēc vēlēšanu rezultātiem sen vajadzēja piešķirt vienu vietu.

Trešdien uzvarēja Liberālas Partijas pārstāvis, Didier Burkhalter. Tātad Tautas Partija pildīja savu solījumu, lai gan otrais piedāvātais kandidāts, konservatīvākais Christian Lüscher, būtu bijis partijai pieņemamāks. Bet par viņu balsojot pastāvēja iespēja, ka viņš beidzot kandidētu pret Kristīgas Tautas Partijas kandidātu Urs Schwaller, balsojums, kurā liberāla kandidatūra varēja arī zaudēt.

Kamēr līdz ar to buramformula šu balsojumu izdzīvoja, līdzsvars ir cietis. Pascal Couchpin pārstāv franču valodā runājošus. Ievēlētais kandidāts ir no jauktā kantona Freiburg / Fribourg, bet pats vāciski runājošais. Viņš, protams, franču valodu labi pārvalda, bet pašlaik vāciski runājošie politiķi valdībā ir vairākumā, un tā uz ilgāku laiku nepaliks, jo, tomēr, Šveices franču valodā runājošie rietumi šo jautājumu uztver sāpīgāk.

Līdz ar to, vai buramformula turpināsies pastāvēt vai būs vēsturē, to atklās tikai vēlēšanās 2011. gadā. Tad tā ministre, kura 2007.g. ievēlēta skandaloza politiķa vietā noteikti netiks pārvēlēta, jo viņa nepārstāv nevienu no lielākiem politiskiem spēkiem. Par šo vietu cīnīsies droši vien gan Tautas Partija gan Kristīgā Tautas Partija. Turklāt varētu kāds politiskais spēks nopietni izraisīt Zaļas Partijas pārstāvniecības valdībā nepieciešamību.

Brīviem un kristīgiem lielākais šķērslis ir viņi paši. Ideoloģiski tuvi stāvošie spēki nespēj vienoties, bet tieši otrādi strīdas. Kristīgie tagad pieļāva vienu kļūdu, nosaukt vāciski runājošo kandidātu franču valodā runājošai vakancei. Urs Schwaller, kurš ir cienīts politiķis, būtu bijušas lielākas izredzes aizvietot Hans-Rudolf Merz vai Moritz Leuenberger. Tas varētu notikt pēc 2011.g. vēlēšanām, bet par abiem politiķiem pastāv aizdomas, ka viņi varētu atstāt valdību par agrāk, it īpaši Merz varētu atvadīties jau pēc prezidējoša gada; arī popularitāte viņam pēdējā laikā kritusi sakarā ar nespēju risināt divu Šveices pilsoņu likteni Lībijā.

Divus gadus Šveices iekšpolitika, kura līdzšinēji norieta tik klusi, ka par šo valsti reti starptautiskos medijos piemin, būs interesanti vērot.

Pārmaiņas Šveitses politiskā sistēmā?

2009-07-02T01:47:00.000-07:00

Šveitse pateicoties pilsoņu iespējai pašiem daudzus lēmumus pieņemt referendumos bieži skaitās kā demokrātijas piemērs. Šī valsts ir arī ar savu valdību, kuru četras lielākas partijas veido kopš pusgadsimta vienmēr kopā, īpatnēja politiskā sistēma. Visa šī sistēma izveidojās kompromisu rezultātos.

Kopš 2003.g., kad “skandalozais” politiķis Christoph Blocher tika ievēlēts septiņu galvu valdībā un četrus gadus vēlāk tāpat apvienotu palātu aizklātā balsojumā izbalsots ārā, partijas par valdības sastāvu strīdas. Bet tas nav tikai ar personībām saistīts, bet gan arī ar izmaiņām partiju vēlēšanu sekmēs. Tautas partija ir palikusi no kādreiz mazākā valdībā pārstāvētā spēka tagad lielākā partija. Turklāt, arī zaļai partijai ir aizvien cienīgākie rezultāti.

Tagad Tautas partija nāca klāja ar priekšlikumu, nākotnē pilsoņiem ļaut, valdības locekļus tiešās vēlēšanās izvirzīt. Parlamentārām republikām šāda sistēma ir parasti svešā, tomēr, Šveitsē tieši tā darbojas valdības sastādīšanā Kantonos, proti, federatīvās zemēs. Tas caur gadiem pakāpeniski tika ieviests.

Pašreizēja konstitūcija tika pieņemta 1848.g. Toreiz valdības ievēlēšanu caur parlamentu bija kompromiss. Vēlāk galvenokārt kreisie politiskie spēki ierosināja ar ministru ievēlēšanu saistītas izmaiņas konstitūcijā. Bet 1900. un 1942.g. sociāldemokrātu iniciatīva piedzīvoja neveiksmi referendumos. Desmit gadu atpakaļ labēja Tautas partija ierosināja reformu pieprasot sev gan otro vietu, gan savu skandalozu Blocher kungu apstiprināšanu valdībā.

Tautas partija savu atkārtotu mēģinājumu tagad pamato ar norādījumu, ka Blocher izbalsošana no valdības esot notikusi ar sazvērestībām un intrigām. Drīzumā ilggadējs ministrs Pascal Couchepin ies pensijā. Tautas partijas domās varas tehnika arī tad rūpēšoties vairāk par partijas ambīcijām nekā par valsts interesēm.

Tautas partijas pārstāvis gan atzina, ka šajās mažoritārās vēlēšanās – kā ievēl valdības federatīvās zemēs – nemaz neesot parasti šai partijai labāki panākumi. Bet vismaz varot šādi garantēt atklātu cīņu par vietām valdībā.

Protams, tiešas ministru vēlēšanas nozīmē, ka Šveitsei ir jāizgudro jauns mehānisms, ka aizvietot līdzšinēju sarunu praksi līdzsvarot valdībā franču un itāļu valodā runājošus, jo tomēr, vāciski runājošai iedzīvotāju daļai ir krietns pārsvars.

Tiesības, taisnīgums un morāle “mums un viņiem”

2009-03-31T02:31:00.000-07:00

Finanšu krīzes fonā arī vācu diskusiju raidījumos gandrīz vairs nav citu tēmu apspriežot baņķieru algas un prēmijas.

Neizpratni un brīnumu, pat dusmas izraisa tie baņķieri, kas pieprasa savos līgumos solītu atalgojumu pilnā apmērā pat juridiskā ceļā, proti, caur tiesām, lai gan viņi veda savu banku gandrīz līdz bankrotam vai arī pāri sarkanai līnijai. Daži institūti “izdzīvoja” tikai pateicoties valsts galvojumam.

Tiesa gan, daudz ierindu iedzīvotāju no tām juridiskām saistībām maz ko saprot. Nostiprinājās tikai tāda sajūta, ka kaut kas nenoriet taisnīgi. Bet pašlaik dvēseles “vārās”, jo 2008.g. viena lielā mazumtirdzniecības ķēdes kasiere tika atlaista beztermiņa no darbā. Pārmetums: viņa esot izpirkusi divus tara čekus ar kopīgu vērtību 1,30 Eiro.

Protams, šī summa salīdzinot ar banku zaudējumiem, kuriem tagad pakāpeniski seko milzīgas problēmas rūpniecībā, izskatās smieklīga. Vai tas nav netaisnīgi un kā tas ir pieļaujams?

Jāsaprot, ka abos gadījumos spriež nevis par kriminālo sodāmību, bet par darba attiecībām. Gan kasiere, gan baņķieris ir uzņēmuma darbinieki. Katram ir savs līgums ar darba devēju. Baņķierim tā ir akciju sabiedrība, kuras padome uzrauga uzņēmumu vadošu valdi. Ja ar īstermiņu panākumiem saistītas prēmijas menedžmenta līgumos tiek garantētas, kamēr sods neveiksmes gadījumā nav paredzēts, tad par to vainojami ir galu galā īpašnieki, proti, akcionāri.

Savukārt, uzņēmums mazumtirdzniecībā, protams, vēlas paļauties uz savu kasieru godīgumu.

Tomēr, skatoties uz niecīgu, it kā piesavinātu summu sašutums nepārsteidz. Parlamenta viceprezidents Wolfgang Thierse nosauca atlaišanu apstiprinājušo tiesas spriedumu par barbarisko. Kasiere pārsūdzēja darba tiesas spriedumu federālas zemes darba tiesā, kas pirmās instances lēmumu apstiprināja.

Bijusi kasiere jau paudusi savu apmierinātību ar atbalstu gan tautas gan politiskās elites vidū un netaisās padoties, jo viņa apgalvo, ka pārmetums neatbilstot patiesībai. Viņa nesot minētus čekus 1,30 Eiro vērtībā uzpirkusi.

Viņas advokāts ir gatavs pārsūdzēt lietu līdz pat konstitūcijas tiesai, bet federālā darba tiesā jau iesniedza pieprasījumu noraidīt lietas pārsūdzēšanu tajā. Līdz ar to atlaišanas jautājums tiktu nosūtīts atpakaļ uz federālas zemes darba tiesu.

Šveices banku konfidencialitāte izraisa nepieredzētu diplomātisku kašķi

2009-03-26T03:45:00.001-07:00

Šis teksts ir arī Dienas Blogā publicēts.

Šveice un Vācija ir federatīvas valstis un attīstītas ekonomikas, bet tomēr ļoti atšķirīgas valstis.

Šveicē četras lielākas partijas turpina jau pusgadsimtu pēc saucamas “buramformulas” veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir patīkot nepatīkot jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.

Kamēr iedzīvotāju vidū zināšanas par otro valsti vairāk nav daudz plašāk par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības bija, būtībā, vienmēr normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā, asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tikai aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?

Nav nekas jauns, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnītā vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VIDam. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu gan nevēlas maksāt par saņemtām summām nodokļus. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.

Līdz šim Šveice ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza sekot to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām. Izņēmums bija saucama nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu apraksta, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VIDam melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.

Šo rīcību var saprast tikai Šveices nodokļu sistēmas un valsts tradīcijas fonā. Šī valsts neiekasē automātiski neko. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarāciju. VID atsūta pēc tam nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai Šveices pilsoņi par likumdošanu plašā mērā lem paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana netiek kā citur pasaulē uztverta tik negatīva.

Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat atsevišķie politiķi paši nav tik cienīgie indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.

Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekāda motivācija ar bankām un Šveici cīnīties. Sekojoši starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusās vienošanās neieviest automātiskās informāciju apmaiņas sistēma.

Pienākot finanšu krīzei nesen ASV piespieda Šveicei mainīt savu līdzšinēju politiku. Washington pat piespieda banku kontrolei Finma sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem, ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij nopietns likuma pārkāpums.

Bet šo incidentu atkal ES dalībvalstis ņēma par piemēru pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt, spiedienu Šveicei pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanas, kā, piemēram, Andorra un Liechtenstein.

Konfliktu konkrēti izraisīja Vācijas finansu ministrs Peer Steinbrück jau gadu atpakaļ. Toreiz pasludināja, ka nākotnē vajagot blakus cukurmaizei arī izmantot pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds apraksta panākt savus mērķus gan pretim nākot gan piespiežot. Šveicē tauta sadusmojās.

Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītiem melniem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtus sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs pamatoja baumošanu pielietojot metaforiku, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāni par tās esamību zinot. Šādi viņš starp rindām salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmas pilna.

Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojas, jo Šveice kā OECD dalībvalsts tās baumas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens esot neakceptējams, agresīvs un aizvainojošs.

Arī šo reakciju var saprast tikai Šveices tradīcijas fonā. Kamēr Vācijā laipnība neizpaužas lietojot daudz attiecīgus vārdus, Šveicē tas ir gan vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikala pasūtīt preci sakot “es saņemšu” (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es lūdzu varētu pirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet noteikti Šveicē ir svarīgs vārdiņš, Vācijā intonācija.

Viens kristīgo demokrātu laba spārna deputāts, Thomas Müller, parlamenta uzruna teica, ka Steinbrück viņu atgādinot tos vāciešus, kas pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas apsaiti pa ielām staigāja. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionāliem sociālistiem, proti, Hitler partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondent Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt, jāatgādina, ka Hitler Eiropā tikai Šveicei neuzbruka, kura uzpirka Hitler citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre, Chiara Simoneschi-Cortesi par izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzas, ka esot no Šveices saņēmis draudējumu vēstules.

Arī Vācijā finansu ministra retorika tik uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu, kristīgie demokrāti asi kritizē finansu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkel tikai nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.

Virsotnē strīdu izraisīja vārdi, bet runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un maiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāliski apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.

Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, vietā, vadīt offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābāt savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finansu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.

Šveices piekāpšanos vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu “Sviestu pie zivīm” (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms būšot, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs, Toni Brunner, kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.

Galu galā tagad diez vai uz reiz visa nauda tiks atsauktā no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav neviena drošāka vieta. Ļoti ticami arī ir amnestija.

Quo vadis, Thüringen, vai komunistu “comeback”?

2009-03-24T05:18:00.000-07:00

Šis teksts arī ir Dienas blogā publicēts.

Vācijā 2009. gads skaitās “Superwahljahr” (super vēlēšanu gads). Žurnālistu vidū šādi runā un raksta nevis kādu iepriecinošo aspektu dēļ, bet tā apraksta vienkārši gadu, kurā notiek īpaši daudz vēlēšanas.

Protams, galvenais vēlētāju aicinājums pie urnām būs rudenī, kad ievēlēs jaunu federālu parlamentu (Bundestag). Turklāt, tāpat kā Latvijā, jau jūnijā gaidāmas Eiropas parlamenta vēlēšanas. Bet Vācijā ar savām 16 federālām zemēm vismaz it pēc 5 gadiem notiek gan parlamenta, gan arī pašvaldību vēlēšanas. Proti, katru gadu kaut kur Vācijā balso aptuveni 7 reizes.

Lielā nozīme šogad ir federālajai zemei Thüringen, kur noritēs augustā gaidāmas parlamenta vēlēšanas tikai mēnesi pirms Bundestag balsojuma. Vienlaicīgi ar Thüringen vēlēšanas arī būs Saarland zemē.

Lai gan politiķi un žurnālisti vienmēr šādas vēlēšanas uztver kā testu partijas reitingiem, šogad pievērsīs tām vēl vairāk uzmanību, un tā ne tikai īsās laika starpības dēļ. Abās zemēs ir Angela Merkel partija Kristīgie Demokrāti (CDU) ar absolūtu vairākumu pie varas, un abos gadījumos rezultāti grūti prognozējami, bet, visticamāk, CDU zaudēs.

Arī tas, tomēr, pat pa sevi nav tik ļoti aizraujošs kā citas šoreiz svarīgas īpatnības.

Thūringen ministru prezidents Dieter Althaus 1. janvārī izraisīja slēpošanas avāriju Austrijā un, diemžēl, cietuša sieviete no traumām nomira. Althaus vaina bija, pie trašu krustojuma lielā ātrumā iebraukt otrajā trasē pretējā virzienā.

Uz reiz presē diskutēja, vai Althaus atveseļosies pietiekoši ātri, lai piedalīties vēlēšanu kampaņā, kā arī, vai viņš vispār būs vēl spējīgs vadīt valdību. Piemēram, uz partijas kongresu, kurā Althaus izvirzīja atkārtoti amatam, ministru prezidents personīgi ieradās, bet apsveica partijas biedrus ar īsziņu vien. Iepretim publiski paustām šaubām, CDU no sava kandidāta neatteicās. Tiesa, partijai nav cilvēka, kurš varētu Althaus kungu aizvietot.

Austrijā ministru prezidentu steigā notiesāja. Arī tiesnešus politiķis ar savu klātbūtni negodināja. Piespriestais naudas sods ar 33.000 Eiro pluss 5.000 Eriro atlīdzību cietušās sievietes ģimenei ir precīzi tik liela summa, ka politiķim pēc Vācijas likumdošanas nebūs piezīmes policijas izziņā par sodāmībām.

Althaus kungs amnēzijas dēļ pašu avāriju neatceras, bet savu vainu viņš ir pilnībā atzinis. Tagad žurnālisti jautā, kā ministru prezidentu morāliski vaina ietekmēs un cik bieži pirms un pēc vēlēšanām prese un tauta viņam prasīs par notiekošo runāt.

Lielu izbrīnu, pat sašutumu, izraisīja Althaus ar interviju Vācijas lielākā bulvāra laikrakstā “BILD-Zeitung”. Kamēr viņš citiem izdevumiem atteicās un opozīcijas pārstāvji ministru prezidenta veselības dēļ atturējās no bargas kritikas, viņš šajā avīzē uzstājās, ka ar pilniem spēkiem atgriezies politikas tribīnē.

Žurnālisti kritizē, ka šī lieta īstenībā novērš uzmanību no politiskiem jautājumiem šajās vēlēšanās. Vēlētājiem noteikti svarīgāk būtu, piemēram, Opel nākotne. Šim uz bankrota sliekšņa esošam mašīnu ražotājam arī Thrüringen ir rūpnīca.

CDU izredzes mazina ne tikai sociāldemokrātiskā SPD, ar ko CDU Angela Merkel vadībā Berlīnē valda vienā koalīcijā. Tieši vislielākais drauds nāk no bijušiem komunistiem. Protams, federālajā zemē Thüringen kā bijušas VDR daļa tas nav liels pārsteigums.

Savukārt, Saarland, kas atrodas rietumos, kandidēs šīs zemes bijušais SPD-ministru prezidents Oskar Lafontaine. Viņš, būdams Schröder valdības finansu ministrs, savu amatu un partiju pirms desmit gadiem aiz dusmām pameta un nodibināja jaunu kreisu spēku. Šis veidojums 2007.g. apvienojās ar bijušiem komunistiem.

Labie vēlēšanu rezultāti kreisajiem tikai mēneša pirms Bundestag balsojuma uzdos politiķiem un partijām jautājumu par iespējamām koalīcijām. Vai izveidos CDU-SPD valdības, no kā federālajā līmenī abas partijas taču vēlas izvairīties, vai arī SPD piekritīs izveidot kādu kreiso koalīciju? Abās vietās, turklāt, iespējams, ka kreisie būs lielāka frakcija nekā sociāldemokrāti. Ko tad darīt?

Publiskās televīzijas otrais kanāls ZDF politiskā spiedienā

2009-03-07T04:06:00.001-08:00

Šis teksts arī ir Dienas blogā publicēts.

ZDF televīzijas padome laikam amatā nepārvēlēs intendanta izvirzīto kandidātu galvenā redaktora amatam Nikolaus Brender.

Šis jautājums ir cieši saistīts ar Vācijas publisko radio un TV staciju vēsturiski izveidoto sistēmu. Pateicoties okupācijas zonu robežām, pēc kara nodibināja vairākas radio stacijas, kuras 50.gados izveidoja kā sadarbības projektu ar nosaukumu ARD jeb pirmo vācu televīzijas kanālu.

Katru staciju kontrolē radio vai televīzijas padome, kas ir atbildīga par saturu, kamēr administratīvā padome lemj par līdzekļu sadali, lai nodrošinātu raidstaciju neatkarību. Uz šīm institūcijām locekļus izvirza sabiedriskās organizācijas, ieskaitot politiskās partijas. Vācijas pamatlikums paredz tādu iekšēju plurālismu, proti, viedokļu daudzveidību, jo pēc kara vēl tehniski nebija iespējams ēterā piedāvāt ārējo daudzveidību ar kanālu daudzumu.

Lai mazinātu valsts ietekmes iespējas, turklāt likums paredz finansēšanu no lietotāju obligātajām maksām, proti, patērētājiem, kam ir uztvērējaparāts, ir pienākums maksāt šo summu neatkarīgi no tā lietošanas.

Visi šie likumdošanas aspekti tika neskaitāmas reizes apstiprināti ar konstitūcionālās tiesas spriedumiem.

Protams, iepretim šai sistēmai vienmēr politiķi ir mēģinājuši ietekmēt medijus. 1961.gadā toreizējais kanclers Adenauers vēlējās beidzot izveidot īsto valsts televīziju. Bet raidstacijas lietas ietilpst kultūras jautājumos un līdz ar to ir federālo zemju kompetencē. Tā valdības cīņa beidzās ar otro vācu televīzijas kanālu jeb ZDF nodibināšanu.

Tās galvenais redaktors Nikolaus Brender amatā atrodas kopš 2000.gada. Viņš ir kolēģu cienīts un tiek uzskatīts par neatkarīgu. Partijas piederības viņam nav. ZDF intendants Markus Schächter vēlējas viņu 2010.gadā izvirzīt uz pārvēlēšanu administratīvajā padomē.

Pašlaik šajā padomē vairākums pieder kristīgo demokrātu (CDU) biedriem vai tiem, kas simpatizē šai partijai. Priekšsēdētāja vietnieks, Hessenes ministru prezidents Roland Koch (CDU) paziņoja, ka padomē šo kandidatūru noraida.

R.Koch savu domu pamato ar skatītāju skaita samazināšanos. Tāda argumentācija nav nopietna, jo vispār pieņemts ir, ka publiskajā televīzijā mazāk skatās uz tā saucamo kvotu nekā uz raidījumu kvalitāti. Tātad neapšaubāmi lēmums ir politisks. Citi žurnālisti no ZDF, kā arī ārpus tā ir solidarizējušies ar Nikolaus Brender. Tomēr izredzes viņa panākumiem ir niecīgas.

Pati pa sevi maiņa šajā amatā nenozīmē, ka ZDF programma pasliktinātos vai arī pieaugtu kristīgo demokrātu tiešā ietekme. Pirmkārt, šai partijai tīkamākā kandidāta ievēlēšana visas valsts priekšā nebūtu viennozīmīgi labvēlīga partijas reputācijai. Otrkārt, varētu būt grūtības atrast tādu žurnālistu, kurš šajos apstākļos būtu gatavs ļaut sevi izmantot politiskiem mērķiem un līdz ar to zaudēt savu neatkarību.

Problēma ir, ka līdz ar šo publisko diskusiju tiek pazemināta intendanta reputācija. Tas varētu būt atklāti slēptais aicinājums atkāpties no amata.

Bet priekšplānā ir arī juridisks jautājums. Acīmredzami minētajās padomēs valda politizēta atmosfēra. Par šo faktu neviena no partijām nekad nav sūdzējusies konstitūcionālajā tiesā, jo galu galā proporciju realitāte šajās institūcijās tās apmierināja – gadu desmitiem sabiedrība uzskatīja, ka viens kanāls drīzāk ir sociāldemokrātiski «sarkanais radio», bet citi ir konservatīvi «melnie radio» - attiecīgi kā ar krāsām, ar kurām Vācijā asociē partijas.

Tomēr, kā komentēja bijušais galvenais redaktors Klaus Bresser, tik atklāti ietekmes mēģinājumi sen nav bijuši. Iespaids, ko notiekošais atstāj uz pašu ZDF, arī ir kritiski vērtējams.

Populisma uzliesmojums

2009-03-05T01:11:00.001-08:00

Pagājušajā svētdienā divas federālajās zemēs Austrijā, Kärnten un Salzburg, notika vietējas vēlēšanas.

Abās vēlēšanās prognozes bija krietni tālu no rezultātā.

Kärnten, kur vietējais ministru prezidents bija rudenī autoavārijā bijā gājušais populists Jörg Haider gaidīja ar viņa partijas BZÖ zaudējumiem, turklāt, ka, iespējams, sasniegs sociāldemokrātiskä SPÖ līdzvērtīgu rezultātu. Savukārt, Salzburg vienu periodu valdoša sociāldemokrātu ministru prezidente Gabi Burgstaller (Austrijā Landeshauptmann) bija tik populāra, ka viņas uzvaru gaidīja visi.

Salzburg SPÖ palika lielāka partija, bet zaudējums pāri 5%. Savukārt Kärnten BZÖ sasniedza pat 45%, kamēr SPÖ vēl zaudēja 10%.

Ar šiem rezultātiem Austrijā stabilizējās pagaidām piecu partiju sistēmu ar diviem populistiskiem spēkiem: FPÖ un BZÖ. Pirmo pārņēma un pārveidoja Haider 1986.g., otro nodibināja 2005.g. ar lielu strīdu šķiroties no FPÖ.

Līdz ar to, 2004.g. iepriekšējās vēlēšanās Kärnten vēl neeksistējošā BZÖ no nulles iegüva tagad 45%, lai gan Jörg Haider pēcnācējs nav politiķis ar līdzīgām dotībām kā bija partijas dibinātājam, drīzāk viņš ir cilvēks bez harisma. Viņš presē tika citēts galvenokārt ar ksenofobiskiem jokiem. Tieši tāpēc arī tādus panākumus negaidīja.

Tomēr, neapšaubāmi, šis rezultāts ir paskaidrojams arī ar vēlētāju žēlastību blakus faktam, ka Reihard Rohr, SPÖ galvenais kandidāts, arī nav nekāds harismātisks politiķis.

Lai paliktu skaidrs, kāda partija un kāda programma vēlētājus arī nākotnē piesaistīs, ir noteikti jāpagaida. Vispārīgās vēlēšanas tikko rudenī notika, proti, perioda varētu ilgt četrus gadus, ja neatlaidīs Nationalrat atkal ātrāk nekā paredzēts.

Partijām federālo zemju līmenī arī jāorientējas un jāpzicionē it īpaši tāpēc, ka Kärnten joprojām ir saglabājusi Austrijas veco izlīguma valdības modeli, proti, visas lielas partijas veido valdību kopā atstājot tikai mazas frakcijas kā zaļo opozīcijā. Savukārt, Salzburg šo sistēmu pirms dažiem gadiem likvidēja, šeit veido vairākumvaldības.

Tas atkal nozīmē, ka Kärnten vienalga BZÖ valdīs kopā ar sociāldemokrātiem kā arī ar konservatīvo ÖVP. Salzburg SPÖ ir lielāka frakcija, bet būtu arī matemātiski iespējams izveidot koalīciju pret viņu. Pati Gabi Burgstaller varētu, ja pret viņu nevienosies, izvēlēt, ar kuru partneri izveidot jaunu valdību.

Quo vadis Thüringen

2009-03-04T02:22:00.001-08:00

Vācijas federālajā zemē Thüringen vasarā gaidāmas parlamenta vēlēšanas neilgi pirms Bundestag pārvēlēs. Vienlaicīgi notiks vēlēšanas arī Saarland zemē.

Kopīgs tiem datumiem ir, ka gājieni pie urnām skaitīsies kā tests federatīvām vēlēšanām. Turklāt, abās zemēs jau tiek prognozēts liels panākums bijušiem Austrumvācijas komunistiem.

Thūringen pie varas ir CDU ministru prezidents Dieter Althaus. Viņam 1. janvārī slēpot bija Austrijā avarēja, kurā gāja bojā viena sieviete. No sākuma bija skaidrs, ka Althaus par to ir zināmā mērā vainīgs, jo viņš trašu krustojumā pretējā virzienā iebrauca otrajā. Protams, tas nav nedz paredzēts nedz atļauts.

Kristīgie demokrāti turējās pie sava kandidāta, jo partijai personālu resursi mazi. Tāpat skaidrs, ka zaudēs savu absolūtu vairākumu. Bet bez Althaus būs uzvara vēl grūtāk sasniedzama.

Partija tagad priecājās, ka tiesas spriedums nāca ātri, jau vakar. Naudas sods 33.000 Eiro. Turklāt jāmaksā cietušas ģimenei 5.000 Eiro. Un šajā jautājumā ir lielā nozīme, jo Vācijā ar šo sodu policijas izziņā par sodāmībām piezīme nebūs, kamēr, Austrijā vīrietis tagad skaitās kā nosodīts.

Komentatori šaubās, ka pēc tagadējas žēlastības tautā līdz vēlēšanu datumam nepārņems virsroku šaubas par ministru prezidenta morālisko piemērotību amatam.

Komunistu attiekme pret ES Vācijā zem jautājuma zīmes

2009-03-02T02:02:00.000-08:00

2007.g. izveidotā partija “Die Linke”, kas apvieno bijušos Austrumvācu komunistus ar Rietumvācu dažādām kreisi orientētām kustībām, rodas strīds par vēlēšanām uz Eiroparlamentu atšķirīgu viedokļu par tās būtību dēļ. Divi izcili deputāti vairs no partijas netika izvirzīti kā kandidāti: André Brie, Silvia-Yvonne Kaufmann, kas Briselē sēž Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupā.

Kaufmann, kas ES parlamenta deputāte ir jau desmit gadus, saka, ka esot absurdi un politiski nepareizi apgalvot, ka ES apdraud iedzīvotāju nākotni. Piemēram griežot krāni ūdens kvalitāte garantē ES noteikumi. Tāpat ceļot esot pasažieriem tiesības, kuras nodrošina Brisele, proti, šī savienība ietekmē ļoti būtiski cilvēku ikdienas dzīvi.

Bijusi sociālistiskās partijas biedre ir pati piedalījusies Lisabona līguma izstrādāšanā, bet paliek, tomēr, atsevišķos punktos kritiskā. Noraidošo attieksmi viņa izpauž pret militāriem plāniem, jo neesot nepieciešami pārveidot ES arī uz spēlētāju šajā jomā.

Tomēr partijas iekšienē noraidošā attieksme pret ES ir pārņēmusi varu. Partija oficiāli vaino savienību par īstenotu neo-liberālismu, un ar partijas kongresa lēmumu ir iesniegta pat sūdzība Vācijas konstitūcijas tiesā.

Bet šīs idejas, tomēr, nāk galvenokārt no Rietumiem, kamēr partijas biedrs Dieter Dehm, kā arī daudzi citi no Austrumvācijas, ir gan pret Lisabona līgumu, bet atbalsta ES kā tāda. Protesti no austrumiem nāk arī tāpēc, ka pašreizējiem deputātiem ES parlamenta frakcijā ir liela ietekme.

Proti, jautājums pašlaik ir, cik lielā ietekme uz šiem lēmumiem partijā ir līdzpriekšsēdētājam Oskar Lafontaine, kurš kādreiz bija sociāldemokrātu partijas šefs un mainīja politisku piederību pirms desmit gadiem.

Kaufmann un Brie starp izvirzītiem 16 kandidātiem vairs neparādās, viņi būs spiesti, partijas sapulcē no malas kandidēt. Bet tāpat ir sīva konkurence partijā: uz 30 vietām sarakstā kandidē 81 cilvēks, lai gan, galvenokārt nepazīstamās personas bez pieredzes ES politikā un struktūrā.

Lokomotīve, līdzpriekšsēdētājs Lothar Bisky no Austrumvācijas, izvairīgi medijos komentēja notiekošo. Patiekot nepatiekot tagad esot rezultāti jāakceptē, lai gan viņš Kaufmann kundzi ļoti cienītu. Brie pasvītro, ka būdama tikai protesta partija, kas apvieno visādus daudzmaz kreisi sarkani noskaņotus spēkus nevarot veidot partiju ar ilgtspēju.

Vai Vācijā būs jaunā partiju sistēma?

2009-02-16T01:35:00.001-08:00

Kad 80os gados nodibinājās Zaļā Partija federālajā zemē Hessen pirmo reizi sanāca apstākļi, kuros neviena no lielajām partijām nevarēja atsevišķi veidot valdība nedz arī varēja kādu no līdzšinējām klasiskām koalīcijām izveidot. Politologs Christian Graf von Krockow publicēja dažādu autoru rakstu krājumu ar virsrakstu: Vai nepieciešams jaunā partiju sistēma?

Sakarā ar atkārtotiem Hessen apstākļiem, kuriem 18. janvāra vēlēšanas lika (pagaidu?) galu, jautājums vairs nav, vai Vācijai vajag jaunu partiju sistēma, bet kas gribot negribot izveidosies.

Maiņas pēdējos gados
Kopš austrumvācu PDS (bijušie komunisti Demokrātiskā Sociālisma Partija) apvienojās ar WSAG (Vēlēšanu iniciatīva Sociālajam taisnīgumam) ar nosaukumi „Kreisie“ un pārvarēja 5% barjeru vairākās federālajās zemēs politikas zinātne runā jau par izveidojošies piecu partiju sistēmu. Bet kā jau pareizi tika konstatēts skatoties uz visām teritoriālajām vienībām, potenciāls ir uz septiņām partijām. No vienas puses labējiem radikāliem paveicās tikt iekšā parlamentos Austrumvācijā, savukārt, Bavārijā 2008.g. brīvo vēlētāju apvienība ienāca federālās zemes tribīnē kā jaunais politiskais spēks, kas līdz šim figurēja vienīgi pašvaldības līmenī.

Protams, labējie radikāli līdz šim federācijas līmenī nekad nav saņēmuši 5% un vairāk no balsīm. Bet iemesls tam ir, ka galvenokārt trīs partijas nespēja vienoties, kamēr federālajās zemēs katra atsevišķi reizēm koncentrējās noteiktā vietā. Brīvie vēlētāji, savukārt, vēl nav nolēmuši, vai kandidēs arī federācijas līmenī.

Triviālas un ievērojamas lietas Hessen
Vēlēšanu rezultāts Hessen līdz šim tika galvenokārt komentēts savos triviālos aspektos. Jā, protams, sociāldemokrāti tika sodīti no vēlētājiem, rezultāts saucamai catch all party ir joks. Un jā, protams, ministru prezidents Roland Koch ir acīmredzot tik nepopulārs, ka arī ārkārtas vēlēšanās nesaņēma vairāk balsu nekā pirms gada.

Ironija šajā sakāvē varētu būt, ka viņam ceļš uz Berlin beigu beigās izdosies nevis dēļ panākumiem Hessen, bet tieši pretēji, dēļ zaudējumiem.

Landtag vēlēšanas Hessen dod iespēju atgriezties pie klasiskās koalīcijas, bet ar to nepierāda, ka vispārīgi ir cerība uz klasisko divpartiju renesansi:

1. Lai gan kreisie strīdējās intensīvi un vairāki politiķi partiju pameta ar pārmetumu par iekšējas demokrātijas trūkumu, partija ienāca atkārtoti parlamentā.
2. Brīvo demokrātu panākumi ir tikai daļēji vēlētāju lēmums atbalstīt labējām partijām, bet vienlaicīgi pret Koch. Šie vēlētāji jau 2008.g. palīdzēja brīviem iegūt labāku rezultātu.
3. Iespējamie pret Koch protesta vēlētāji, kas gribēja kristīgiem demokrātiem rādīt sarkano kārti, nenāca pēc neveiksmes masveidā atpakaļ, kā notika agrākos gados, kad federālajās zemēs notika ārkārtas vēlēšanas pēc valdošas partijas sakāves.
Procentuāli sociāldemokrātu zaudējumi gāja vienlīdzīgi brīviem demokrātiem un zaļajiem:
1. Laikam tie ir vīlušies vēlētāji, kas par sociāldemokrātiem 2008.g. balsoja, lai panākt valdības maiņu un dusmojās par Andrea Ypsilantis solījumu pārkāpumu nesadarboties ar bijušiem komunistiem.
2. Savukārt, par sociāldemokrātu nespēju valdīt dusmojās arī tie, kas tieši atbalstīja partijas kandidātes politikai un tagad pa taisni balsoja par zaļajiem.
Fakts, ka par brīviem demokrātiem balsoja gan tie, kas vēlējās redzēt Koch atkāpšanu, pierada FDP vēsturiski labs rezultāts, kas vairs neatspoguļo īstus partijas atbalstītājus.

Secinājumi nacionālajām vēlēšanām 2009.g.
Ne tikai sociāldemokrātijai ir iekšējie konflikti. Arī kristīgiem demokrātiem situācija nav gluži labāka. Tas tikai nekrita vērotājiem acīs pateicoties kancleres Merkel popularitātei un pašnāvības cīņai sociāldemokrātu vidū. Vēlākais pēc Bavārijas vēlēšanām, kad kristīgā sociālā savienība piedzīvoja vēsturisku sakāve un pirmo reizi pēc kara ir spiesta valdīt koalīcijā sākas strīdi starp māsu partijām.

Aptaujās kristīgie un brīvie svārstās ap 50% atbalstu. Bet komentētāji jau ir uzsvēruši, ka viss arī ir atkarīgi no finanšu krīzes tālākas gaitas. Kristīgiem un brīviem vēlētāji uzticas vairāk ekonomiskos jautājumos, savukārt, sociāldemokrātiem sociālajos. Bet kas, ja līdz septembrim krīze paliks arī par sociālas?

Ja konservatīvie vēlētāji Merkel pārvietošanas zu kreisu pusi dēļ balsos par brīviem, varētu šī partija zaudēt citus vēlētājus, kas neatbalsta vairs šīs partijas pārstāvētam neo-liberālismam.

Tika arī jau minēts, ka daudziem vēlētājiem tieši patīk krīzes laika pie varas koalīcija no divām lielākām partijām. Daži vērotāji pat apgalvo, ka pašiem kristīgiem un sociāldemokrātiem patīk tāpat.

Kamēr brīvie demokrāti pēc desmit gadiem opozīcijā ļoti vēlas nākt atkal pie varas priekš kristīgiem izveidot mazu koalīciju varētu arī un it īpaši krīzes laika, šāds solis nozīmēt, kā parasti Vācijā notiek, pēc valdības izveidošanas uz reiz zaudēt visās federālu zemju vēlēšanās.

Izeja no samazinājušas lielas koalīcijas
Jebkurā gadījumā var konstatēt, ka visumā abas divas lielas samazinājušas partijas. Vairāk par 40% vēlētāju atbalstu gan kristīgiem gan sociāldemokrātiem vairs nekā nav nekā tikai sapnis. Tas, savukārt, nozīmē, ka būs aizvien grūtāk vienai no lielajām partijām izveidot mazu koalīciju ar tikai vienu no mazākām partijām.

Hessen tikko pierādīja, ka Vācija un tās politiķi kā arī tās iedzīvotāji vēl nav nobrieduši jaunām versijām, koalīcijām no trijām partijām un kaut vai mazākumvaldībām, kas meklē sev atbalstu uz maiņām no dažādām frakcijām. Līdz ar to visticamāk esošas koalīcijas turpinājumam nebūs rudenī alternatīva. Arī pēc zaļas partijas parādīšanas pagāja kāds laiciņš, kamēr pierādījās politiķi, partijas un tauta.

Eiropai jā vai nē

2009-02-14T03:33:00.001-08:00

Šveice ir valsts ar augsto labklājības līmeni. Republika nav ES dalībvalsts, bet, protams, ir virkne līgumu ar šo valstu apvienību. Tā kā Šveice atrodas Eiropas vidū un robežojās ar ES dalībvalstīm vien, par Šengenas līgumam Šveice piekritusi.

Bet Šveice ir arī tā valsts ar visplašākās līdzdalības iespējām. Ļoti bieži un par visādiem jautājumiem notiek tautas nobalsošanas.

Šoreiz balsoja tauta par personu brīvo pārvietošanas līgumu paplašināšanu uz Rumāniju un Bulgāriju.

Pret šo ideju iestājās Šveices Tautas Partija, SVP. Šī ir konservatīva partija, kura kopš 80 gadiem Christoph Blocher vadībā no mazākas partijas valdībā palika pat lielāka. Blocher ir populists un viņš spēlē ar iedzīvotāju bailēm no ārzemniekiem.

Visas pārējas partijas kā arī arodbiedrības un asociācijas reklamēja lozungu par.

Rezultāts ir 59,6% par. Pārsteidzoši šoreiz par lielā mērā arī balsoja tās federālas vienības, kas atrodas centrālajā teritorijā un austrumos, kur tomēr dzīvo konservatīvāk domājošie, vāciski runājošie pilsoņi dzīvo. Savukārt, franciski runājošie rietumi un vāciskā pilsēta Basel parasti ir viseiropeiskāk noskaņotie šveicieši.

Noraidošo balsu rekords sasniedza referendums itāļu valodā runājošais Ticino, kur viedokļi ir pret ES skeptiski bijuši vienmēr.

Pārsteigums rezultāts, kas valdību ļoti apmierina, ir, ka SVP jau ceturto referendumu pēc kārtas zaudēja, proti, interesanti gan, Šveices pilsoņi balso par tautas partiju parlamenta vēlēšanās, bet noraida, acīmredzot, daudz viņas idejas.

Politiskais pārsteigums Liechtenstein

2009-02-13T06:00:00.001-08:00

Sīkvalstī ir divas lielas partijas: Tēvzemes Savienība (Vaterländische Union, VU) un Progresīvā Pilsoņu Partija (Fortschrittliche Bürgerpartei, FBP).

2005.g. par VU balsoja vēsturiski maz vēlētāji, 38,2%. Šoreiz pārsteidza šī partija ar lielu panākumu – 47,6%, ar ko viņa sasniedz 25 mandātu parlamentā absolūtu vairākumu.

Savukārt, zaļais saraksts, kas arī Liechtenstein eksistē un par ko balsoja pat 13% 2005.g. zaudēja šoreiz divus mandātus. Ar 8,9% šī partija pārvarēja vāji 8 barjeru.

Piedalījās 84,6% vēlētāju – Eiropā diezgan liels skaitlis salīdzinoši.

Jautājums tagad ir, vai šis rezultāts ir neuzticības balsojums ministru prezidentam Otmar Hasler. Viņš tika uzskatīts ka vadītājs, kas veda valsti ārā no 2001.g. krīzes. Tomēr arī jāatgādina, ka tieši 2008.g. sakarā ar skandālu ap vācu pasta valdes priekšsēdētāja, Klaus Zumwinkel, valstij pārmeta kaimiņos figurēt kā naudas atmazgāšanas vieta.

Tomēr VU galvenais politiķis, Klaus Tschütscher, nepārtraukti daudzskaitli runāja, jo abas lielas partijas valda kopā.

Lai gan brīvais, zaļais sarakts piedāvāja abām divām lielajām partijām sadarbību, tās to noraidīja un Tschütscher pēc vēlēšanām uzsvēra, ka piedāvās tā kā pirms balsošanas solīts FBP atkal veidot lielu koalīciju.

Quo vadis brīvie Austrijā?

2009-02-09T04:40:00.000-08:00

Alpu republikā kopš vairāk nekā 20 gadiem nav skaidrs gluži, ko vēlas FPÖ, brīvie, un kur viņi ies. Vienīgais, kas ir bijis skaidrs, ka atšķirībā no populistiem un labējiem citās valstīs šī partija gribēja tikt pie varas un to joprojām grib. Skaidrs arī ir, ka šī partija tajā laikā ir palikusi aizvien stiprākā. Pat tad, kad atdalījās Jörg BZÖ.

Tagad FPÖ izpaudusi velmi Eiroparlamentā piebiedroties nacionālistiski noskaņotai frakcijai “Savienība Nāciju Eiropai”. Partijai ir noraidošā attieksme pret Lisboa līgumu kā arī pret ES paplašināšanu ar Turciju. Sarunas veic FPÖ ar Front National no Francijas, ar dāņu Tautas partiju kā arī Beļģijas Vlaams belang – kas visas savā valstī ir ksenofobiskās partijas.

Šis solis ir interesanti skatoties uz tuvākām vēlēšanām Austrijas federālajās zemēs, kas būs gan Kärnten gan Salzburg. Kamēr Kärnten FPÖ bijušais veiksmīgs priekšsēdētājs un šķeltnieks ar BZÖ dibināšanu, Jörg Haider, gadiem ilgi bija ministru prezidents – līdz nāvei autorkatastrofā pagājušajā rudenī, Salzburg ministru prezidente Gabi Burgstaller ir sociāldemokrāte.

Viņa savā Salzburg ir pietiekoši populāra, lai viņas partiju sasniegtu pirmo vietu. Tomēr, viņa amatu pārņēma tikai pēc iepriekšējām vēlēšanām, kad pirmo reizi neuzvarēja konservatīvā ÖVP. Lai saglabātu savu posteni, politiķe paziņojusi savu gatavību runāt ar visiem politiskiem spēkiem. Protams, Kärtnen BZÖ un / vai FPÖ pārvārēt gan ÖVP gan SPÖ ir mazticami.

Lëtzebuerg būs īsta konstitucionāla monarhija

2008-12-12T02:00:00.001-08:00

Šī bloga header apgalvots, ka Luksemburgā gandrīz nekad nekas nenotiek. Tas atbilsts patiesībai, bet tagad šīs mazvalsts iedzīvotāji ir sašutusi un interesantā kārtā pilnīgā vienprātībā ar savu valdību. Kuras valsts valdība to par sevi varētu apgalvot.

Kas notika. Parlaments pieņēma likumu, kas nākotnē ļauj brīvprātīgu aiziešanu no dzīves pacientiem, kas slimo neārstējami un cieš sāpes. Luksemburga ir monarhija un valsts galva lielhercogs. Pašreizējais monarhs, 1955.g dzimušais Henri von Luxemburg nepasludināja šo likumu, jo, kā viņš paskaidroja, nevarot tādu soli pieļaut ar savu sirdsapziņu.

Pārsteidzošais aspekts šajā lietā ir, ka tas notiek pirmo reizi kopš 100 gadiem. Kostitūcijas 34. pants gan paredz, ka lielhercogam ir jāakceptē likumu, proti, ne tikai jāpasludina, bet arī jāpiekrīt. Un no tā izriet faktiskās veto tiesības pret saturu.

Bet šī norma tika līdz šim uztverta kā teorētiskā. Tā saka pārsteigts ministru prezidents Jean Claude Juncker kā arī sociāldemokrātu parlamenta deputāte Lydie Err. Tāpat edzīvotāji uzskata savu valsti par demokrātiju un aptaujātie pauž viedokli, ka tauta caur parlamentu lekumu ir pieņēmusi un monarham nekādas tiesības to akceptēt neesot.

Tiesa, jau trīs gadus strādā komisija pie konstitūcijas maiņas jautājuma, jo arī lielhercogam vajagot būt interese, lai tās teksts atbilst politiskai praksei. Tagad pēkšņi šī lieta kļuva pa visam aktuālā. Politika baidās no institucionālas krīzes. Rezultātā partijas ātri vienojās mainīt konstitūciju jau šonedēļ, izsvītrojot no minētā panta teikumu, ka hercogam ir jāakceptē likumu.

Bet komisija turpinās strādāt pie citām maiņām. Savukārt, arī vēl šogad tiks pieņemts likums, ka brīvprātīgi aiziet no dzīves būs atļauts ar tādu ierobežojumu, ka nevienam ārstam nevar piespiest, šo pacientu vēlmi realizēt.

Šveices tautas partija vēlas būt kur?

2008-12-09T02:10:00.001-08:00

SVP jaunā politiķa Toni Brunner vadībā, kurš tomēr stāv Christoph Blocher ēnā rīkojas jau veselu gadu neskaidrā veidā. Partija vēlas būt pozīcijā vai nē, nav skaidrs.

Kad 2007.g. gan partijas biedre tika ievēlēta valdībā, tikai ne uz atkārtotu ievēlēšanu cerējošu Blocher sākas visas dusmas un haotiskās reakcijas. Bet vienai no tām ir raksturs, tehniski apgrūtināt gan pašai SVP gan arī pārējām valdības partijām risināt šo politisku krīzi. SVP aiz dusmām pēc Eveline Widmer-Schlumpf ievēlēšanas pieņāma lēmumu, statūtu mainīt. Līdz ar to nedrīkst valdībā ievēlētais kandidāts, kurš no partijas iepriekš nebija oficiāli izvirzīts, piekrist pildīt amatu, bet gan vajag attiekties no tā.

Šveicē abas parlamenta palātas balso par valdības locekļiem aizklāti. Jāievero ir aprakstīta buramformula, kura nosaka, no kuras partijas cik daudz pārstāvjus jāievēl. Turklāt, jāskatās uz kandidātu dzimumu, valodu, konfesiju, lai viss būtu līdzsvarots. Šādi ir, protams, iespējams, ka aizkulisēs deputāti vienojas gan ievēlēt noteiktās partijas biedru, bet nevis to, kuru partija oficiāli izvirzīja pati. Precīzi šādi jau notika pirms gada.

Bet partijas statūtu izmaiņas citas partijas vērtē kā ultimātu. SVP ir izvirzījusi tagad gan līdzšinējo Blocher, un lai pārāk nekaitināt citas partijas, kas jau paziņojuši par šī cilvēka neievēlēšanu, bijušo partijas priekšsēdētāju Ueli Maurer.

Kamēr Sveices prese diskutē kandidāta piemērotību amatam un cik lielā mērā viņš pārējām partijām ir pieņemamāks par Blocher, šis aspekts varbūt nebūs izšķirošais. Savukārt, citu partiju dusmas par ultimātu gan. Vēlēšanas notiks 12. decembrī.

Austrija politiskā strupceļā?

2008-12-08T01:37:00.000-08:00

Austrijai ir jaunā valdība. Tā pati koalīcija, ka jau iepriekš, tikai galvenās lomas citi cilvēki. Tikai jau minēts, ka konservatīva tautas partija ÖVP ierosināja laulības ar sociāldemokrātu SPÖ beigas un zaudēja.

Tam iemesls lielā mērā bija bijušā kanclera Wolfgang Schüssel nespēja, kāpt savā partijā otrajā rindā un akceptēt, ka pie varas vairs nav labēja koalīcija. Būdams frakcijas priekšsēdētājs, savam pēcnācējam Wilhelm Molterer nedeva iespēju politiski elpot. Zaudējums bija dubultais. Ne tikai procentos partijai iznāca vēsturiskā sakāve. Bet iepretim cerībām uz kaut ko citu ir spiesta vēl vairāk partnerim piekāpt nekā jau pirms tam.

Tam iemesls, ka jau trešā daļa no vēlētājiem, daļēji aiz pārliecības, bet daļēji kā protests balso par galīgi labējām populistiskām partijām, ar kurām sadarbība ir problemātiskā. Rezultātā tā koalīcija, kuru kādreiz par lielu sauca, jo tajā sadarbojas divas lielākas partijas, vairs nemaz nav tik lielā. Pirmo reizi tās frakcijas vairs neapvieno parlamentā kvalificētu vairākumu, proti 2/3, ar ko arī var mainīt konstitūciju.

Neapšaubāmi valdības krišanai otrais iemesls bija pats kanclers, Alfred Gusenbauer, kuram, pēc komentatora domām, vairāk patika sēdēt savā krēsla nekā vadīt valdību.

Tieši šo divu konkurentu aiziešana dod koalīcijai citu seju. Kanclers ir Werner Faymann un ÖVP partijas jaunais priekšsēdētājs, Erwin Pröll, finanšu ministrs. Vērojot valdības veidošanas sarunas komentāros salīdzināja rezultātus ar Gusenbauer / Molterer sarunām. Toreiz SPÖ politiķim pārmeta partijas biedri, ka viņš visādas “svarīgas ministrijas” ka ārlietas un finanses bija uzticējis tieši koalīcijas partnerim un nevis prasījis savai partijai.

Un tieši skatoties uz šo faktu, Faymann vēl vairāk ministrijas, proti, ne tikai ārlietas, ko daudzās valstīs pieņemts atstāt koalīcijas otram lielākam spēkam. Bet tagad ÖVP vadīs gan iekšlietu gan tieslietu ministrijas, kas sadarbībā atbild, galvenokārt, par iekšējo drošību. Komentāros pieņēma, ka Pröll pēc partijas sakāves esot “kaut kas jānes mājās” lai partijas biedri nenoliegtu šo koalīciju.

Bet acīmredzot, Faymann bija cits mērķis, ko ļoti pozitīvi arī viņa partija vērtē: sociāldemokrātu rokās tieši tās ministrijas, kas atbild par sociālajiem jautājumiem.

Līdz ar to vada tagadēju koalīciju mierīgāki cilvēki un, laikam, abi partneri ir ar posteņiem apmierināti. Tas ir pamats cerēt, ka šī valdība piecus gadus turēsies pie varas un nenāksies atkal tikai pēc gada rīkot ārkārtas vēlēšanas, ka tas ir bijis ar Gusenbauer valdību.

Protams, abas partijas ir arī spiestas, jo citādāk, droši vien paliktu vēl viena no divām populistiskām partijām pat stiprākā frakcija un varētu sev pieprasīt valdības vadīšanu. 1999.g. Jörg Haider no tā atteicās, lai gan viņa vadīta FPÖ toreiz niecīgi uzvarējaÖVP. Schüssel näca pie varas. Šogad sasitās Haider.

Varētu teikt, ka Austrijas politiķi spēj strupceļam vislabāko risinājumu atklāt. Bet arī tas nav vēl droši. Koalīcija arī sabruka tāpēc, ka sociāldemokrāti sāka kalpot eiroskeptiķu vēlmei, lai nākotnē būtu par visiem ES jautājumiem referendumi. Pret to, savukārt, kategoriski iebilst līdzšinēja ārlietu ministre, ÖVP politiķe, Ursula Plassnik. Viņa varēja vadīt šo ministriju tālāk, bet no tā, dēļ aizdomām par tālāko politiku atteicās.

Valsts valoda Vācijā

2008-12-05T02:14:00.001-08:00

Tikko pašlaik notiekošajā Kristīgo Demokrātu Savienības partijas kongresa ierosināja starp citiem Saarland federālas zemes ministru prezidents vācu valodas statusu kā valsts valoda pamatlikuma 22. pantā.

Daudziem latviešiem diez vai tas ir interesanti, drīzāk brīnīsies: vai tad līdz šim nebija?

Tieši tā, nebija. Ne konstitūcijas autori 1949.g. gadā to uzskatījuši par nepieciešamu nedz arī citi valsts vīri vēlāk, jo ļoti vienkārši sakot, tas ir pašsaprotami – atšķirībā no Latvijas. Vācijas iedzīvotāji ir ļoti homogēni vācieši – atšķirībā no Latvijā izplatītiem mītiem par turku daudzumu tajā valstī.

Vācijā ir aptuveni 82 miljonu iedzīvotāji, no tiem kādi 4 miljoni ir turki, proti, mazāk par 5%. Bez vācu valodas var iztikt musulmane, kuru tik un tā tikai par dzīvokli dzīvo un iepērkas vai nu supermarketos vai kādā no turku veikaliem. Iztikt var arī viņas vīrs strādājot kaut kādā rūpnīcas cehā.

Tiesa gan, diemžēl, ka pārāk daudz turku jaunieši, kas, protams, gan iet vācu skolā, tur pietiekoši labi nemācās “valsts” valodu, lai vēlāk iegūstu labi apmaksātu darbu. Savukārt, tādi piemēri aizvien vairāk arī ir. Tikko Cem Özdemir ievēlēja par zaļas partijas priekšsēdētāju.

Kāpēc tad tāda lieta pēkšņi. Peter Müller nākamgad grib tikt atkārtoti ievēlēts. Un tieši sakarā ar Angela Merkel kanclera amatā, pašlaik kristīgiem demokrātiem trūkst programmā un politikā tādi aspekti, kas piesaistu konservatīvi noskaņotus vēlētājus.

Tas arī ir viss. Jo, lai ierakstīt pamatlikumā kaut ko tādu, parlamentā nepieciešams atbalsts no 2/3 deputātu. Lielai koalīcijai ar sociāldemokrātiem, kuru vada Merkel, tāds pārsvars ir. Bet partneris tik un tā nepiekritīs tam. Sekojoši Peter Müller var mierīgi tādu vētru ūdens glāzītē provocēt. Sekas tam nebūs vairāk nekā komentāri avīzēs un žurnālos.

Tāpēc arī Spiegel online jau vakar sākās apsaukt to plānu, jokojot, piedāvājot vācu tulkojums Vācijā izplatītiem anglicismiem un ārzemju ēdieniem:

Döner, ko Latvijā labāk zina ar Kebab jēdzienu, īstenībā saucās Döner Kebab turkiem. Tulkojot, lūdzu dodiet man vienu griezošu cepamo gaļu. Izklausās kā trakumsērga.

Chop Suey ir Taizemes zupa. Tulkojot jāpasūta salauztus gabalus. Droši vien, garšīgi.

Club varētu vēl saukt par Diskotēku. Bet arī tas ir svešvārds. Disk ir šķēle un teka no grieķu valodas ir noliktava. Vai tad tiešam labprāt atpūtīsies šķēļu noliktavā? Latvijā varētu to gan vēl pa visam pārprast ka Šķēles nolikta.

Lielākai daļai latviešiem būtu skaidrs, kā nosaukt Vodku īsti un eifemistiski. La\bi, latviešiem ir savs degvīns. Vāciski arī ir Branntwein.

Bet ko varētu nozīmēt: Es netieku ar savu piezīmju grāmatu vispasaules tīklā?

Viens ir skaidrs: Vācu valoda Vācijā ir pa visam droši droša. Tam nav nepieciešami jauni likumi, jo esošos ir rakstīts, ka valsts iestāžu kontakts notiek vācu valodā.

Šveices Tautas partija mocās ar sevi

2008-12-01T00:50:00.001-08:00

Buramformula, ar kuru sastāda valdību Šveicē jau pastāv vairāk nekā pusgadsimtu. Tajā laikā mainījās piedalījušo partiju sekmes vēlēšanās. Līdz ar to nebija pārsteigums, ka SVP sev prasīja divas vietas valdībā ar septiņiem cilvēkiem.

Diemžēl maiņas sistēmā notika slepenā ceļā, ievēlējot Christoph Blocher aizklātā balsojumā 2003.g. Viņa politiskā varenība gan derēja vairot partijai vēlētāju atbalstu, tomēr, pašā valdībā viņa politiskā kultūra gan noveda pie tā, ka 2006.g. tajā pašā slepenā veidā politiskā elite izmeta ārā no izpildvaras kolēģa.

Kopš tiem laikiem daļa no partijas vēlētos atgriezties vecās sliedēs, atgriezties valdībā un nomierināties ar to, ka Blocher pārejām partijām nav pieņemams. Viņš pats kā arī daži viņam politiskie draugi pretojas tam. Aizsardzības ministra Samuel Schmid atkāpšanos no amata tagad dod iespēju risināt šo konfliktu. Un tāpēc bija lielas diskusijas par to, vai partija atgriezīsies valdībā, proti, izvirza kandidātu un ja jā, tad kuru. Piedāvāt apvienota Bundesversammlung – Šveicē abās parlamenta palātas kopīgā sēdē ievēl valdības locekļus – tikai vienu kandidātu, vai saucamo Zweierticket, proti divus kandidātus izvelei un vai izvirzīs Blocher.

Beigu beigās nolēma izvirzīt Chrostoph Blocher kopā ar bijušo partijas priekšsēdētāju, Ueli Maurer. Šādi ir skaidrs, ka pēc buramformulas atgriezīsies jebkurā gadījumā Tautas partija SVP, dodot pārējām partijām iespēju, gan šai sistēmai atbalstīt, bet nepiekrist Blocher kandidatūrai.
Pie tā risinājuma partija gan nonāca tikai pēc jaunā partijas priekšsēdētāja, Toni Brunner, konsultācijām ar sociāldemokrātiem, brīviem demokrātiem un kristīgiem demokrātiem. Ne īpaši pēdējie, bet it sevišķi pirmie divi minētie spēki kategoriski noraidīja Blcoher atpakaļ ievēlēšanu valdībā. Līdz ar to, nosaucot vienīgi Blocher, SVP būtu viennozīmīgi aizgājusi no buramformulas jau pati.

Tagad, visticamāk, Šveices politika nomierināsies, atgriezīsies SVP un līdz vēlēšanām 2011.g. redzēs, vai tie partijas spēki, kas tikai nostumti malā, kas no partijas pat jau ir izstājušies un pat nodibinājuši savu jaunu politisko spēku, atgriezīsies vecajā politiskā mājā. Jebkurā gadījumā arī ir skaidrs, ka Eveline Widmer-Schlumpf, kurā aizklātā balsojumā pirms gadā ievēlēta Blocher vietā ar savu jaunu partiju nevarēs tik vienkārši pielāgoties buramformulai.

Vācijas sociāldemokrātu krīze

2008-11-27T01:17:00.000-08:00

Jau ilgāku laiku SPD Vācijā cīnās ar tautā izplatītām pretenzijām pret Schröder valdības laikā īstenotām sociālajām reformām, ko daudz uzskata par netaisnīgiem. Rezultātā pēdējos gados izstājas no partijas daudz biedru, tajā skaitā īpaši arodbiedrību aktīvisti – kas savukārt nereti piebiedrojās bijušiem Austrumvācijas komunistiem.

Partijā līdz ar to ir plaisa starp kreisa un laba spārna. Nesen izvirzīja partija ka kandidātu kanclera amatam Frank Walter Steinmeier un par priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Franz Münterfering, kas abi skaitās laba spārna pārstāvji.

Savukārt, janvārī, īsi pirms vēlēšanām Hessen federālā zemē Wolfgang Clement publiski kritizēja asi tās partijas nodaļas nostāju enerģētikas politika – pret atomstacijām. Hessen Andra Ypsilanti iegūva salīdzinoši labus rezultātus, tomēr, lai nākt pie varas nepietika. Ātri noteiktā daļa no partijas dusmojās uz Clement.

Clement jau 38 gadus ir partijas biedrs, skaitās arī laba spārna pārstāvis, ir bijis Nordrhein-Westfalen federālas zemes ministru prezidents un Schröder valdībā galvenais ministrs, kas minētas reformas bīdīja. Turklāt, viņš neapšaubāmi ir holērisks cilvēks.

Dusmīgie partijas biedri ierosināja izslēgšanu no partijas. Kas neizdevās iecirknī, kurā viņš ir biedrs, tur viņam izteica tikai brīdinājumu. Clement pats publicēja nenopietnu tekstu, ar ko oficiāli atvainoties un atteicās no ierosinājumu izstāties pats no partijas.

Tā kā partijas vadība nevēlējas tādu skandālu uzkurināt, ka Clement tiešam izstums ārā, intensīvi lūdza partijas komisijai rīkoties atbilstoši. Galu galā, no partijas neizslēdza, izteica atkārtoti brīdinājumu un nākošā diena – Clements tomēr izstājās no partijas ar argumentu, ka partija nenorobežojoties pietiekoši no tiem bijušiem komunistiem kā arī atbalstītu Vācijas deindustrializācijai.

Ar šo gājienu partija pieradīja, ka nespēj atsevišķu politiķu izteicienus, kas ar partijas uzskatiem nesakrīt, savukārt holēriķis, acīmredzot, partijai vislielāko kaitējumu vēlējās izdarīt. Kamdēļ citādāk rīkoties ka apvainojies bērns izteikt muļķīgus pārmetumus?

Vācija spēj piedod?

2008-11-25T00:47:00.001-08:00

Vācija un Itālija bija 70os gados tās valstīs ar visstiprākām vardarbīgām kreisā terora kustībām. Vācijā viņi sevi apzīmēja ar arī Latvijā zināmo saīsinājumu RAF – protams, ar pilnīgi citu atšifrējumu: Rote Armee Fraktion vai Sarkanās Armijas Frakcija.
Šī problēma izauga no jauniešu protestu pret valsti, kuru vadīja vismaz daļēji tā pati elite, kas bija vainīga par Hitler režīmu, kas jau tajā laikā sēdēja savās vietās. Kad 1967.g. viens nervozs policists nošāva studentu Bennmo Ohnesorg demonstrācijā Berlin, daļa radikālizējās.
Sākumā sprāga tikai bumbas, ar kurām aizdedzināja universālveikalus. Tos cilvēkus 1970.g. aizturēja, bet galvenai figūrai, Andreas Baader izdevās bēgt. Kad viņus atkal 1972.g. aizturēja nāca otrā paaudze teroristi, kuri kulminācija no 1975. līdz 1977.g. nogalināja vairākus diplomātus un uzņēmējus. 1977.g. tad arī nolaupīja lidmašīnu, pēc kuras atbrīvošanas Āfrikā cietumā sēdējušie izdarīja pašnāvību.
Izmisumā pēc tam pagrīdē dzīvojošie vienojās ar komunistisko Austrumvāciju un sāku jaunu dzīvi tur. Bet daži mēģināja savu cīņu turpināt, tajā skaitā Christian Klar un Brigitte Mohnhaupt. Abus aizturēja beidzot 1982.g.
Diemžēl policija un tiesa nekad nevarēja visas slepkavības noskaidrot tā, lai zinātu, kurš no teroristiem izdarījis precīzi kādus noziegumus. Paši viņi liecības nesniedza.
Tā pēc 25 cietumā pavadītiem gadiem 57.g. veco Mohnhaupt pagājušajā gadā laida brīvībā. Tiesneši bija noteikuši, ka ātrāk nevar. Bet tagad uzskatīja, ka sieviete vairs nav bīstama sabiedrībai. Savukārt, Klar beigsies tas termiņš janvārī, par ko gan tika izpausts viedoklis, ka, iespējams, viņš ir vēl joprojām bīstams. Viņam ir 56 gadi.
Tagad tiesneši nāca klāja ar to, ka arī šis kungs tiks brīvībā, kurš nekad nav nožēlojis savus noziegumus. Tieši tāpēc cietušie un nogalinātu cilvēku radi, daļēji, nav apmierināti. Turklāt, slavenais režisors, Claus Peymann, kurš pašlaik vada Bertold Brecht teātri “Berliner Ensemble” Berlin viņam piedāvā praksē strādāt. Pastāv arī doma, ka Vācija piedzīvos no radījuma uz raidījumu staigājošo Klar redzēt tuvākajā nākotnē bieži televīzijā. Iespējams.
Fakts ir, ka bijušais terorists Peter-Jürgen Book jau pirms daudziem gadiem teica, ka RAF teroristi ir par izdarītām vairākām slepkavām sodīti tikpat bargi ka jebkurš slepkava, kuram politiskie motīvi nebija, kamēr Hitlera laika noziegumi kā arī noziedznieki lielā mērā vispār nav sodīti. Fakts arī, ka tiesiskā valstī jurisdikcijai un kriminālkodeksam mērķis nav atriebties. Līdz ar to viss notiek pēc likuma burtiem, un redzēs, varbūt izbaudot atkal savu brīvību, ieraugot reālu sabiedrību pēc 26 gadiem, Christian Klar mainīs savas domas.

Šveices dzīvojoša trīsvalodība

2008-11-22T01:19:00.001-08:00

Saīsinājumā, kā arī automašīnu zīmē GR ir Šveices pēc teritorijas lielākais kantons (federālā zeme) Graubünden, franču valodā Grisons, itāļu Grigioni un retoromāniski Grischun. Jā, tā arī ir valoda, mazākā no četrām oficiālajām valodām Šveice. Kantons atrodas dienvidaustrumos, robežojās ar Itāliju, kādēļ arī dažās ielejās runā itāļu dialektu. Bet šajā kantonā izdevās saglabāt arī vēl vienu romānisku valodu.

Protams, Šveices valdība atbalsta tam. Visādi veicināšanas pasākumi tiek veikti atšķirībā no senākiem laikiem, kad Graubünden pārgāja ar mācību valodu tajos ciematos, kuros runā retoromānu. Tagad pieradīja pētījums, ka visas trīs valodas Graubünden tiek izmantotas ikdienā un lielā mērā iedzīvotāji zina vismaz divas valodas. Vienā runā himenē, savukārt, darbā nācas runāt arī vēl vienā citā valodā ar kolēģiem vai arī klinetiem.

Iepretim šai daudzvalodībai visās trīs valodās reti kāds iedzīvotājs spēj sazināties. Tāpēc retoromāniski runājošie izpauž divvalodīgu identiāti. Gan viņi labprāt izmanto savu dzimto valdodu, bet nav tas vienmēr iespējams, jo ne visur visi var šajā mēlē sazināties.

Austrijas politika bez izejas

2008-11-20T01:57:00.001-08:00

Ir skaidrs, ka vai nu Austrija paliks bez valdības vai nāksies atjaunot koalīciju no sociāldemokrātiskās SPÖ un konservatīvās ÖPV.

SPÖ ar savu priekšsēdētāju Werner Faymann var justies labi, jo no tās ārkārtas vēlēšanas, ko provocēja ÖVP iznāca stiprināta. Savukārt, ÖVP reāli nav citas iespējas, proti, partija ar savām iepriekšējām provokācijām panāca tieši pretējo gribētājam. Tas ir sāpīgi. Tāpēc federālo zemju partijas nodaļas kritizē Vīnes sarunas, pauž viedokli, kas vispār ar sociāldemokrātiem labāk nesadarboties.

Nesen ÖVP Erwin Pröll vadībā sastādīju sarakstu ar 10 jautājumiem koalīcijas sarunās partnerim, kas neesot laika ultimāts, bet faktiski ultimāts bija. Jo cik vien Pröll situācija ir visnotaļ grūta, savukārt, Faymann bez ÖVP arī valdību nevar veidot.

Īstenībā, šādi nav pirmo reizi Austrijā, tā jau bija 90os gados nepārtraukti. Tieši tas arī bija iemesls, kāpēc parasti tās divas minētās partijas sarunāja kādus trīs mēnešus, kamēr līgums bija gatavs un ministru kabinets sastādīts.

Šoreiz jau prezidents Heinz Fischer lūdza, ātrāk veidot valdību. Un katru dienu avīžu komentāros var lasīt, ka šoreiz tā varētu izdoties, jo tieši alternatīvu nav. Faymann sola, būšot ātri, bet Pröll apgalvo, ka nebremzēšot, bet reāli tieši to dara.

Tas viss notiek pateicoties faktam, ka ÖVP sašūpoja valdību īsi, pirms finanšu krīze ienāca arī Austrijā. Šajā brīdī ir it īpaši svarīgi strādājošā valdība. Pagaidām pilda uzdevumus bijušais Bundeskanzler Alfred Gusenbauer un bijušais ÖVP šefs Wilhelm Molterer, kuram sava partija pārmet sakāvi.

Neapšaubāmi, valdība būs. Neapšaubāmi tā būs bijušas koalīcijas turpinājums. Nav skaidrs, kad tas būs, paspēs līdz ziemassvētkiem. Arī nav skaidrs, kāda pozīcija būs priekš Pröll, kā viņam izdevīgāk, ko viņš vēlas.

Reakcijas uz konfliktu Kaukāzā Vācijā

2008-11-18T14:10:00.000-08:00

Aktuālizēts finanšu krīzē.

Šis teksts ir tulkojums no post manā otrā blogā.

Visi minēti raidījumi autoram ir arī MP3 formātā.

Vēsturiskā pieredze ar Krieviju ir, protams, iemesls, kāpēc Rietumeiropā un Baltijas valstīs reakcijas bija dažādas uz to, kas Kaukāzā augustā notika. Diez vai kāda Krievijas sodīšana kaut ko dotu vai vispār būtu iespējama. Un lai gan Lisabonas līgums nesen pateicoties Īrijas referendumam netika pieņemts, interesanti, ka tomēr Eiropas Savienības dalībvalstis spēja savas dažādas pozīcijas kaut kā vienot un rīkot vismaz salīdzinoši veiksmīgi.

Tomēr ir interesanti, kādas atsevišķas reakcijas varēja dzirdēt no politiķiem, žurnālistiem un no vienkāršas tautas raidījumos un presē. Daudz palika tādā līmenī, strīdēties par to, kas bija pirmais, vista vai ola, proti, kas pirmais šāva, Dienvidosetija, Krievija, Gruzija. Reti kāds meklēja konflikta saknes dziļāk par pilsoņu kariem 1992.g. Un tas lai gan augusta hronoloģija nav grūti uztverama. Jautājums vienīgais, kāpēc Saakaschwili tieši tagad uzbruka Dienvidosetijai. Un atbilde uz šo droši vien meklējama George Bush prezidentūras termiņa beigām. Neviens nezina, kāda būs nākoša ASV valdība un kā tā reaģēs.

Diskusija Vācijā ātri vien pierādīja, ka viedokļi par lietu ir ļoti atšķirīgi. No ASV ģeostratēģiskām interesēm līdz Baltijas valstu un Polijas bailēm, kā arī no izlīguma politikas un miera kustības veterāniem līdz antiamerikānismam visādas pozīcijas ir pārstāvēts.

Cik vien arī skaidrs, ka Saakaschwili militāra akcija nav bijis gudrākais solis, arī reakcijas dod pamatus turpmākām bailēm.

Pirmās rekacijas
Tūlīt pēc Grūzijas uzbrukuma ARD-korespondents Maskavā, Stephan Laack, komentēja notikušo ar jautājumu, kurš tad ir iesacis karu. Saakaschwili esot ar savu traku ofensīvu (irrsinnigen Offensive) visu nospēlējis un sašķēlis savu valsti. Pārsteidzošs apgalvojums, jo Grūzija tieši pat opozīcijas pārstāvji atbalsta iepretim visām pretenzijām pret Saakaschwili savai dzimtenei. Bijusi parlamenta spīkere, Nino Burdschanadse, kura jau bija politiku pametusi, pauda gatavību atgriezties tajā. Laack tālāk brīdināja Eiropu, nepārņemt ASV meln-baltu domāšanas veidu, lai nezaudēt savas ietekmes iespējas. Tomēr, jāpierada tieši tagad, ka tādas vispār ir. Krievijas ārlietu ministra vizīte Varšavā pēkšņi citā tonī deva cerībām pamatu.

Iepretim Lisabonas līguma neveiksmēm izrādās tagad, ka Eiropa ir vienīga institūcija, kura, atšķirībā no ASV varēja konsultēt.

Protams, principā nevar neko teikt pret dialogu. Arī Aukstā Kara laikā Rietumi, NATO kontaktējās ar Padomju Savienību. Konfrontācijas mēģinājumiem 50os gados nekādi panākumi nesekoja.

Un tā arī paliek pretrunīgi, ko sociāldemokrātu politiķis un 70.gadu izlīguma politikas arhitekts Egon Bahr, kritizē, ka pēc 18 gadiem, kad Krievija skaitījās partneris, Rietumi pārejot politika atkal uz konfrontāciju. Viņš gan neņem vērā faktu, ka jau Krievija nozīmēja laikmeta maiņas. Vācijas bijušais ģenerālis Klaus Naumann arī domā, ka Maskava ar savu pārspīlētu reakciju sevi kā partneris diskreditēja. Protams, jāpiekrīt Bahr, ka drošība ir iespējama tikai ar Krieviju nevis pret. Tomēr, starprindu prasījums pēc Maskavas domāšanas ievērošana, ar norādījumu uz to, ka līdz šim Krievija esot visu akceptējusi ieskaitot NATO un ES paplašināšanu, par ko Bush vecākais un Gorbatšovs 90 gadu sākumā bija vienojušies. Interesanti, ka šādi gan Bahr gan arī sociāldemokrātu politiķis un Erhard Eppler, kurš Saakaschwili nosauc par traku („Verrückter”), kas krīt lielvarai uz nerviem, katrs ar savu argumentāciju runājot par Krievijas Federāciju un Padomju Savienību viņas drīzāk neatšķir, bet uztver vienādi. Vismaz pats Eppler arī piekrīt, ka Krievija pārreaģēja.

Bahr nosauc par joku, ka krieviem esot jātic, ka raķetes Polijā nav domātas pret viņiem. Kamēr ASV īsteno savas ģeostratēģiskās intereses, piemēram, Kosovo, krieviem „bija pazeminoši jāklausās”, ka viņi līdzīgi rīkoties nedrīkstot. Sekojoši Eppler ir taisnība, ka priekš Krievijas būtu tagad pašpazemošana padoties rietumprasībām pēc Osetijas bombardēšanas. Stephan Laack atkal 15. Augustā runā par pazemināšanu un aplenkumu. Kreml esot taisnība pieprasīt, lai viņu uzklausās un tagad esot pēdējais laiks ņemt Krievijas pozīcijas nopietni. Bet kādas tad tās ir?

Laack argumentācija tieši noraida uz bieži izteiktu viedokli, ka Krievija ar politiku Kaukāzā atriebās par Kosovo politiku. Tas ir, protams, iespējams, bet neņem gan vērā, ka Krievija pati pārkāp iepriekš pieņemtus lēmumus sakarā ar Grūziju ieskaitot ANO-rezolūcijas. Kāpēc asi kritizēta politika Kosovo pēkšņi ir pareizi palikusi citviet pasaulē? Kā DGAP-Experten Alexander Rahr bilst, tagad Krievijai likumsakarīgi vajadzētu arī beigt Kosovo neatkarības blokādi. Ulrich Heyden lakoniski bilst, ka Krievija neuzskata savu rīcību par sliktāku nekā bombardēšanu Belgrad, Bagdad vai Kandahar.

Izpratne par konflikta izcelsmi
Daži komentatori arī retoriski uzdevu jautājumu, cik daudz Rietumiem jāakceptē no Krievijas puses? Kāds tiesības ir Krievijai, Baltijai, Ukrainai vai Gruzijai pavēlēt, kurās starptautiskās organizācijas iestājas? Bijušais ASV-vēstnieks Vācijā, John Kornblum, piemēram, aicināja raidījumā Anne Will, Krievijai esot jāuzdod jautājumu sev, kāpēc viņas kaimiņi brīvprātīgi iestājas NATO. Krievijas retorika par „tuvām ārzemēm” pēdējos gados katrā ziņā uzticību Baltijā neveicināja. Kamēr Eppler Maskavas reakciju uzskatīja par lielvaras raksturīgai, nevis tipiski Krievijai, viņam iebilda Eiropas parlamenta brīvu demokrātu deputāts Alexander Graf Lambsdorff, ka Krievija Boris Jelzin vadībā esot bijusi vēstures anomālija, un tagad atgriežas pie vecām metodēm. Citi arī runāja par fantoma sāpēm, par patiesību, ka Krievija vēl pārdzīvo PSRS teritorijas zaudējumus.

Diemžēl daudzi žurnālisti neņem vērā, ka burtiski Krievija ir pasaules pēdējā koloniālā valsts, kurai vienkārši, atšķirībā no britu impērijas teritorija ir kompakta. Joprojām dzīvo daudz tautību tajā federācijā, kuriem slēptā pārkrievošana pat tad notiek, ja attiecīgai tautai ir pat sava republika. Par to intervijā ar Ulrich Heyden arī atgādina Gruzijas opozīcijas pārstāvis Georgi Chaindrawa, ka krievija bija agresīva jau kopš 9. gadsimta. Dažas tautas ar situāciju nomierinājušas, bet citas pat no kara darbības nav izvairījušas kā, piemēram, Čečenija. Līdz šim Krievijai nebija nekādas intereses atzīt Abhaziju un Osetiju par neatkarīgām valstīm, kā arī risināt konfliktu citādāk starptautiskā līmenī. Tieši otrādi status quo Krievijai bija izdevīgi, lai būtu iemesls, kaut kad izmantot to savu ģeostratēģisko interešu īstenošanai.

Vēlākas reakcijas
Minchenes drošības konferences vadītājs, Wolfgang Ischinger, redz Krievijas rīcībā divas kļūdas. Pirmkārt, uzticības zaudējums. Otrkārt, ka Abhazijas un Osetijas atzīšana nevar vairs tik vienkārši ņemt atpakaļ. Un tam var būt Kaukāzā kā krīzes reģionā visdažādākās sekas. Tieši tāpēc arī interesanti, ka krievu ārpolitikas eksperts Fjodor Lukjanow vēl 15. augustā intervijā apgalvoja, ka Krievija šo soli nespers.[1] Tanī pašā laikā, protams, Gesine Dornblüth ir taisnība, ka droši vien Gruzija zaudēja abas teritorijas, pieminot, ka jaunā paaudze esot uzaugusi, kura citu situāciju nemaz vairs neatceras un pēc vēsturiskiem notikumiem Abhazijas iedzīvotāji vienkārši negribētu vairs Gruzijas sastāvdaļa būt.. Arī Eppler norada, ka faktiski tas republikas jau sen nepieder pie Gruzijas. Dornblüth neņem vērā, ka arī sabiedrības domu ietekmē Krievijas nebrīvie mediji. Līdzīgi arī bijušais publiskās raidstacijas WDR vadītājs Fritz Pleitgen runā pie Anne Will par bailēm no ieročiem Polijā Krievijas vienkāršo iedzīvotāju vidū. Ischinger gan atgādina, ka vismaz par ieroču novietošanu Polijā nevarot teikt, ka tas neatbilstu starptautiskām tiesībām.

Īstenībā Krievija baidās veltīgi, jo tieši Bukaresta samits pierādīja, ka Gruzija tieši šo nerisinātu teritorijas jautājumu dēļ netika uzaicināta aliansē un ka NATO, savukārt, izvairās no tiešas konfrontācijas ar Krieviju. Tātad šausmas par aplenkumu arī ietilpst minētas fantoma sāpēs. Savukārt, Polijas un Baltijas bailes ir, skatoties uz Krievijas retoriku, pamatotas ne tikai ar pagātnes, bet gan arī ar pašreizējo pieredzi, kā atgādina Alexander Graf Lambsdorff. Protams, arī Krievija baidās no tiešas konfrontācijas un līdz ar to diez vai „sargās“ savus pilsoņus Igaunijā vai Latvijā ar militāro spēku, jo tas varētu arī nozīmēt 3. pasaules kara sākumu.

Tautas viedoklis
Tieši no tā arī baidās ierindas iedzīvotāji, ka atklāja arī WDR raidījumā Tagesgespräch 28. augustā. Protams, lielā mērā to ietekmē zināšanas trūkumi par vēsturi no vienas puses un ievērojamai daļai Vācijas iedzīvotāju noraidoša attieksme pret ASV – saucamais antiamerikānisms – no otras. Cilvēki atceras karus citviet pasaulē, kad ASV cīnījās pret PSRS ietekmes paplašināšanu, piemēram, Vjetnamā līdz arī kopš gadiem diskutētam karam Irākā. Vēlākais ar Guantanamo ASV nodeva pati savas morāles principus ne tikai tautas acīs. Savukārt, jocīgi ir, ka pēkšņi visas diskusijas par Duma vēlēšanām 2007.g. kā arī prezidenta vēlēšanām šogad un ar to saistītiem demokrātijas pārkāpumiem ir aizmirstas. Neapšaubāmi, ASV reakcijas ir saistītas ar to ģeostrateģiskām interesēm, tomēr tas tāpat attiecās arī uz Krieviju. Ko tad cilvēki vēlas, lai naftas cauruļvadi būtu demokrātiskās valsts rīcībā, kura, iespējams, par prezidentu drīz ievēlēs afroamerikānieti vai autokrātijai?

Secinājumi
Krievija sevi izolēja iepretim vēstnieka Vācijā, Vladimir Kotenev, raidījumā Presseclub 31. augustā apgalvojumiem. Viņš atgadināja par Ghaddafi un Berlusconi atbalstu. Vai tad līdz ar šo Krievija atklāti grib atrasties diktatoru un apšaubama Itālijas ministru prezidenta kompānijā?

Vairākas reizes arī tika minēts jēdziens Aukstais Karš. Dr. Hans-Henning Schröder no fonda Stiftung Wissenschaft und Politik (SWP) Berlīnē noraidīja to Süddeutschen Zeitung Audio raidījumā. Šo jēdzienu lietojot tikai tāpēc, ka esot zināms. Bet īstenībā Aukstais Karš varot būt tikai starp diviem līdzvērtīgiem ienaidniekiem, kas atrodas sistēmas konkurencē. Tam piekrīt arī vēsturnieks Jörg Baberowski no Humboldt-Universität Berlīnē. Viņš nosauc Gruzijas destabilzācijas mēģinājumus tā kā krievu minoritātes izmantošanu Baltijā par salami taktiku.

Savukārt, Meyer Leksikons jēdzienu kā konfliktu bez militāriem līdzekļiem starp divām valstīm vai diviem blokiem par ideoloģijām ar propagandas līdzekļiem. Skatoties uz pilnīgi atšķirīgu izpratni par demokrātiju un pašnoteikšanās Rietumos un Krievijā, kur valda valsts oligarhu kapitālisms, var, manuprāt, gan runāt par sistēmas konkurenci. Un katra puse neapšaubāmi izmanto propagandu.

Tanī pašā laikā Krievijas federācija atkārto šādi vēsturi, šī valsts tā kā Krievijas impērija – līdz ar vēlu dzimtbūšanas atcelšanu – un Padomju Savienību nodarbojas ar varas politiku vietā ieguldīt enerģiju ilgtspējīgā attīstībā. Abas minētas valstis sabruka arī ekonomisko problēmu dēļ.

Noteikti ir pareizi, ko minēja uz reiz pēc konflikta sākuma NATO ģenerālsekretārs, Jaap de Hoop Scheffer, ka tagad nevar atgriezties pie business as usual. Pēc Aukstā Kara beigām un 9/11 konflikts Kaukāzā atkal ir viens no notikumiem ar ilgtspējīgu nozīmi. Sankcijas pret Krieviju diez vai nestu kādus panākumus, drīzāk draudētu šādi pakāpeniski saasināt konfliktus un pasaule varbūt ieslīdētu militārā konfliktā, kā tas notika pirms Pirmā Pasaules Kara. Izslēgt Krieviju no WTO vai arī G8 Rietumiem nav lietderīgi. Bet varētu domāt, Krieviju izslēgt no demokrātu klubu, Eiropas Padomes. Tomēr Egon Bahr ir taisnība, ka pasaule 21. gadsimtā bez dialoga un kooperācijas nekur netiks.

Daudzi Rietumos Krieviju nav sapratuši.[2] Bet varbūt arī mazāk Rietumiem jāsaprot Krieviju nekā Krievijai Rietumus. Tā arī rakstīja Šveices avīze NZZ par Krievijas anahronismu: Krievija labāk vēlas, ka no viņas baidās nekā viņu mīl.[3]

Krievija, rietumi un Kaukāza finanš krīzes fonā
Zem virsraksta „Das Schmollen ist gebrochen (apvainošanās beigušas) komentē Klaus Kuntze 16. Novembrī Deutschlandradio, ka vajadzēja sagaidīt finanšu krīzi un Putina draudus ar ieročiem Kalinigrādā kā arī Baltijas jūras cauruļvadu projekta atcelšanu, lai rietumi saprastu par bērnišķīgas uzvedīvas nedērīgumu. Kunzte atzīst Medvedeva kļūdīšanos par ienēmumiem no dabas resursu pārdošanas, ko tāpat esot oligarhi sev iebāzušies kabatā. Finansu ministrs, kurš cerēja uz naftas cenu ap 200 Dollar par Barrel, tagad esot spiest no rietumiem doto kredītu dzešanai tērēt valūtas rezerves. Autora secinājumu, cik atkārīgi rietumu investori un Krievijas resursu pārdevēji ir savā starpā, liek šaubīties par autora spriedumu. Krievija lielākoties pildīja rietumu prasības sakarā ar Gruziju. Vai tad nav panākuši rietumi savus mērķus un Krievija piekāpusi? Rietumi pārāk nekritiski esot ļāvuši sev uzspiest piekrišanu Saakašvili, Kuntze beidz savu tekstu. Vai tad tiešam? Kurš piespieda?

---------------------------------------------

[1] „Saakaschwili ließ Russland keine Wahl“, Interview Speigel online, 15.8.2008
[2] Warschaupakt plante nuklearen Überfall auf Westeuropa. Pläne eines präemptiven Kriegs im Spiegel freigegebener Ostblock-Dokumente, 13. September 2008, Neue Zürcher Zeitung
[3] Wie weit reicht der Arm der NATO?, NZZ 30.8.2008

Hessen kā piemērs Vācijas politiskām sāpēm

2008-11-17T03:27:00.000-08:00

Andrea Ypsilanti riskēja daudz un zaudēja visu. Janvārī viņa pārliecinoši uzvarēja ar savu sociāldemokrātisku partiju (SPD) Landtag vēlēšanas Vācijas federālajā zemē Hessen. Esošais ministru presidents Roland Koch zaudēja 12%. Bet, tomēr, politiskā ainava bija ļoti sarežģīta.
Hessen ir vienmēr bijusi vieta ar sīvu konkurenci starp sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem, lai gan, vēsturiski biežāk izdevās būt pie varas SPD. Savukārt, 1999.g. Koch ar CDU varēju aizvietot sociāldemokrātus arī pateicoties faktam, ka Vācijā vēlētāji mēdz balsot federālās zemēs par tām partijām, kas federatīvā līmenī ir opozīcijā. Bet 1998.g. Berlin nāca pie varas Gerhard Schröder valdība.
Apgrūtinoši sociāldemokrātiem kopš tā laika ir sociālas reformas, kas ļoti plašu iedzīvotāju grupu neapmierina, drīzāk baida. Un arī reāli daudz cilvēki cieš, dzīvo sliktāk nekā iepriekš, kas, protams, nepamatojas tikai un vienīgi ar tām reformām. Bet tautas doma atspoguļojas bijušas austrumvācu komunistiskās partijas panākumi savā teritorijā. Partija pārdēvējusi sevi par demokrātiskā sociālisma partiju.
Kādreiz tā bija problēma tikai austrumvācijas zemēs. Mecklenburg-Vorpommern un pat galvaspilsētā Berlin iesaistīja sociāldemokrāti to partiju koalīcijās, kas salīdzinoši klusi valda. Rietumos, šķita, līdzīgs modelis nav pieņemams ne vēlētājiem, ne žurnālistiem un arī pašiem politiķiem. Tajā atmosfērā Andrea Ypsilanti solīja, nekādā gadījumā nekad nesadarboties ar to partiju.
Nebūtu bijis vajadzīgs to darīt, ja nebūtu pastāvējusi iespēja, ka partija pārvarēs 5% barjeru un iekļūs parlamentā. Un tāda perspektīva partijai bija pateicoties apvienošanai ar WASG – vēlēšanu iniciatīva sociālam taisnīgumam, ko bija nodibinājuši ar SPD neapmierinātie politiķi kopā ar arodbiedrību funkcionāriem. Atkal nosaukums tika mainīts uz Die Linke – kreisie.
Un tā rezultāts Hessen 2008.g. janvārī neļāva klasiskās kombinācijas izvedot: CDU ar liberāliem vai SPD ar zaļajiem, jo ar 5,1% kreisie ienāca Landtag.
Ilgāku laiku jau diskutē par iespējam iesaistīt vai nu liberālus vai zaļus pretēja blokā koalīcija no trijām partijām – kas līdzšinēji, tomēr jāatzīst – būtu vienai no partijām politiskā nāve. Turklāt, konkrētā gadījumā, visas partijas izņēmot liberālus, galvenokārt, vēlējās nostumt no amata Koch.
Andrea Ypsilanti redzēja savu iespēja izvedot mazākuma valdību ar kreisu atbalstu. Plaši Vācijā diskutēja un pārmeta viņai, pārkāpt ar to iepriekš dotu solījumu. Gan SPD gan zaļie sasauca partijas kongresu, lai iespēju apspriest un visi, izņemot vienu SPD deputāti, Dagmar Metzger, beigu beigās, vismaz oficiāli, piekrita.
Pirmdienā, 3. novembrī, vienu dienu pirms plenārsēdes, vēl trīs deputāti atsauca Ypsilanti savu atbalstu. Viss cauri. Būs ārkārtas vēlēšanas.
Un atkal diskusijas un pārmetumi. Kā tad tie trīs nevarēja ātrāk izteikties. Un, protams, ja Ypsilanti nevar uzticēt kā frakcijas priekšsēdētāja saviem partijas biedriem nelīdz arī arguments, ka viena no deputātēm ļoti kritiski vērtēja jau to kreiso partiju savā disertācijā. Cik, tomēr, vajadzētu pieņemt, ka iepretim visām pārējām domstarpībām vienojās politiķus apmainīt amatā Roland Koch, laikam veidojot ministru kabinetu, Ypsilanti pārvērtēja savas iespējas. Viņa lielāku konkurentu Jürgen Walter neiecēla par ekonomikas ministru, bet vietā, vienu savu draugu. Pati būdama no kreisa spārna ar to saasināja konfrontāciju ar to partijas daļu, kas skeptiski skatījās uz visu projektu un ar to personālu lēmumu no tās valdības nopietni baidījās.
Galu galā Ypsilanti ir pati vienīga par iznākumu. Savai partijai viņa darījusi pāri. Aptaujās viņa krita vēl dziļāk neveiksmē.

Asā vārdu apmaiņa

2008-11-06T00:46:00.001-08:00

Pasaulē viens no svarīgākiem tematiem ir finanšu krīze. Tikai pusgads ir aptuveni pagājis, kopš finanšu sistēma citu konfliktu izraisīja.

Sen ir skaidrs, ka offshore vietās pasaules bagātnieki parko savus īpašumus. Labākie rādītāji peļņai vēl nebūtu nekas, bet bieži vien tās summas ir nemaksātie nodokļi vai par viņām nodokļi nav samaksāti, proti, summas daļēji iegūtas likumu pārkāpuma rezultātā. Blakus tālajām un siltajām zemēm pašā Eiropas vidū ir Šveice, Lihtenšteina un Austrija tādas vietas. Austrija pat iepretim, ka šī valsts 1995.g. iestājās Eiropas Savienībā.

Pavasarī viens bijušais kādas Lihtenšteinas bankas darbinieks gribēja atriebties un pārdeva vācu izlūkdienestam disku ar datiem. Cik tas solis no šīs valsts iestādes bija pat par sevi nelikumīgs, jo izlūkdienests tāds uzdevums nav, kā atrast negodīgus nodokļu bēgļus. Līdz ar to Lihtenšteinas pat princis protestēja un pārmeta Vācijai, ka tās valdība pat uzpirktu zagtas preces. No morāles skatupunkta, protams, minētās valstis ar savu likumdošanu veicina ārvalstniekus savā dzimtenē tās likumdošana neievērošanu, proti, zināma mērā aicinājums uz noziedzību.

Vācijas pašreizējais finanšu ministrs Peer Steinbrück mīļ stiprus vārdus. Pēc Neue Zürcher Zweitung – ietekmīga Šveices dienas avīze – tieši tāpēc arī nekad neesot bijusi runa par viņa izvirzīšanu par partijas priekšsēdētāju vai kancleru. Steinbrück ir SPD biedrs. Tagad viņš asi kritizē Šveici jau vairākus mēnešus, par ko gan no tās valdības saņēma aizraidījumus gan arī no tās konservatīvās avīzes. Šveice abgalvo, ka Steinbrück izteicieni apdraud bilaterālās attiecības, savukārt, vācu ministrs atbild, ka Šveice sajauc problēma izcelsmi ar ietekmi. Avīze argumentē, ka Steinbrück ar saviem draudiem atgādina drīzāk vecās bailes mazās valstīs no liela kaimiņa, Vācija.

Konfliktu saasināja, ka nesenā ES ministru konferencē Parīzē piedalījās arī OECD ģenerālsekretārs, Angel Gurría. Šveice viņam pārmet, ka šādi izskatīja minētās tikšanas, kurā 17 ES finanšu ministri tieši debatēja iespējas nodokļu bēgšanu novērst, kā oficiāls OECD pasākums. Šajā pasākumā Steinbrück zicināja sastādīt melnu sarakstu ar valstīm, kuras līdzīgi kā Šveice nepalīdz likumpārkāpumus atklāt. Vācijas ministrs savus draudus, arī ar jaunām muitās maksām, atkārtoja kāda ZDF – viens no vācu publiskiem televīzijas kanāliem – raidījumā.

ES valstīs prasības pret Lihtenšteini un Šveici aug. Arī to valstu valdības, protams, saprot, ka viņu likumdošana ir aicinājums citās valstīs pārkāpt likumus un kā līdz šim izvairījas no palīdzības izmeklēšanas. Tāpēc abas valstīs šajā jautājumā palikušas savā argumentācijā pasīvāk. Austrija kā offshore vieta finanšu tirgū, bet tanī pašā laikā ES dalībvalstij situācija ir sarežģītāka. Turklāt, pēc nesenām vēlēšanām vēl nav izveidota jaunā valdība.

Šo faktu izmanto Lihtenšteina. Ministru prezidents Otmar Hasler teica, ka nevarot vairāk ES no viņa valstiņas prasīt nekā no ES dalībvalsts Austrijas. Viņš piedāvā palīdzēt nodokļu nemaksāšanas atklāšanas palīdzību un prasa pretī dubultnodokļu līgumu. Tas, savukārt, pašlaik nav paredzēts. Izstrādāšanā ir līgums, ka izmeklēšana bāzēsies katrā valstī uz vietējas likumdošanas. Bet Lihtenšteina nav paredzētas operatīvas akcijas nodokļu jautājumos.

Šie jautājumi, protams, uztver Šveicē un Lihtenšteinā kā arī Austrijā sāpīgāk. Tur presē dziļāk apraksta lietu būtību, piedalās publiskās diskusijas eksperti. Vācijā atkal morāliski protestē atsevišķu gadījumu atklāšanā, kā tas notika pavasarī, jo minētajā diskā bija arī bijušais pasta direktors Klaus Zumwinkel – kurš uz reiz no amata atkāpās. Peer Steibrück pašlaik ir populārs ar savu rīcību finanšu krīzes laikā.

Nav vēl paredzams, vai paliks viss daudzmaz pa vecam vai arī mainīsies prakse.

Šveices partiju sistēma mainās

2008-11-01T05:00:00.001-07:00

Valdību Šveicē jau pusgadsimtu sastāda pēc buramformulas, tā mainījās tikai nedaudz 2003.g. – gan neplānoti. Bet tomēr, pusgadsimtu atpakaļ beidzās dominējušā loma no brīvdomātājiem (Freisinn), ka viņi sevi sauc, partijas saīsinājums ir FDP.

Tomēr, tieši tās neplānots pārmaiņas ir rezultāts no četru partiju ietekmes un panākumu pārmaiņām. FDP ir zaudējusi savu atbalstu vēlētāju vidū, savukārt, kopš populists Christoph Blocher sāka vadīt Šveices tautas partiju SVP, tā sasniga neredzēti labus vēlēšanu rezultātus.

FDP jau kopš vēlēšanām 2003.g. apvieno savu frakciju ar LPS, liberālā partija, jo šī viena pati ar četriem deputātiem vairs nevarēja frakciju izveidot. Jau 1999.g. partija zaudēja savu pārstāvniecību augšpalātā. Lai gan FDP ar šo soli palika lielākā, viņa arī palika iekšienē daudzveidīgākā, jo FDP pati sevi uztver kā plašu pilsonisku catch all party, kamēr liberālā partija franču valodā runājošos rietumos un Basel reprezentē drīzāk intelektuālas elites. Bet arī pozīcijas atšķiras, jo LPS sabiedriskos jautājumos ir konservatīvāka, noraidīja, piemēram, pret kaņepju iniciatīva.

Kamēr FDP ir etatistiskāka, LPS nostādne ir federālākā. Līdz ar to nacionālajā līmenī apvienojušas partijas vēl Kantonos Basel, Genf un Waadt pašlaik strādās joprojām atsevišķi. Vienīgi varētu vēlme kļūt par lielāko partiju tur varētu paātrināt apvienošanos. Tā tas jau notika Neuenburg, kur rezultātā partijai ir 40 no 115 vietām parlamentā. Bet Genf LPS arī bez FDP 12 deputātiem ir ar saviem 23 mandātiem 100 vietīgā parlamentā lielāka frakcija.

Zem jautājuma zīmes, protams, paliek arī, cik lielā mērā vēlētāji būs ar apvienošanos apmierināti. To rādīs nākamgad vēlēšanas Neuenburg.

SVP četros gados bija divas reizes iemesls kārtīgiem triecieniem Šveices politikā, līdz ar Christoph Blocher neplānoto ievēlēšanu valdībā 2003.g. un tikpat skandalozu izbalsošanu 2007.g. Partija palika uz sašķelšanas sliekšņa. Christoph Blocher ar atbalstītajiem pieprasīja no diviem viņa partijas biedriem valdībā atkāpties. Viņi atteicās un taisās nodibināt jaunu partiju BDP, pilsonisku demokrātisku partiju. Eveline Widmer-Schlumpf Graubünden kantona nodaļa pilnīgi aiziet no SVP. Samuel Schmid mājas kanton Bern, savukārt, situācija ir ļoti sarežģītā. Šogad skandāla dēļ armijā vajadzēja būtībā atkāpties aizsardzības ministram. Bet neviens no valdības locekļiem kā arī citas partijas šo nemaz nediskutēja, jo atjaunota kandidāta ievēlēšanu valdībā varēja nozīmēt arī atkārtotu panākumu Christoph Blocher – baidījās no tā politiskā elite un izvairījās. Bet BDP ir vēl mazā partija. Samuel Schmid vēl izvairās atklāt savus nākotnes plānus par atkāpšanos vai arī par kandidēšanu decembrī nepieciešamas valdības vice-galvas vēlēšanas.

Bet arī SVP liktenis nav vienkāršākais. Partijas priekšsēdētājs Toni Brunner ir Christoph Blocher politiskais dēls, kurš jau 21.g. vecumā tika ievēlēts apakšpalātā. Sekoja zvaigžņu karjera. Jaunajā amatā, kurā vadības iemaņas ir svarīgākas, nekā vienkāršam deputātam tagad 34.g. vecam politiķim vairs nepietiek ar jaunības harismu. Partija sākās ar savām pozīcijām šūpoties, kopš Blocher aiz dusmām par savu neievēlēšanu valdībā paziņot SVP iešanu opozīcijā, kas nekādu reālu rezultātu nedeva. Tā Brunner mainīja partijas paroli par personas brīvas uzturēšanas jautājumu, ko Blocher noraidīja, bet tagad Brunner atbalsta. Arī Brunner paskaidrojumi liecina tikai par vienu, ka viņš nav savā amatā gluži patstāvīgs, viņš vienkārši teica, ka viņš vēl nevarēja atdalīties no patēva. Savukārt, pati Christoph Blocher ietekme partijā arī pakāpeniski zūd.

Šveices iekšpolitika acīmredzot vēl līdz nākošam vēlēšanām paliks neskaidra. Cik atbalsts paliks pie SVP, cik iegūs BDP? Tas noteikti ietekmēs valdības vēlēšanas un līdz ar to, iespējams, 2011.g. būs lielākām parlamenta partijām jaunu buramformulu jāizgudro.

Dienvid-Tirol Austrijas ceļā?

2008-10-30T03:58:00.001-07:00

Svētdien notika parlamenta vēlēšanas Dienvidtirol. Šo reģionu itāļi sauc Alto Adige[1] kopā ar Trentino pēc Pirmā Pasaules Kara pievienoja Itālijai. Province ir īpašs statuss ar kultūras autonomiju. Savukārt, kā vēsturiski tā arī mūsdienas, Südtirol runā galvenokārt vāciski, kamēr Trentino runā itāļu valodā.
Pirmo reizi kopš 1989.g. amatā strādājošais ministru prezidents, tur nosaukts Landeshauptmann, Luis Durnwalder baidīja, ka viņa Tautas partija SVP varētu zaudēt absolūtu vairākumu. Jau Itālijas parlamenta vēlēšanās aprīlī iegūva partija tikai 45,6% balsu.
Bet SVP nezaudē itāļu partijām , bet galēji labējiem brīviem (Freiheitliche). Šī partija kopē Austrijas panākumu recepti no populistiskās partijas FPÖ, kuru vadīja nesen autoavārijā bojā aizgājušais Jörg Haider. Brīvie kritizē pret korupciju. Privileģi esot vienmēr SVP partijas biedriem.
Rezultāts partijai reāli krita no 55,6% līdz 48,1% un līdz ar to mazāk dramatiski, nekā prognozes rādīja. Šādi partija saglabās ar 35 mandātiem parlamentā absolūtu vairākumu. Kamēr pirms balsošanas pat baumas kursēja, Landeshauptmann Durnwalder varētu savu amatu iespējamas sakāves dēļ pamest, tagad izrādās viņš joprojām populārākais Südtirol politiķis.
Rezultāta interesantais aspekts ir, ka SVP, kura reprezentē galvenokārt vāciski runājošus iedzīvotājus, tieši laukos zaudēja un pilsētās sasniga atbalstu. Bet tur dzīvo koncentrēti itāļi. Šis konstatējums ļauj spriest, ka arī šie cilvēki vēlas reģionā stabilitāti.
Brīvie varēja no 5% līdz 14,3% savu elektorātu gandrīz trīskāršot, kamēr vēl radikālākā partija Süd-Tiroler Freiheit (Dienvidtiroles Brīvība) ieguva tikai 4,9%. Šī politiskā spēka mērķis ir apvienot Dienvidtiroli atkal ar Austrijas Tiroles daļām.
Starp itāļu partijām Berlusconi Popolo della Libertá (Brīvības Tauta) zaudēja ar 8,3%, lai gan viņa kandidēja pat kopā ar neo-fašistisko Alleanza Nazionale (Nacionālā Allianse). To partiju vēlētāji acīmredzot balsoja šoreiz par Lega Nord, partija, kura aistāv neatkarīgas Patagonias (Ziemeļitālijas) ideju, kura ieguva 2,1% vienu vietu.
Būtu SVP savu vairākumu zaudējusi, vienīga iespējama koalīcija būtu bijusi ar centrosinistra vai Ulivo(kreisie centristi) sauktām partijām. Šis variants atkal pēc vērotāju domām varētu apdraudēt SVP identitāte kā vācisko iedzīvotāju reprezentējušo spēku. Savukārt bez īstas teikšanas valdībā šis partijas arī iepriekš piedalījās, jo līdzīgi ka dažās Austrijas federālajās zemēs sastāda izpildvaru pēc proporcionālā.
[1] Adige ir upe, vāciski Etsch, kuras sākumposms Alto, vāciski Oberlauf, tek caur Alpu diendivdaļu.

Partiju demokrātija krīzē – Bavārijas piemērs

2008-10-28T04:40:00.000-07:00

Kopš Gerhard Schröder īstenoja Agenda-politiku ar lielām pārmaiņām sociālu pabalstu sistēmā sociāldemokrāti (SPD) Vācijā ir zaudējusi ne tikai vēlēšanās, bet arī ļoti daudz savu biedrus. Konflikti un publiski izcīnītie strīdi partijā pēdējos gados bija iemesls, kāpēc partija no negatīviem avīžu virsrakstiem ārā netika.
Bet politologi sen atzinuši, ka būtībā vērojam ne vien krīzi sociāldemokrātos, bet partiju vidū vispār un it īpaši izteikti starp saucamiem “catch all” partijām, vai arī tautas partijām, tās, kas reklamē politiku, kura ir pieņēmām ne tikai šaurām pilsoņu aprindām.
Un tā šis fenomens skar arī tagad kristīgus demokrātus, CDU und pat CSU.
CSU ir tikai Bavārijā eksistējoša CDU māsas partija, kuru vēlētāji vairāk nekā 40 gadus lutināja ar lieliem panākumiem vēlēšanās. 2003.g. pat balsoja par viņu 60%, proti, parlamentā partijai bija pat 2/3 vairākums. Protams, tik labus rezultātus pārvarēt, neviens negaidīja septembrī. Kamēr agrākos gados lozungs bija 50%+X, aptaujas rādīja, ka CSU varētu pat mazāk par 50% saņemt. Šinī gadījumā būtu jautājums, kādas frakcijas vēl pārvarēs 5%-barjeru, lai CSU varētu arī ar mazāk balsīm ieņemt absolūtu vairākumu mandātu.
Rezultāts bija partijai šoks. Nedaudz vairāk nekā 43% vēlētāju balsoja par kristīgiem. Gandrīz pat pagājušajā gadā apvienojošai kreisai partijai izdevās kļūt parlamentā. Katrā ziņā, CSU bez partneri nevarēs sastādīt valdību. Tad notika vienlaicīgi divi procesi, diskusijas par iespējamo koalīciju, bet arī diskusijas par politisku atbildību. Kas bija vainīgs par sakāvi. Tā kā ievēlēta tika arī brīvu vēlētāju saraksts, kāds parasti Vācijā kandidē pašvaldības, norāda uz to, ka daudzi vēlētāji nevis ar partijas ideoloģisko virzienu nebija apmierināti, bet gan ar politisko stilu. Varētu teikt, ka šī frakcija ir “gaļa no CSU gaļas”, kā Vācijā ar sakāmvārdu apzīmē.
Ātri nolēma padoties spiedienam partijas priekšsēdētājs, Erwin Huber, pamest savu amatu. Viņam sekoja drīz arī ministru prezidents Günther Beckstein. Abiem diviem pārmeta, ka tikai gadu atpakaļ viņi kopā dzina projām no amatiem ilggadīgu politiķi Edmund Stoiber. Savā ziņā pārmetums ir pamatots, savukārt, partijas iekšienē tāpat nebija vairs liels atbalsts cienījamam kungam, kurš 2002.g. bija kanclera kandidāts un zaudēja tikai ar nelielu atšķirību Gerhard Schröder. 2005.g. viņš no plāniem pamest München, atstāt vietu tieši pēcnācējiem, kas jau ilgi gaidīja savu rindu. Toreiz, neizdevās kā plānots, sastādīt ar brīviem demokrātiem (FDP) koalīciju, trūka šim vairākums. Bet lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem strādāt, Stoiber atteicās un palika savā München, kur Beckstein un Huber turpināja gaidīt savu rindu.
Pakāpeniski partija nolēma, vēl pirms gada cīņā par partijas priekšsēdētāja posteni zaudējušo Horst Seehofer aicināt uz abiem amatiem München. Partijā politiķis, kurš ir ministrs Angela Merkel valdībā nav nepopulārs. Bet frakcijā München gan. CSU ir krietni konservatīvā partija, bet Seehofer ir ārlaulības bērna tēvs.
Arī brīvu demokrātu panākumus zināma mērā var saprast kā gaļa no CSU gaļas. Bet Bavārijā šī partija bija bez nozīmes, jo 14 gadus nesēdēja parlamentā. Turklāt, vietēja priekšsēdētāja ir Sabine Leutheusser-Schnarrenberger, kura Helmut Kohl valdībā kādreiz pildīja tieslietu ministres funkciju, no kā viņa atkāpās protesta dēļ pret “großer Lauschangriff”. Ar šo policija drīkst iebrukt dzīvokļos un instalēt mikrofonus lai noklausītu sarunas.
Koalīcija ar SPD, ko Franz Maget būtu vēlējies, lai pierādītu viņa partijas spēku, bija maz ticama, jo tāda pastāv galvaspilsētā un abas partijas vēlas nākamgad Bundestag vēlēšanās to beigt. Brīvie vēlētāji būtu savam elektorātam priekšā zaudējuši uzticību palīdzot turpināt tai pašai politikai kā iepriekš. Savukārt, viņa ir vēl jaunā partija, kura nav konsolidējusies. Tālākais arguments koalīcijai ar FDP ir, ka 2009.g. CDU vēlās federālā līmenī to pašu kombināciju īstenot.
Horst Seehofer priekšā ir grūts uzdevums. Politiskā ainava Vācijā ir stipri mainījusies un mainīsies vēl arī turpmāk.

Aktieri par Vācijas prezidentu?

2008-10-16T02:08:00.001-07:00

Vācijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Atšķirībā no Latvijas Vācijas politiskā sistēma pareiz speciālas sapulces Bundesversammlung izveidošanu. Tajā piedalās visi federālā parlamenta Bundestag deputāti un tikpat daudz deleģēti no federālām zemēm atbilstoši frakcijas lielumam tajos parlamentos. Sekojoši iespjeāms, ka federālā līmeņa valdošās koalīcijas nevar ievēlēt savu kandidātu.
2009.g. vēl pie varas būs, laikam, lielā koalīcija no sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem. Tiem noteikti būtu savs vairākums. Bet 2009.g. arī ir Bundestag vēlēšanas, kurās, protams, šie partneri ir konkurenti.
Kristīgie demokrāti vēlas uz otro termiņu ievēlēt tagadējo Bundespräsident Horst Köhler. Tam arī atbalsta brīvie demokrāti. Köhler ir populārs Vācijā, bet tomēr, saprotami, ka sociāldemokrāti negrib dažus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām tēlot, ka viņiem nav vērā ņemama kandidatūra. Tāpēc piekrita Gesine Schwan, kura jau 2004.g. kandidēja, atkal piedalīties. Politoloģe ir Europa Universität Viadrina presidente. Šī iestāde atrodas Frankfrot (Oder), proti, tieši pie Polijas robežas.
Diskusijas izraisīja fakts, ka šai kandidātei ir vispār izredzes tikai, ja par viņu balso arī tie deputāti, kas pārstāv Die Linke (kreisie). Šī partija ir daudzmaz bijušas Austrumvācijas komunistiskās partijas pēcnācēja. To daudz žurnālistu un politiķu kritizēja. Savukārt, arī šī cerība bija salīdzinoši minimālā. Pēc vēlēšanām septembrī Bavārijā, kas bija pēdējais federālo zemju balsojums, arī Bundesversammlung sastāvs ir skaidrs. Schwan diez vai uzvarēs.
To arī saprata Die Linke un tagad nosauca arī savu kandidātu: Peter Sodann. Aktieris no Austrumvācijas bija represēts no valsts un palika populārs ar savu komisāru lomu Tatort detektīvu seriālā. Figūrai deva uzvārdu Ehrlicher, godīgākais. Bet Sodann ir tikai trešā izvēle, jo kreisie vēlējās nosaukt kādu sievieti, jo slavena aktrise Hanna Schygulla atteicās tā kā luterāņu baznīcas bīskape Margot Käßmann.
Visi trīs kandidāti ir neapšaubāmi cienījamie cilvēki. Horst Köhler visdrīzāk paliks amatā. Bet turpmākos piecos gados var daudz mainīties vairākumā. Gesina Schwan ir dzimusi 1943.g. Iespējams, viņa kandidēs vēl trešo reizi 2004.g. – un tad veiksmīgi. Viņa politikā ienestu lielu pieredzi un zināšanas par tām ES valstīm, kas pievienojas tikai 2004.g.

Jörg Haider nāve un tās politiskās sekas (papildināts 16.10.)

2008-10-14T02:29:00.001-07:00

Sestdien agri no rīta, labējas populistiskās BZÖ partijas priekšsēdētājs un Kärnten Austrijas federālas zemes Landeshauptmann (ministru prezidents), Jörg Haider mira autoavārijā. Viņš pats vadīja savu dienesta mašīnu. Policija konstatēja, ka ātrums avārijas momentā bija 142km stundā vietā, kur šoseja šķērso Klagenfurt priekšpilsētu, proti, kur lielākais atļautais ātrums bija 50km stundā. Šajā konkrētā vieta šosejai ir divas joslas abos virzienos. Jörg Haider nomira no saviem ievainojumiem pēc medicīnas ekspertīzes momentāni uz vietas.
Jörg Haider aiziešana no dzīves notiek ļoti saspringtā momentā. Tikai divas nedēļas iepriekš notika parlamenta vēlēšanas, kurās viņa vadītā partija kopā ar viņa iepriekš vadītā FPÖ saņēma gandrīz 30% balsu, proti, palika par lielāko politisko spēku.
Haider, kurš vairākus gadus nebija vairs aktīvs nacionālā politiskā skatuvē tieši kandidēja ar savu jaunu partiju arī ar to mērķi, nepieļaut vairs lielas SPÖ-ÖVP-koalīcijas izveidi. Lai to panākt pirmās sarunas ar FPÖ bija jau sākušas pārvarēt iepriekšējus strīdus ar tās vadītāju Strache. Domājams būtu arī bijis izveidot varbūt par koalīcija starp BZÖ, zaļajiem un ÖVP – lai gan abas versijas būtu bijušas iepretim Haider centieniem salīdzinoši maz ticami.
Tagad pēc Haider nāves, protams, daudzmaz visi politiķi uzsver savu nožēlu, kā arī līdzjūtību ģimenei. Pats prezidents, Heinz Fischer, tāpat kā jau senāk bijušais Bundeskanzler Bruno Kreisky, abi divi sociāldemokrāti, atzina Haider politsko talentu.
Tomēr, visdrīzāk Haider uzticīgie vēlētāji būs vienīgie, kas žēlo faktu. Gan Haider bijusi partija FPÖ gan arī konservatīvā ÖVP, kas pēc pētījumiem tieši tagad zaudēja BZÖ vēlētājus, drīzāk cerēs uz to, gūt vēlētājus atpakaļ. Pat iespējams, ka Haider pirmā un otrā partija apvienosies. Tas diez vai pārāk drīz notiks, jo tomēr ar tādu soli Haider partijas biedri nodotu partijas dibinātāju ideju un, varbūt, nospēlētu arī vēlētāju piekrišanu viņiem pašiem.
Visdrīzāk tomēr izveidos Faymann vadībā jaunu lielu koalīciju, kas visdrīzāk nemainīs vēlētāju nostāju par dekādēm ilgi realizēto proporcionālo demokrātiju. Bet tieši otrādi, radikālie vai labāk teikt populistiskie spārni attīstīsies tālāk.
Bet Haider nāve varētu arī nākt pa labu demokrātijai Austrijā ilgtermiņā. Ja tagad vadīs populistiskās partijas mērenākie spēki, politiķi, varbūt arī mainīsies politikas stils valstī. Neapšaubāmi, to arī uzsver politologi Peter Filzmaier un Fritz Plasser Der Standard avīzē, ka Haider saasināja faktus baidoties iedzīvotājus un polarizēja. Bez Haider varētu, iespējams, pēc četriem gadiem izveidot valdību citu spēku pamatā. Austrijas pāreja no Konkordanz Demokratie (kompromisa demokrātija) līdzīgi kā Šveicē uz parlamentāru sistēmu, kā tas Eiropā ir izplatīts ir noteikti Haider būšanas rezultāts. Tā procesa plusus un mīnusus gan jāvērtē katram pēc politiskās nostājas.
Savā federālā zemē viņš bija ļoti populārs. 1989.g. tika ievēlēts par Landeshauptmann un bija spiests atkāpties divus gadus vēlāk pateicoties publiskiem izteikumiem par veiksmīgu nodarbinātības politiku Hitler laikā. Tomēr 1999.g. atgriezās tajā amatā. Kärnten atrodas tieši pie Slovēnijas robežas. Tur daudzām ģimenēm ir saknes un radinieki slāvu tautā, ko gan labprāt nevēlās atzīt. Šeit arī pastāv lielākas pretenzijas pret ārzemniekiem nekā citur Austrijā.
Sakarā ar savu popularitāti mājās un noraidošas attieksmes galvaspilsētā, uz reiz pēc nāves izplatījās Kärnten sazvērestības teorijas par to, ka šoseja attiecīgajā vietā esot tik taisna, ka tāda avārija nevarot nemaz notikt, proti, kāds esot manipulējis Haider mašīnu.

Medicīniskā ekspertīze atklāja avārijas upurim 1,8 promili alkoholu, līdz ar to viņš varētu būt dzēris pēc ekspertu domām (citē Der Standard) septiņus kausus alu piecās stundās.

“Svētdiena jautājums” Vācijā

2008-10-11T03:27:00.001-07:00

Šādi Vācijā sauc partiju reitingos aptauju par jautājumu: Par kuru partiju jūs balsotu, ja nākamsvētdien būtu Bundestag vēlēšanas. Rezultāts šai izpētei vienmēr atšķiras no partiju popularitātes momentā. Kamēr uz tādu jautājumu vēlētāji izpauž savu neapmierinātību ar nesen paustām pozīcijām, savukārt, pirmo jautājumu ietekmē vēl ilglaicīgas cilvēku pārliecības. Saite starp noteiktām partijām un iedzīvotāju skatu uz dzīves ir Vācijā tā kā citās Rietumeiropas valstīs dziļāk nekā Latvijā.
Līdz ar to, ka 2007.g. bijusi komunistiskā partija no Austrumvācijas (PDS) apvienojās ar vienu “kreisi” noskaņotu jaunu politisko spēku Rietumā, kuru nodibināja ar sociāldemokrātu kanclera Schröder politiku neapmierinātie politiķi, šī partija (Die Linke), kurai vēl 90 gadu sākumā paredzēja ātru nāvi, tagad pat tikai ievēlētā ne tikai vienā Rietumvācijas federālu zemju parlamentā: Bremen, Niedersachsen un Hessen. Trešajā minētajā Hessen pat pateicoties šim faktam, zaudēja valdošā koalīcija no kristīgiem demokrātiem (CDU) un brīviem demokrātiem (FDP) vairākumu. Bet otrais klasiskais koalīcijas modelis, sociāldemokrāti (SPD) ar zaļajiem (Die Grünen / Bündnis 90) arī neuzvarēja.
Šis scenārijs precīzi atbilst vēlēšanu rezultātiem 2005.g. Bundestag. Tāpēc arī izveidoja saucamo “lielu koalīciju” ar divām lielām partijām. Tas modelis ne diviem partneriem nedz vēlētājiem īpaši patīk. Tāpēc abas puses cīnās par to, lai varētu atgriezties pie klasiskiem variantiem.
Pēc jaunākām aptaujām varētu būt šāds rezultāts: CDU 38%, SPD 25%, FDP 12%, Linke 11% un Grüne 8% - citām partijām 6%. Šādi CDU-FDP koalīcijai būtu ar mazu pārsvaru mandātos paveicies.
Tomēr, citi avoti ziņo, ka CDU zaudēja vēl vairāk līdz pat 33%. Partijai vēlama koalīcija ar FDP skaitās par valdību, kas ieviestu ekonomiski liberālu politiku. Savukārt, jau ilgāku laiku Vācijā diskutē par vidusslāņa lejupslīdes, kas daļēji arī reāli notiek. Tagadēja finanšu krīze bailes sabiedrībā vēl tikai padziļina. Šajā situācijā nevarētu teikt, ka vēlētāji no kreisas partijas gaidītu nopietni, risināt esošās problēmas. Bet protesta balsojumus var iedomāties. Proti, maz ticami, ka 2009.g. vēlēšanās uzvarēs vispār kaut kāda kombinācija no divām partijām.
Tiks papildināts arī ar diskusiju par iespējamām trīspartiju koalīcijām.

Burt politikā?

2008-10-10T02:53:00.001-07:00

Ja politiķiem būtu iespējams burt kā pasakās, tad visi iedzīvotāji noteikti būtu apmierināti. Savukārt, buramformulas var gan atrast politikā – Šveicē.
Protams, nekas pasakains ar to nav saistīts. Ļoti vienkārši sakot, 1959.g. četras lielākas partijas Alpu valstī vienojās sastādīt valdību kopā sadalot posteņus pēc noteiktas proporcijas. Līdz ar to brīvie demokrāti (FPD vai Freisinn) zaudēju savu gadsimtu ilgušo pārvaru par citiem politiskiem spēkiem un sociāldemokrāti (SP) tika uzņemta izpildvarā. Savukārt, kristīgie demokrāti (CVP) nostiprināja savu iepriekšēju lomu būt nepieciešama vairākumam. Valdībā arī toreiz no četriem mazākais politiskais spēks – Šveices Tautas Partija (SVP).
Šai partijai kā priekšsēdētājs kantonā Zürich no 1977.g. kalpoja Christoph Blocher, veiksmīgs uzņēmējs, kurš “stūrēja” partiju aizvien vairāk uz labēju populismu aģitējot, piemēram, pret ārzemniekiem. Viņa vadīšanas laikā partijai izdevās celt savus panākumus vēlēšanās no zem desmit procentiem līdz 2007.g. pat lielākai.
Līdz ar to jau 2003.g. aizklātā balsošanā Blocher tika CVP pārstāves vietā ievēlēts Šveices valdībā (Bundesrat), kura sastāv no septiņiem cilvēkiem. Ar šo arī pārmainīja minētu buramformulu FDP 2, SP 2, CVP 2 un SVP 1, vai arī, kā toreiz komentētāji pieņēma, iznīcina šos pusgadsimtu vecus vienošanos.
Blocher arī būdams valdība palika pa Blocher, proti, kompromisa kultūras valdībā vairāk traucēja saskaņu nekā “asimilējās” sistēmā. Rezultātā 2007.g. līdzīgi kā četrus gadus iepriekš aizklātā balsošanā zaudēja savas partijas pārstāvi Eveline Widmer-Schlumpf. Skaidrs, ka tas nenotika nejauši, bet pārējas partijas vēlējās Blocher vairs savā kolektīvā neredzēt un akceptējot izmainījusies līdzsvaru starp partijām vienojās aizvietot viņu nevis atkal ar CVP pārstāvi, bet tieši ar Blocher partijas biedru.
Fakts, ka izdevās Widmer-Schlumpf ievēlēt un viņas vēlāku noraidīšanu atteikties no amata iepretim Blocher un citu partijas biedru aicinājumu atklāja konfliktu partijas iekšienē. Sākumā reakcija uz nepaklausību bija asā. Partija arī savu otro pārstāvi valdībā, Samuel Schmid, aicināja atteikties no amatā, bet veltīgi. Pēc tam Blocher spārns partijā uzskatīja, ka abi divi partijas biedri valdībā vairs nav viņu pārstāvi un partija atradīsies opozīcijā. Bet tam ne visa partija sekoja. Tieši otrādi, sakarā ar SVP draudiem ar izslēgšanu no partijas Widmer Schlumpf mājas, Graubünden kantona (federālās zemes), nodaļai veda gandrīz līdz partijas sašķelšanai.
Gan pirmais solis gan konflikta beigas ar vēl vienas partijas rašanu būtu pilnīgi nopietni nozīmējis buramformulas galu. Bet pēkšņi no Blocher var dzirdēt plānus par aiziešanu no politikas. Tas varētu būt pirmais solis politiskas eksotikas saglabāšanai. Bet īsti redzams procesa iznākumus varēs, droši vien, tikai pēc nākošām vēlēšanām, kad 2011.g., atkal aizklāti, abu palātu deputāti ievēlēs valdību.

Brīnumzeme Vācija? Ekonomiskā un sociālā sistēma pārmaiņās

2008-10-10T01:24:00.000-07:00

Raksts tapa ar Veiko Spolīša palīdzību.
Objektīvu apstākļu dēļ labklājības līmenis Vācijā ir augstāks kā Latvijā. Latvieši bieži iztēlojās Vāciju kā brīnumzemi, jo pēc statistikas datiem Vācija ir sasniegusi augstāku dzīves līmeni kā Skandināvijas valstis vai Austrija.1998.g. valdības galva Helmūts Kols (Helmut Kohl) pēc 16 kanclera amatā pavadītiem gadiem zaudēja vēlēšanās un nereti Latvijā izskanēja jautājums - kāpēc vāciešiem viņš vairs nepatīk, jo viņi taču dzīvo labi! Šādi atbildot uz pēdējo jautājumu tiek aizmirsts, ka demokrātiskās vēlēšanās vairākums parasti uzvar. Pret konservatīvo H. Kolu vienmēr bija pastāvējusi nopietna opozīcija, un pat viņa lielākā uzvara 1976.g. vēlēšanās nenodrošināja viņam kanclera amatu.Eiropas masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par Vācijas ekonomikas lēno izaugsmi un kas atstāj iespaidu, ka Vācija ir iestājusies krīze. Tāpēc arī rodas neizbēgams jautājums - kas tad īsti Vācijā notiek?Vācija dubultpārmaiņu „jūgā”Vācija tāpat kā citas Rietumeiropas valstis pārdzīvo Aukstā kara ekonomiskās sistēmas un gobalizācijas izraisītās pārmaiņas. Atšķirībā no citām „Vecās Eiropas” valstīm Vācijai ir papildus jārisina arī divu vācu valstu apvienošanas saistītās iekšpolitiskās problēmas.Varētu minēt, ka labklājības izlutinātie Vācijas iedzīvotāji sūdzas par salīdzinošo dzīves līmeņa kritumu. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots problēmas traktējums, jo šodienas Vācija ir kļuvusi par savdabīgu valsti ne jau kultūras vai mentalitātes dēļ, bet tieši apvienošanās rezultātā notiekušo pārmaiņu gaitā. Nevienas citas Rietumeiropas valsts stastāvā nav cilvēku apdzīvota teritorija kas vēl pirms 15 gadiem atradās PSRS ietekmes sfērā.1989.g. novembrī tika nojaukts Berlīnes mūris, kurš šo pilsētu 28 gadus bija dalījis divās daļās. Toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) kanclers Helmūts Kols, izmantodams vēsturisko iespēju nolēma veikt ātru Vācijas atkalapvienošanos. Francijas un Lielbritānijas vadītāji bija nopietni norūpējušies par Vācijas ātro atkalapvienošanu, tomēr Eiropas Ūnijas (EŪ) multilaterālo attiecību dinamika un priekšā stāvošā Eiropas Monetārās Savienības dibināšana mīkstināja sākotnēji noraidošo Fransuā Miterāna (François Mitterand) un Margaretes Tečeres (Margaret Thatcher) nostāju.Diskusijās starp Vašingtonu, Parīzi un Londonu Vācijas Rietumeiropas partneri nolēma par miermīlīgu Vācijas atkalapvienošanos. Nesamērīgās PSRS finansu saistības pret VFR, un Vācijas valdības nākotnes solījumi ļāva Kolam un M. Gorbačovam vienoties par Vācijas apvienošanas veidu. Jāpiemin, ka Gorbačova un Kola vienošanās atļāva pārceļot uz Vāciju tūkstošiem PSRS iedzīvotāju, kuri spēja pierādīt, ka kāds no viņu senčiem ir bijis Vācijas pilsonībā.„Aukstā kara“ laiksPirms šodienas Vācijas sociālo problēmu diskusijas ir nepieciešams izdarīt mazu vēsturisku atkāpi. Pēc Otrā pasaules kara ASV un PSRS konfrontācijas rezultātā nodibināja divas vācu valstis – VFR un VDR. Kanclera Adenauera laikā pieņemtā Hallšteina doktrīna noteica, ka VFR neuzsāks diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tās ir iepriekš noslēgtas ar VDR. Šādi abas valstis nekad nebija atzinušas viena otru par valsti.1950’s gados vienīgi robeža starp Berlīnes okupācijas zonām tobrīd vēl nebija slēgta. Tāpēc gadu no gada aizvien vairāk cilvēku izmantoja šo vietu „izceļošanai” uz rietumiem. Šādi nobažījusies par bēgošajiem savas valsts pilsoņiem VDR vadība 1961.g. uzsāka Berlīnes mūra celtniecību.Gadu gaitā nāca apjausma ka kategoriskā kristīgo demokrātu (CDU) politika nepalīdz risināt t.s. vācu jautājumu un neatviegloja kontaktus starp divās valstīs palikušajiem radiem.1969. gadā pie varas nāca sociāldemokrāti (SPD) un atsākoties abu valstu kontaktiem abas Vācijas apmainījās ar vēstniekiem, tomēr nedefinējot viņus ar diplomātiskajā praksē pieņemto terminu, bet nosaucot tos par pastāvīgajiem pārstāvjiem (Ständige Vertretung). Hallšteina doktrīnas ietvaros VFR šādi turpināja neatzīt VDR kā valsti, un Austrumvācijas pilsonim ierodoties Rietumvācijā bija iespējams iegūt šīs valsts pavalstniecību.1989. gada pārmaiņasTiešās PSRS ietekmes beigas Austrumeiropā bija emocionāls laiks vai visā post-padomju telpā, un tas nebija izņēmums arī mainīgajā Vācijā. Savulaik sociāldemokrātu pārstāvētais kanclers Villijs Brandts (Willy Brandt) aizsākot t.s. „Austrumu politiku“ 1970’s un parakstot sadarbības līgumus ar VDR, Poliju un Padomju Savienību akceptēja tā laika faktisko situāciju un teica: „tagad augs kopā tie kas pieder viens otram“ (Jetzt wächst zusammen, was zusammen gehört). Tobrīd reti kurš vācietis iebilda pret ideju, ka vāciešiem ir jādzīvo kopīgā valstī.Pret abu Vācijas valstu apvienošanu bija daži kreisie spēki VFR, kas izsenis tika sludinājuši t.s. „trešo ceļu“ un šādi dodot priekšroku Austrumvācijas politiskajām reformām, bet saglabājot VDR valstisko suverenitāti.VFR elitē bija arī nopietnāki kritiķi. Politiski neatkarīgās Vācijas Bankas prezidents Karls-Otto Pēls (Karl-Otto Pöhl), bija kategoriski noskaņots pret Kola valdības plāniem sasteigti ieviest D-markas kā VDR valūtu. Tomēr valdība neņēma bankas prezidentu vērā un K.O. Pēls atkāpas no amata. Vispārējās eiforijas apstākļos politiķi neuzklausīja viedā baņķiera vārdos un nerēķinoties ar uzkrītošājām atšķirībām abu valstu ekonomikā veica VDR valūtas apmaiņu pret D-markām attiecībās viens pret vienu.Vienkāršajiem VDR pilsoņiem tas būtībā nozīmēja lielu dāvanu. Savukārt uzņēmēji zaudēja pastāvējušās tirgus saites ar Austrumeiropas valstīm nespējot jaunajā valūtā samaksāt par darbu, kas ražoja rietumos nekonkurētspējīgas preces. Šie faktori paātrināja bijušās Austrumvācijas rūpniecisko sabrukumu un paaugstinājā bezdarbu vietām vairāk par 25% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita.Sekas ekonomikāVienlaicīgi pieauga Vācijas nodokļi, kas savukārt radīja abpusējus apvainojumus – Rietumos par nesamērīgi lielajiem maksājumiem „ossīšiem“ un Austrumos par ekonomisko pamatu iznīcināšanu. Šeit būtu jāpiemin, ka Rietumu daļas apvainojumi par „nesamērīgajiem maksājumiem” neatbilda īsti patiesībai, jo piemēram solidaritātes maksājumus (Solidarzuschlag) veic arī austrumvācieši.Līdz ar solidaritātes fonda un citu finansu līdzekļu palīdzību austrumu daļā tika ātri uzlabota infrastruktūra, savukārt jaunieši no austrumiem sāka mācīties rietumu universitātēs un otrādi. Ekonomiskā attīstība izlīdzinājās un ar cilvēcisko kontaktu paplašināšanos 1990. gadu vidū spilgtākās atšķirības abu valsts daļu starpā izzuda.Savukārt Vācijas tuvredzīgā pieturēšanās pašu veidotajam ES “Ekonomiskās stabilitātes paktam” un izmaiņas pasaules ekonomiskās un finansu sistēmas konjunktūrā gadu no gada palēnināja Vācijas ekonomisko izaugsmi.Saskaroties ar šodienas iekšpolitiskajām problēmām un spekulējot ar citu notikumu gaitu 1989.g. nozīmētu darboties ahistoriski. Helmuts Kols tomēr izmantoja vēsturisko iespēju apvienot kara rezultāta sadalīto Vāciju, tāpat kā Tautas frontes vadītās nevardarbīgās pretošanās kustības vadībā Baltijas valstīs spēja pēdējā brīdī izsprukt no PSRS finansiālā sabrukuma sekām. Revolucionāro pārmaiņu emocionālo kopības sajūtu nomainīja sūrais ikdienas darbs būvējot valsts politisko un ekonomisko sistēmu, un visai paradoksāli Vācijā nojauktā Austrummūra vietā šodien ir izveidojies garīgais “Rietummūris”. Tāpēc šobrīd iekšpolitiskās atšķirības starp Vācijas divām daļām ir uzliesmojušas no jauna un kurām ir atrasts simbolisks apzīmējums - mūris galvās (Die Mauer in den Köpfen).Sociālā politika - ekonomiskās izaugsmes slogsJauno nesaskaņu viens no galvenajiem iemesliem ir psiholoģisks, jo ir saistīts ar Vācijas sociālās politikas vēsturisko traktējumu. Par Vācijas dāsnās sociālās politikas aizsākumu var pateikties neparedzētajam ekonomiskajam uzplaukumam pēckara VFR, kurš reizēm tiek dēvēts par ekonomisko brīnumu (Wirtschaftswunder). Tāpēc vēsturiski izveidojušās atšķirības divu valsts daļu ekonomiskajās sistēmās joprojām diskriminē daļu Austrumu daļas iedzīvotāju.Vācijas rūpnieciskie centri pēc kara bija pilnīgi nobombardēti un Rietumvācija bija pilna ar izceļojušajiem vāciešiem no teritorijām kuras tika atdalītas no Vācijas. Šajā laikā ceļš uz sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft) nebija vēl sen noteikts. Rietumvācijas parlamentā Bundestag toreiz tika ievēlētas daudzas partijas, tajā skaitā pat komunisti. Pirmais valdības vadītajs Konrads Adenauers (Konrad Adenauer) tika ievēlēts tikai ar vienas balss vairākumu – viņa paša balss. Adenauera partija, kristīgie demokrāti, arī daļēji bija drīzāk sociālistiski noskaņoti. Ekonomiskā politika, kuru pārstāvēja Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard) populāra palika tikai līdz ar sasniegumiem. Tam pamata lika, protams, palīdzība no ārzemēm. Ar ASV Māršala programmas palīdzību tika atjaunota VFR rūpniecība un bēgļu straumes kļuva par jaunuzcelto rūpnīcu strādniekiem.Pēckara sociāla sistēma tika balstīta uz ekonomiskā kopprodukta (IKP) pieaugumu. 1960’os gados pasaules ekonomikā valdīja krīze un līdz pat 1980’to gadu beigām ekonomiskā izaugsme bija salīdzinoši lēna, tomēr Aukstā kara perioda ekonomiskās konjunktūras rezultātā vācieši to nejuta savos naudas makos. Protams, naftas krīzes rezultātā 1970’s gados cīņa starp arodbiedrībām un darba devējiem noritēja diezgan asi.Sociālās palīdzības sistēma balstījās uz līdzvērtīgām darba ņēmēju un darba devēju iemaksām nodarbinātības departamentā, slimokasē un pensiju fondā. Ekonomiskās izaugsmes apstākļos bez darba palikušajiem nodarbinātības departaments maksāja pabalstu (Arbeitslosengeld - ALG) 80 % apmērā no iepriekšējas algas uz laika posmu atkarībā no iepriekš līgumā nostrādātiem gadiem. Ja bezdarbnieks tomēr nebija atradis pa šo laiku jaunu nodarbošanos, tad tas saņēma pabalsta otro līmeni (Arbeitslosenhilfe – ALHI) 60% apmērā no iepriekšējā pabalsta un tikai vēlāk tika sūtīts uz sociālas palīdzības departamentu. Proti, bezdarbnieka pabalsti nav valsts labdarība, bet apdrošināšanas izmaksa, jo strādājošie attiecīgi apdrošināšanā iemaksā. Šobrīd šī sistēma lielā bezdarbnieku skaita, un bez sociālas apdrošināšanas nodarbināto cilvēku skaita dēļ vairs nav līdzsvarā. Arvien mazāk kļuva cilvēku ar stabiliem ienākumiem, kas viņiem ļautu veikt stabilas sociālās apdrošināšanas iemaksas.Uzņēmēji pieprasa no Vācijas darba ņēmējiem iespēju pielāgoties dažādiem darba apstākļiem, bet bezdarbnieki parasti nevēlas atteikties no sev paredzētā dāsnā pabalsta akceptējot sliktāk apmaksātu darbu, kurš neatbilst viņu profesijai vai izglītībai. Strādājot zemas kvalifikācijas darbu Vācijā, sevišķi universitāšu beidzēju vidū, tiek uztverts kā šķērslis turpmākajai profesionālajai izaugsmei.Izglītības sistēma Vācijā ir nereformēta. Uzņēmēji sūdzas par darbaspēka ar specifiskām iemaņām trūkumu, bet viņi neinvestē adekvāti darbinieku profesionālajā izaugsmē. Vācijas profesionālās izglītības sistēmā mācekļi strādā un mācās uzņēmumā apmeklējot nedēļā reizi vai divas arodskolu. Šādi vienkāršo darbu nevēlas veikt ne tikai universitāšu beidzēji, bet arī nepilnīgi sagatavotie arodskolu beidzēji. Papildus ir nesamērīgi palielinājies viesstrādnieku skaits, un bezdarbnieku skaits strādnieku vidū bez izglītības ir visaugstākais.Reformu politikaŠo iemeslu dēļ Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) 2002 gada februārī izveidoja komisiju cīņai ar bezdarbu. Lai radītu jaunas darba vietas bija jāveic rinda sociālo reformu, un kuras masu mēdiji zīmīgi nosauca komisijas vadītāja Pētera Harca (Peter Hartz) vārdā. Ceturtā reformu daļa, saucama Hartz IV, likvidēja bezdarbnieka pabalstu minēto otro pakāpi apvienojot to ar sociālo palīdzību (Sozialhilfe), kuru līdz šim pa visam cits departaments izmaksāja. Šis pabalsts, tāpat ka iepriekšēja sociālā palīdzība, faktiski ir iztikas minimuma izmaksa no valsts budžeta. Šādi reformas veicēji cer, ka jo ātrāk bezdarbnieks paliks bez naudas jo ātrāk viņš būs spiests uzsākt jebkādu darbu.Lai arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šāds plāns varētu izklausīties loģisks, tomēr labklājības valsts dzīvojošajiem vāciešiem Harz IV ir ideoloģiskas dabas jautājums. Jo sevišķi apstākļos, kad savas valsts attīstībā var izvēlēties starp Skandināvijas augsto nodokļu labklājības valsts modeli jeb ASV piedāvāto zemo nodokļu modeli kur tēlaini izsakoties cilvēki dzīvo treilerī un strādā McDonaldā. Tāpēc sociālās reformas plāns ir radījis Vācijas mēdijos diskusiju vētras un šādi nonākot pie secinājuma, ka Vācija vienkārši trūkst darba vietas. Līdz ar daudzu cilvēku sociālo lejupslīdi un vēl vairāk vidusslāņa bailes no līdzīga likteņa 2007.g. sākās plašā diskusija par minimālas algas ieviešanu salīdzinot ar menedžera algām zem jēdziena taisnīguma trūkums (Gerechtigkeitslücke).Harz IV reformas skara galvenokārt toreiz reģistrētos 5 miljonus bezdarbnieku. Reāli neviens no viņiem negaida atrast darbu ar nodarbinātības departamenta palīdzību, un šādi šis departaments ir faktiski kļuvis par birokrātisku bezdarbnieku apdrošināšanas administrāciju.Tomēr reformai sekoja bezdarbnieku skaitu kritums 2007.g. beigās līdz aptuveni 3,4 miljoniem. Sabiedrībā un politikā notiek plašas diskusijas par statistikas novērtēšanu, daudzi cilvēki strādā par tik zemo algu, ka valstij pienākas piemaksāt viņiem izdzīvošanai pa virsu (Aufstocker). Otrkārt strādā arvien vairāk cilvēku firmās, kas aizdod darbiniekus, proti, vietā strādāt ar līgumu noteiktajā vietā uzņēmumi ņem darba no aizdošanas firmām darbiniekus tikai uz laiku un, protams, par zemāko algu.Šeit nedrīkstētu aizmirst, ka jebkura valdība vienmēr ir centusies slēpt bezdarbnieku reālo skaitu. Kamēr Vācijas bezdarbnieks apmeklē kādu no nodarbinātības departamenta kursiem viņš neskaitās bezdarbnieks. Šādi reģistrēto bezdarbnieku statistikā ir tikai tie bezdarbnieki, kuri burtiski nākošā dienā varētu sākt strādāt.Ar pensiju fondiem ir līdzīgas problēmas. Vācijas pensiju sistēma tika izveidota 19. gadsimtā. Lai novājinātu sociāldemokrātu pozīcijas Reihstāgā Bismarks (Otto von Bismarck) piedāvāja pensiju sistēmu kura darbojās kā piramīdas finansu shēma. Šodienas strādājošie iemaksāja pensiju fondā un šādi solidāri uzturēja patreizējos pensionārus. Tas nozīmēja, ka šāda pensiju sistēma spēja darboties tikai salīdzinoši nemehanizētas rūpniecības apstākļos, kur salīdzinoši augstais dzimstības līmenis radīja aizvien jaunas darba rokas un cilvēku vidējais mūža ilgums bija salīdzinoši zems. Medicīnas atklājumu un dzīves kvalitātes uzlabošanās rezultātā cilvēku vidējais mirstības vecums Vācijā šodien pārsniedz 70 gadus. Šādi zemā dzimstība, rūpniecības augstā robotizācija un globālās pārmaiņas ir izveidojušas situāciju, kad Vācijas nereformētā pensiju piramīda turpinoties līdz šim piekoptajai politikai vienu dienu vienkārši sabruks.Vēl Helmuta Kola valdīšanas laikā atviegloja politika darbiniekiem iet ātrāk pensijā, lai atbrīvot darba vietas. To plaši uzņēmumi izmantoja, draudot gados vecākiem cilvēkiem citādāk atlaist no darba jaunus kolēģus ar ģimenēm. Darba likumdošana paredz, ka jo ilgāk darbinieks strādā firmā, jo grūtāk paliek vīnu atlaist.2007.g. sakarā ar minētām diskusijām par taisnīguma trūkumu tagad saucamā lielā koalīcijā valdošiem sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem ka ping-pong diskutēja par Hartz-reformas reformu, it īpaši atkal pagarināt bezdarbnieku pirmās pakāpes izmaksāšanu (ALG) pagarināt tieši gados vecākiem bezdarbniekiem. Uz reiz pretinieki izplatīja bažas, ka atkal sūtīs uzņēmumi vecākus cilvēkus ātrāk pensijā.Sociālās politikas atspoguļojums partiju politikāPatreizējās politiskās sistēmas spēles noteikumi līdzīgi citu demokrātisku valstu noteikumiem īsti neļauj Vācijas politiķiem pateikt saviem vēlētājiem taisnību par sociālās sistēmas reformu nepieciešamību.Jebkura politiskā spārna politiķu izteikumi par reformu ir aktivizējuši Vācijas pilsonisko sabiedrību, kura savukārt veido pret reformām vērstas nevalstiskās organizācijas. Lai arī racionāli domājoši cilvēki saprot par reformu nepieciešamību viņiem ir grūti tās uztvert tīri psiholoģiski. Dažādas, īpaši profesionālas un rūpniecisko nozaru asociācijas, protams, cenšas novērst, ka reformas sekas apdraud tagadējo labklājību tieši viņu biedriem.Divas lielākās Vācijas partijas, sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti ir vienādi neizlēmīgas, jo vēlēšanas nevēlas zaudēt vēlētāju atbalstu. Šādā veidā sociāldemokrāti, lai gūtu balsis no uzņēmēju vides kļūst arvien liberālāki ekonomiskajā politikā, kamēr kristīgie demokrāti, lai gūtu atbalstu no strādnieku vidus piedāvā tradicionālās sociāldemokrātu sociālā atbalsta shēmas.Lai gūtu vajadzīgās balsis Helmutam Kolam 1994.g. kampaņā vairs nepietika Vācijas atkalapvienotāja harizmas un bija jālieto sociāldemokrātiski saukļi. Līdzīgi rīkojās sociāldemokrātu pārstāvis Gerhards Šrēders 1998.g. kampaņā, kurš sludināja ekonomiskas reformas lai pārliecinātu Vācijas uzņēmējus balsot par sevi.Tradicionālais politiskais šķēlums Vācijā ir izmainījies, un jo savdabīgāks tas ir kļuvis bijušajā Austrumvācijā. 2004.g. notika bijušās Austrumvācijas zemju Saksijas un Brandenburgas vēlēšanas. Sensacionāli abu zemju parlamentā iekļuva labējie radikāļi. Denacifikācijas politikas rezultātā Vācijas mēdiji šo faktu tika uzņēmuši ļoti jūtīgi. Televīzijas diskusijā visu partiju pārstāvji pameta diskusiju galdu, kad kāds žurnālists uzdeva jautājumu radikāļu partijas pārstāvim. Šajā diskusijā pat pieredzējusī žurnāliste Petra Lindšraibere (Lidschreiber) neizvairījas no pārmērībām radikālās partijas pārstāvim atņemot mikrofonu un viņa teikto burtiski pārkliedzot.Zinot ka tradicionālā partijas nespēj risināt sasāpējušās Austrumvācijas problēmas, Austrumvācijas elektorāta izvēle federālo zemju vēlēšanās ir nākusi par labu bijušo Austrumvācijas komunistu Demokrātiskā Sociālisma Partiju PDS (Partei des Demokratischen Sozialismus) popularitātei, kuri ir regulāri palikuši par otro stiprāku frakciju piecās jaunajās federālajās zemēs. Šādi viņa pat Berlīnē un Meklenburga-Priekšpomerānijā (Mecklenburg-Vorpommern) iekļūva valdošās koalīcijās federālo zemju līmenī. Vācijas Bundetāga vēlēšanās 2002.g. PDS piedzīvoja salīdzinošu sakāvi nesasniedzot 5% barjeru, bet iegūstot divus pārstāvjus no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. 2005.g. gan partija federālā parlamentā atgriezās. Apvienojoties vēlāk ar Rietumvācu kreisiem spēkiem ar nosaukumu Kreisie (Die Linke) veiksme partijai turpinājās un viņu ievēlēja tagad arī Rietumos federālo zemju parlamentos. 2008.g. līdzīgie panākumi arī ir gaidāmi.SecinājumiProtams, Vācijā nav iestājusies tik dziļa krīze, ka nopietnas sekas draudētu valstij. Bet iedzīvotāji ir palikuši nervozi, arvien vairāk arī Vācijas ekonomiskā un sociālā situācija līdzinājās ar citām valstīm. Bet īpaši Rietumvācijas iedzīvotāji nespēj tik ātri pielāgoties faktam, ka ekonomika un līdz ar to arī labklājības izaugsme ir pati par sevi skaidra.

Cik labi klājas labklājībai

2008-10-10T01:21:00.000-07:00

Šo rakstu publicēja Netkārīgā 2008.g. 7. martā.

Vācija skaitās labklājības valsts ne tikai latviešu priekšstatos par pusleiputriju, bet arī pašu vāciešu skatījumā. Vācijas Federatīvā Republika par tādu tiek uzskatīta arī politiski un zinātniski. Tai domāšanai arī nav šķērslis, ka pēdējos gados diskusijām par reformām no veselības aprūpes sistēmas līdz pensijas fondiem un attiecīgi realizētām maiņām.Kamēr gadiem ilgi tiek diskutēts par labklājības valsts un arī citu Rietumeiropas valstu patiesajām spējām, pēdējos mēnešos tās ir skāruši vairāki nopietni triecieni. Hipotēku krīze ASV ietekmēja arī vācu bankas, un pēkšņi smagas problēmas radās, piemēram, West LB (Westdeutsche Landesbank Düsseldorf). Līdzīgas likviditātes problēmas piemeklēja arī Diseldorfā rezidējošo IKB banku. Šai bankai ne pirmo reizi rodas grūtības, tāpēc tā jau kādu laiku pieder KfW (Kreditanstalt für Wiederaufbau) bankai. Visu šo banku kopīgā īpašība ir tāda, ka tās vairāk vai mazāk pieder valstij – federācijai vai arī federālajai zemei.Lai banku problēmas negatīvi neietekmētu visu finanšu tirgu un līdz ar to arī ekonomiku, situācija ar nodokļu maksātāju naudu jāglābj valstij, kaut arī atbildība par nopietnajām problēmām būtu jāuzņemas banku vadībai, kas nodarbojās ar pārāk riskantiem ieguldījumiem. Kamēr vēl presē un politiķu aprindās turpinājās diskusijas par to, kā valstij labāk rīkoties, pēkšņi atklātībā nāca fakts, ka Vācijas Pasta valdes priekšsēdētājs Klaus Zumwinkel nav samaksājis nodokļos vienu miljonu eiro. Šo summu viņš glabāja kādā fondā Lihtenšteinā. K.Zumwinkel bija spiests uzreiz atkāpties no sava amata. Principā tas vēl būtu bijis tikai kārtējais skandāls, kas saistīts ar politisko un ekonomisko eliti, jo pasts Vācijā vēl nav pilnīgi privāts uzņēmums. Bet šoreiz skandāls notika citas diskusijas fonā. Mēnešiem ilgi caur vēlēšanu kampaņām Vācijā turpinājās strīds par minimālās algas ieviešanu starp lielā koalīcijā valdošajām Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu partijām. Atšķirībā no Latvijas Vācijas likumos minimālā alga nav noteikta.Pateicoties reformām, Vācijā pēdējos četros gados ir krietni samazinājies bezdarbnieku skaits, bet aizvien vairāk cilvēku strādā simboliskā darbā par, piemēram, vienu eiro mēnesī. Šāda sistēma ļauj cilvēkam, kurš faktiski dzīvo no valsts subsīdijām, kaut kur arī strādāt. Bet vēl ir augošs skaits iedzīvotāju, kuri pelna tik maz, ka izdzīvošanai arī viņiem jāpiesakās valsts subsīdijām. Cik šie cilvēki bieži ir vecāki, kas audzina bērnus viens, sekas pašiem bērniem ir preses uzmanības centrā. Daudzi dzīvo nabadzības stāvoklī, kas, protams, Vācijā nenozīmē badu, bet vecākiem, piemēram, nav naudas izklaidēm vai arī skolas ekskursijām. Minētās subsīdijas ir tieši labklājības valsts pabalsts. Bet, vai skandālu fonā tas var būt taisnīgi?Debates par sociālo taisnīgumu sākās līdz ar algu pieaugumu vadītājiem zem jēdziena “izjusts taisnīguma trūkums” (gefühlte Gerechtigkeitslücke). Brīdī, kad viņi noved kādu uzņēmumu līdz bankrotam un simtiem darbiniekiem zaudē savu darba vietu, šie vadītāji tiek atlaisti, saņemot lielu atlīdzību par priekšlaicīgu darba attiecību pārtraukšanu. Šajā gadījumā nedrīkst aizmirst divus aspektus. Pirmkārt, akciju sabiedrības ir privātuzņēmumi, kuriem nevar ar likumiem noteikt, cik lielu algu maksāt vadītājiem un cik lielu kompensāciju maksāt, lai tikai ātrāk tiktu no viņiem vaļā. Otrkārt, rīkojoties citādāk, zaudējumi uzņēmumam, kā arī darbiniekiem varētu būt pat vēl lielāks.Kamēr šī ekonomiskā elite pieprasa samazināt valsts iesaistīšanos ikdienas procesos, tā pēkšņi aicina valsti palīdzēt momentā, kas bažas ir par kādas bankas sabrukumu. Tauta dusmojas, ka valsts arī palīdz. Bet kādi ir argumenti? Minētas bankas nav Vācijas lielākās komercbankas, bet kredītiestādes, kuras ir valsts un krājkašu īpašumā. Tās tiek uzturētas ar noteiktu mērķi, lai atvieglotu maziem un vidējiem uzņēmumiem saņemt kredītus. Šis ir bizness, par kuru lielas bankas neinteresējas, jo ar to nevar daudz pelnīt. Patiesībā valsts ar šīm bankām pilda labklājības funkcijas, tādēļ to sabrukums nodokļu maksātājiem būtu drīzāk vēl dramatiskāks nekā palīdzība ar budžetu līdzekļiem.K.Zumwinkel lieta un nodokļu nemaksāšana ir, protams, atšķirīga tēma. Vācijā privātā firmā vai arī valsts iestādē darba devējs, izmaksājot algu ierindas darbiniekiem uzreiz ietur nodokļus un pārskaita tos VIDam. Algas saņēmējs neko slēpt nevar. Savukārt vadītāji, cilvēki ar lieliem ienākumiem, bagātnieki var deklarēt savus ienākumus, deklarējot sevi pa nabagiem un summu, par kuru jāmaksā nodokļus, samazinot līdz pat gandrīz nullei (nerunājot, piemēram, par slavenā sportista Borisa Bekera “oficiālo” pārvākšanas uz Monako, kur viņš reāli nedzīvo).Tas, ka šī sistēma valstij nav izdevīga, politiķiem sen ir skaidrs. Kristīgo demokrātu politiķis un Friedrich Merz 2003.gadā ierosināja vienkāršot nodokļu sistēmu ar metaforiku, ka jābūt iespējai ienākumu deklarāciju sarakstīt uz palikni. Viņš partijas iekšienē ar savām idejām nespēja pārvarēt Angelu Merkeli un no politikas aizgāja.K.Zumwinkel rīcība ir piemērs tam, ka bagātības vairošana dažkārt jau kļūst par sporta veidu. Tas nepārprotami ir morāles jautājums it īpaši tāpēc, ka šie cilvēki pelna daudz vairāk, nekā parastie darbinieki, tādēļ viņiem nemaksāt nodokļus nemaz nebūtu nepieciešams, lai kļūtu par bagātniekiem. Ierindas cilvēks neredz jēgu ievērot likumus, ja ekonomikas un politikas elite nerāda piemēru. Schröder valdības finanšu ministrs Eichel 2004.gadā tāpēc ieviesa izmaiņas likumā, kas ikvienam ļauj sevi apsūdzēt par nodokļu nemaksāšanu, vienlaikus ļaujot izvairīties no soda par šo noziegumu. Citādi Vācijā kriminālkodekss paredz līdz pat desmit gadu cietumsodus par īpaši smagiem noziegumiem.Šie jaunie triecieni atgādina arī “melnās partijas kases”, kuras izveidoja bijušais Vācijas kanclers Helmut Kohl. Lai gan šī nauda nebija domāta viņam personīgi, tā parādīja slavena politiķa nihilistisko nostāju pret likumu, kas attiecas uz ierindas iedzīvotājiem, bet ne uz pašu kancleru. Protams, šo lietu atklāja H.Kola ienaidnieki partijas iekšienē, sniedzot informāciju tikai pēc sakāves vēlēšanas 1998.gadā. H.Kols, pamatojoties uz zvērestu, atteicās nosaukt ziedotājus. Savukārt prokuratūra neizmantoja iespēju palielināt spiedienu sniegt liecību, draudot ar apcietināšanu, kas būtu bijis iespējams. Kad valsts iestādes uzlika partijai samaksāt sodu, kas noveda H.Kola Kristīgo demokrātu partiju gandrīz līdz bankrotam, H.Kols lūdza saviem “draugiem” ziedot partijai. Protams, visticamāk tie bija tie paši ziedotāji, kurus viņš neatklāja.Salīdzinot ar šo gadījumu, kad valsts iestādes neizmantoja visas iespējas, acīmredzot ārzemju izlūkošanas dienests BND (Bundesnachrichtendienst) gadiem ilgi ar informētāju palīdzību izspiegoja Lihtenšteinas bankas un tagad samaksāja ap 4 vai 5 miljoniem eiro par CD-ROM ar informāciju par K.Zumwinkel. Kamēr Lihtenšteina uzskata šo gadījumu par zādzību, Vācijas iestādes argumentē, ka izlūkdienestam ir uzdevums vākt informāciju par naudas atmazgāšanu ārzemēs. Ja sakarā ar šo darbu atklājas citi noziegumi, tad valsts iestādei ir pienākums šo informāciju nodot atbildīgai iestādei. Protams, Lihtenšteina ar savu politiku ir nodokļu paradīze un nepalīdz izmeklēšanā. Ar to ir saskārusies arī Latvija.Vācijā ierindas cilvēki vairs nesaprot, kas notiek valstī. Lai dabūtu atpakaļ sociālā tirgus ekonomikas, kā arī politisko uzticību, nepieciešams radikāli mainīt situāciju. Citādi vēlēšanās Vācijai draud protesta balsošana par kreisajiem un labējiem radikāļiem. Jau tagad bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija PDS apvienojoties ar Rietumu komunistiskām, trockistiskām un citām grupām kreisajā spārnā ar nosaukumu “Kreisie” (Die Linke) iegūva gan Janvārī Hessen gan tikko Hamburg mandātus federālo zemju parlamentos. Rezultātā ierastas koalīcijas starp kristīgiem demokrātiem ar liberāļiem vai sociāldemokrātiem ar zaļajiem vairs nav iespējams.

Ceļā atpakaļ uz zelta laikiem vai strupceļā: Austrija

2008-10-09T04:52:00.001-07:00

Alpu valstī Austrijā 27. septembrī notika vispārīgas vēlēšanas uz parlamentu Nationalrat. Rezultāts mazāk pārsteidz nekā baida, lielākai partijai ir tikai 29,7%, sociādemokrāti (SPÖ). Tradicionālajai konservatīvai Tautas Partijai (ÖVP) ir pat tikai 25,5% - abām divām lielākā sakāve pēckara vēsturē. Savukārt, uzvarējušas partijas brīvie demokrāti (FPÖ) ar 18% un Austrijas Nāktones Apvienība (BZÖ) ar 11% - abas divas labējie populisti. Ir vēl zaļā partija (Grüne) ar 9,8%.
Austrija, pēc pilsoņa kara pieredzes starpkara laikā pēc 1945.g. izveidoja uz kompromisiem bāzēto politiku, līdz pat 1966.g. valdība sastādīja tās divas minētas lielākas partijas, turpinot pēc vairākuma valdībām to modeli no 1968.g. līdz 1999.g. tikai ar otrādāku vadību, tagad no SPÖ. Tā bija, protams, no vienas puses stabilitāte, bet no otrās puses uztverta bieži arī kā stagnācija.
To izmantoja 1986.g. par partijas priekšsēdētāju ievēlētais Jörg Haider, kurš pārveidojot politisku spēku par labējo populistisko ieguva lielus panākumus ar protesta balsošanu. Ap 6% partija tagad kāpa līdz pāri 20%.
Bet jau pirms tam partijai bija saknes nacionālsociālistiskos spēkos. Tikai 1970.g. atbalstīja uz īsu laiku SPÖ mazākumvaldībai un ar to palīdzēja sociāldemokrātiem pēc četriem gadiem ÖVP vienpartijas valdību apmainīt ar 13 gadiem SPÖ valdīšanu. No 1983.g. līdz 1986.g. liberālais spārns partijā dominēja un veidoja ar sociāldemokrātijiem valdību.
Tam sekojot atkal saucama “lielā koalīcija” beigās abu lielo partiju sadarbībai lika ÖVP-politiķa, Wolgang Schüssel, lielās vēlēšanās būt Bundeskanzler, kā Austrijā sauc valdības vadītāju. 1999.g. sakāves rezultātā viņa partija gan sasniedza tikai trešo vietu, bet FPÖ populisti arī tik ļoti vēlējās tikt pie varas, ka piekrita niecīgi mazākai ÖVP atstāt galveno amatu izpildvarā. Austrija šajā laika pat cieta protestu no ES-valstīm. Bet ÖVP veiksmīgi atkal apsteidza sociāldemokrātus.
Tā arī Wolfgang Schüssel uzskatīja 2006.g. savas partijas sakāvi, pēc kuras nekas cits nebija iespējams, nekā iet atpakaļ sadarbībā zem SPÖ vadības, par vēsturisku kļūdu. Pagāja tikai divi gadi, kamēr viņš, būdams frakcijas priekšsēdētājs, sagrāva koalīciju. To panākt atviegloja vāja valdības galva, Alfred Gusenbauer.
Tagad, provocējot ārkārtas vēlēšanas situācija izskatās tā, ka jau matemātiski daudzas koalīcijas nav iespējamas. Blakus atjaunotai lielai koalīcijai būtu tikai vienas no abām partijām sadarbība ar populistiem. Pirmkārt, paši politiķi tajā nav ieinteresēti, jo sekoja tam pagātne vētraina politika. Otrkārt, pikantais aspekts būtu, ka abas divas populistiskās partijas šādā koalīcijā būtu kopā stiprākas nekā ÖVP vai SPÖ. Treškārt, starp FPÖ un BZÖ attieksme ir kašķīgā, jo otro minēto spēku nedibināja tieši Jörg Haider, kurš pēc strīda ar viņa iepriekš vadīto to bija pametis.
Präsident Heinz Fischer nosauca SPÖ kandidātu Werner Faymann sastādīt valdību. Wolfgang Schüssel atstāja visus amatus, viņu aizvieto Erwinn Prōll. Līdz ar to visticamāk drīz prezentēs Faymann jaunu valdību, bet visdrīzāk Austrijas krīze partijas sistēmā ar to nebeigsies, tā kā harismātiskā SPÖ-kandlera Franz Vranitzy laiks pirms desmit gadiem arī beidzās atgriežoties pie cīņas ar populistiskiem politiskiem spēkiem.