Austrijas Slovēniem Slovēnija vairs negrib palīdzēt

Tagadēja Austrijas Republika izveidojās pēc Pirmā Pasaules Kara atstājot teritoriju ar vāciski runājošiem iedzīvotājiem bez daudz lielākas platības, kuru Habsburg monarhija caur gadsimtiem bija iekarojusi. Tomēr, federālajā zemē Kärnten pie dienvidrobežas palika Slovēni.

Atšķirībā no Latvijas krieviem, kuri lielā mērā iecēlušies Padomju laikā, šī minoritāte ir vēsturiska un pati Austrija bija daudzmaz okupējusi citu tautību teritorijas. Par spīti tam arī Austrijā ir nacionālisti. Tie negrib ļaut tajās municipalitātēs, kurās dzīvo Slovēni, plāksnītes pie šosejām likt divās valodās.

Lai salīdzināt, Somija akceptē bijušo okupantu valodu kā otro valsts valodu, kamēr Vācijas dinvidaustrumos, kur dzīvo Sorbi, tādas plāksnītes nav bijušas problēma. Un tā pilsēta Cottbus vienkārši arī ir Chóśebuz.

Kärtnen ilgi arī ārpus Austrijas pazīstams nacionālistiski noskaņots politiķis Jörg Haider ir pildījis ministru prezidenta funkciju, kura partijai bija noraidošā attieksme pret Slovēnu vēlmēm. Kopš Haider pirms diviem gadiem autoavārijā gājis bojā, situācija minoritātei nav uzlabojusies. Šādi Slovēnu biedrība tikai lēni un pakāpeniski īstenoja uzstādināt plāksnītes arī savā valodā.

Tagad 60 gadus pastāvējušai Slovēnu biedrībai draud vispār likvidācija, jo Slovēnijas valdība krietni samazinājusies tās finansēšanu. Priekšsēdētājs paziņoja, ka ar piešķirtu naudu varbūt vēl biroju un sekretāri varētu uzturēt. Viņš kā vaļasprieku biedrību nebūšot ar mieru darbu turpināt, tikai pabeigšot iesāktus darbus.

Politiskā orientācija kā naturalizācijas šķērslis

Janine Menger-Hamilton runā tekoši vācu valodā, labāk teikt bez akcenta tā kā dzimtā. Tas nav brīnums, jo viņa ir dzimusi mazpilsēta Celle (Niedersachsen) un Vācijā arī uzaugusi, lai gan – viņas vecāki ir no Lielbritānijas un Itālijas.

Tagad Janine jau ir precējusies ar vācieti un vēlas naturalizēties valstī, kura viņa dzīvo, labi jūtas, proti, ir mājās. Atšķirībā no Latvijas, kur pilsonības piešķiršana pēc neatkarības ir bijusi vienmēr svarīgs jautājums, Vācijā svarīgāk par pilsonību kopš viesstrādnieku aicināšanas bija drīzāk cittautiešu īpatsvars valstī. Tas sasniedz pašlaik mazāk par 10%. Pilnīgi integrēts cilvēks kā Janine parasti nav diskusijas fokusā.

Tomēr, kamēr parasti sešos mēnešos valsts departamenti naturalizācijas procesu spēj paveikt, Janine gaida jau pusotro gadu. Iemesls ļoti vienkāršs: Viņa ir partijas “Die Linke” biedre.

Valsts par cilvēkiem, kas vēlas naturalizēties, automātiski interesējas pie drošības policijas (Verfassungsschutz). Naturalizācijas likuma §11 nosaka, ka pilsonību var atteikt cilvēkam, kurš darbojas pret FDGO (Freiheitlich demokratische Grundordnung), proti, pret demokrātiskās valsts iekārtas.

Die Linke ir 2007.g. nodibināta partija. Galvenais spēks sastāvā ir bijusi PDS, pārdēvētā bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija, kurai pievienojas no sociāldemokrātiem vīlušies personības, ka, piemēram, Oskar Lafontaine. Šis politiķis ap desmit gadiem ir bijis federālajās zemes Saarland ministru prezidents un Schröder valdībā kļuva par finanšu ministru. Vairākus gadus šajā laika posmā viņš pat bija partijas priekšsēdētājs. Atšķirībā no citām federālajām zemēm Niedersachsen drošības policija novēro šo partiju.

Iebildumi naturalizācijai neesot, ja cilvēks ir ierindas partijas biedrs. Bet Janine darbojās partijā aktīvi federālajā zemē Schleswig-Holstein. Nesen, Niedersachsen zemes iekšlietu ministrs atzina, ka viņš personīgi esot iesaistījies Janine gadījumā. Tagad viņa priekšnieks, ministru prezidents Christian Wulf, pieprasīja atskaiti par ministra darbībām šajā jautājumā.

Janine advokāts komentēja, ja līdz pavasarim nebūs atbildes no valsts iestādes, tad iesniegs tiesā “Untätigkeitsklage”, sūdzību par bezdarbību.

Pirkt vai nepirkt nelegāli iegūtus datus?

Šis rakst publicēts abvīzē diena 2010.g. 2. martā.

Neviens īpaši labprāt nodokļus nemaksā. Tas nav nekas jauns, vienalga kurā valstī. Tanī pašā laikā cilvēki no valsts parasti daudz ko gaida, sūdzas, ka nav remontētas skolas, ceļi ir bedraini. Proti, abas šīs vēlmes – labi valsts pakalpojumi un zemi nodokļi - ir grūti apvienojamas.

Jo lielāku naudu pelna, jo lielākas mēdz būt iespējas nemaksāt nodokļus. Daudziem netrūkst kriminālas enerģijas un dažām valstīm pietiek drosmes tādiem palīdzēt.

Saistībā ar finanšu krīzi ir saasinājies konflikts starp Šveici un citām valstīm. Pirms diviem gadiem Vācijas ārējais izlūkdienests saņēma piedāvājumu par 5 miljoniem eiro iegādāties disku ar datiem no vienas bankas Lihtenšteinā. Toreiz Vācijas valdībai tika pārmesta tirgošanās ar zagtām mantām. Toreizējais finanšu ministrs teica, ka viņam tas bija dzīves darījums, jo Vācijas VID iekasēja kādus 300 miljonus eiro nodokļos.

Tagad pie varas ir jauna koalīcija no konservatīviem kristīgiem demokrātiem un liberāļiem, un tai tiek piedāvāts par 2, 5 miljoniem eiro nopirkt disku ar datiem par kontiem kādā Šveices bankā.

Nav brīnums, ka kreisās, opozīcijā esošās partijas, piebiedrojas šādu darījumu atbalstošajai pusei un izmanto šo tēmu, lai aizstāvētu maznodrošinātos cilvēkus un viņu dusmas par tiem «biezajiem», kas nodokļus nemaksā. Aptaujas rāda, ka tautas vairākums ir par pirkšanu.

Pirms diviem gadiem neviens no apsūdzētiem īpaši neprotestēja, visi vēlējās pa klusu tikt galā. Līdz šim tikai viens apsūdzētais iesniedzis savu lietu konstitūcijas tiesā, argumentējot, ka dati esot iegūti nelegālā ceļā. Apgabaltiesa viņa prasību jau noraidījusi.

Tā kā tāda lieta notiek jau otro reizi, juristi diskutē jautājumu, vai drīkst nelegāli iegūtus datus izmantot tiesas prāvā. Kamēr ASV, kā zināms no seriāliem, tas nav ļauts, Vācijas policija uzsver, ka ļoti bieži tikai nelegālā ceļā var uzsākt izmeklēšanu, arī opozīcija atgādina, ka par liecībām bieži maksā atlīdzinājumu, vai arī likumi paredz nenotiesāt personu, kura atsakās no līdzšinējām darbībām un sadarbojas ar valsts iestādēm.

Žurnālisti komentāros argumentē pretī, ka policija ar šādu argumentāciju varētu spīdzināt noziedzniekus, lai atklātu smagus noziegumus.

Problēmu saasina fakts, ka Šveice nav ES dalībvalsts, un tās iestādes nepalīdz Es dalībvalstu nodokļu administrācijām izmeklēšanā. Šveices Kriminālkodeksā turklāt ir nošķirta nodokļu nemaksāšana un krāpšana. Krimināli sodāma ir tikai krāpšana, kad cilvēks melo, lai slēptu savus ienākumus. Vācijā nav šādas atšķirības, arī par vienkāršu nodokļu nemaksāšanu varētu piespiest cietumsodu līdz desmit gadiem. Neviena valsts nevar uzspiest otrai ieviest savu likumdošanu. Ar Šveici pašlaik noriet valdību sarunas par nodokļu dubultās neaplikšanas līl līgumu, kas jau ir noslēgts ar ASV. Šveice par katru cenu grib izvairīties no datu apmaiņām. Gan Šveices banku rīcība, gan Vācijas lēmums pirkt vai nepirkt zagtus datus morāles jautājums.

Iepretim visām šaubām Šveices valdība īpaši skaļi neprotestē. Pārmest citiem datu zādzību nav tik vienkārši, jo Šveices bankas pašas ar savu darbību (noslēpumu) atkal citus mudina uz tādu noziegumu kā nodokļu nemaksāšanu – neskatoties uz faktu, ka melnā nauda no organizētas noziedzības, tāpat arī ārvalstu diktatoru nauda gadu desmitus tika uzglabāta Šveices bankās.

Protams, nenoraidāms fakts un pretarguments ir, ka valsts, kas sevi uzskata par tiesisku, piekrītot nelegāli iegūtu datu pirkšanai un paredzot tam naudu, tagad atbalsta kriminālas darbības. Arī tas ir morāles jautājums un par to ir iesniegta sūdzība pret Angelu Merkeli.

Interesanti arī, ka, saskaņā ar advokātu pieredzi, liela daļa cilvēku, kas šādi savu naudu ieguldīja Šveicē, ir gados vecie ļaudis, kas ne reizi vien piedzīvojuši naudas vērtības zudumu sakarā ar Vācijas vēsturi un kariem.