Guļamvagonā pie varas?

Svētdien Vācijā būs vēlēšanas. Šis pasākums šogad būs aizraujošāks nekā sen, jo rezultāts ir grūtāk prognozējams kā nekad iepriekš: aptaujās skaitļi svārstās un tāpēc no dažu procentu vēlētāju rīcības būs atkarīgs, kas valdīs Vāciju turpmāk (Šeit ielikt reitingus). Skaidrs ir tikai viens. Neviens nav populārāks nekā kanclere Angela Merkel. Bet šī popularitāte nelīdz viņas partijas reitingiem. Līdz ar to var diezgan droši pieņemt, ka Angela Merkel turpināsies būt Vācijas kanclere, bet ar kurām partijām varēs vai nāksies veidot koalīciju?

Merkel jau ilgāku laiku politiskais princips ir, pārāk agri neizšķirties un publiski paziņot savu viedokli noteiktos jautājumos, bet drīzāk gaidīt, kamēr noskaidrojas, ko domā vairākums, un tad tam piekrist. Šādi arī veic Merkel savu vēlēšanu kampaņu. Politiskie komentatori novērtējuši pašreizējo stratēģiju kā kancleres Merkel mēģinājums, tieši bez reklāmas tikt atkal pie varas. Opozīcija runā par guļamvagonu politiku. Kamēr četrus gadus atpakaļ pirms vēlēšanām Leipzig kongresā tika pieņemti lēmumi par neliberālu ekonomikas reforma politiku. To toreiz aktīvi reklamēja un daudzi uzskata partijas sakāvi par šīs politikas rezultātu. Tāpēc Kristīgie Demokrāti šoreiz izvairās ne tikai no līdzīgiem paziņojumiem, bet pat klusē par saviem plāniem pēc vēlēšanām, lai gan oficiālais mērķis ir izveidot koalīciju ar Liberāļiem, kas tieši arī atbalsta tādai politikai.

Kamēr Zaļā Partija reitingos atrodas pāri 10%, savukārt, Sociāldemokrāti ir cietuši no sarkan-zaļas valdības sociālas politikas nepopularitātes. Arī tagad viņas atbalstītāji ir vīlušies partijas realizētajā politikā. Vietām kanclerei arī izdodas sociāldemokrātu politikas un ministru darba pozitīvus rezultātus uzsūkt savā novērtējumā. Turklāt, tagad Vācijā ir kreisā alternatīva. Kopš bijušais sociāldemokrātu partijas priekšsēdētājs, Oskar Lafontaine, pameta savu partiju un nodibināja jaunu politisko spēku, kas pirms diviem gadiem ar bijušiem austrumvācu komunistiem apvienojās. Šai partijai panākumi apmierinoši.

Lakmusa tests visiem politiskiem spēkiem
30. augustā notika trijās federālajās zemēs vēlēšanas – Sachsen, Thüringen un Saarland – gribot negribot tests federālām vēlēšanām, jo vismaz jaunām spekulācijām pamats. Visās trijās valstīs bija kristīgo demokrātu ministru prezidenti pie varas, divās pat ar absolūtu vairākumu. Kamēr Sachsen tagad pēc koalīcijas ar sociāldemokrātiem izdevās veidot sadarbību ar Liberāļiem, Saarland un Thüringen partijai varēja gan saglabāt pirmo pozīciju, bet zaudējot vairāk par desmit procentiem. Thüringen uztveres fonā bija avārija, kuru ministru prezidents, Dieter Althaus, izraisīja gada pirmajā janvārī slēpojot Austrijā. Tur viena sieviete no iegūtiem ievainojumiem gāja bijā. Thüringen izvēlēja vēlēšanu datumu tā, lai nesakristu ar Bundestag vēlēšanām, cerēja, ka kristīgie demokrāti uzvarēs, un tas palīdzēs Merkel mēnesi pirms Bundestag vēlēšanām. Sanāca citādāk.

Bet arī sociāldemokrāti var tikai vien ar kristīgo demokrātu nelaimi priecāties. Pašai partijai rezultāti nav pārliecinoši, Sachsen atkal neieguva vairāk par desmit procentiem, savukārt, Thüringen viņa arī pat nav otrā vietā, gandrīz desmit procentu aiz kreisiem. Savukārt, šī partija staigā no uzvaras uz uzvaru, proti, viņas ne tikai saglabāja savas pozīcijas, bet piesaista aizvien vairāk vēlētāju.

Arī liberāļi svin panākumu pēc panākuma. Sešās federālās zemēs partija atrodās pozīcijā ar kristīgiem demokrātiem. Šim faktam politologi uzskata par pamatu, ka kristīgie demokrāti saucama lielā koalīcijā ar sociāldemokrātiem paliek aizvien sociāldemokrātiskākas, proti, Liberāļu panākumi notiek uz kristīgo demokrātu rēķinu – to arī skaitļi pierāda.

Politikas zinātne jau kādu laiku pēta, ka “tautas partijas” (catch-all-parties) vairs nespēj uzrunāt tik daudz vēlētāju kā kādreiz. Kamēr 70os gados par kristīgiem demokrātiem un sociāldemokrātiem kopā balsoja gandrīz 90%, tagad Vācijā ir izveidojusies stabila piecu partiju sistēmu ar liberāļiem, zaļajiem un kreisiem.

Sociāldemokrātu krīze
Sociāldemokrātiem, turklāt, divos gados notika vairāki triecieni. Andrea Ypsilanti pārkāpa savu solījumu, Hessen pēc 2007.g. vēlēšanām nesadarboties ar kreisiem. Rezultāts vien atļāva, vai nu sadarboties ar ienīsto ministru prezidentu Roland Koch no kristīgiem demokrātiem vai izveidot mazākumvaldību ar kreisu atbalstu. Viņas izvēle, lai realizēt savu politiku, šo solījumu neievērot prese ļoti asi kritizēja. Arkārtās vēlēšanās viņa sameklēja savu politisku nāvi. Pēc šis pieredzes tagad sociāldemokrāts Christoph Matschie izvairīgi reaģēja uz iespējamo koalīciju Thüringen un ir, acīmredzot, gatavs, lai nepārkāpt savu solījumu labāk padoties un atteikties no saviem politiskiem solījumiem.

Asu vārdu apmaiņu par Ypsilanti īstenībā pirms toreizējām vēlēšanām izraisīja sociāldemokrāts, bijušais Nordrhein-Westfalen ministru prezidents un ekonomikas ministrs, Wolfgang Clement. Viņš televīzijas diskusijas raidījumā atklāti aicināja, par Ypsilanti nebalsot viņas enerģijas politikas dēļ. Protams, pat Clements kopš aiziešanas no politikas savu nauda pelna vienā no Vācijas lieliem enerģijas uzņēmumiem. Partijas iekšienē ierosināja viņa izslēgšanu no partijas, ko pēc intensīvām pārrunām komisija noraidīja. Šo lēmumu sagaidot Clements trokšņaini pats pameta savu partiju. Publiskā filozofēšana par sociāldemokrātu sadarbību ar bijušiem komunistiem turpināja. Maijā Tad Gesine Schwan kandidēja otro reizi par prezidentu, lai gan ievēlēšana būtu bijusi iespējama vienīgi ar kreisās parijas atbalstu.

Šajā laikā pārmeta partijas priekšsēdētājam, Kur Beck, nespēja vadīt partiju. Viņš ar pārsteidzošu soli no amata atkāpa un Franz Müntefering pārvēlēts pats par savu pēc-pēcteci. Šajos nemierīgos laikos nozaga vasarā veselības ministrei, Ulla Schmidt, Spānijā dienesta mašīnu. Kamēr bez šī incidenta neviens nebūtu atklājis, kad kurš ministrs dodas kur ar dienestu mašīnu, šādi Ulla Schmidt izraisīja (ne)skandālu par amatas izmantošanu, bet ātri valsts kontrole paziņoja, ka ministre nebija pārkāpusi nevienu likumu.

Partiju grūtības ar partiju sistēmas realitāti
Gan Thüringen gan Saarland tagad būtu iespējams aizvietot ministru prezidentus Dieter Althaus un Peter Müller. Saarland zaļa partija ir noteicējs, jo vai nu ar divām sarkanām partijām sadarboties vai arī sekot Müller aicinājumam saucamai Jamaika (pēc partijas krāsām, melns-dzeltens-zaļš – Jamaikas karogs) koalīcijai ar liberāļiem. Sociāldemokrāti būtu lielāka frakcija un Heiko Maas varētu kļūt par ministru prezidentu.

Savukārt, Thüringen situācija ir ļoi sarežģīta, jo, pirmkārt, abām sarkanām partijām kopā ir precīzi absolūtais vairākums, proti, zaļā partija nejustos labi ka piektais ritenis vagonam. Turklāt, nevis sociāldemokrāti, bet gan bijuši komunisti ir krietni lielākā frakcija. Reti, ka lielākais koalīcijas spēks nepieprasītu sev valdības galvas krēslu. Bobo Ramelow jau attiecās, tik svarīgi viņam Dieter Althaus gāšana.

Abos gadījumos skaidrs, ka šos jautājumus neviens politiskais spēks neriskēs pirms Bundestag vēlēšanām risināt, jo tas varētu vēlētājus sadusmot vai arī mulsināt.

Guļamvagona galapunkti
It kā nabagiem politiķiem nepietiktu ar sarežģītiem vēlēšanu rezultātiem apgrūtināt gan viņiem turpmāku rīcību gan vēlētājiem izšķirties balsot par ko, negaidīti vairāki jautājumi nāca dienas kārtībā.

Pirmkārt, karaspēka uzturēšanu Afganistāna: Visu partiju neparakstīta koalīcija – izņemot kreisus – centējās noklusēt par šo tēmu. Tauta viennozīmīgi noraida vācu karavīru piedalīšanas. Parlaments 2008.g. tāpēc pat pagarināja mandātu uz ilgāku laiku nekā parasti, lai tikai nebūtu šis jautājums aktuāls vēlēšanu kampaņā. Tam nesena bombardēšana lika punktu. Valdībai bija jāsniedz atbildes plenārsēdē.

Otrkārt, Opel jautājums. Valdības rīcību, mēģināt novērst uzņēmuma bankrotu, atbalsta noteikti daudz iedzīvotāji, it īpaši tādi bez augstākas izglītības. Pārējo vidū, tomēr, pastāv krietnas šaubas par šo soli. Ekonomikas ministrs Karl-Theordor zu Guttenberg vēlējās neatbalstīt Opel, bet ātri vien viņam lika klusēt.

Treškārt, uzpeldēja jautājuma zīmes no pagātnes. Atklāja, piemēram, ka Helmut Kohl valdība 80os gados piespieda ekspertiem publicēt pozitīvus vērtējumus par bijušo sālu raktuvi Gorleben noderību izmantot kā nukleāru atkritumu noliktava.

1977.g. no sarkaniem teroristiem (RAF) nogalināta ģenerālprokurora Siegfried Buback dēls pētīja šo slepkavību un atrada pamatojumu savām šaubām par to, vai īstais cilvēks ir notiesāt. Atklāja, ka 1989.g. no Richard von Weizsäcker žēlestībā no cietuma atlaista Verena Becker, kura ir pēc Buback pieņēmumiem aizdomās par minēto slepkavību, kontaktējās ar Vācijas izlūkdienestu. Ģenerālprokuratūras lūgumu, izmeklēšanai nogādāt nepieciešamus dokumentus iekšlietu ministrs Wolfgang Schäuble noraidīja.

Šogad arī atklāja, ka pensionētais policist Karl-Heinz Kurras bija neoficiālais Austrumvācijas izlūkdienesta darbinieks. Kurras 1967.g. demonstrācijā pret Perzijas monarhu Schah Reza Pahlewi Rietumberlīnes vizītē nošāva studentu Benno Ohnesorg.

Protams, augoša plaisa starp nabagiem un bagātiem cilvēkiem, Kristīgo demokrātu un liberāļu noraidījumu ieviest minimālo algu, kura rezultātā daudz cilveķi pilnā slodzē strādājot ir spiesti pieteikties vēl blakus sociāliem pabalstiem pat par sevi bija, ir un paliks svarīga tēma.

Politiķi slimo ar raibāko partiju sistēmu
Vācijā partiju sistēma palikusi raibākā par vēl vienu pakāpi. Kreisie vairs nav vienkārši bijusi komunistiskā partija. Šādi viņu uztver vairāk gados vecākie cilvēki, kuriem ir vēl emocionāla atmiņa par Vācijas dalīšanu un Berlīnes mūri, protams, galvenokārt Rietumos. Austrumu federālās zemēs šai partijai ir vairāk biedru un labāki vēlēšanu rezultāti. Un ne šīs partijas politiķi nedz vēlētāji visi ir radikāli, lai gan konstitūcijas aizsardzības birojs partiju novēro.

Politiķi nacionālā līmenī, kuri, tomēr, galvenokārt, ir rietumvācieši, vēl nav spējuši jauniem apstākļiem pielāgoties. Tāpēc Ypsilanti laikā slimība, pirms vēlēšanām visādas koalīcijas jau pirms vēlēšanām noraidīt kā zvērests, vēl turpināja pastāvēt. Bet vainīgi par to arī ir vēlētāji, kuru vidū pensionāru īpatsvars, proti, ar to emocionālu atmiņu, ir liels. Turklāt, tieši žurnālisti ir pieskaitāmi pie šīs paaudzes un audzināšanas.

Jau tuvākā nākotnē, iespējams pēc Bundestag vēlēšanām jau 28. septembrī, vairs nevarēs izvairīties no jaunām politiskām kombinācijām. Kristīgie demokrāti Hamburgā jau veido valdību ar zaļiem. Koalīcijas no sociāldemokrātiem ar kreisiem ir bijušas vairākas reizes Mecklenburg-Vorpommern, Sachsen-Anhalt un vēl pašlaik Berlīnē. Tur pat mērs, Klaus Wowereit, deva šai kombinācijai priekšroku par koalīciju ar zaļu partiju.

Ja Angela Merkel paveiks savu iecienītāko kombināciju ar liberāļiem, neapšaubāmi, abas partijas zaudēs nākošas vietējas vēlēšanas. Ja Atkal nekas cits neatliks nekā lielā koalīcija, iespējams, tā nevaldīs četrus gadus. Sociāldemokrāti ir solījuši nesadarboties ar kreisiem. Bet perioda laikā tas varētu arī mainīties.

Šveices saskaņas politika krustceļā

Šveicē politiskās partijas jau pusgadsimtu ievēro buramformulu – četru lielu partiju koalīciju (tās ir Liberāla, Sociāldemokrātiskā, Tautas Partija un Kristīgā Tautas Partija), proti, valdībā, kurā katrs pārstāvis no apvienotām parlamenta palātām tiek atsevišķi ievēlēts vienojās tās partijas aizvietot aizejošu politiķi ar viņa partijas pārstāvi ievērojot arī dzimumu un valodas līdzsvaru.

Šai praksei galu lika Tautas Partijas skandaloza politiķa, Christoph Blocher, ievēlēšana 2003.g. uz Kristīgas Tautas Partijas vienas vietas rēķina – tomēr balsošana notiek aizklāti. Pārējas partijas izmaiņas proporcijas skatoties uz partijas vēlēšanu rezultātiem akceptēja, jo Tautas Partija no mazākas ar laiku bija augusi par lielāko. Galvenokārt Blocher uzvedības dēļ aizklātā balsojumā četrus gadus vēlāk parlaments aizvietoja viņu ar citu tās partijas pārstāvi. Viņš nebija ievērojis valdības koleģialitātes principu, kā tas ir pieņemts Šveices politiskā kultūrā.

Šādi problēmas un līdz ar to draudi burmaformulai sākās, jo Tautas Partija neakceptēja Blocher sakāvi un turpmāk neuzskatīja jaunu ministri, Eveline Widmer-Schlumpf, par savējo. Viņa tika izslēdza no partijas, kā arī visa viņas kantona, Graubünden, partijas nodaļa izstājās un nodibināja jaunu politisko spēku.

Jau toreiz, divu gadu atpakaļ, bija skaidrs, ka nākošā vakance valdībā nesīs šo jautājumu atkal dienas kārtībā.

Šī gada septembrī Liberālas Partijas pārstāvis Pascal Couchepin aizgāja pensijā un atstāja valdību. Šādā situācijā, skaidrs, tā kā līdzšinēji sakarā ar buramformulu vēlējās šī partija savu vietu izpildvarā saglabāt, kamēr Kristīgā Tautas Partija nebija aizmirsusi ideju, savu 2003.g. zaudēto vietu atjaunot.

Kādreiz, kas buramformula nebija zem jautājuma zīmes, aizejoša ministra partija piedāvāja sapulcei divus kandidātus, lai būtu izvēle un nevis kandidējošās partijas diktāts. Bet tagadējos apstākļos vajadzēja domāt par taktiku, vai sekot agrākai praksei un piedāvāt divus kandidātus vai tomēr labāk koncentrēt spēkus konkurencē ar citu partiju uz tikai vienu kandidātu. Turklāt, iespējams, arī Tautas Partija pretendēs uz brīvu vietu, jo arī šis politiskais spēks, pēc Eveleine Widmer-Schlumpf aiziešanas no partijas ir reprezentēta valdībā tikai ar vienu politiķi..
Izrādās, ka tieši Tautas Partija, kas 2003.g. sašūpoja burmamformulu aizklāti balsojot ļoti kategoriski aizstāvēja to tagad un paziņoja, ka viņas deputāti ievēlēs Liberālas Partijas pārstāvja vietā atkal tās partijas pārstāvi. Savukārt, Sociāldemokrātiskā Partija pie sašķelta šajā jautājumā.

Tautas Partijas priekšsēdētājs Toni Brunner komentēja, ka sociāldemokrāti nebalsojot saskaņā ar līdzšinēju burmaformulu 2011. gadā riskēs ar vienu savu vietu. Kamēr starplaikā nav iespējami izteikt neuzticību, pēc parlamenta vēlēšanām visus septiņus ministrus jāpārvēl atjaunoti. Tad, tā Tautas Partija, varētu arī atbalstīt nevis sociāldemokrātiem, bet gan zaļai partijai, kurai, lai gan oficiāli nepretendē, ņemot buramformulu nopietni vērā pēc vēlēšanu rezultātiem sen vajadzēja piešķirt vienu vietu.

Trešdien uzvarēja Liberālas Partijas pārstāvis, Didier Burkhalter. Tātad Tautas Partija pildīja savu solījumu, lai gan otrais piedāvātais kandidāts, konservatīvākais Christian Lüscher, būtu bijis partijai pieņemamāks. Bet par viņu balsojot pastāvēja iespēja, ka viņš beidzot kandidētu pret Kristīgas Tautas Partijas kandidātu Urs Schwaller, balsojums, kurā liberāla kandidatūra varēja arī zaudēt.

Kamēr līdz ar to buramformula šu balsojumu izdzīvoja, līdzsvars ir cietis. Pascal Couchpin pārstāv franču valodā runājošus. Ievēlētais kandidāts ir no jauktā kantona Freiburg / Fribourg, bet pats vāciski runājošais. Viņš, protams, franču valodu labi pārvalda, bet pašlaik vāciski runājošie politiķi valdībā ir vairākumā, un tā uz ilgāku laiku nepaliks, jo, tomēr, Šveices franču valodā runājošie rietumi šo jautājumu uztver sāpīgāk.

Līdz ar to, vai buramformula turpināsies pastāvēt vai būs vēsturē, to atklās tikai vēlēšanās 2011. gadā. Tad tā ministre, kura 2007.g. ievēlēta skandaloza politiķa vietā noteikti netiks pārvēlēta, jo viņa nepārstāv nevienu no lielākiem politiskiem spēkiem. Par šo vietu cīnīsies droši vien gan Tautas Partija gan Kristīgā Tautas Partija. Turklāt varētu kāds politiskais spēks nopietni izraisīt Zaļas Partijas pārstāvniecības valdībā nepieciešamību.

Brīviem un kristīgiem lielākais šķērslis ir viņi paši. Ideoloģiski tuvi stāvošie spēki nespēj vienoties, bet tieši otrādi strīdas. Kristīgie tagad pieļāva vienu kļūdu, nosaukt vāciski runājošo kandidātu franču valodā runājošai vakancei. Urs Schwaller, kurš ir cienīts politiķis, būtu bijušas lielākas izredzes aizvietot Hans-Rudolf Merz vai Moritz Leuenberger. Tas varētu notikt pēc 2011.g. vēlēšanām, bet par abiem politiķiem pastāv aizdomas, ka viņi varētu atstāt valdību par agrāk, it īpaši Merz varētu atvadīties jau pēc prezidējoša gada; arī popularitāte viņam pēdējā laikā kritusi sakarā ar nespēju risināt divu Šveices pilsoņu likteni Lībijā.

Divus gadus Šveices iekšpolitika, kura līdzšinēji norieta tik klusi, ka par šo valsti reti starptautiskos medijos piemin, būs interesanti vērot.