Vai Vācijā būs jaunā partiju sistēma?

Kad 80os gados nodibinājās Zaļā Partija federālajā zemē Hessen pirmo reizi sanāca apstākļi, kuros neviena no lielajām partijām nevarēja atsevišķi veidot valdība nedz arī varēja kādu no līdzšinējām klasiskām koalīcijām izveidot. Politologs Christian Graf von Krockow publicēja dažādu autoru rakstu krājumu ar virsrakstu: Vai nepieciešams jaunā partiju sistēma?

Sakarā ar atkārtotiem Hessen apstākļiem, kuriem 18. janvāra vēlēšanas lika (pagaidu?) galu, jautājums vairs nav, vai Vācijai vajag jaunu partiju sistēma, bet kas gribot negribot izveidosies.

Maiņas pēdējos gados
Kopš austrumvācu PDS (bijušie komunisti Demokrātiskā Sociālisma Partija) apvienojās ar WSAG (Vēlēšanu iniciatīva Sociālajam taisnīgumam) ar nosaukumi „Kreisie“ un pārvarēja 5% barjeru vairākās federālajās zemēs politikas zinātne runā jau par izveidojošies piecu partiju sistēmu. Bet kā jau pareizi tika konstatēts skatoties uz visām teritoriālajām vienībām, potenciāls ir uz septiņām partijām. No vienas puses labējiem radikāliem paveicās tikt iekšā parlamentos Austrumvācijā, savukārt, Bavārijā 2008.g. brīvo vēlētāju apvienība ienāca federālās zemes tribīnē kā jaunais politiskais spēks, kas līdz šim figurēja vienīgi pašvaldības līmenī.

Protams, labējie radikāli līdz šim federācijas līmenī nekad nav saņēmuši 5% un vairāk no balsīm. Bet iemesls tam ir, ka galvenokārt trīs partijas nespēja vienoties, kamēr federālajās zemēs katra atsevišķi reizēm koncentrējās noteiktā vietā. Brīvie vēlētāji, savukārt, vēl nav nolēmuši, vai kandidēs arī federācijas līmenī.

Triviālas un ievērojamas lietas Hessen
Vēlēšanu rezultāts Hessen līdz šim tika galvenokārt komentēts savos triviālos aspektos. Jā, protams, sociāldemokrāti tika sodīti no vēlētājiem, rezultāts saucamai catch all party ir joks. Un jā, protams, ministru prezidents Roland Koch ir acīmredzot tik nepopulārs, ka arī ārkārtas vēlēšanās nesaņēma vairāk balsu nekā pirms gada.

Ironija šajā sakāvē varētu būt, ka viņam ceļš uz Berlin beigu beigās izdosies nevis dēļ panākumiem Hessen, bet tieši pretēji, dēļ zaudējumiem.

Landtag vēlēšanas Hessen dod iespēju atgriezties pie klasiskās koalīcijas, bet ar to nepierāda, ka vispārīgi ir cerība uz klasisko divpartiju renesansi:

1. Lai gan kreisie strīdējās intensīvi un vairāki politiķi partiju pameta ar pārmetumu par iekšējas demokrātijas trūkumu, partija ienāca atkārtoti parlamentā.
2. Brīvo demokrātu panākumi ir tikai daļēji vēlētāju lēmums atbalstīt labējām partijām, bet vienlaicīgi pret Koch. Šie vēlētāji jau 2008.g. palīdzēja brīviem iegūt labāku rezultātu.
3. Iespējamie pret Koch protesta vēlētāji, kas gribēja kristīgiem demokrātiem rādīt sarkano kārti, nenāca pēc neveiksmes masveidā atpakaļ, kā notika agrākos gados, kad federālajās zemēs notika ārkārtas vēlēšanas pēc valdošas partijas sakāves.
Procentuāli sociāldemokrātu zaudējumi gāja vienlīdzīgi brīviem demokrātiem un zaļajiem:
1. Laikam tie ir vīlušies vēlētāji, kas par sociāldemokrātiem 2008.g. balsoja, lai panākt valdības maiņu un dusmojās par Andrea Ypsilantis solījumu pārkāpumu nesadarboties ar bijušiem komunistiem.
2. Savukārt, par sociāldemokrātu nespēju valdīt dusmojās arī tie, kas tieši atbalstīja partijas kandidātes politikai un tagad pa taisni balsoja par zaļajiem.
Fakts, ka par brīviem demokrātiem balsoja gan tie, kas vēlējās redzēt Koch atkāpšanu, pierada FDP vēsturiski labs rezultāts, kas vairs neatspoguļo īstus partijas atbalstītājus.

Secinājumi nacionālajām vēlēšanām 2009.g.
Ne tikai sociāldemokrātijai ir iekšējie konflikti. Arī kristīgiem demokrātiem situācija nav gluži labāka. Tas tikai nekrita vērotājiem acīs pateicoties kancleres Merkel popularitātei un pašnāvības cīņai sociāldemokrātu vidū. Vēlākais pēc Bavārijas vēlēšanām, kad kristīgā sociālā savienība piedzīvoja vēsturisku sakāve un pirmo reizi pēc kara ir spiesta valdīt koalīcijā sākas strīdi starp māsu partijām.

Aptaujās kristīgie un brīvie svārstās ap 50% atbalstu. Bet komentētāji jau ir uzsvēruši, ka viss arī ir atkarīgi no finanšu krīzes tālākas gaitas. Kristīgiem un brīviem vēlētāji uzticas vairāk ekonomiskos jautājumos, savukārt, sociāldemokrātiem sociālajos. Bet kas, ja līdz septembrim krīze paliks arī par sociālas?

Ja konservatīvie vēlētāji Merkel pārvietošanas zu kreisu pusi dēļ balsos par brīviem, varētu šī partija zaudēt citus vēlētājus, kas neatbalsta vairs šīs partijas pārstāvētam neo-liberālismam.

Tika arī jau minēts, ka daudziem vēlētājiem tieši patīk krīzes laika pie varas koalīcija no divām lielākām partijām. Daži vērotāji pat apgalvo, ka pašiem kristīgiem un sociāldemokrātiem patīk tāpat.

Kamēr brīvie demokrāti pēc desmit gadiem opozīcijā ļoti vēlas nākt atkal pie varas priekš kristīgiem izveidot mazu koalīciju varētu arī un it īpaši krīzes laika, šāds solis nozīmēt, kā parasti Vācijā notiek, pēc valdības izveidošanas uz reiz zaudēt visās federālu zemju vēlēšanās.

Izeja no samazinājušas lielas koalīcijas
Jebkurā gadījumā var konstatēt, ka visumā abas divas lielas samazinājušas partijas. Vairāk par 40% vēlētāju atbalstu gan kristīgiem gan sociāldemokrātiem vairs nekā nav nekā tikai sapnis. Tas, savukārt, nozīmē, ka būs aizvien grūtāk vienai no lielajām partijām izveidot mazu koalīciju ar tikai vienu no mazākām partijām.

Hessen tikko pierādīja, ka Vācija un tās politiķi kā arī tās iedzīvotāji vēl nav nobrieduši jaunām versijām, koalīcijām no trijām partijām un kaut vai mazākumvaldībām, kas meklē sev atbalstu uz maiņām no dažādām frakcijām. Līdz ar to visticamāk esošas koalīcijas turpinājumam nebūs rudenī alternatīva. Arī pēc zaļas partijas parādīšanas pagāja kāds laiciņš, kamēr pierādījās politiķi, partijas un tauta.

Eiropai jā vai nē

Šveice ir valsts ar augsto labklājības līmeni. Republika nav ES dalībvalsts, bet, protams, ir virkne līgumu ar šo valstu apvienību. Tā kā Šveice atrodas Eiropas vidū un robežojās ar ES dalībvalstīm vien, par Šengenas līgumam Šveice piekritusi.

Bet Šveice ir arī tā valsts ar visplašākās līdzdalības iespējām. Ļoti bieži un par visādiem jautājumiem notiek tautas nobalsošanas.

Šoreiz balsoja tauta par personu brīvo pārvietošanas līgumu paplašināšanu uz Rumāniju un Bulgāriju.

Pret šo ideju iestājās Šveices Tautas Partija, SVP. Šī ir konservatīva partija, kura kopš 80 gadiem Christoph Blocher vadībā no mazākas partijas valdībā palika pat lielāka. Blocher ir populists un viņš spēlē ar iedzīvotāju bailēm no ārzemniekiem.

Visas pārējas partijas kā arī arodbiedrības un asociācijas reklamēja lozungu par.

Rezultāts ir 59,6% par. Pārsteidzoši šoreiz par lielā mērā arī balsoja tās federālas vienības, kas atrodas centrālajā teritorijā un austrumos, kur tomēr dzīvo konservatīvāk domājošie, vāciski runājošie pilsoņi dzīvo. Savukārt, franciski runājošie rietumi un vāciskā pilsēta Basel parasti ir viseiropeiskāk noskaņotie šveicieši.

Noraidošo balsu rekords sasniedza referendums itāļu valodā runājošais Ticino, kur viedokļi ir pret ES skeptiski bijuši vienmēr.

Pārsteigums rezultāts, kas valdību ļoti apmierina, ir, ka SVP jau ceturto referendumu pēc kārtas zaudēja, proti, interesanti gan, Šveices pilsoņi balso par tautas partiju parlamenta vēlēšanās, bet noraida, acīmredzot, daudz viņas idejas.

Politiskais pārsteigums Liechtenstein

Sīkvalstī ir divas lielas partijas: Tēvzemes Savienība (Vaterländische Union, VU) un Progresīvā Pilsoņu Partija (Fortschrittliche Bürgerpartei, FBP).

2005.g. par VU balsoja vēsturiski maz vēlētāji, 38,2%. Šoreiz pārsteidza šī partija ar lielu panākumu – 47,6%, ar ko viņa sasniedz 25 mandātu parlamentā absolūtu vairākumu.

Savukārt, zaļais saraksts, kas arī Liechtenstein eksistē un par ko balsoja pat 13% 2005.g. zaudēja šoreiz divus mandātus. Ar 8,9% šī partija pārvarēja vāji 8 barjeru.

Piedalījās 84,6% vēlētāju – Eiropā diezgan liels skaitlis salīdzinoši.

Jautājums tagad ir, vai šis rezultāts ir neuzticības balsojums ministru prezidentam Otmar Hasler. Viņš tika uzskatīts ka vadītājs, kas veda valsti ārā no 2001.g. krīzes. Tomēr arī jāatgādina, ka tieši 2008.g. sakarā ar skandālu ap vācu pasta valdes priekšsēdētāja, Klaus Zumwinkel, valstij pārmeta kaimiņos figurēt kā naudas atmazgāšanas vieta.

Tomēr VU galvenais politiķis, Klaus Tschütscher, nepārtraukti daudzskaitli runāja, jo abas lielas partijas valda kopā.

Lai gan brīvais, zaļais sarakts piedāvāja abām divām lielajām partijām sadarbību, tās to noraidīja un Tschütscher pēc vēlēšanām uzsvēra, ka piedāvās tā kā pirms balsošanas solīts FBP atkal veidot lielu koalīciju.

Quo vadis brīvie Austrijā?

Alpu republikā kopš vairāk nekā 20 gadiem nav skaidrs gluži, ko vēlas FPÖ, brīvie, un kur viņi ies. Vienīgais, kas ir bijis skaidrs, ka atšķirībā no populistiem un labējiem citās valstīs šī partija gribēja tikt pie varas un to joprojām grib. Skaidrs arī ir, ka šī partija tajā laikā ir palikusi aizvien stiprākā. Pat tad, kad atdalījās Jörg BZÖ.

Tagad FPÖ izpaudusi velmi Eiroparlamentā piebiedroties nacionālistiski noskaņotai frakcijai “Savienība Nāciju Eiropai”. Partijai ir noraidošā attieksme pret Lisboa līgumu kā arī pret ES paplašināšanu ar Turciju. Sarunas veic FPÖ ar Front National no Francijas, ar dāņu Tautas partiju kā arī Beļģijas Vlaams belang – kas visas savā valstī ir ksenofobiskās partijas.

Šis solis ir interesanti skatoties uz tuvākām vēlēšanām Austrijas federālajās zemēs, kas būs gan Kärnten gan Salzburg. Kamēr Kärnten FPÖ bijušais veiksmīgs priekšsēdētājs un šķeltnieks ar BZÖ dibināšanu, Jörg Haider, gadiem ilgi bija ministru prezidents – līdz nāvei autorkatastrofā pagājušajā rudenī, Salzburg ministru prezidente Gabi Burgstaller ir sociāldemokrāte.

Viņa savā Salzburg ir pietiekoši populāra, lai viņas partiju sasniegtu pirmo vietu. Tomēr, viņa amatu pārņēma tikai pēc iepriekšējām vēlēšanām, kad pirmo reizi neuzvarēja konservatīvā ÖVP. Lai saglabātu savu posteni, politiķe paziņojusi savu gatavību runāt ar visiem politiskiem spēkiem. Protams, Kärtnen BZÖ un / vai FPÖ pārvārēt gan ÖVP gan SPÖ ir mazticami.