Vācijas sociāldemokrātu krīze

Jau ilgāku laiku SPD Vācijā cīnās ar tautā izplatītām pretenzijām pret Schröder valdības laikā īstenotām sociālajām reformām, ko daudz uzskata par netaisnīgiem. Rezultātā pēdējos gados izstājas no partijas daudz biedru, tajā skaitā īpaši arodbiedrību aktīvisti – kas savukārt nereti piebiedrojās bijušiem Austrumvācijas komunistiem.

Partijā līdz ar to ir plaisa starp kreisa un laba spārna. Nesen izvirzīja partija ka kandidātu kanclera amatam Frank Walter Steinmeier un par priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Franz Münterfering, kas abi skaitās laba spārna pārstāvji.

Savukārt, janvārī, īsi pirms vēlēšanām Hessen federālā zemē Wolfgang Clement publiski kritizēja asi tās partijas nodaļas nostāju enerģētikas politika – pret atomstacijām. Hessen Andra Ypsilanti iegūva salīdzinoši labus rezultātus, tomēr, lai nākt pie varas nepietika. Ātri noteiktā daļa no partijas dusmojās uz Clement.

Clement jau 38 gadus ir partijas biedrs, skaitās arī laba spārna pārstāvis, ir bijis Nordrhein-Westfalen federālas zemes ministru prezidents un Schröder valdībā galvenais ministrs, kas minētas reformas bīdīja. Turklāt, viņš neapšaubāmi ir holērisks cilvēks.

Dusmīgie partijas biedri ierosināja izslēgšanu no partijas. Kas neizdevās iecirknī, kurā viņš ir biedrs, tur viņam izteica tikai brīdinājumu. Clement pats publicēja nenopietnu tekstu, ar ko oficiāli atvainoties un atteicās no ierosinājumu izstāties pats no partijas.

Tā kā partijas vadība nevēlējas tādu skandālu uzkurināt, ka Clement tiešam izstums ārā, intensīvi lūdza partijas komisijai rīkoties atbilstoši. Galu galā, no partijas neizslēdza, izteica atkārtoti brīdinājumu un nākošā diena – Clements tomēr izstājās no partijas ar argumentu, ka partija nenorobežojoties pietiekoši no tiem bijušiem komunistiem kā arī atbalstītu Vācijas deindustrializācijai.

Ar šo gājienu partija pieradīja, ka nespēj atsevišķu politiķu izteicienus, kas ar partijas uzskatiem nesakrīt, savukārt holēriķis, acīmredzot, partijai vislielāko kaitējumu vēlējās izdarīt. Kamdēļ citādāk rīkoties ka apvainojies bērns izteikt muļķīgus pārmetumus?

Vācija spēj piedod?

Vācija un Itālija bija 70os gados tās valstīs ar visstiprākām vardarbīgām kreisā terora kustībām. Vācijā viņi sevi apzīmēja ar arī Latvijā zināmo saīsinājumu RAF – protams, ar pilnīgi citu atšifrējumu: Rote Armee Fraktion vai Sarkanās Armijas Frakcija.
Šī problēma izauga no jauniešu protestu pret valsti, kuru vadīja vismaz daļēji tā pati elite, kas bija vainīga par Hitler režīmu, kas jau tajā laikā sēdēja savās vietās. Kad 1967.g. viens nervozs policists nošāva studentu Bennmo Ohnesorg demonstrācijā Berlin, daļa radikālizējās.
Sākumā sprāga tikai bumbas, ar kurām aizdedzināja universālveikalus. Tos cilvēkus 1970.g. aizturēja, bet galvenai figūrai, Andreas Baader izdevās bēgt. Kad viņus atkal 1972.g. aizturēja nāca otrā paaudze teroristi, kuri kulminācija no 1975. līdz 1977.g. nogalināja vairākus diplomātus un uzņēmējus. 1977.g. tad arī nolaupīja lidmašīnu, pēc kuras atbrīvošanas Āfrikā cietumā sēdējušie izdarīja pašnāvību.
Izmisumā pēc tam pagrīdē dzīvojošie vienojās ar komunistisko Austrumvāciju un sāku jaunu dzīvi tur. Bet daži mēģināja savu cīņu turpināt, tajā skaitā Christian Klar un Brigitte Mohnhaupt. Abus aizturēja beidzot 1982.g.
Diemžēl policija un tiesa nekad nevarēja visas slepkavības noskaidrot tā, lai zinātu, kurš no teroristiem izdarījis precīzi kādus noziegumus. Paši viņi liecības nesniedza.
Tā pēc 25 cietumā pavadītiem gadiem 57.g. veco Mohnhaupt pagājušajā gadā laida brīvībā. Tiesneši bija noteikuši, ka ātrāk nevar. Bet tagad uzskatīja, ka sieviete vairs nav bīstama sabiedrībai. Savukārt, Klar beigsies tas termiņš janvārī, par ko gan tika izpausts viedoklis, ka, iespējams, viņš ir vēl joprojām bīstams. Viņam ir 56 gadi.
Tagad tiesneši nāca klāja ar to, ka arī šis kungs tiks brīvībā, kurš nekad nav nožēlojis savus noziegumus. Tieši tāpēc cietušie un nogalinātu cilvēku radi, daļēji, nav apmierināti. Turklāt, slavenais režisors, Claus Peymann, kurš pašlaik vada Bertold Brecht teātri “Berliner Ensemble” Berlin viņam piedāvā praksē strādāt. Pastāv arī doma, ka Vācija piedzīvos no radījuma uz raidījumu staigājošo Klar redzēt tuvākajā nākotnē bieži televīzijā. Iespējams.
Fakts ir, ka bijušais terorists Peter-Jürgen Book jau pirms daudziem gadiem teica, ka RAF teroristi ir par izdarītām vairākām slepkavām sodīti tikpat bargi ka jebkurš slepkava, kuram politiskie motīvi nebija, kamēr Hitlera laika noziegumi kā arī noziedznieki lielā mērā vispār nav sodīti. Fakts arī, ka tiesiskā valstī jurisdikcijai un kriminālkodeksam mērķis nav atriebties. Līdz ar to viss notiek pēc likuma burtiem, un redzēs, varbūt izbaudot atkal savu brīvību, ieraugot reālu sabiedrību pēc 26 gadiem, Christian Klar mainīs savas domas.

Šveices dzīvojoša trīsvalodība

Saīsinājumā, kā arī automašīnu zīmē GR ir Šveices pēc teritorijas lielākais kantons (federālā zeme) Graubünden, franču valodā Grisons, itāļu Grigioni un retoromāniski Grischun. Jā, tā arī ir valoda, mazākā no četrām oficiālajām valodām Šveice. Kantons atrodas dienvidaustrumos, robežojās ar Itāliju, kādēļ arī dažās ielejās runā itāļu dialektu. Bet šajā kantonā izdevās saglabāt arī vēl vienu romānisku valodu.

Protams, Šveices valdība atbalsta tam. Visādi veicināšanas pasākumi tiek veikti atšķirībā no senākiem laikiem, kad Graubünden pārgāja ar mācību valodu tajos ciematos, kuros runā retoromānu. Tagad pieradīja pētījums, ka visas trīs valodas Graubünden tiek izmantotas ikdienā un lielā mērā iedzīvotāji zina vismaz divas valodas. Vienā runā himenē, savukārt, darbā nācas runāt arī vēl vienā citā valodā ar kolēģiem vai arī klinetiem.

Iepretim šai daudzvalodībai visās trīs valodās reti kāds iedzīvotājs spēj sazināties. Tāpēc retoromāniski runājošie izpauž divvalodīgu identiāti. Gan viņi labprāt izmanto savu dzimto valdodu, bet nav tas vienmēr iespējams, jo ne visur visi var šajā mēlē sazināties.

Austrijas politika bez izejas

Ir skaidrs, ka vai nu Austrija paliks bez valdības vai nāksies atjaunot koalīciju no sociāldemokrātiskās SPÖ un konservatīvās ÖPV.

SPÖ ar savu priekšsēdētāju Werner Faymann var justies labi, jo no tās ārkārtas vēlēšanas, ko provocēja ÖVP iznāca stiprināta. Savukārt, ÖVP reāli nav citas iespējas, proti, partija ar savām iepriekšējām provokācijām panāca tieši pretējo gribētājam. Tas ir sāpīgi. Tāpēc federālo zemju partijas nodaļas kritizē Vīnes sarunas, pauž viedokli, kas vispār ar sociāldemokrātiem labāk nesadarboties.

Nesen ÖVP Erwin Pröll vadībā sastādīju sarakstu ar 10 jautājumiem koalīcijas sarunās partnerim, kas neesot laika ultimāts, bet faktiski ultimāts bija. Jo cik vien Pröll situācija ir visnotaļ grūta, savukārt, Faymann bez ÖVP arī valdību nevar veidot.

Īstenībā, šādi nav pirmo reizi Austrijā, tā jau bija 90os gados nepārtraukti. Tieši tas arī bija iemesls, kāpēc parasti tās divas minētās partijas sarunāja kādus trīs mēnešus, kamēr līgums bija gatavs un ministru kabinets sastādīts.

Šoreiz jau prezidents Heinz Fischer lūdza, ātrāk veidot valdību. Un katru dienu avīžu komentāros var lasīt, ka šoreiz tā varētu izdoties, jo tieši alternatīvu nav. Faymann sola, būšot ātri, bet Pröll apgalvo, ka nebremzēšot, bet reāli tieši to dara.

Tas viss notiek pateicoties faktam, ka ÖVP sašūpoja valdību īsi, pirms finanšu krīze ienāca arī Austrijā. Šajā brīdī ir it īpaši svarīgi strādājošā valdība. Pagaidām pilda uzdevumus bijušais Bundeskanzler Alfred Gusenbauer un bijušais ÖVP šefs Wilhelm Molterer, kuram sava partija pārmet sakāvi.

Neapšaubāmi, valdība būs. Neapšaubāmi tā būs bijušas koalīcijas turpinājums. Nav skaidrs, kad tas būs, paspēs līdz ziemassvētkiem. Arī nav skaidrs, kāda pozīcija būs priekš Pröll, kā viņam izdevīgāk, ko viņš vēlas.

Reakcijas uz konfliktu Kaukāzā Vācijā

Aktuālizēts finanšu krīzē.

Šis teksts ir tulkojums no post manā otrā blogā.

Visi minēti raidījumi autoram ir arī MP3 formātā.

Vēsturiskā pieredze ar Krieviju ir, protams, iemesls, kāpēc Rietumeiropā un Baltijas valstīs reakcijas bija dažādas uz to, kas Kaukāzā augustā notika. Diez vai kāda Krievijas sodīšana kaut ko dotu vai vispār būtu iespējama. Un lai gan Lisabonas līgums nesen pateicoties Īrijas referendumam netika pieņemts, interesanti, ka tomēr Eiropas Savienības dalībvalstis spēja savas dažādas pozīcijas kaut kā vienot un rīkot vismaz salīdzinoši veiksmīgi.

Tomēr ir interesanti, kādas atsevišķas reakcijas varēja dzirdēt no politiķiem, žurnālistiem un no vienkāršas tautas raidījumos un presē. Daudz palika tādā līmenī, strīdēties par to, kas bija pirmais, vista vai ola, proti, kas pirmais šāva, Dienvidosetija, Krievija, Gruzija. Reti kāds meklēja konflikta saknes dziļāk par pilsoņu kariem 1992.g. Un tas lai gan augusta hronoloģija nav grūti uztverama. Jautājums vienīgais, kāpēc Saakaschwili tieši tagad uzbruka Dienvidosetijai. Un atbilde uz šo droši vien meklējama George Bush prezidentūras termiņa beigām. Neviens nezina, kāda būs nākoša ASV valdība un kā tā reaģēs.

Diskusija Vācijā ātri vien pierādīja, ka viedokļi par lietu ir ļoti atšķirīgi. No ASV ģeostratēģiskām interesēm līdz Baltijas valstu un Polijas bailēm, kā arī no izlīguma politikas un miera kustības veterāniem līdz antiamerikānismam visādas pozīcijas ir pārstāvēts.

Cik vien arī skaidrs, ka Saakaschwili militāra akcija nav bijis gudrākais solis, arī reakcijas dod pamatus turpmākām bailēm.

Pirmās rekacijas
Tūlīt pēc Grūzijas uzbrukuma ARD-korespondents Maskavā, Stephan Laack, komentēja notikušo ar jautājumu, kurš tad ir iesacis karu. Saakaschwili esot ar savu traku ofensīvu (irrsinnigen Offensive) visu nospēlējis un sašķēlis savu valsti. Pārsteidzošs apgalvojums, jo Grūzija tieši pat opozīcijas pārstāvji atbalsta iepretim visām pretenzijām pret Saakaschwili savai dzimtenei. Bijusi parlamenta spīkere, Nino Burdschanadse, kura jau bija politiku pametusi, pauda gatavību atgriezties tajā. Laack tālāk brīdināja Eiropu, nepārņemt ASV meln-baltu domāšanas veidu, lai nezaudēt savas ietekmes iespējas. Tomēr, jāpierada tieši tagad, ka tādas vispār ir. Krievijas ārlietu ministra vizīte Varšavā pēkšņi citā tonī deva cerībām pamatu.

Iepretim Lisabonas līguma neveiksmēm izrādās tagad, ka Eiropa ir vienīga institūcija, kura, atšķirībā no ASV varēja konsultēt.

Protams, principā nevar neko teikt pret dialogu. Arī Aukstā Kara laikā Rietumi, NATO kontaktējās ar Padomju Savienību. Konfrontācijas mēģinājumiem 50os gados nekādi panākumi nesekoja.

Un tā arī paliek pretrunīgi, ko sociāldemokrātu politiķis un 70.gadu izlīguma politikas arhitekts Egon Bahr, kritizē, ka pēc 18 gadiem, kad Krievija skaitījās partneris, Rietumi pārejot politika atkal uz konfrontāciju. Viņš gan neņem vērā faktu, ka jau Krievija nozīmēja laikmeta maiņas. Vācijas bijušais ģenerālis Klaus Naumann arī domā, ka Maskava ar savu pārspīlētu reakciju sevi kā partneris diskreditēja. Protams, jāpiekrīt Bahr, ka drošība ir iespējama tikai ar Krieviju nevis pret. Tomēr, starprindu prasījums pēc Maskavas domāšanas ievērošana, ar norādījumu uz to, ka līdz šim Krievija esot visu akceptējusi ieskaitot NATO un ES paplašināšanu, par ko Bush vecākais un Gorbatšovs 90 gadu sākumā bija vienojušies. Interesanti, ka šādi gan Bahr gan arī sociāldemokrātu politiķis un Erhard Eppler, kurš Saakaschwili nosauc par traku („Verrückter”), kas krīt lielvarai uz nerviem, katrs ar savu argumentāciju runājot par Krievijas Federāciju un Padomju Savienību viņas drīzāk neatšķir, bet uztver vienādi. Vismaz pats Eppler arī piekrīt, ka Krievija pārreaģēja.

Bahr nosauc par joku, ka krieviem esot jātic, ka raķetes Polijā nav domātas pret viņiem. Kamēr ASV īsteno savas ģeostratēģiskās intereses, piemēram, Kosovo, krieviem „bija pazeminoši jāklausās”, ka viņi līdzīgi rīkoties nedrīkstot. Sekojoši Eppler ir taisnība, ka priekš Krievijas būtu tagad pašpazemošana padoties rietumprasībām pēc Osetijas bombardēšanas. Stephan Laack atkal 15. Augustā runā par pazemināšanu un aplenkumu. Kreml esot taisnība pieprasīt, lai viņu uzklausās un tagad esot pēdējais laiks ņemt Krievijas pozīcijas nopietni. Bet kādas tad tās ir?

Laack argumentācija tieši noraida uz bieži izteiktu viedokli, ka Krievija ar politiku Kaukāzā atriebās par Kosovo politiku. Tas ir, protams, iespējams, bet neņem gan vērā, ka Krievija pati pārkāp iepriekš pieņemtus lēmumus sakarā ar Grūziju ieskaitot ANO-rezolūcijas. Kāpēc asi kritizēta politika Kosovo pēkšņi ir pareizi palikusi citviet pasaulē? Kā DGAP-Experten Alexander Rahr bilst, tagad Krievijai likumsakarīgi vajadzētu arī beigt Kosovo neatkarības blokādi. Ulrich Heyden lakoniski bilst, ka Krievija neuzskata savu rīcību par sliktāku nekā bombardēšanu Belgrad, Bagdad vai Kandahar.

Izpratne par konflikta izcelsmi
Daži komentatori arī retoriski uzdevu jautājumu, cik daudz Rietumiem jāakceptē no Krievijas puses? Kāds tiesības ir Krievijai, Baltijai, Ukrainai vai Gruzijai pavēlēt, kurās starptautiskās organizācijas iestājas? Bijušais ASV-vēstnieks Vācijā, John Kornblum, piemēram, aicināja raidījumā Anne Will, Krievijai esot jāuzdod jautājumu sev, kāpēc viņas kaimiņi brīvprātīgi iestājas NATO. Krievijas retorika par „tuvām ārzemēm” pēdējos gados katrā ziņā uzticību Baltijā neveicināja. Kamēr Eppler Maskavas reakciju uzskatīja par lielvaras raksturīgai, nevis tipiski Krievijai, viņam iebilda Eiropas parlamenta brīvu demokrātu deputāts Alexander Graf Lambsdorff, ka Krievija Boris Jelzin vadībā esot bijusi vēstures anomālija, un tagad atgriežas pie vecām metodēm. Citi arī runāja par fantoma sāpēm, par patiesību, ka Krievija vēl pārdzīvo PSRS teritorijas zaudējumus.

Diemžēl daudzi žurnālisti neņem vērā, ka burtiski Krievija ir pasaules pēdējā koloniālā valsts, kurai vienkārši, atšķirībā no britu impērijas teritorija ir kompakta. Joprojām dzīvo daudz tautību tajā federācijā, kuriem slēptā pārkrievošana pat tad notiek, ja attiecīgai tautai ir pat sava republika. Par to intervijā ar Ulrich Heyden arī atgādina Gruzijas opozīcijas pārstāvis Georgi Chaindrawa, ka krievija bija agresīva jau kopš 9. gadsimta. Dažas tautas ar situāciju nomierinājušas, bet citas pat no kara darbības nav izvairījušas kā, piemēram, Čečenija. Līdz šim Krievijai nebija nekādas intereses atzīt Abhaziju un Osetiju par neatkarīgām valstīm, kā arī risināt konfliktu citādāk starptautiskā līmenī. Tieši otrādi status quo Krievijai bija izdevīgi, lai būtu iemesls, kaut kad izmantot to savu ģeostratēģisko interešu īstenošanai.

Vēlākas reakcijas
Minchenes drošības konferences vadītājs, Wolfgang Ischinger, redz Krievijas rīcībā divas kļūdas. Pirmkārt, uzticības zaudējums. Otrkārt, ka Abhazijas un Osetijas atzīšana nevar vairs tik vienkārši ņemt atpakaļ. Un tam var būt Kaukāzā kā krīzes reģionā visdažādākās sekas. Tieši tāpēc arī interesanti, ka krievu ārpolitikas eksperts Fjodor Lukjanow vēl 15. augustā intervijā apgalvoja, ka Krievija šo soli nespers.[1] Tanī pašā laikā, protams, Gesine Dornblüth ir taisnība, ka droši vien Gruzija zaudēja abas teritorijas, pieminot, ka jaunā paaudze esot uzaugusi, kura citu situāciju nemaz vairs neatceras un pēc vēsturiskiem notikumiem Abhazijas iedzīvotāji vienkārši negribētu vairs Gruzijas sastāvdaļa būt.. Arī Eppler norada, ka faktiski tas republikas jau sen nepieder pie Gruzijas. Dornblüth neņem vērā, ka arī sabiedrības domu ietekmē Krievijas nebrīvie mediji. Līdzīgi arī bijušais publiskās raidstacijas WDR vadītājs Fritz Pleitgen runā pie Anne Will par bailēm no ieročiem Polijā Krievijas vienkāršo iedzīvotāju vidū. Ischinger gan atgādina, ka vismaz par ieroču novietošanu Polijā nevarot teikt, ka tas neatbilstu starptautiskām tiesībām.

Īstenībā Krievija baidās veltīgi, jo tieši Bukaresta samits pierādīja, ka Gruzija tieši šo nerisinātu teritorijas jautājumu dēļ netika uzaicināta aliansē un ka NATO, savukārt, izvairās no tiešas konfrontācijas ar Krieviju. Tātad šausmas par aplenkumu arī ietilpst minētas fantoma sāpēs. Savukārt, Polijas un Baltijas bailes ir, skatoties uz Krievijas retoriku, pamatotas ne tikai ar pagātnes, bet gan arī ar pašreizējo pieredzi, kā atgādina Alexander Graf Lambsdorff. Protams, arī Krievija baidās no tiešas konfrontācijas un līdz ar to diez vai „sargās“ savus pilsoņus Igaunijā vai Latvijā ar militāro spēku, jo tas varētu arī nozīmēt 3. pasaules kara sākumu.

Tautas viedoklis
Tieši no tā arī baidās ierindas iedzīvotāji, ka atklāja arī WDR raidījumā Tagesgespräch 28. augustā. Protams, lielā mērā to ietekmē zināšanas trūkumi par vēsturi no vienas puses un ievērojamai daļai Vācijas iedzīvotāju noraidoša attieksme pret ASV – saucamais antiamerikānisms – no otras. Cilvēki atceras karus citviet pasaulē, kad ASV cīnījās pret PSRS ietekmes paplašināšanu, piemēram, Vjetnamā līdz arī kopš gadiem diskutētam karam Irākā. Vēlākais ar Guantanamo ASV nodeva pati savas morāles principus ne tikai tautas acīs. Savukārt, jocīgi ir, ka pēkšņi visas diskusijas par Duma vēlēšanām 2007.g. kā arī prezidenta vēlēšanām šogad un ar to saistītiem demokrātijas pārkāpumiem ir aizmirstas. Neapšaubāmi, ASV reakcijas ir saistītas ar to ģeostrateģiskām interesēm, tomēr tas tāpat attiecās arī uz Krieviju. Ko tad cilvēki vēlas, lai naftas cauruļvadi būtu demokrātiskās valsts rīcībā, kura, iespējams, par prezidentu drīz ievēlēs afroamerikānieti vai autokrātijai?

Secinājumi
Krievija sevi izolēja iepretim vēstnieka Vācijā, Vladimir Kotenev, raidījumā Presseclub 31. augustā apgalvojumiem. Viņš atgadināja par Ghaddafi un Berlusconi atbalstu. Vai tad līdz ar šo Krievija atklāti grib atrasties diktatoru un apšaubama Itālijas ministru prezidenta kompānijā?

Vairākas reizes arī tika minēts jēdziens Aukstais Karš. Dr. Hans-Henning Schröder no fonda Stiftung Wissenschaft und Politik (SWP) Berlīnē noraidīja to Süddeutschen Zeitung Audio raidījumā. Šo jēdzienu lietojot tikai tāpēc, ka esot zināms. Bet īstenībā Aukstais Karš varot būt tikai starp diviem līdzvērtīgiem ienaidniekiem, kas atrodas sistēmas konkurencē. Tam piekrīt arī vēsturnieks Jörg Baberowski no Humboldt-Universität Berlīnē. Viņš nosauc Gruzijas destabilzācijas mēģinājumus tā kā krievu minoritātes izmantošanu Baltijā par salami taktiku.

Savukārt, Meyer Leksikons jēdzienu kā konfliktu bez militāriem līdzekļiem starp divām valstīm vai diviem blokiem par ideoloģijām ar propagandas līdzekļiem. Skatoties uz pilnīgi atšķirīgu izpratni par demokrātiju un pašnoteikšanās Rietumos un Krievijā, kur valda valsts oligarhu kapitālisms, var, manuprāt, gan runāt par sistēmas konkurenci. Un katra puse neapšaubāmi izmanto propagandu.

Tanī pašā laikā Krievijas federācija atkārto šādi vēsturi, šī valsts tā kā Krievijas impērija – līdz ar vēlu dzimtbūšanas atcelšanu – un Padomju Savienību nodarbojas ar varas politiku vietā ieguldīt enerģiju ilgtspējīgā attīstībā. Abas minētas valstis sabruka arī ekonomisko problēmu dēļ.

Noteikti ir pareizi, ko minēja uz reiz pēc konflikta sākuma NATO ģenerālsekretārs, Jaap de Hoop Scheffer, ka tagad nevar atgriezties pie business as usual. Pēc Aukstā Kara beigām un 9/11 konflikts Kaukāzā atkal ir viens no notikumiem ar ilgtspējīgu nozīmi. Sankcijas pret Krieviju diez vai nestu kādus panākumus, drīzāk draudētu šādi pakāpeniski saasināt konfliktus un pasaule varbūt ieslīdētu militārā konfliktā, kā tas notika pirms Pirmā Pasaules Kara. Izslēgt Krieviju no WTO vai arī G8 Rietumiem nav lietderīgi. Bet varētu domāt, Krieviju izslēgt no demokrātu klubu, Eiropas Padomes. Tomēr Egon Bahr ir taisnība, ka pasaule 21. gadsimtā bez dialoga un kooperācijas nekur netiks.

Daudzi Rietumos Krieviju nav sapratuši.[2] Bet varbūt arī mazāk Rietumiem jāsaprot Krieviju nekā Krievijai Rietumus. Tā arī rakstīja Šveices avīze NZZ par Krievijas anahronismu: Krievija labāk vēlas, ka no viņas baidās nekā viņu mīl.[3]

Krievija, rietumi un Kaukāza finanš krīzes fonā
Zem virsraksta „Das Schmollen ist gebrochen (apvainošanās beigušas) komentē Klaus Kuntze 16. Novembrī Deutschlandradio, ka vajadzēja sagaidīt finanšu krīzi un Putina draudus ar ieročiem Kalinigrādā kā arī Baltijas jūras cauruļvadu projekta atcelšanu, lai rietumi saprastu par bērnišķīgas uzvedīvas nedērīgumu. Kunzte atzīst Medvedeva kļūdīšanos par ienēmumiem no dabas resursu pārdošanas, ko tāpat esot oligarhi sev iebāzušies kabatā. Finansu ministrs, kurš cerēja uz naftas cenu ap 200 Dollar par Barrel, tagad esot spiest no rietumiem doto kredītu dzešanai tērēt valūtas rezerves. Autora secinājumu, cik atkārīgi rietumu investori un Krievijas resursu pārdevēji ir savā starpā, liek šaubīties par autora spriedumu. Krievija lielākoties pildīja rietumu prasības sakarā ar Gruziju. Vai tad nav panākuši rietumi savus mērķus un Krievija piekāpusi? Rietumi pārāk nekritiski esot ļāvuši sev uzspiest piekrišanu Saakašvili, Kuntze beidz savu tekstu. Vai tad tiešam? Kurš piespieda?

---------------------------------------------

[1] „Saakaschwili ließ Russland keine Wahl“, Interview Speigel online, 15.8.2008
[2] Warschaupakt plante nuklearen Überfall auf Westeuropa. Pläne eines präemptiven Kriegs im Spiegel freigegebener Ostblock-Dokumente, 13. September 2008, Neue Zürcher Zeitung
[3] Wie weit reicht der Arm der NATO?, NZZ 30.8.2008

Hessen kā piemērs Vācijas politiskām sāpēm

Andrea Ypsilanti riskēja daudz un zaudēja visu. Janvārī viņa pārliecinoši uzvarēja ar savu sociāldemokrātisku partiju (SPD) Landtag vēlēšanas Vācijas federālajā zemē Hessen. Esošais ministru presidents Roland Koch zaudēja 12%. Bet, tomēr, politiskā ainava bija ļoti sarežģīta.
Hessen ir vienmēr bijusi vieta ar sīvu konkurenci starp sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem, lai gan, vēsturiski biežāk izdevās būt pie varas SPD. Savukārt, 1999.g. Koch ar CDU varēju aizvietot sociāldemokrātus arī pateicoties faktam, ka Vācijā vēlētāji mēdz balsot federālās zemēs par tām partijām, kas federatīvā līmenī ir opozīcijā. Bet 1998.g. Berlin nāca pie varas Gerhard Schröder valdība.
Apgrūtinoši sociāldemokrātiem kopš tā laika ir sociālas reformas, kas ļoti plašu iedzīvotāju grupu neapmierina, drīzāk baida. Un arī reāli daudz cilvēki cieš, dzīvo sliktāk nekā iepriekš, kas, protams, nepamatojas tikai un vienīgi ar tām reformām. Bet tautas doma atspoguļojas bijušas austrumvācu komunistiskās partijas panākumi savā teritorijā. Partija pārdēvējusi sevi par demokrātiskā sociālisma partiju.
Kādreiz tā bija problēma tikai austrumvācijas zemēs. Mecklenburg-Vorpommern un pat galvaspilsētā Berlin iesaistīja sociāldemokrāti to partiju koalīcijās, kas salīdzinoši klusi valda. Rietumos, šķita, līdzīgs modelis nav pieņemams ne vēlētājiem, ne žurnālistiem un arī pašiem politiķiem. Tajā atmosfērā Andrea Ypsilanti solīja, nekādā gadījumā nekad nesadarboties ar to partiju.
Nebūtu bijis vajadzīgs to darīt, ja nebūtu pastāvējusi iespēja, ka partija pārvarēs 5% barjeru un iekļūs parlamentā. Un tāda perspektīva partijai bija pateicoties apvienošanai ar WASG – vēlēšanu iniciatīva sociālam taisnīgumam, ko bija nodibinājuši ar SPD neapmierinātie politiķi kopā ar arodbiedrību funkcionāriem. Atkal nosaukums tika mainīts uz Die Linke – kreisie.
Un tā rezultāts Hessen 2008.g. janvārī neļāva klasiskās kombinācijas izvedot: CDU ar liberāliem vai SPD ar zaļajiem, jo ar 5,1% kreisie ienāca Landtag.
Ilgāku laiku jau diskutē par iespējam iesaistīt vai nu liberālus vai zaļus pretēja blokā koalīcija no trijām partijām – kas līdzšinēji, tomēr jāatzīst – būtu vienai no partijām politiskā nāve. Turklāt, konkrētā gadījumā, visas partijas izņēmot liberālus, galvenokārt, vēlējās nostumt no amata Koch.
Andrea Ypsilanti redzēja savu iespēja izvedot mazākuma valdību ar kreisu atbalstu. Plaši Vācijā diskutēja un pārmeta viņai, pārkāpt ar to iepriekš dotu solījumu. Gan SPD gan zaļie sasauca partijas kongresu, lai iespēju apspriest un visi, izņemot vienu SPD deputāti, Dagmar Metzger, beigu beigās, vismaz oficiāli, piekrita.
Pirmdienā, 3. novembrī, vienu dienu pirms plenārsēdes, vēl trīs deputāti atsauca Ypsilanti savu atbalstu. Viss cauri. Būs ārkārtas vēlēšanas.
Un atkal diskusijas un pārmetumi. Kā tad tie trīs nevarēja ātrāk izteikties. Un, protams, ja Ypsilanti nevar uzticēt kā frakcijas priekšsēdētāja saviem partijas biedriem nelīdz arī arguments, ka viena no deputātēm ļoti kritiski vērtēja jau to kreiso partiju savā disertācijā. Cik, tomēr, vajadzētu pieņemt, ka iepretim visām pārējām domstarpībām vienojās politiķus apmainīt amatā Roland Koch, laikam veidojot ministru kabinetu, Ypsilanti pārvērtēja savas iespējas. Viņa lielāku konkurentu Jürgen Walter neiecēla par ekonomikas ministru, bet vietā, vienu savu draugu. Pati būdama no kreisa spārna ar to saasināja konfrontāciju ar to partijas daļu, kas skeptiski skatījās uz visu projektu un ar to personālu lēmumu no tās valdības nopietni baidījās.
Galu galā Ypsilanti ir pati vienīga par iznākumu. Savai partijai viņa darījusi pāri. Aptaujās viņa krita vēl dziļāk neveiksmē.

Asā vārdu apmaiņa

Pasaulē viens no svarīgākiem tematiem ir finanšu krīze. Tikai pusgads ir aptuveni pagājis, kopš finanšu sistēma citu konfliktu izraisīja.

Sen ir skaidrs, ka offshore vietās pasaules bagātnieki parko savus īpašumus. Labākie rādītāji peļņai vēl nebūtu nekas, bet bieži vien tās summas ir nemaksātie nodokļi vai par viņām nodokļi nav samaksāti, proti, summas daļēji iegūtas likumu pārkāpuma rezultātā. Blakus tālajām un siltajām zemēm pašā Eiropas vidū ir Šveice, Lihtenšteina un Austrija tādas vietas. Austrija pat iepretim, ka šī valsts 1995.g. iestājās Eiropas Savienībā.

Pavasarī viens bijušais kādas Lihtenšteinas bankas darbinieks gribēja atriebties un pārdeva vācu izlūkdienestam disku ar datiem. Cik tas solis no šīs valsts iestādes bija pat par sevi nelikumīgs, jo izlūkdienests tāds uzdevums nav, kā atrast negodīgus nodokļu bēgļus. Līdz ar to Lihtenšteinas pat princis protestēja un pārmeta Vācijai, ka tās valdība pat uzpirktu zagtas preces. No morāles skatupunkta, protams, minētās valstis ar savu likumdošanu veicina ārvalstniekus savā dzimtenē tās likumdošana neievērošanu, proti, zināma mērā aicinājums uz noziedzību.

Vācijas pašreizējais finanšu ministrs Peer Steinbrück mīļ stiprus vārdus. Pēc Neue Zürcher Zweitung – ietekmīga Šveices dienas avīze – tieši tāpēc arī nekad neesot bijusi runa par viņa izvirzīšanu par partijas priekšsēdētāju vai kancleru. Steinbrück ir SPD biedrs. Tagad viņš asi kritizē Šveici jau vairākus mēnešus, par ko gan no tās valdības saņēma aizraidījumus gan arī no tās konservatīvās avīzes. Šveice abgalvo, ka Steinbrück izteicieni apdraud bilaterālās attiecības, savukārt, vācu ministrs atbild, ka Šveice sajauc problēma izcelsmi ar ietekmi. Avīze argumentē, ka Steinbrück ar saviem draudiem atgādina drīzāk vecās bailes mazās valstīs no liela kaimiņa, Vācija.

Konfliktu saasināja, ka nesenā ES ministru konferencē Parīzē piedalījās arī OECD ģenerālsekretārs, Angel Gurría. Šveice viņam pārmet, ka šādi izskatīja minētās tikšanas, kurā 17 ES finanšu ministri tieši debatēja iespējas nodokļu bēgšanu novērst, kā oficiāls OECD pasākums. Šajā pasākumā Steinbrück zicināja sastādīt melnu sarakstu ar valstīm, kuras līdzīgi kā Šveice nepalīdz likumpārkāpumus atklāt. Vācijas ministrs savus draudus, arī ar jaunām muitās maksām, atkārtoja kāda ZDF – viens no vācu publiskiem televīzijas kanāliem – raidījumā.

ES valstīs prasības pret Lihtenšteini un Šveici aug. Arī to valstu valdības, protams, saprot, ka viņu likumdošana ir aicinājums citās valstīs pārkāpt likumus un kā līdz šim izvairījas no palīdzības izmeklēšanas. Tāpēc abas valstīs šajā jautājumā palikušas savā argumentācijā pasīvāk. Austrija kā offshore vieta finanšu tirgū, bet tanī pašā laikā ES dalībvalstij situācija ir sarežģītāka. Turklāt, pēc nesenām vēlēšanām vēl nav izveidota jaunā valdība.

Šo faktu izmanto Lihtenšteina. Ministru prezidents Otmar Hasler teica, ka nevarot vairāk ES no viņa valstiņas prasīt nekā no ES dalībvalsts Austrijas. Viņš piedāvā palīdzēt nodokļu nemaksāšanas atklāšanas palīdzību un prasa pretī dubultnodokļu līgumu. Tas, savukārt, pašlaik nav paredzēts. Izstrādāšanā ir līgums, ka izmeklēšana bāzēsies katrā valstī uz vietējas likumdošanas. Bet Lihtenšteina nav paredzētas operatīvas akcijas nodokļu jautājumos.

Šie jautājumi, protams, uztver Šveicē un Lihtenšteinā kā arī Austrijā sāpīgāk. Tur presē dziļāk apraksta lietu būtību, piedalās publiskās diskusijas eksperti. Vācijā atkal morāliski protestē atsevišķu gadījumu atklāšanā, kā tas notika pavasarī, jo minētajā diskā bija arī bijušais pasta direktors Klaus Zumwinkel – kurš uz reiz no amata atkāpās. Peer Steibrück pašlaik ir populārs ar savu rīcību finanšu krīzes laikā.

Nav vēl paredzams, vai paliks viss daudzmaz pa vecam vai arī mainīsies prakse.

Šveices partiju sistēma mainās

Valdību Šveicē jau pusgadsimtu sastāda pēc buramformulas, tā mainījās tikai nedaudz 2003.g. – gan neplānoti. Bet tomēr, pusgadsimtu atpakaļ beidzās dominējušā loma no brīvdomātājiem (Freisinn), ka viņi sevi sauc, partijas saīsinājums ir FDP.

Tomēr, tieši tās neplānots pārmaiņas ir rezultāts no četru partiju ietekmes un panākumu pārmaiņām. FDP ir zaudējusi savu atbalstu vēlētāju vidū, savukārt, kopš populists Christoph Blocher sāka vadīt Šveices tautas partiju SVP, tā sasniga neredzēti labus vēlēšanu rezultātus.

FDP jau kopš vēlēšanām 2003.g. apvieno savu frakciju ar LPS, liberālā partija, jo šī viena pati ar četriem deputātiem vairs nevarēja frakciju izveidot. Jau 1999.g. partija zaudēja savu pārstāvniecību augšpalātā. Lai gan FDP ar šo soli palika lielākā, viņa arī palika iekšienē daudzveidīgākā, jo FDP pati sevi uztver kā plašu pilsonisku catch all party, kamēr liberālā partija franču valodā runājošos rietumos un Basel reprezentē drīzāk intelektuālas elites. Bet arī pozīcijas atšķiras, jo LPS sabiedriskos jautājumos ir konservatīvāka, noraidīja, piemēram, pret kaņepju iniciatīva.

Kamēr FDP ir etatistiskāka, LPS nostādne ir federālākā. Līdz ar to nacionālajā līmenī apvienojušas partijas vēl Kantonos Basel, Genf un Waadt pašlaik strādās joprojām atsevišķi. Vienīgi varētu vēlme kļūt par lielāko partiju tur varētu paātrināt apvienošanos. Tā tas jau notika Neuenburg, kur rezultātā partijai ir 40 no 115 vietām parlamentā. Bet Genf LPS arī bez FDP 12 deputātiem ir ar saviem 23 mandātiem 100 vietīgā parlamentā lielāka frakcija.

Zem jautājuma zīmes, protams, paliek arī, cik lielā mērā vēlētāji būs ar apvienošanos apmierināti. To rādīs nākamgad vēlēšanas Neuenburg.

SVP četros gados bija divas reizes iemesls kārtīgiem triecieniem Šveices politikā, līdz ar Christoph Blocher neplānoto ievēlēšanu valdībā 2003.g. un tikpat skandalozu izbalsošanu 2007.g. Partija palika uz sašķelšanas sliekšņa. Christoph Blocher ar atbalstītajiem pieprasīja no diviem viņa partijas biedriem valdībā atkāpties. Viņi atteicās un taisās nodibināt jaunu partiju BDP, pilsonisku demokrātisku partiju. Eveline Widmer-Schlumpf Graubünden kantona nodaļa pilnīgi aiziet no SVP. Samuel Schmid mājas kanton Bern, savukārt, situācija ir ļoti sarežģītā. Šogad skandāla dēļ armijā vajadzēja būtībā atkāpties aizsardzības ministram. Bet neviens no valdības locekļiem kā arī citas partijas šo nemaz nediskutēja, jo atjaunota kandidāta ievēlēšanu valdībā varēja nozīmēt arī atkārtotu panākumu Christoph Blocher – baidījās no tā politiskā elite un izvairījās. Bet BDP ir vēl mazā partija. Samuel Schmid vēl izvairās atklāt savus nākotnes plānus par atkāpšanos vai arī par kandidēšanu decembrī nepieciešamas valdības vice-galvas vēlēšanas.

Bet arī SVP liktenis nav vienkāršākais. Partijas priekšsēdētājs Toni Brunner ir Christoph Blocher politiskais dēls, kurš jau 21.g. vecumā tika ievēlēts apakšpalātā. Sekoja zvaigžņu karjera. Jaunajā amatā, kurā vadības iemaņas ir svarīgākas, nekā vienkāršam deputātam tagad 34.g. vecam politiķim vairs nepietiek ar jaunības harismu. Partija sākās ar savām pozīcijām šūpoties, kopš Blocher aiz dusmām par savu neievēlēšanu valdībā paziņot SVP iešanu opozīcijā, kas nekādu reālu rezultātu nedeva. Tā Brunner mainīja partijas paroli par personas brīvas uzturēšanas jautājumu, ko Blocher noraidīja, bet tagad Brunner atbalsta. Arī Brunner paskaidrojumi liecina tikai par vienu, ka viņš nav savā amatā gluži patstāvīgs, viņš vienkārši teica, ka viņš vēl nevarēja atdalīties no patēva. Savukārt, pati Christoph Blocher ietekme partijā arī pakāpeniski zūd.

Šveices iekšpolitika acīmredzot vēl līdz nākošam vēlēšanām paliks neskaidra. Cik atbalsts paliks pie SVP, cik iegūs BDP? Tas noteikti ietekmēs valdības vēlēšanas un līdz ar to, iespējams, 2011.g. būs lielākām parlamenta partijām jaunu buramformulu jāizgudro.